18. pants

Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes

Juridiskās fakultātes docents Dr. iur. Jānis Pleps -

norāda, ka likumā un uz tā pamata izdotajos Ministru kabineta

noteikumos ietvertais regulējums ir pārbaudāms kopumā, vērtējot,

vai saturiski tas uzskatāms par atbilstošu Satversmei, un

atzīstot Ministru kabineta tiesības izdot noteikumus likuma un

tiesību sistēmas ietvaros, ja tam ir pietiekams likumdevēja

pilnvarojums.

Satversmes 64. pantam neatbilstot tāds likums, kurš nav

pieņemts un izsludināts pienācīgā kārtībā, proti, tāds likums,

kura pieņemšanas un izsludināšanas procesā ir būtiski pārkāpti

vispārējie tiesību principi, jo īpaši labas likumdošanas

princips, Satversme vai citas attiecināmās tiesību normas.

Turklāt Satversmes 64. pantam neatbilstot tāds pilnvarojums, kas

nozīmētu likumdevēja atteikšanos no likumdošanas tiesību

izmantošanas.

Jautājums par pilnvarojuma skaidrību un pietiekamību lielā

mērā esot identificējams ar jautājumu par likumā ietvertās

tiesību normas skaidrību un kvalitāti un kā tāds ietilpstot

Satversmes 90. panta tvērumā. Ikviena tiesību norma vienmēr esot

iztulkojama, un tiesību piemērotājam esot pienākums noskaidrot

tiesību normas saturu, izmantojot visas tiesību normu

iztulkošanas metodes. Turklāt pilnvarojuma skaidrības pārbaude

esot obligāts Ministru kabineta noteikumu izdošanas un arī

piemērošanas priekšnoteikums. Pilnvarojuma skaidrība un

pietiekamība neesot formāli nošķirama un izvērtējama atsevišķi no

pārbaudes, vai šajā pilnvarojumā ietvertais regulējums saturiski

atbilst augstāka juridiska spēka tiesību normām.

Pārdeleģēšanas nepieļaujamība Latvijas tiesiskajā sistēmā esot

atzīstama par šajā sistēmā pastāvošu vispārēju tiesību principu.

Tas nozīmējot: ja Saeima ar likumu pilnvarojusi Ministru kabinetu

izdot noteikumus un tajos detalizētāk regulēt kādus jautājumus,

tad Ministru kabinetam vajag pašam šo pilnvarojumu īstenot un

attiecīgos jautājumus noregulēt.

Satversmes tiesas judikatūra tradicionāli esot vērsta uz to,

lai maksimāli sašaurinātu Ministru kabineta vērtēšanas un rīcības

brīvības robežas likumdevēja piešķirtā pilnvarojuma izpildē.

Satversmes tiesas praksē esot labi attīstīta prasība pēc

pilnvarojošās normas precīza tekstuāla formulējuma, kā arī

ultra vires doktrīna. Tādējādi Latvijas tiesiskās sistēmas

transformācijas procesā esot sekmēta kontinentālās Eiropas

tiesību saimei piederīgām tiesiskajām sistēmām tipiskās likuma

varas atjaunošana un mazināta sociālistisko tiesību lokam

vēsturiski raksturīgā izpildvaras loma tiesisko attiecību

regulēšanā un tās izdoto normatīvo tiesību aktu faktiskā ietekme.

Tomēr šobrīd esot nepieciešams pārvērtēt, vai attiecīgās pieejas

uzturēšana Latvijas tiesiskajā sistēmā joprojām ir nepieciešama

un vai tā nesekmē tiesību formālismu.

Secinājumu

daļa