16. pants

Pieaicinātā persona - akciju sabiedrība

"Gaso" (turpmāk - AS "Gaso") - uzskata,

ka apstrīdētās normas atbilst Satversmei.

Apstrīdētajā likuma normā ietverto pilnvarojumu nevarot skatīt

atrauti no Enerģētikas likuma 42.1 panta pirmās daļas

un tajā ietvertā pilnvarojuma noteikt dabasgāzes piegādes un

lietošanas kārtību. Likumdevējs esot pilnvarojis Ministru

kabinetu noteikt enerģētikas jomas dalībnieku tiesības un

pienākumus. Pilnvarojums esot pietiekami plašs un ar skaidri

saprotamu saturu - tas attiecoties kā uz līgumiskām, tā arī uz

ārpuslīgumiskām attiecībām. Turklāt apstrīdētajā likuma normā

ietvertais pilnvarojums nevis "pārdeleģējot", bet gan

tieši nosakot fiziskās personas faktiski patērētās dabasgāzes

daudzuma aprēķināšanas kārtību.

Apstrīdēto normu mērķis esot preventīvi atturēt dabasgāzes

lietotājus no nesankcionētas un patvaļīgas iejaukšanās dabasgāzes

sistēmā, aizsargāt sadales sistēmas operatora tiesības, mazinot

izdevumus, kas tam radušies saistībā ar nesankcionētu

pieslēgšanos dabasgāzes apgādes sistēmai, kā arī aizsargāt

godprātīgo dabasgāzes lietotāju tiesības, nodrošinot to, ka viņi

nav materiāli atbildīgi par negodprātīgo dabasgāzes lietotāju

pārkāpumiem.

Apstrīdētajās normās ietvertais kompensācijas institūts un tās

apmērs esot preventīvi vērsts uz to, lai potenciāli negodprātīgie

dabasgāzes lietotāji pēc iespējas atturētos no tādas ar likumu un

konkrēto dabasgāzes piegādes līgumu nesavienojamas rīcības, kas

objektīvi varētu novest pie gāzes noplūdes, avārijas situācijas

vai avārijas. Savukārt apstrīdēto normu kompensējošā funkcija

citstarp esot vērsta arī uz to, lai sadales sistēmas uzturētājam

tiktu kompensēti izdevumi par darbiem, kas veikti, lai aizsargātu

citu cilvēku tiesības uz dzīvību un veselību un novērstu mantas

apdraudējumu.

Civiltiesiska līgumsoda piemērošana neattiektos uz dabasgāzes

lietotājiem, kuriem nav noslēgts līgums ar dabasgāzes sistēmas

operatoru, tādējādi tas nevarot tikt uzskatīts par alternatīvu

līdzekli apstrīdētajām normām, kuras aptver arī ārpuslīgumiskas

saistības. Par apstrīdētajām normām alternatīvu līdzekli nevarot

kalpot arī krimināltiesībās vai administratīvajās tiesībās

pastāvošā atbildība, jo tā faktiski nefunkcionējot.

Analizējot Noteikumu Nr. 1048 58. punkta atbilstību samērīguma

principam, to vajagot interpretēt ciešā kopsakarā ar 59. punktā

ietverto tā laika ierobežojumu, par kuru kompensācija faktiski

maksājama. Abu minēto tiesību normu mijiedarbības rezultāts esot

objektīvs līdzsvars starp dabasgāzes lietotāja - pārkāpēja -

tiesiskajām interesēm, no vienas puses, un dabasgāzes sistēmas

operatora tiesībām un interesēm, no otras puses. Tādēļ

regulējums, kas nosaka lietotāja pienākumu veikt divkārša tarifa

maksājumu kaitējuma atlīdzināšanai, esot pamatots. Vairumā

gadījumu šis divkāršais maksājums pat nesedzot reālo gāzes

patēriņu jeb tiešo zaudējumu, kā arī neatlīdzinot netiešos

zaudējumus un nodarīto kaitējumu. Proti, valsts esot noteikusi

sistēmas operatora atbildību par gāzes tīklu drošību, tādēļ tagad

operatoram kā komersantam jo īpaši vajagot veikt drošības

garantēšanai nepieciešamos pasākumus. Gadījumā, kad persona ir

patvaļīgi pieslēgusies gāzes tīkliem vai bojājusi mērierīci,

precīzi noteikt patērētās gāzes daudzumu objektīvi neesot

iespējams tās gaistošo īpašību dēļ un atlīdzinājums tikai par

patērēto gāzi nesedzot drošības prasību izpildei nepieciešamos

izdevumus.

Papildus AS "Gaso" norāda uz tehnoloģiskajiem un

dabiskajiem gāzes zudumiem, kas parasti rodoties starp tās

pieņemšanu un nodošanu lietotājam. Šajos zudumos ietilpstot arī

tā neuzskaitītā gāze, kas tiek patērēta nelikumīga pieslēguma vai

sabojāta skaitītāja dēļ. Uzskaites instrumenta bojājumu gadījumos

bieži vien objektīvi nemaz neesot iespējams atspēkot vai pierādīt

to, ka gāze ir vai nav lietota, - gāze esot gaistoša un

sprādzienbīstama viela. Tādēļ nelikumīga pieslēguma gadījumā

nevarot uzskaitīt visu nu jau izgaisušo gāzi, bet varot tikai

līdz noteiktai ticamības pakāpei aprēķināt neuzskaitīto gāzes

daudzumu.