30. pants

Izvērtējot pamattiesību ierobežojuma atbilstību

leģitīmajam mērķim, jāpārliecinās arī par to, vai nelabvēlīgās

sekas, kas personai rodas tās pamattiesību ierobežojuma

rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst

sabiedrība kopumā. Proti, ir jānoskaidro lietā līdzsvarojamās

intereses un tas, kurai no šīm interesēm un tiesībām būtu

piešķirama prioritāte (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010.

gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010‑01‑01 15.

punktu).

Konkrētajā gadījumā likumdevēja uzdevums, lemjot par

mājsaimniecības lietotāja pienākumu tad, ja tas pārkāpis

dabasgāzes lietošanas noteikumus, samaksāt par izlietoto

dabasgāzi, kuras daudzums nosakāms atbilstoši Ministru kabineta

noteiktajai kārtībai, un samaksāt kompensāciju, bija pieņemt tādu

tiesisko regulējumu, kas nodrošina līdzsvaru starp

mājsaimniecības lietotāja, kas pārkāpis dabasgāzes lietošanas

noteikumus, tiesībām uz īpašumu un energoapgādes komersanta

tiesībām uz īpašumu.

Līdz ar to Satversmes tiesai jāpārbauda, vai ar apstrīdēto

likuma normu ir panākts taisnīgs līdzsvars starp šīm tiesībām un

likumīgajām interesēm.

30.1. Kā jau tika noskaidrots iepriekš, likumdevējs,

nosakot mājsaimniecības lietotājam pienākumu dabasgāzes

lietošanas noteikumu pārkāpuma gadījumā samaksāt par izlietoto

dabasgāzi, kā arī samaksāt kompensāciju, ir centies veicināt

nepārtrauktu, drošu un kvalitatīvu dabasgāzes apgādes sistēmas

darbību, nodrošinot energoapgādes komersantam iespēju saņemt

atlīdzību par piegādāto dabasgāzi un paredzot kompensāciju kā

mājsaimniecības lietotāja saistību pastiprinošu līdzekli par labu

energoapgādes komersantam.

Gan mājsaimniecības lietotāja pienākumam samaksāt par

izlietoto dabasgāzi, gan pienākumam samaksāt kompensāciju ir

disciplinējošs raksturs, un šie pienākumi vispār ir vērsti uz

dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpumu novēršanu. Minētie

pārkāpumi var novest ne vien pie dabasgāzes, proti, ierobežota

resursa, bezatlīdzības patērēšanas un no tās izrietošas tarifu

paaugstināšanās, bet arī pie dabasgāzes apgādes sistēmas

funkcionāliem traucējumiem. Tā kā nepārtraukta, droša un

kvalitatīva dabasgāzes sistēmas darbība ir svarīga cilvēka

cienīgas dzīves nodrošināšanai, likumdevējam bija pienākums veikt

pasākumus, lai nodrošinātu taisnīgas tiesiskas sekas gadījumā,

kad mājsaimniecības lietotājs pārkāpis dabasgāzes lietošanas

noteikumus.

Augstākā tiesa un tiesībsargs norāda, ka pati kompensācija

esot pielīdzināma krimināltiesiska rakstura sodam un tādējādi

esot pārkāpts dubultās sodīšanas nepieļaujamības princips (sk.

lietas materiālu 13. sēj. 70. un 114. lp. un 14. sēj. 80.

lp.). Likumdevējs apstrīdētajā likuma normā minētā pārkāpuma

gadījumā līdztekus kriminālatbildībai un administratīvajai

atbildībai var noteikt un pieļaut arī civiltiesiska rakstura

sekas, ciktāl tas nav pretrunā ar vispārējiem tiesību principiem

un citām Satversmes normām. Lai arī vispār ir iespējama

situācija, kad papildu iedarbība uz personu var nonākt pretrunā

ar dubultās sodīšanas nepieļaujamības principu, konkrētajā

gadījumā tas, ka apstrīdētajā likuma normā ir noteikts

mājsaimniecības lietotāja pienākums samaksāt arī kompensāciju,

pats par sevi vēl nepiešķir kompensācijai krimināltiesisku

raksturu un nenozīmē to, ka būtu pārkāpts dubultās sodīšanas

nepieļaujamības princips.

30.2. Mājsaimniecības lietotāji ir lielākā daļa no

apstrīdētajā likuma normā minētajiem enerģijas lietotājiem.

Piemēram, laika posmā no 2012. gada līdz 2016. gadam vairāk nekā

400 tūkstoši AS "Latvijas Gāze" klientu bija

mājsaimniecības lietotāji, kas dabasgāzi izmantoja mājsaimniecību

plītīm un apkurei (sk. AS "Latvijas Gāze" 2016. gada

pārskata 9. lpp. Pieejams: cns.omxgroup.com.). Atbilstoši

Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 1. panta 3. punktam šie

lietotāji ir patērētāji.

Satversmes tiesa jau atzinusi, ka patērētājs ir īpašs tiesisko

attiecību subjekts, kurš, it īpaši tiesiskajās attiecībās ar

monopolstāvoklī esošu komersantu, bauda speciālu aizsardzību.

Patērētāju tiesību aizsardzība demokrātiskā tiesiskā valstī ir

sabiedrības ilgtspējīgai attīstībai nozīmīga vērtība, kuru

valstij ir pienākums nodrošināt (sk. Satversmes tiesas 2011.

gada 8. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2010‑49‑03 12.3. punktu un

2020. gada 12. februāra sprieduma lietā Nr. 2019‑05‑01 24.1.

punktu).

Konkrētajā gadījumā likumdevējs, īstenojot savu rīcības

brīvību noteikt speciālu energoapgādes komersanta un

mājsaimniecības lietotāja kā attiecīgi sabiedriskā pakalpojuma

sniedzēja un saņēmēja tiesisko attiecību noregulējumu, izlēmis,

ka dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma gadījumā

mājsaimniecības lietotājs samaksā par izlietoto dabasgāzi, kā arī

samaksā kompensāciju energoapgādes komersantam. Ar apstrīdēto

likuma normu šo maksājumu apmērs ir ierobežots, paredzot tā

precizēšanu Ministru kabineta noteikumos. Tādējādi situācijā, kad

energoapgādes komersants ir monopolstāvoklī, tiek veicināta

Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 5. pantā ietvertā

līgumslēdzēju pušu tiesiskās vienlīdzības principa

ievērošana.

Satversmes tiesa secina, ka sabiedrības ieguvums no

apstrīdētajā likuma normā ietvertā ierobežojuma ir lielāks nekā

nelabvēlīgās sekas, kas dabasgāzes lietošanas noteikumus

pārkāpušajiem mājsaimniecības lietotājiem rodas to pamattiesību

ierobežojuma dēļ.

Līdz ar to apstrīdētajā likuma normā

ietvertais pamattiesību ierobežojums atbilst samērīguma principam

un apstrīdētā likuma norma atbilst Satversmes 105. pantam.