19. pants

Saeima ir izteikusi apsvērumus par tiesvedības

izbeigšanu lietā daļā par apstrīdētās likuma normas atbilstību

Satversmes 64. pantam, pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma

29. panta pirmās daļas 6. punktu. Proti, Saeima norāda, ka

Satversmes tiesas procesa ietvaros likumdevēja dotā pilnvarojuma

būtības noskaidrošana, tostarp vērtējot, vai tas ir pietiekami

skaidrs un precīzs, notiek, izskatot lietas par likumdevēja

pilnvarotās institūcijas izdoto normatīvo aktu atbilstību

augstāka juridiska spēka normām. Tādējādi izskatāmajā lietā

vajagot pārbaudīt, vai Ministru kabinets bija tiesīgs uz

apstrīdētajā likuma normā ietvertā pilnvarojuma pamata izdot

apstrīdētās noteikumu normas, savukārt apstrīdētās likuma normas

atbilstība Satversmes 64. pantam atsevišķi neesot vērtējama.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka procesuāla rakstura jautājumi

par tiesvedības izbeigšanu parasti izskatāmi pirms tiesību normas

satversmības izvērtēšanas, ciktāl nav nepieciešams izvērtēt

atsevišķus lietas aspektus pēc būtības (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2018. gada 6. jūnija sprieduma lietā Nr.

2017‑21‑01 9. punktu).

Saeimas paustie apsvērumi par tiesvedības izbeigšanu

izskatāmajā lietā ir saistīti ar to, vai apstrīdētajā likuma

normā, iespējams, ietvertais enerģijas lietotāju pamattiesību

ierobežojums ir noteikts ar likumu, un ar šā izvērtējuma

metodoloģiju. Satversmes tiesa jau iepriekš šādus apsvērumus ir

vērtējusi, izskatot lietu pēc būtības. Proti, Satversmes tiesa,

pārbaudot, vai tiesību norma atbilst Satversmes VIII nodaļā

ietvertajām pamattiesībām, ir vērtējusi to, vai šī tiesību norma

ir pieņemta pienācīgā kārtībā, tostarp ievērojot Satversmes 64.

pantu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2008. gada 16.

decembra sprieduma lietā Nr. 2008‑09‑0106 5. un 6.

punktu).

Turklāt vairākus pieteikumus Satversmes tiesai ir iesniegušas

tiesas, kurām apstrīdētā likuma norma jāpiemēro to izskatīšanā

esošajās civillietās. Tās norāda, ka apstrīdētajā likuma normā

Ministru kabinetam noteiktais pilnvarojums neatbilstot Satversmes

64. pantam, jo neesot skaidrs un tajā neesot noteikti galvenie

pilnvarojuma virzieni. Proti, likumdevējs esot vēlējies papildus

pienākumam atlīdzināt neuzskaitīto dabasgāzes patēriņu noteikt

pienākumu kompensēt nekonkretizētu kaitējumu. Saprātīga

likumdevēja prezumpcijas ietvaros neesot rodams pamats tam, ka

likumdevējs būtu vēlējies, lai kompensācija jeb atlīdzība par

tiem pašiem zaudējumiem tiktu maksāta divas reizes vai arī tiktu

noteikta tāda sankcija, kas vairākas reizes pārsniedz

atlīdzināmos zaudējumus (sk. lietas materiālu 13. sēj. 68. un

113. lp.). Arī šo apsvērumu izvērtēšanas ietvaros

nepieciešams analizēt vairākus lietas aspektus pēc būtības.

Līdz ar to tiesvedība izskatāmajā

lietā ir turpināma.