7. pants

Pieaicinātā persona - Konkurences padome -

uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 91. panta

pirmajam teikumam un 105. pantam.

Jau Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 14. marta lēmumā

Nr. 243/2012/ES, ar ko izveido radiofrekvenču spektra daudzgadu

politikas programmu (turpmāk - Politikas programma), dalībvalstīm

noteiktais mērķis bijis veicināt radiofrekvenču spektra

izmantošanas elastību, vienlaikus ievērojot konkurences tiesību

principus. Ņemot vērā Politikas programmas 5. pantā paredzēto,

Konkurences padome uzskata, ka nacionālajam regulējumam vajag ne

tikai formāli atbilst Politikas programmā noteiktajām prasībām,

bet arī veicināt efektīvu konkurenci un attīstību elektronisko

sakaru pakalpojumu tirgū. Tāds nacionālais regulējums, kas

formāli iekļaujas dalībvalstīm piešķirtās rīcības brīvības

robežās, bet pēc savas būtības nepamatoti un nevajadzīgi kropļo

konkurenci, esot vērtējams kritiski.

Konkurences padome, veicot tirgus uzraudzību, 2015. gadā

citstarp esot secinājusi, ka konkurence Latvijas mobilo sakaru

pakalpojumu nozarē ir ļoti intensīva un ar katru gadu pieaug arī

individuālās komunikācijas un personalizēta piedāvājuma loma cīņā

par katru klientu. 2015. gadā izdarītie secinājumi esot

attiecināmi arī uz pašreizējo situāciju. Ņemot vērā minēto,

Konkurences padome vērš uzmanību uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas

praksē atzīto, ka tik sensitīvā sektorā kā audiovizuālā multivide

valstij esot ne tikai negatīvs pienākums nepamatoti neiejaukties,

bet arī pozitīvs pienākums izstrādāt atbilstošu normatīvo un

administratīvo sistēmu, lai garantētu efektīvu viedokļu

plurālismu. Konkurences padome uzskata, ka minētā atziņa ir

piemērojama arī izskatāmajā lietā.

Lai gan pirmšķietami Sakaru kodekss paredzot dalībvalstu

rīcības brīvību noteikt atšķirīgu pieeju gadījumiem, kad

ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības ir iegūtas

bez maksas, tomēr nacionālais regulējums nedrīkstot novest pie

minētajam kodeksam pretējiem mērķiem. Turklāt Sakaru kodekss

paredzot arī to, ka individuālo radiofrekvenču spektra lietošanas

tiesību nodošanas vai iznomāšanas gadījumā dalībvalsts var

noteikt procedūru un kompetento iestādi, kas veiks šādu tiesību

novērtējumu un uzraudzību, tādējādi panākot samērīgu līdzsvaru

starp publiskajām un privātajām interesēm.

Lai gan radiofrekvenču spektrs ir publisks, valstij piederošs

unikāls un ierobežots resurss, tomēr fakts, ka ir veikta

vienreizēja iemaksa valsts budžetā, kā vienīgais racionālas un

pārdomātas radiofrekvenču spektra lietošanas vai iznomāšanas

tiesību rašanās priekšnoteikums pats par sevi esot vērtējams

kritiski. Apstrīdētā norma nostādot no konkurences viedokļa

nelabvēlīgākā stāvoklī tādu tirgus dalībnieku, kas vēsturiski ir

ieguvis ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības bez

maksas, iepretim tiem tirgus dalībniekiem, kas šīs tiesības

ieguvuši konkursa vai izsoles rezultātā. Tirgus dalībnieks

faktiski tiekot spiests vai nu patstāvīgi uzsākt mobilo sakaru

pakalpojumu sniegšanu (kas pati par sevi nozīmējot ļoti augstas

investīcijas), vai brīvprātīgi atdot valstij ierobežota

radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības, tādējādi zaudējot

vēsturiski veiktās investīcijas, vai arī turpināt izmantot

lietošanas tiesības, pat ja to nodošana nomā tam sniegtu lielāku

saimniecisko un ekonomisko pienesumu.

Vēsturiski noteicošais apstāklis, kura dēļ ierobežojumi tika

noteikti, esot bijusi vēlme panākt radiofrekvenču spektra

efektīvu izmantošanu. Konkurences padome gan nenoliedz

likumdevēja tiesības noteikt ierobežota radiofrekvenču spektra

lietošanas tiesību izmantošanas ierobežojumus, tomēr norāda, ka

apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums, kas ļauj nodot vai

iznomāt tikai tādas ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas

tiesības, kuras iegūtas konkursa vai izsoles rezultātā par maksu,

neesot elastīgs un varot radīt negatīvu ietekmi uz konkurenci

elektronisko sakaru tirgū, izslēdzot no efektīvākas izmantošanas

tādas radiofrekvenču spektra joslas, kuras objektīvu iemeslu dēļ

ir iegūtas bez maksas.

Vēl vairāk jautājumu rodoties sakarā ar ierobežojuma

samērīgumu no konkurences tiesību viedokļa tādā gadījumā, ja

elektronisko sakaru komersants vēlas spektra joslu nodot vai

iznomāt citam elektronisko sakaru komersantam, ar kuru kopā veido

vienu tirgus dalībnieku. Šādā gadījumā sadarbības partneri neesot

uzskatāmi par konkurentiem un līdz ar to ietekme uz konkurenci

varot būt citāda nekā gadījumā, kad šādu sadarbību plāno divi

neatkarīgi tirgus dalībnieki, kas viens ar otru konkurē, proti,

gadījumā, kad konkurence potenciāli tiek tieši paplašināta

tirgū.

Līdz ar to Elektronisko sakaru likuma mērķim atbilstošu

rezultātu - veicināt konkurences attīstību elektronisko sakaru

tīklu nodrošināšanā, ieskaitot lietderīgu infrastruktūrā balstītu

konkurenci, un elektronisko sakaru pakalpojumu sniegšanā - varot

sasniegt, nosakot tādu regulējumu, kas paredzētu Regulatora

tiesības izvērtēt, vai elektronisko sakaru komersants var nodot

vai iznomāt ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas

tiesības, kuras iegūtas bez maksas, kā arī, ja nepieciešams,

Regulatora tiesības noteikt attiecīgās atļaujas nosacījumus. Šāds

risinājums ļautu pamatoti, proporcionāli un pēc rūpīgas tirgus un

konkurences apstākļu izvērtēšanas panākt gan sabiedrības, gan

konkrētu elektronisko sakaru komersantu interešu līdzsvaru.

Tiesas sēdē Konkurences padomes pārstāvis Andris Eglons

papildus norādīja, ka procedūrai, kādā elektronisko sakaru

komersants ieguvis ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas

tiesības, kā arī tam apstāklim, vai šīs tiesības ir iegūtas par

maksu vai bez maksas, nevajadzētu būt izšķirošajiem kritērijiem,

kuru dēļ apstrīdētajā normā jābūt noteiktam aizliegumam šīs

tiesības tālāknodot. Tomēr šiem, kā arī citiem apsvērumiem varot

būt nozīme Regulatora veiktajā individuālajā izvērtējumā.