29. pants

Pārliecinoties par to, vai nelabvēlīgās sekas, kas

enerģijas lietotājam rodas tā pamattiesību ierobežojuma

rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst

sabiedrība kopumā, Satversmes tiesa izvērtēs apstrīdētajās

noteikumu normās paredzētās metodes izlietotās dabasgāzes

daudzuma noteikšanai un kompensācijas apmēra aprēķināšanai.

29.1. Noteikumu Nr. 85 99. punktā ir noteiktas vairākas

patērētās dabasgāzes daudzuma noteikšanas metodes gadījumam, kad

dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma dēļ faktiski patērētās

dabasgāzes daudzumu nav iespējams noteikt (sk. šā sprieduma

21.1. punktu). No lietas materiāliem izriet, ka šīs metodes

ir balstītas zinātniski tehniskos apsvērumos un ka ir iespējami

dažādi veidi, kādos iepriekš aprakstītajā situācijā nosakāms

faktiski patērētās dabasgāzes daudzums (sk. Sabiedrisko

pakalpojumu regulēšanas komisijas un Dr. habil. sc. ing. Egīla

Dzelzīša viedokļus lietas materiālu 9. sēj. 53. un 82. lp.).

Savukārt tas nozīmē, ka šo metožu noteikšana ir saistīta ar

zināmu tiesību normas izdevēja rīcības brīvību, lemjot par labu

kādam no iespējamiem veidiem. Tomēr šāda rīcības brīvība nav

neierobežota, proti, tā nevar tikt izmantota patvaļīgi, pretēji

vispārējiem tiesību principiem un citām Satversmes normām, kā arī

starptautiskajām un Eiropas Savienības tiesībām (sal. sk.

Satversmes tiesas 2019. gada 18. aprīļa sprieduma lietā Nr.

2018-16-03 15.1. punktu).

Apstrīdētajās noteikumu normās ietvertās metodes faktiski

patērētās dabasgāzes daudzuma noteikšanai konkretizē likumdevēja

izraudzīto enerģijas lietotāja un energoapgādes komersanta

privāttiesisko attiecību noregulējumu. Vispārīgā gadījumā

enerģijas lietotāja un energoapgādes komersanta tiesisko

attiecību pamatā ir dabasgāzes piegādes līgums, ar kuru

energoapgādes komersants uzņemas pienākumu piegādāt enerģijas

lietotājam dabasgāzi, bet enerģijas lietotājs - pienākumu par to

samaksāt. Šādā veidā civiltiesiskajā apgrozībā tiek nodrošināta

ekonomiskā ekvivalence, kas ir no demokrātiskas tiesiskas valsts

pamatnormas atvasinātā taisnīguma principa konkretizācijas

elements. Proti, ekonomiskās ekvivalences apstākļos neviens no

tiesisko attiecību dalībniekiem nepamatoti neiedzīvojas uz cita

šo tiesisko attiecību dalībnieka rēķina (sk.: Torgāns K.

Līgumsoda piemērošanas prakse un regulējuma grozījumi

Civillikumā. Grām.: Torgāns K. (zin. red.), Kārkliņš J., Bitāns

A. Līgumu un deliktu problēmas Eiropas Savienībā un Latvijā.

Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2017, 148. lpp.). Arī

apstrīdētajās noteikumu normās noteiktajām patērētās dabasgāzes

daudzuma aprēķināšanas metodēm jābūt tādām, kas atbilstoši

taisnīguma principam nodrošina energoapgādes tiesisko attiecību

dalībnieku ekonomisko ekvivalenci un to, ka patērētās dabasgāzes

daudzums tiek noteikts iespējami tuvu tam, kas patērēts

faktiski.

Līdz ar to Satversmes tiesai jāpārbauda, vai apstrīdētajās

noteikumu normās noteiktās patērētās dabasgāzes daudzuma

aprēķināšanas metodes atbilstoši taisnīguma principam nodrošina

ekonomisko ekvivalenci.

29.1.1. Vairākas pieaicinātās personas ir uzsvērušas,

ka faktiski patērētā dabasgāzes daudzuma uzskaiti nodrošina tikai

mēraparāts, kura darbība nav traucēta ar prettiesisku

iejaukšanos. Citos gadījumos, piemēram, tad, kad noticis

dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpums, ir iespējams noteikt

tikai maksimālo iespējamo dabasgāzes patēriņu (sk. Sabiedrisko

pakalpojumu regulēšanas komisijas un Dr. habil. sc. ing. Egīla

Dzelzīša viedokļus lietas materiālu 9. sēj. 50. un 83. lp.).

Tāpat vairākas pieaicinātās personas apgalvo, ka apstrīdētajās

noteikumu normās paredzētās dabasgāzes daudzuma noteikšanas

metodes ir saistītas ar energoapgādes komersanta rīcībā esošajiem

datiem par attiecīgā enerģijas lietotāja patērēto dabasgāzes

daudzumu līdzīgā laikposmā līdzīgos apstākļos vai enerģijas

lietotāja objektā uzstādītajām dabasgāzi patērējošajām iekārtām

(sk. Dr. habil. sc. ing. Egīla Dzelzīša un AS "Latvijas

Gāze" viedokļus lietas materiālu 9. sēj. 36., 51., 52. un

53. lp.).

Noteikumu Nr. 85 99.1. apakšpunktā paredzētā metode,

atbilstoši kurai enerģijas lietotājam, kas nav mājsaimniecības

lietotājs, patērētās dabasgāzes daudzuma noteikšanā tiek

izmantots faktiski patērētās dabasgāzes daudzums līdzīgos

apstākļos līdzīgā laikposmā, ir izmantojama, ja energoapgādes

komersanta rīcībā ir dati par faktisko dabasgāzes patēriņu

noteiktā pietiekami ilgā laikposmā, kad gaisa temperatūra un

spiediens gāzes vados ir līdzīgs šiem pašiem rādītājiem

salīdzināmā laikposmā. Lietas materiālos esošos dokumentos pausts

viedoklis, ka šī metode ir izmantojama gadījumos, kad enerģijas

lietotājs, kas nav mājsaimniecības lietotājs, dabasgāzi izmanto

telpu apsildīšanai, bet ne ražošanas vai pakalpojumu sniegšanas

vajadzībām. Ja dabasgāze tiek izmantota ražošanas vai pakalpojumu

sniegšanas vajadzībām, tad ir daudz grūtāk identificēt apstākļus,

kas uzskatāmi par salīdzināmiem apstrīdēto noteikumu normu

izpratnē, jo enerģijas lietotāja objektā faktiski patērētās

dabasgāzes daudzums ir atkarīgs no ražošanas vai pakalpojumu

apjoma salīdzināmajos laikposmos (sk. Sabiedrisko pakalpojumu

regulēšanas komisijas viedokli lietas materiālu 9. sēj. 80.

lp.). Tomēr tas vien, ka minētās metodes piemērošana ir

sarežģīta, nenozīmē, ka tā nenodrošinātu energoapgādes tiesisko

attiecību dalībnieku ekvivalenci.

Atbilstoši likuma "Par sabiedrisko pakalpojumu

regulatoriem" 32. panta pirmajai daļai Sabiedrisko

pakalpojumu regulēšanas komisija kā ārpustiesas instance izskata

strīdus starp sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju un enerģijas

lietotāju vai starp sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem par to

tiesībām un pienākumiem, kas izriet no šā likuma vai regulējamās

nozares speciālajiem normatīvajiem aktiem. Turklāt saskaņā ar

minētā panta trešo daļu sabiedrisko pakalpojumu sniedzējam un

enerģijas lietotājam ir tiesības strīdu risināt tiesā

Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā, nevēršoties Sabiedrisko

pakalpojumu regulēšanas komisijā ar iesniegumu par strīda

izskatīšanu. Tas nozīmē: ja energoapgādes komersants, nosakot

faktiski patērētās dabasgāzes daudzumu, izmanto datus par

patērētās dabasgāzes daudzumu līdzīgos apstākļos līdzīgā

laikposmā, Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija vai tiesa

īsteno kontroli pār energoapgādes komersanta noteiktā dabasgāzes

daudzuma pamatotību un tiesiskumu, ņemot vērā katras situācijas

individuālos apstākļus. Turklāt no Ministru kabineta sniegtajiem

papildu apsvērumiem izriet, ka šīs metodes izmantošana var būt

balstīta ne vien vēsturiskos, bet arī analoģiskos dabasgāzes

patēriņa datos (sk. Ministru kabineta papildu apsvērumus

lietas materiālu 9. sēj. 83. lp.). Tādējādi pat tad, ja

energoapgādes komersanta rīcībā nav vēsturisku datu par konkrētā

enerģijas lietotāja dabasgāzes patēriņu, ir iespējams izmantot

datus par analogu situāciju, kuri saprātīgi var tikt attiecināti

arī uz konkrēto enerģijas lietotāju.

Līdz ar to apstrīdētajās noteikumu normās paredzētā patērētās

dabasgāzes daudzuma noteikšanas metode, saskaņā ar kuru tiek

izmantots faktiski patērētās dabasgāzes daudzums līdzīgā

laikposmā līdzīgos apstākļos, nodrošina ekonomisko ekvivalenci.

Tādēļ personas pamattiesību aizskārums ir mazāks nekā labums, ko

sabiedrība gūst šīs metodes izmantošanas rezultātā, un

apstrīdētajās noteikumu normās ietvertais pamattiesību

ierobežojums šajā daļā atbilst samērīguma principam.

29.1.2. Energoapgādes komersants dabasgāzes lietošanas

noteikumu pārkāpuma dēļ patērētās dabasgāzes daudzumu enerģijas

lietotājam, kas nav mājsaimniecības lietotājs, var aprēķināt,

pamatojoties uz enerģijas lietotājam atļauto maksimālo dabasgāzes

patēriņu stundā vai enerģijas lietotāja dabasgāzes iekārtu

maksimālo iespējamo patēriņu stundā. Šīs metodes ir aplūkojamas

kopumā, jo iekārtu summārā patēriņa metodi pieļaujams izmantot

vienīgi tad, ja uzstādīto iekārtu maksimālais patēriņš pārsniedz

līgumiski pieļaujamo stundas patēriņu. Savukārt gadījumos, kad

dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpumu izdarījis

mājsaimniecības lietotājs, energoapgādes komersants faktiski

patērētās dabasgāzes daudzuma noteikšanā var izmantot tikai

iekārtu maksimālo iespējamo dabasgāzes patēriņu stundā. Abos

gadījumos minēto metožu mērķis ir identificēt maksimālo iespējamo

dabasgāzes patēriņu konkrētā pārkāpuma laikā.

Atbilstoši Noteikumu Nr. 85 2.2. apakšpunktam atļautais

maksimālais dabasgāzes patēriņš stundā ir lielākais dabasgāzes

daudzums, ko enerģijas lietotājs drīkst izmantot saskaņā ar

energoapgādes komersanta un enerģijas lietotāja noslēgto

dabasgāzes piegādes līgumu. No Noteikumu Nr. 85 2.5. un 2.7.

apakšpunkta izriet, ka dabasgāzes iekārtu maksimālais iespējamais

dabasgāzes patēriņš stundā ir maksimālais dabasgāzes daudzums,

kuru vienā stundā tehniski iespējams sadedzināt, ievērojot

konkrētās iekārtas tehniskos parametrus. Sociālajā realitātē

vairumā gadījumu enerģijas lietotāja, kas nav mājsaimniecības

lietotājs, objektā šī iekārta ir gāzes apkures katls vai

tehnoloģiskās iekārtas, kurās dabasgāzi lieto, lai nodrošinātu

preču ražošanu vai pakalpojumu sniegšanu, bet mājsaimniecības

lietotāja objektā - gāzes plīts un gāzes apkures katls (sk.

Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas viedokli lietas

materiālu 9. sēj. 82. lp.).

Kaut arī dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma gadījumā ir

iespējams, ka enerģijas lietotājs pārsniedzis līgumā noteikto

atļauto maksimālo dabasgāzes patēriņu stundā, tas visbiežāk ir

lielāks nekā enerģijas lietotājam faktiski ikdienā nepieciešamais

dabasgāzes patēriņš stundā (sk. arī Sabiedrisko pakalpojumu

regulēšanas komisijas viedokli lietas materiālu 9. sēj.

82. lp.). Līdzīgs viedoklis pausts arī apstrīdēto noteikumu

normu izstrādes procesā, norādot, ka šāda patērētās dabasgāzes

daudzuma aprēķināšanas metode ir pārmērīga un netaisnīga (sk.

Konkurences padomes 2014. gada 22. septembra atzinumu lietas

materiālu 7. sēj. 82. lp.). Satversmes tiesa atzīst, ka šīs

metodes pamatā ir prezumpcija par nepārtrauktu dabasgāzes

patēriņu līgumā noteiktajā atļautajā maksimālajā daudzumā.

Atbilstoši līgumā noteiktajam atļautajam maksimālajam dabasgāzes

patēriņam stundā noteiktais patērētās dabasgāzes daudzums vairumā

gadījumu patiešām varētu būt lielāks nekā enerģijas lietotājam

ikdienā nepieciešamais dabasgāzes daudzums, jo tas tiek noteikts,

pieņemot, ka enerģijas lietotājs visā pārkāpuma periodā 24

stundas diennaktī patērē dabasgāzi līgumā noteiktajā atļautajā

maksimālajā apmērā.

Arī dabasgāzes iekārtu maksimālais iespējamais dabasgāzes

patēriņš stundā visbiežāk ir lielāks nekā faktiskais dabasgāzes

patēriņš stundā enerģijas lietotāja objektā. Dabasgāzes

lietošanas noteikumu pārkāpuma dēļ patērētās dabasgāzes daudzuma

noteikšana, pamatojoties uz dabasgāzes iekārtu maksimālo

iespējamo dabasgāzes patēriņu stundā, ir balstīta prezumpcijā, ka

enerģijas lietotājs divu gadu garumā nepārtraukti izmantojis

dabasgāzes iekārtas, patērējot maksimāli iespējamo dabasgāzes

daudzumu. Tomēr sociālajā realitātē gāzes plītīm parasti ir

vairāki degļi un visbiežāk tās faktiski netiek izmantotas ar

maksimālo iespējamo dabasgāzes patēriņu stundā. Gāzes apkures

katli atkarībā no āra gaisa temperatūras, apsildāmās platības,

telpās izraudzītās temperatūras un citiem apstākļiem visbiežāk

netiek izmantoti ar maksimālo iespējamo dabasgāzes patēriņu

stundā. Arī ražošanā un pakalpojumu sniegšanā izmantojamie

dabasgāzes aparāti parasti netiek nepārtraukti izmantoti ar pilnu

jaudu. Tādējādi, lai gan sociālajā realitātē varētu rasties tādas

situācijas, kad tehniski iespējamais dabasgāzes patēriņš ir tuvs

faktiskajam patēriņam, vispārīgā gadījumā dabasgāzes patēriņš,

kas aprēķināts pēc šīm metodēm, ir lielāks par faktisko

dabasgāzes patēriņu.

Līdz ar to apstrīdētajās noteikumu normās paredzētās metodes

dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma dēļ patērētās

dabasgāzes daudzuma noteikšanai, pamatojoties uz enerģijas

lietotājam atļauto maksimālo dabasgāzes patēriņu stundā vai

enerģijas lietotāja dabasgāzes iekārtu maksimālo iespējamo

patēriņu stundā, nenodrošina ekonomisko ekvivalenci un ir

acīmredzami nesamērīgas, tādēļ personas pamattiesību aizskārums

ir lielāks nekā labums, ko sabiedrība gūst šo metožu izmantošanas

rezultātā, un apstrīdētajās noteikumu normās ietvertais

pamattiesību ierobežojums šajā daļā neatbilst samērīguma

principam.

29.2. Noteikumu Nr. 85 100. punktā ir noteikts, ka

energoapgādes komersants kompensācijas apmēru nosaka, reizinot šo

noteikumu 99. punktā noteiktajā kārtībā aprēķināto patērētās

dabasgāzes daudzumu ar dabasgāzes tirdzniecības tarifu divkāršā

apmērā. Pēc Pieteikumu iesniedzēju ieskata, šāds kompensācijas

apmērs ir nesamērīgs un neatbilst civiltiesiskās atbildības

mērķim. Turpretī Ministru kabinets uzskata, ka kompensācijas

apmērs ir samērīgs.

Satversmes tiesa jau atzinusi, ka kompensācija pēc tās

juridiskās dabas ir pielīdzināma līgumsodam (sk. Satversmes

tiesas 2020. gada 20. marta sprieduma lietā Nr. 2019-10-0103

28.2. punktu un šā sprieduma 21.2. punktu). Līgumsodam ir

sodīšanas funkcija, un tiesiskajās attiecībās, kurās piemērojami

sodoša rakstura tiesiskie līdzekļi, jāievēro no taisnīguma

principa atvasinātais soda samērīguma princips. Proti, līgumsoda

mērķis nedrīkst būt iedzīvošanās uz cita tiesisko attiecību

dalībnieka rēķina, un tam jābūt samērīgam ar konkrēto tiesisko

attiecību sākotnējo ekonomisko interesi (sk. arī: Kārkliņš J.,

Buls L. Līgumsoda reforma. Jurista Vārds, 2013. gada 3.

decembris, Nr. 49, 34.-35. lpp.). Arī izskatāmajā lietā

Satversmes tiesai jāpārbauda, vai kompensācijas apmēra

aprēķināšanas metode nepieļauj energoapgādes komersanta

iedzīvošanos uz enerģijas lietotāja rēķina un ir samērīga ar

dabasgāzes apgādes tiesisko attiecību sākotnējo ekonomisko

interesi.

Apstrīdēto noteikumu normu izdošanas procesā vērtējot tajās

noteiktās kompensācijas apmēra aprēķināšanas metodes samērīgumu,

Ministru kabinets norādīja, ka norēķināšanās trīskāršā patērētās

dabasgāzes tarifa apmērā ir samērīga, jo dabasgāzes lietošanu bez

maksas, dabasgāzes uzskaites mēraparāta ļaunprātīgu bojāšanu,

rādījumu izmainīšanu vai patvaļīgu pieslēgšanos dabasgāzes

apgādes sistēmai, apejot skaitītāju, nevar atzīt par maznozīmīgu

pārkāpumu (sk. Ministru kabineta noteikumu projekta Nr. TA‑156

"Dabasgāzes piegādes un lietošanas noteikumi"

anotāciju. Pieejama: tap.mk.gov.lv). Turklāt atbildes

rakstā Ministru kabinets uzsver, ka nebūtu samērīgi prasīt, lai

enerģijas lietotājs sedz tikai izdevumus par patērēto dabasgāzi,

neņemot vērā energoapgādes komersanta iespējamos zaudējumus

saistībā ar sprādzienbīstamību, dabasgāzes piegādes apturēšanu

citiem enerģijas lietotājiem, sadales sistēmas apsekošanu un

remontdarbiem (sk. Ministru kabineta atbildes rakstu lietas

materiālu 1. sēj. 66. lp.).

Satversmes tiesa nav guvusi apstiprinājumu tam, ka šāds

Ministru kabineta viedoklis būtu pamatots, jo, vērtējot

kompensācijas apmēra atbilstību soda samērīguma principam, jāņem

vērā kompensācijas mērķis, kas ir uzskatāms par energoapgādes

tiesisko attiecību sākotnējo ekonomisko interesi. Proti,

kompensācija visupirms ir dabasgāzes lietošanas noteikumos un

dabasgāzes piegādes līgumā noteikto enerģijas lietotāja saistību

pastiprināšanas līdzeklis (sk. Satversmes tiesas 2020. gada

20. marta sprieduma lietā Nr. 2019-10-0103 28.2. punktu un šā

sprieduma 21.2. punktu). Tātad kompensācijai jābūt noteiktai

tādā apmērā, lai sekmētu dabasgāzes lietošanas noteikumu un

dabasgāzes piegādes līguma pārkāpumu prevenciju. Tas nozīmē, ka

kompensācijas kā līgumsodam pielīdzināma maksājuma apmēram jābūt

pielāgojamam iespējamā pārkāpuma apstākļiem (plašāk sk.:

Gordley J. Foundations of Private Law. Property, Tort, Contract,

Unjust Enrichment. Oxford: Oxford University, 2006, pp.

374-375). Vispārsaistošā veidā nosakot kompensācijas apmēra

aprēķināšanas metodi, nav pamata kompensācijas apmēru saistīt ar

tādiem iespējamiem energoapgādes komersanta zaudējumiem, kuru

apmēra noteikšana dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma

gadījumā nav objektīvi apgrūtināta, tostarp zaudējumiem saistībā

ar sprādzienbīstamību, dabasgāzes piegādes apturēšanu citiem

enerģijas lietotājiem, sadales sistēmas apsekošanu un

remontdarbiem. Vēl jo vairāk - kompensācijas apmēra noteikšanas

metodes izvēlē jāņem vērā tas, vai līgumsoda piedziņa nekaitētu

parādniekiem tik lielā mērā, ka varētu tikt skartas visas

sabiedrības intereses, kā arī tas, vai ar konkrēta apmēra

kompensāciju tiek nodrošināts taisnīgs rezultāts (sk.: Torgāns

K. Līgumsoda piemērošanas prakse un regulējuma grozījumi

Civillikumā. Grām.: Torgāns K. (zin. red.), Kārkliņš J., Bitāns

A. Līgumu un deliktu problēmas Eiropas Savienībā un Latvijā.

Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2017, 155. lpp.).

Pieteikumu iesniedzējas ir norādījušas, ka apstrīdētās

noteikumu normas neiederas Latvijas tiesību sistēmā. Proti,

atbilstoši apstrīdētajām noteikumu normām mājsaimniecības

lietotājam aprēķinātais kompensācijas apmērs ir pretrunā ar

Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 6. panta trešās daļas 4.

punktu, jo šīs normas paredz neproporcionāli liela maksājuma

veikšanu par energoapgādes tiesisko attiecību saistību

nepildīšanu.

Saskaņā ar minēto Patērētāju tiesību aizsardzības likuma normu

par netaisnīgiem ir uzskatāmi tādi līguma noteikumi, kas uzliek

patērētājam, kurš neizpilda vai nepienācīgi izpilda

līgumsaistības, neproporcionāli lielu līgumsodu vai citu

kompensāciju par līgumsaistību neizpildi vai nepienācīgu izpildi

salīdzinājumā ar līgumsaistību neizpildīšanas vai nepienācīgas

izpildīšanas rezultātā radīto zaudējumu vai ņemot vērā citus

apstākļus. Tomēr konkrētajā gadījumā dabasgāzes lietošanas

noteikumos un dabasgāzes piegādes līgumā noteikto enerģijas

lietotāja saistību neizpilde kā kompensācijas piemērošanas pamats

nemaz nevar tikt saistīta ar energoapgādes komersanta iespējamiem

zaudējumiem, kas saistīti ar sprādzienbīstamības situāciju,

dabasgāzes piegādes apturēšanu citiem enerģijas lietotājiem un

remontdarbiem, jo šādu iespējamu, bet nepierādītu zaudējumu

atlīdzināšana nav kompensācijas mērķis (sal. sk. šā sprieduma

21.2. punktu). Tas nozīmē, ka apstrīdētajās noteikumu normās

noteiktajā kārtībā aprēķināto kompensācijas apmēru ar iepriekš

minētajiem iespējamiem, bet nepierādītiem energoapgādes

komersanta zaudējumiem nemaz nevar salīdzināt. Proti, situācijā,

kad energoapgādes komersanta rīcībā ir pierādījumi par konkrētiem

zaudējumiem, kurus enerģijas lietotājs tam nodarījis, un šo

zaudējumu apmēru, šie pierādījumi ir attiecīgi izmantojami,

prasot zaudējumu atlīdzību Civillikumā noteiktajā kārtībā.

Tādējādi kompensācijas apmēra aprēķināšanas metode, saskaņā ar

kuru kompensācijas apmērs tiek noteikts divkāršā dabasgāzes

tirdzniecības tarifa apmērā atbilstoši apstrīdētajās noteikumu

normās paredzētajā kārtībā noteiktajam dabasgāzes daudzumam, ir

acīmredzami nesamērīga un netaisnīga.

Turklāt arī tad, ja dabasgāzes lietošanas noteikumu un

dabasgāzes piegādes līguma pārkāpumu izdarījis enerģijas

lietotājs, kas nav mājsaimniecības lietotājs, kompensācijai kā

līgumsodam pielīdzināmam maksājumam jāatbilst soda

individualizācijas principam, proti, soda apmēram katrā

konkrētajā gadījumā jābūt samērojamam ar personas izdarīto

nodarījumu (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 20. marta

sprieduma lietā Nr. 2019-10-0103 32.3.1. punktu). Vēl jo

vairāk - apstrīdēto noteikumu normu izdošanas laikā likumdevējs

jau bija konkretizējis samērīguma principu, Civillikuma 1717.

pantā nosakot, ka līgumsodam jābūt samērīgam un atbilstošam

godīgai darījumu praksei. Nepastāvot saistībai starp

apstrīdētajās noteikumu normās paredzēto kompensācijas apmēra

noteikšanas metodi un iespējamiem pierādāmiem, bet nepierādītiem

energoapgādes komersanta zaudējumiem, arī gadījumos, kad

enerģijas lietotājs nav mājsaimniecības lietotājs, apstrīdētajās

noteikumu normās noteiktā kompensācijas apmēra aprēķināšanas

metode ir acīmredzami nesamērīga un netaisnīga.

Iepriekš izklāstītajos apstākļos apstrīdētajās noteikumu

normās paredzētajā veidā noteiktais kompensācijas apmērs nav

samērīgs ar energoapgādes tiesisko attiecību sākotnējo ekonomisko

interesi. Ņemot vērā minēto, apstrīdētajās noteikumu normās

noteiktā kompensācijas apmēra aprēķināšanas metode pieļāva

energoapgādes komersanta iedzīvošanos uz enerģijas lietotāja

rēķina. Tādējādi apstrīdētajās noteikumu normās paredzētā

kompensācijas apmēra noteikšanas metode neatbilst soda samērīguma

principam, personas pamattiesību aizskārums ir lielāks nekā

labums, ko sabiedrība gūst tās piemērošanas rezultātā, un

apstrīdētajās noteikumu normās ietvertais pamattiesību

ierobežojums šajā daļā neatbilst samērīguma principam.

29.3. Īstenojot likumdevēja noteikto pilnvarojumu,

Ministru kabinets izpilda likumdevēja pieņemto tiesību normu,

tādēļ Ministru kabinetam šajā procesā ir pienākums izmantot tādas

juridiskās metodes, kas respektē valsts varas dalīšanā pastāvošās

līdzsvara un atsvara attiecības. Proti, Ministru kabinetam,

apzinoties un izmantojot tiesību avotu daudzveidību, ir jāveic ne

tikai gramatiska, bet arī sistēmiska, vēsturiska un teleoloģiska

pilnvarojošās normas interpretācija. Tas izriet ne vien no

tiesiskuma un varas dalīšanas principiem kā demokrātiskas

tiesiskas valsts esības pamata, bet arī no racionāla likumdevēja

principa. Proti, Ministru kabinetam, raugoties, vai tā izdotās

tiesību normas atbilst likuma normā ietvertajam likumdevēja

pilnvarojumam, jāņem vērā, ka likumdevējs pieņem savstarpēji

saskaņotas tiesību normas, kas harmoniski darbojas visas tiesību

sistēmas ietvaros. Turklāt dažādos normatīvajos aktos ietvertas

tiesību normas ir jāinterpretē kā vienotu tiesību sistēmu

veidojošas. Tikai interpretējot likumdevēja doto pilnvarojumu

visas tiesību sistēmas ietvarā, Ministru kabinets var izdot

ilgtspējīgu tiesisko regulējumu, kas citstarp tādējādi atbilst

labas likumdošanas principam (sk. Satversmes tiesas 2020. gada

20. marta sprieduma lietā Nr. 2019-10-0103 32.3.1.

punktu).

Ministru kabinetam ir jāveic arī pilnvarojošās normas augstākā

un zemākā kritika, pārbaudot tās atbilstību augstāka juridiska

spēka tiesību normām un spēkā esību, ja nepieciešams, izmantojot

Satversmes tiesas likuma 17. panta pirmās daļas 4. punktā

noteiktās Ministru kabineta tiesības iesniegt pieteikumu

Satversmes tiesā. Turklāt Ministru kabinets drīkst izdot tikai

tādas normas, kas sasniedz likumdevēja noteikto mērķi un nav

pretrunā ar vispārējiem tiesību principiem un citām Satversmes

normām, starptautiskajām un Eiropas Savienības tiesību normām, kā

arī citiem likumiem (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 20.

marta sprieduma lietā Nr. 2019-10-0103 32.3.1. punktu).

Atbilstoši Ministru kabineta iekārtas likuma 31. panta otrajai

daļai noteikumu izstrādes procesā to projektam pievienojama

pamatota informācija par izstrādātā projekta nepieciešamību un

ietekmes izvērtējumu, kam jāatbilst labas likumdošanas principam

(sk. Satversmes tiesas 2020. gada 19. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2019-20-03 24. punktu).

Saeima, piešķirot Ministru kabinetam pilnvarojumu noteikt

kārtību, kādā energoapgādes komersants nosaka faktiski patērētās

dabasgāzes daudzumu, kā arī kompensācijas apmēru un aprēķināšanas

kārtību, nevarēja būt vēlējusies, lai Ministru kabinets Saeimas

noregulētās tiesiskās attiecības konkretizētu tādā veidā, kas

paredz acīmredzami nesamērīgu enerģijas lietotāja pamattiesību

ierobežojumu. Tā kā Ministru kabinets, izdodot apstrīdētās

noteikumu normas, ciktāl tajās paredzēta patērētās dabasgāzes

daudzuma aprēķināšanas metode, kas balstīta uz enerģijas

lietotājam atļauto maksimālo dabasgāzes patēriņu stundā vai

enerģijas lietotāja dabasgāzes iekārtu maksimālo iespējamo

patēriņu stundā, un ciktāl kompensācijas apmērs nosakāms,

reizinot apstrīdētajās noteikumu normās noteiktajā kārtībā

aprēķināto patērētās dabasgāzes daudzumu ar dabasgāzes

tirdzniecības tarifu divkāršā apmērā, nav rīkojies atbilstoši

samērīguma principam, apstrīdētajās noteikumu normās ietvertais

pamattiesību ierobežojums šajā daļā nav satversmīgs un nav

noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu tiesību normu.

Līdz ar to apstrīdētās noteikumu

normas, ciktāl tajās paredzēta patērētās dabasgāzes daudzuma

noteikšanas metode, kas balstīta uz faktiski patērēto dabasgāzes

daudzumu līdzīgos apstākļos līdzīgā laikposmā, atbilst Satversmes

64. un 105. pantam, kā arī apstrīdētajai likuma normai. Savukārt

apstrīdētās noteikumu normas, ciktāl tajās paredzēta patērētās

dabasgāzes daudzuma aprēķināšanas metode, kas balstīta uz

enerģijas lietotājam atļauto maksimālo dabasgāzes patēriņu stundā

vai enerģijas lietotāja dabasgāzes iekārtu maksimālo iespējamo

patēriņu stundā, neatbilst Satversmes 64. un 105. pantam, kā arī

apstrīdētajai likuma normai. Tāpat apstrīdētās noteikumu normas,

ciktāl kompensācijas apmērs nosakāms, reizinot tajās noteiktajā

kārtībā aprēķināto patērētās dabasgāzes daudzumu ar dabasgāzes

tirdzniecības tarifu divkāršā apmērā, neatbilst Satversmes 64. un

105. pantam, kā arī apstrīdētajai likuma normai.