29. pants

Izvērtējot to, vai izraudzītie līdzekļi ir

nepieciešami leģitīmo mērķu sasniegšanai, Satversmes tiesa

pārbauda, vai leģitīmos mērķus nav iespējams sasniegt ar citiem,

indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, kuri būtu

tikpat iedarbīgi.

Satversmes tiesa jau atzinusi, ka saudzējošāks līdzeklis ir

nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var

sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē. Satversmes

tiesas kompetencē ir pārbaudīt to, vai nepastāv alternatīvi

līdzekļi, kas personu pamattiesības aizskartu mazāk (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada 12. februāra sprieduma

lietā Nr. 2019‑05‑01 23. punktu).

29.1. Gan A. Petrovs, gan šā sprieduma 5. un 6. punktā

minētās tiesas norāda, ka alternatīvs līdzeklis apstrīdētajā

likuma normā noteiktajam mājsaimniecības lietotāja pienākumam

dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma gadījumā ir vispārīgā

Civillikuma regulējuma piemērošana. Turpretī Saeima norāda, ka

Civillikuma piemērošana nesasniegtu leģitīmo mērķi un tādēļ nav

piemērots un tikpat efektīvs līdzeklis šā mērķa sasniegšanai.

29.1.1. Apstrīdētajā likuma normā ietvertais

mājsaimniecības lietotāja pienākums samaksāt par izlietoto

dabasgāzi ir saistīts ar to, ka energoapgādes komersantam

vēsturisku un tehnisku iemeslu dēļ ir grūti konstatēt dabasgāzes

lietošanas noteikumus pārkāpuša mājsaimniecības lietotāja

faktiski patērētās dabasgāzes daudzumu un to samazināt (sk.

Saeimas atbildes rakstu lietas materiālu 1. sēj. 134.-135.

lp.). Proti, tiek pieļauta dabasgāzes piegādes izdevumu

atlīdzināšana Ministru kabineta noteiktajā kārtībā arī tad, ja

nav zināms faktiski izlietotās dabasgāzes daudzums.

Civillikuma 1770. pants noteic, ka ar zaudējumu jāsaprot katrs

mantiski novērtējams pametums. Savukārt atbilstoši Civillikuma

1779. pantam katram ir pienākums atlīdzināt zaudējumus, ko viņš

ar savu darbību vai bezdarbību nodarījis. Tādējādi zaudējumu

atlīdzināšanas pienākums ir universāls līdzeklis, kurš pastāv uz

likuma pamata un par kuru pusēm nav īpaši jāvienojas. Zaudējumu

atlīdzināšana novērš tiesību aizskāruma sekas, atjauno mantisko

stāvokli vai nodrošina tādu stāvokli, kāds būtu tad, ja nebūtu

noticis tiesību pārkāpums.

Vispārīgā gadījumā aizskartajai personai, prasot tai nodarītu

zaudējumu atlīdzību, ir pienākums pierādīt pārkāpēja prettiesisku

darbību vai bezdarbību, zaudējumu apmēru, kā arī cēloņsakarību

starp abiem minētajiem. Tomēr tiesību zinātnē par vienu no

zaudējumu apmēra noteikšanas sevišķajiem veidiem, kas atsevišķos

gadījumos piemērojams energoapgādes jomā, ir atzīta arī

prezumpcija par enerģijas patēriņu tādā apmērā, kāds tas bijis

pirms strīdu izraisījušā notikuma (sk.: Torgāns K. Līgumu un

deliktu tiesību problēmas. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2013, 246.

lpp.). Pieņemot apstrīdēto likuma normu, likumdevējs izlēmis,

ka šāds zaudējumu apmēra noteikšanas veids, ņemot vērā dabasgāzes

apgādes sistēmas vēsturiskās un tehniskās īpašības, piemērojams

arī dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma gadījumā.

Piemērojot vispārīgo Civillikuma regulējumu, apstrīdētajā likuma

normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmie mērķi netiktu

sasniegti tādā pašā kvalitātē, jo energoapgādes komersantam

gadījumā, kad zaudējumu apmēra noteikšana var būt objektīvi

apgrūtināta vai pat neiespējama, būtu jāpierāda tam nodarīto

zaudējumu apmērs.

Tādējādi Civillikuma vispārīgā regulējuma piemērošana nav

uzskatāma par alternatīvu apstrīdētajā likuma normā noteiktajam

mājsaimniecības lietotāja pienākumam samaksāt par izlietoto

dabasgāzi Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.

29.1.2. Apstrīdētajā likuma normā ietvertais

mājsaimniecības lietotāja pienākums samaksāt energoapgādes

komersantam kompensāciju preventīvi ir vērsts uz to, lai

potenciāli negodprātīgie mājsaimniecības lietotāji pēc iespējas

atturētos no tādas ar likumu un konkrēto līgumu par dabasgāzes

piegādi nesavienojamas rīcības, kas objektīvi varētu novest pie

gāzes noplūdes, avārijas situācijas vai avārijas (sk. arī AS

"Gaso" viedokli lietas materiālu 12. sēj. 64.

lp.).

Satversmes tiesa jau atzina, ka kompensācija ir pielīdzināma

līgumsodam Civillikuma izpratnē (sk. šā sprieduma 28.2.

punktu). Tiesību doktrīnā pausts viedoklis, ka līgumsods

pilda disciplinējošu (preventīvu), kompensējošu un sodīšanas

funkciju (sk.: Torgāns K. Līgumu un deliktu tiesību problēmas.

Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2013, 153. lpp.). Arī kompensācija

ir vērsta uz minēto funkciju izpildi.

Latvijas tiesiskās sistēmas pašreizējā attīstības stadijā,

kurā likumdevējs civiltiesiskajās attiecībās vispārīgi atzīst un

pieļauj līgumsoda pielīgšanu, likumdevējs var, ievērojot

vispārējos tiesību principus un citas Satversmes normas, ar

speciālām normām noregulēt jautājumu par saistību tiesību

pastiprināšanu atšķirīgi no vispārīgās tiesiskās kārtības. Proti,

likumdevējs mainīgajos sociālajos, ekonomiskajos un politiskajos

apstākļos ar tiesību normu palīdzību visdažādākās tiesiskās

situācijas noregulē tā, lai tās atbilstu sociālajai

realitātei.

Konkrētajā gadījumā, monopolstāvokļa apstākļos, likumdevējs

paredzējis speciālu tiesisko regulējumu, nosakot, ka

kompensācijas maksāšanas pienākums ir obligāts. Ja energoapgādes

tiesiskajās attiecībās tiktu piemērots vispārīgais Civillikuma

regulējums, tad pienākums samaksāt kompensāciju, kas tiesisko

seku ziņā pilda līgumsoda funkcijas, būtu atkarīgs no

monopolstāvoklī esoša energoapgādes komersanta un mājsaimniecības

lietotāja vienošanās. Proti, būtu iespējami tādi gadījumi, kad

kompensācijas kompensējošā, disciplinējošā un sodīšanas funkcija

attiecībā uz mājsaimniecības lietotāju nesasniegtu savu mērķi un

varētu tikt apdraudēta droša un nepārtraukta dabasgāzes piegādes

pakalpojuma nodrošināšana. Tas nozīmē, ka apstrīdētajā likuma

normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmie mērķi netiktu

sasniegti tādā pašā kvalitātē.

Tādējādi monopolstāvokļa apstākļos Civillikuma vispārīgā

regulējuma piemērošana nav uzskatāma par alternatīvu apstrīdētajā

likuma normā noteiktajam kompensācijas maksāšanas pienākumam.

29.2. A. Petrovs uzskata, ka par apstrīdētajā likuma

normā ietvertajam kompensācijas maksāšanas pienākumam alternatīvu

līdzekli ir uzskatāmi sodi, kas piemēroti saskaņā ar Latvijas

Administratīvo pārkāpumu kodeksu vai Krimināllikumu. Arī Augstākā

tiesa pauž viedokli, ka mērķis disciplinēt mājsaimniecības

lietotāju tiek sasniegts jau ar normatīvajiem aktiem, kas par

dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpumu paredz

kriminālatbildību un administratīvo atbildību. Turpretī Saeima

norāda, ka kriminālatbildība ir smagākais juridiskās atbildības

veids un tāpēc nav personas tiesības mazāk ierobežojošs

līdzeklis. Savukārt Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodekss

neparedzot atsevišķu pārkāpumu par nelikumīgām ar patērētās

dabasgāzes komercuzskaiti saistītām darbībām.

Krimināllikuma 182.1 pantā ir noteikta

kriminālatbildība par nelikumīgām darbībām ar patērētās gāzes

komercuzskaiti, proti, iejaukšanos gāzes komercuzskaites

mēraparātu darbībā vai par tās traucēšanu, vai par iekārtu,

ierīču vai programmatūras izgatavošanu, pielāgošanu, izplatīšanu

vai uzstādīšanu, ja tas rada iespēju personām patvaļīgi patērēt

gāzi. Savukārt Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa

98.1 pantā ir paredzēta administratīvā atbildība par

dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpšanu. Minētie noteikumi

ietver arī mājsaimniecības lietotāja pienākumus patērētās

dabasgāzes komercuzskaitē, tostarp uzstādīto norēķinu uzskaites

mēraparātu, dabasgāzes patēriņa skaitītāju, ar tiem saistītu

telemetrijas un telemehānikas sistēmu un plombu saglabāšanu

(sk. Noteikumu Nr. 1048 36.2. apakšpunktu).

No Satversmes tiesas judikatūras izriet secinājums: lai

regulētu personu uzvedību un atturētu tās no prettiesiskas

rīcības, valsts var paredzēt personas juridisku atbildību par šo

rīcību. Šādu regulējumu pieņemot, likumdevējs parasti balstās uz

priekšstatiem, uzskatiem un vērtībām, ko akceptējusi sabiedrība

un ko tas ir tiesīgs izteikt normatīvā veidā (sal. sk.

Satversmes tiesas 2013. gada 19. novembra sprieduma lietā Nr.

2013‑09‑01 10. punktu un 2015. gada 8. aprīļa sprieduma lietā Nr.

2014‑34‑01 17. punktu).

Atbilstoši Krimināllikuma 35. panta otrajai daļai un Latvijas

Administratīvo pārkāpumu kodeksa 22. pantam soda par noziedzīgu

nodarījumu vai administratīvu pārkāpumu mērķis ir sabiedrības

drošības aizsardzība, taisnīguma atjaunošana, vainīgās personas

sodīšana un uzvedības ietekmēšana, kā arī vainīgās personas un

citu personu atturēšana no noziedzīgu nodarījumu vai

administratīvu pārkāpumu izdarīšanas. Tādējādi kriminālatbildība

un administratīvā atbildība ir visupirms vērsta uz attiecīgās

prettiesiskās rīcības īstenotāja sodīšanu un sabiedrības kā

abstrakta indivīdu kopuma interešu aizsardzību. Tomēr, vērtējot,

vai apstrīdētajā likuma normā ietvertais pamattiesību

ierobežojums ir nepieciešams, jāņem vērā personu tiesiskās

attiecības, ko skar apstrīdētā norma, tostarp katra tiesisko

attiecību subjekta tiesības un intereses (sk. Satversmes

tiesas 2018. gada 6. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017‑21‑01 19.

punktu).

Mājsaimniecības lietotājs apstrīdētajā likuma normā noteikto

kompensāciju maksā energoapgādes komersantam ne vien Ministru

kabineta noteikumu pārkāpuma, bet arī līguma par dabasgāzes

piegādi pārkāpuma gadījumā. Tādējādi kompensācija disciplinē

mājsaimniecības lietotāju, motivējot viņu ievērot kā Ministru

kabineta noteikumus par dabasgāzes piegādi, tā arī ar

energoapgādes komersantu noslēgto līgumu par dabasgāzes piegādi.

Tas nozīmē, ka apstrīdētajā likuma normā noteiktais pienākums

maksāt kompensāciju skar un nodrošina arī energoapgādes

komersanta kā sabiedrisko pakalpojumu sniedzēja intereses.

Turpretī likumdevēja noteiktā kriminālatbildība un administratīvā

atbildība dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma gadījumā

energoapgādes komersanta interešu aizsardzību tiešā veidā

neveicina. Turklāt kriminālatbildību kā smagāko iespējamo

juridiskās atbildības veidu, kas var būtiski ietekmēt personas

dzīvi arī pēc kriminālsoda izciešanas, nevar pielīdzināt

civiltiesiskā strīda sekām (sal. sk. Satversmes tiesas 2019.

gada 21. februāra sprieduma lietā Nr. 2018‑10‑0103 13.2.

punktu).

Tādējādi kriminālatbildības un administratīvās atbildības

tiesiskā regulējuma piemērošana dabasgāzes lietošanas noteikumu

pārkāpuma gadījumā nav uzskatāma par alternatīvu apstrīdētajā

likuma normā noteiktajam kompensācijas samaksas pienākumam.

Līdz ar to nepastāv citi,

saudzējošāki līdzekļi, ar kuriem pamattiesību ierobežojuma

leģitīmos mērķus būtu iespējams sasniegt vismaz tādā pašā

kvalitātē.