Par Elektroenerģijas tirgus likuma 31.3 panta pirmās un trešās daļas, kā arī Ministru kabineta 2020. gada 2. septembra noteikumu Nr. 560 "Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus, kā arī par cenu noteikšanas kārtību un uzraudzību" 21.3., 28., 30., 31., 48.4. punkta un 3. pielikuma atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam un 105. panta pirmajam teikumam

17. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18

Pieaicinātā persona - Rīgas Juridiskās

augstskolas vieslektore, zvērināta advokāte

LL.M. Jūlija Jerņeva - uzskata, ka Ministru

kabinets nav pietiekami izvērtējis pieteikumā norādīto Noteikumu

Nr. 560 normu saskanību ar Eiropas Savienības tiesisko

regulējumu.

Lai gan Atjaunojamo energoresursu direktīvā nav uzsvērti ar

Energoefektivitātes direktīvu sasniedzamie mērķi, tomēr abās

direktīvās esot savstarpējas atsauces. Tādēļ nevarot izslēgt to,

ka direktīvas var piemērot sinerģijā, attiecinot vienas

direktīvas prasības arī uz otras direktīvas regulēto jomu.

Abas minētās direktīvas esot plašāka - tīrās enerģijas

regulējuma - sastāvdaļa. Tīrās enerģijas regulējums esot dažādu

paņēmienu kopums, kas vērsts uz mērķi nodrošināt to, ka Eiropas

Savienība ievēro savas starptautiskās saistības klimata jomā.

Tādēļ Atjaunojamo energoresursu direktīvu un Energoefektivitātes

direktīvu nevarot uzlūkot atsevišķi. Tomēr katra no šīm

direktīvām esot ieviesta atšķirīgu mērķu sasniegšanai.

Vienojošais elements, kas varētu ļaut vienas direktīvas prasības

attiecināt uz otras direktīvas regulēto jomu, esot izmantotā

tehnoloģija - koģenerācija. Tādēļ aktuāls jautājums esot tas, vai

Latvija ir pareizi ieviesusi Eiropas Savienības tiesisko

regulējumu kontekstā ar direktīvu mērķiem.

Parasti tad, ja valstis ievieš stingrākus noteikumus, nekā

paredz kāda direktīva, pārkāpums direktīvas ieviešanā neesot

konstatējams. Tomēr tad, ja dalībvalsts regulējums, kas šķietami

ir pieņemts tās rīcības brīvības ietvaros, novestu pie tādas

situācijas, ka attiecīgā dalībvalsts industrija var būtiski

sarukt un tādējādi var samazināties atjaunojamo energoresursu

izmantošana konkrētajā dalībvalstī, varētu secināt, ka, pieņemot

attiecīgo regulējumu, nav ņemti vērā direktīvas mērķi.

Attiecībā uz pienākumu sadalījumu klimata jomā starp Eiropas

Savienību un dalībvalstīm, tieši Eiropas Savienība no

starptautisko tiesību viedokļa esot atbildīga par šo pienākumu

izpildi. Tātad, pieņemot stingrākus noteikumus, Latvija var

potenciāli apdraudēt arī Eiropas Savienības saistību izpildi.

LL.M. Jūlija Jerņeva norādīja, ka no Eiropas

Savienības tiesību viedokļa nesaskata pārkāpumus pieteikumā

norādīto likuma normu pieņemšanā, bet esot šaubas par to, vai

Ministru kabinets ir pienācīgi izvērtējis Noteikumu Nr. 560

atbilstību Eiropas Savienības tiesībām.