5. pants

Pieteikumu iesniedzēja - Augstākā tiesa -

uzskata, ka apstrīdētā likuma norma neatbilst Satversmes 64.

pantam un 105. panta pirmajam un trešajam teikumam, bet Noteikumu

Nr. 1048 56. un 58. punkts - Satversmes 64. pantam un 105. panta

pirmajam un trešajam teikumam, kā arī apstrīdētajai likuma

normai.

5.1. Augstākās tiesas izskatīšanā esot divas

civillietas, kurās celta prasība par parāda piedziņu,

pamatojoties citstarp uz apstrīdēto likuma normu un Noteikumu Nr.

1048 56. un 58. punktu, un apelācijas instances tiesa šīs normas

esot piemērojusi. Savukārt kasācijas sūdzībā pēc būtības esot

apstrīdēta šo normu atbilstība augstāka juridiska spēka tiesību

normām. Minētās normas aizskarot indivīda - patērētāja - tiesības

uz jau iegūtu īpašumu, pakļaujot viņu pienākumam veikt nesamērīgi

lielus maksājumus, kas varot ievērojami samazināt personas

mantisko stāvokli.

5.2. Apstrīdētajā likuma normā likumdevēja noteiktais

pilnvarojums Ministru kabinetam neatbilstot Satversmes 64.

pantam, jo tas neesot skaidrs, proti, neesot skaidrs, kāds

kaitējums un uz kāda pamata ir kompensējams. Saprātīga

likumdevēja prezumpcijas ietvaros neesot rodams pamats tam, ka

likumdevējs būtu vēlējies, lai par vieniem un tiem pašiem

zaudējumiem tiktu maksāta kompensācija trīskāršā apmērā vai arī

tiktu noteikta tāda sankcija, kas vairākas reizes pārsniedz

atlīdzināmos zaudējumus. Tas nozīmējot, ka arī uz apstrīdētās

likuma normas pamata izdoto Noteikumu Nr. 1048 56. un 58. punkts

neatbilst Satversmes 64. pantam.

Ministru kabinets esot pārkāpis likumdevēja pilnvarojumu arī

tādējādi, ka Noteikumu Nr. 1048 56. un 58. punktā ietvertais

regulējums esot pretrunā ar Patērētāju tiesību aizsardzības

likumu un neiederoties Latvijas tiesību sistēmā. Šīs normas

neatbilstot vienam no civiltiesisko attiecību regulējuma

pamatprincipiem - ekvivalences nodrošināšanas principam, kas

nepieļauj kāda civiltiesisko attiecību dalībnieka pārmērīgu

iedzīvošanos uz citu dalībnieku rēķina. Civiltiesiska sankcija

200 procentu apmērā no zaudējumiem, kas tiek aprēķināti pēc paša

kreditora, proti, energoapgādes komersanta, apstiprinātas

metodikas, esot acīmredzami pārmērīga un neatbilstoša

civiltiesiskās atbildības mērķiem un principiem.

5.3. Apstrīdētajā likuma normā un Noteikumu Nr. 1048

56. un 58. punktā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais

mērķis esot, no vienas puses, novērst dabasgāzes lietotāja

iejaukšanos gāzes patēriņa uzskaitē un, no otras puses, radīt

mehānismu, kas nodrošina to, lai energoapgādes komersantam tiktu

atlīdzināti zaudējumi par dabasgāzes lietošanu bez

atlīdzības.

Minētajās normās ietvertā civiltiesiskā sankcija sasniedzot

mērķi disciplinēt enerģijas patērētāju un varot atturēt

dabasgāzes lietotāju no iejaukšanās dabasgāzes patēriņa uzskaitē,

tomēr šo mērķi varot sasniegt arī ar samērīgākiem līdzekļiem.

Proti, Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija varot

attiecībā uz gazificētajiem objektiem noteikt dabasgāzes patēriņa

normas, kas izmantojamas par pamatu kompensācijas aprēķināšanai

pēc parastā tarifa, bet energoapgādes komersants tāpat kā pārējie

komersanti komerctiesiskajā apritē varot vienošanās ceļā noteikt

līgumsodu.

Iespējamais labums, ko sabiedrība konkrētajā gadījumā gūstot

no indivīdu pamattiesību ierobežojuma, esot gāzes tarifu

nepaaugstināšana. Dabasgāze esot ierobežots resurss, kura

patvaļīgas un bezatlīdzības patērēšanas dēļ varot palielināties

cena, kas jāmaksā citiem patērētājiem, tomēr nesamērīgi lielo

sankciju dēļ indivīdi varot zaudēt iespēju pilnvērtīgi

piedalīties ekonomiskajā apritē. Līdz ar to labums, ko sabiedrība

iegūst no energoapgādes komersantam paredzētajām tiesībām uz

kompensāciju, neesot lielāks par dabasgāzes lietotāja tiesību

ierobežojumu. Turklāt apstrīdētajās normās ietvertajai sankcijai

esot krimināltiesisks raksturs un tādēļ varot rasties pretruna ar

dubultās sodīšanas nepieļaujamības principu.