13. pants

Pieaicinātā persona -

Dr. oec. Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenā

locekle Raita Karnīte - uzskata, ka, pieņemot pieteikumā

norādītās normas, nav vērtēti vairāki būtiski aspekti.

"Zaļās" elektroenerģijas ražošana Latvijā papildus

elektroenerģijas ieguvei lielajās hidroelektrostacijās,

izmantojot atjaunojamos energoresursus, kas atbilstot Eiropas

Savienības un valsts vides un klimata mērķiem, pagaidām esot

nepietiekami izmantots resurss. Arī Latvijas brīvprātīgi

pieņemtie ar "zaļās" enerģijas daļu saistītie mērķi

energoapgādē vēl neesot sasniegti.

Atjaunojamo energoresursu elektrostaciju attīstību sekmējot

valsts atbalsts, bet kavējot nedrošais, bieži un neparedzami

mainīgais normatīvais regulējums, kas vērsts uz mērķtiecīgu

valsts atbalsta samazināšanu, ko nozare piedzīvojot pēdējo piecu

gadu laikā. Minēto apliecinot elektroenerģijas ražošanas

samazinājums pēdējos gados.

Latvijas valdības nodoms uzlabot atjaunojamo energoresursu

izmantošanas efektivitāti, nosakot stingrākas prasības

koģenerācijas stacijās radītās siltumenerģijas lietderīgai

izmantošanai, esot uzskatāms par saprotamu un atzīstamu, taču, to

īstenojot, esot nepieciešams novērtēt atjaunojamos energoresursus

izmantojošo elektrostaciju iespējas izpildīt normatīvā regulējuma

nosacījumus, lai neradītu tādus apstākļus, kuru dēļ

"zaļās" elektroenerģijas ražošana tiek samazināta, un

nepadarītu atjaunojamo energoresursu elektrostaciju darbību par

neiespējamu.

Izvērtējot pieteikumā norādīto normu ietekmi uz biomasas un

biogāzes elektrostacijām, esot jānovērtē: (1) vai saražotais

siltumenerģijas apjoms pats par sevi neierobežos obligātā

iepirkuma tiesību iegūšanu iepriekšējā apmērā (nebūs mazāks par

saražotās vai tīklā nododamās (pārdodamās) elektroenerģijas

apjomu) un (2) vai visām biogāzes un biomasas elektrostacijām

potenciāli ir iespējams pārvērst par lietderīgi izmantojamu

siltumenerģijas apjomu, kas atbilst potenciāli obligātā iepirkuma

veidā nododamajam elektroenerģijas apjomam (vai ir pieejams

patērētājs, infrastruktūra, investīcijas, ekonomiskā jēga).

Saeimas un Ministru kabineta atbildes rakstos neesot analizēta

pieteikumā norādīto normu ekonomiskā ietekme uz Pieteikuma

iesniedzējām un citiem ražotājiem, kā arī neesot pierādīts tas,

ka Pieteikuma iesniedzējām pēc pieteikumā norādīto normu

pieņemšanas ir iespējams īstenot obligātā iepirkuma tiesības.

Pieteikumā norādītajās normās esot paredzēta būtiska

nosacījumu maiņa esošajām biogāzes un biomasas elektrostacijām

salīdzinājumā ar nosacījumiem, kādi bijuši spēkā to izveidošanas

laikā. Ņemot vērā biogāzes un biomasas elektrostaciju darbības

regulējumu to izveidošanas brīdī, vajagot atzīt, ka atsevišķām

biogāzes elektrostacijām pieteikumā norādīto normu izpilde varētu

būt neiespējama.

Pieteikumā norādītās normas regulējot biogāzes un biomasas

elektrostacijas pēc tāda paša principa, pēc kāda tiek regulētas

koģenerācijas stacijas, kas apkurē izmanto galvenokārt dabasgāzi,

- jaunais regulējums kopumā esot vērsts uz efektīvu

siltumenerģijas ražošanu, nevis uz efektīvu elektroenerģijas

ražošanu.

Nevienā no atbildes rakstiem neesot paskaidrots, kas segs

elektroenerģijas ražotāju papildu izmaksas, ko prasīs jaunu

siltumenerģijas tīklu ierīkošana, un ko darīt ražotājiem, ja tiem

šādu tīklu ierīkošana būs ekonomiski neizdevīga.

Dr. oec. R. Karnīte norāda, ka no

pieteikumā norādītajās normās lietotās neprecīzās siltumenerģijas

lietderīgas izmantošanas definīcijas neesot saprotams, vai,

piemēram, siltumenerģijas izmantošana elektrostacijai piederošā

siltumnīcā ir vai nav lietderīga siltumenerģijas izmantošana.

Ne visām biogāzes un biomasas elektrostacijām potenciāli esot

iespējams pārvērst par lietderīgi izmantojamu siltumenerģijas

apjomu, kas atbilst obligātā iepirkuma veidā nododamajam

elektroenerģijas apjomam, jo biogāzes elektrostacijas atrodoties

lauku teritorijās, tuvu izejvielu avotiem, nevis siltumenerģijas

patērētājiem, kā arī neesot iekārtota siltumenerģijas pārvades

infrastruktūra vai tās iekārtošana neesot ekonomiski

jēgpilna.

Biogāzes elektrostacijām valsts atbalsta līmenis pret

ieņēmumiem par obligātajā iepirkumā nodoto elektroenerģiju esot

augsts. Taču prasība tiem elektroenerģijas ražotājiem, kuru

darbība bez dalības obligātā iepirkuma sistēmā var būt

neiespējama, par galveno nosacījumu obligātā iepirkuma tiesību

iegūšanai noteikt siltumenerģijas lietderīgu izmantošanu neesot

pamatota un nepalīdzēšot palielināt elektroenerģijas ražošanu,

izmantojot atjaunojamos energoresursus.

Ja pieteikumā norādīto normu mērķis ir samazināt obligātā

iepirkuma izmaksas un secīgi arī obligātā iepirkuma komponentes

apjomu, tad ieteicamāka metode būtu samazināt valsts atbalsta

līmeni obligātā iepirkuma dalībniekiem - tas veicinātu

elektroenerģijas ražošanas izmaksu samazinājumu elektrostacijās,

bet neradītu bankrota risku jau strādājošām biomasas un jo

sevišķi biogāzes elektrostacijām.

Tāpat esot iespējami citi risinājumi, kā panākt augstu

atjaunojamo energoresursu elektrostaciju efektivitāti, piemēram,

to varētu panākt, uzlabojot konkursu par valsts atbalsta tiesību

piešķiršanu kvalitāti, nosakot, ka siltumenerģijas lietderīga

izmantošana ir prasība, kuras ievērošana sekmē obligātā iepirkuma

tiesību piešķiršanu, vai uzstājīgāk novēršot negodīgu praksi

valsts atbalsta saņēmēju vidū.

Pat ja pieteikumā norādītajās normās ietvertais risinājums

uzskatāms par vienīgo līdzekli šo normu mērķa sasniegšanai, tad

jaunos nosacījumus būtu jāsāk attiecināt uz biogāzes un biomasas

elektrostacijām, kuras dibinātas pēc pieteikumā norādīto normu

stāšanās spēkā, vai vismaz jādod elektrostacijām ilgāks laiks,

lai tās varētu sagatavot infrastruktūru siltumenerģijas

lietderīgai izmantošanai.

Tiesas sēdē Dr. oec. R. Karnīte papildus

norādīja uz to, ka pieteikumā norādītās normas nostādot

nevienlīdzīgos apstākļos biogāzes elektrostacijas un dabasgāzes

koģenerācijas stacijas, jo dabasgāzes koģenerācijas stacijām jau

vēsturiski esot izveidots siltumapgādes tīkls.