7. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Saeima - uzskata, ka apstrīdētā likuma norma atbilst

Satversmes 105. pantam un tiesvedība daļā par tās atbilstību

Satversmes 64. pantam būtu izbeidzama.

Ja valsts noteikusi pienākumu veikt kādu maksājumu vai

ierobežojusi tiesības šādu maksājumu saņemt, tad esot ierobežotas

personas tiesības uz īpašumu. Apstrīdētā likuma norma, no vienas

puses, paredzot enerģijas lietotājam pienākumu veikt noteiktu

maksājumu energoapgādes komersantam un, no otras puses,

ierobežojot energoapgādes komersanta tiesības par šajā normā

minēto pārkāpumu pielīgt lielāka apmēra kompensāciju.

No Satversmes izrietošās pilnvarojuma robežas esot plašas, un

likumdevējs pilnvarojis Ministru kabinetu regulēt arī saturiski

ļoti ietilpīgus un nozīmīgus jautājumus. Ar apstrīdēto likuma

normu likumdevējs citstarp esot izlēmis par tādu kompensācijas

paredzēšanas modeli, kas balstīts uz Ministru kabineta

izvērtējumu un nodrošinot efektīvāku, profesionālāku konkrētās

jomas specifikai atbilstošu valsts varas īstenošanu un operatīvu

energoapgādes darbību, bet nepārprotamu kompensācijas maksāšanas

pienākumu noteicis likumā.

Apstrīdētajā likuma normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma

leģitīmais mērķis esot citu cilvēku - enerģijas lietotāju -

tiesību aizsardzība, ierobežojot monopolstāvoklī esoša komersanta

tiesības noteikt līgumisko sankciju apmēru, kā arī sabiedrības

labklājības aizsardzība, nodrošinot nepārtrauktu, drošu un

kvalitatīvu sabiedriskā pakalpojuma sniegšanu.

Apstrīdētajā likuma normā noteiktais kompensēšanas pienākums

un noteikums, ka samērīgu kompensācijas apmēru atbilstoši

mainīgajiem tiesiskajiem un faktiskajiem apstākļiem nosaka

Ministru kabinets, esot piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai.

Šis pienākums nodrošinot gan zaudējumu atlīdzināšanu par faktiski

izlietoto dabasgāzi, gan kompensāciju energoapgādes komersantam

par līguma vai Ministru kabineta noteikumu pārkāpumu.

Sabiedriskie pakalpojumi to nozīmīguma dēļ tiekot īpaši regulēti,

un šajā regulējumā varot paredzēt no vispārīgā civiltiesisko

attiecību regulējuma atšķirīgus noteikumus. Ne kriminālatbildība,

ne administratīvā atbildība, nedz arī Civillikuma regulējuma

piemērošana neesot personas tiesības mazāk ierobežojoši

alternatīvi līdzekļi.

Indivīdam nodarītais kaitējums esot mazāks nekā sabiedrības

ieguvums. Esot būtiski noteikt gan pienācīgu kompensāciju, gan

saprātīgus tās ierobežojumus. Pretējā gadījumā lietotājam varētu

būt izdevīgi ilgstoši "apiet" skaitītāja mērījumus,

neatlīdzinot energoapgādes komersantam zaudējumus. Kompensācijas

apmēra ierobežojums esot nepieciešams, jo citādi lietotājam būtu

grūtāk panākt samērīga kompensācijas apmēra noteikšanu

privāttiesiskajā līgumā. Gadījumos, kad pastāv strīds par to, vai

persona patiešām izdarījusi apstrīdētajā normā minētos

pārkāpumus, tai esot iespēja aizstāvēt savas tiesības tiesā.

Kompensēšanas pienākums nevarot tikt noteikts automātiski vai

patvaļīgi, bet esot pakļauts tiesas kontrolei. Turklāt liegums

ietekmēt skaitītāju esot noteikts ne tikai tādēļ, lai nodrošinātu

samaksu par izlietoto dabasgāzi, bet arī tādēļ, ka attiecīgās

darbības ir bīstamas. Patvaļīgs pieslēgums dabasgāzes sistēmai un

komercuzskaites mēraparāta bojājumi varot novest pie dabasgāzes

noplūdes un apdraudēt ne tikai objekta un pašas personas drošību,

bet arī citu personu dzīvību un veselību.