30. pants

Ņemot vērā to, ka apstrīdētās noteikumu normas ir

zaudējušas spēku, Satversmes tiesai tās nav jāatzīst par spēku

zaudējušām. Taču Pieteikumu iesniedzējas attiecībā uz enerģijas

lietotājiem, kas ir atbildētāji to izskatīšanā esošajās

civillietās, lūdz atzīt apstrīdētās noteikumu normas par spēkā

neesošām no šo enerģijas lietotāju pamattiesību aizskāruma

rašanās brīža. Turklāt vairākos pieteikumos norādīts, ka

apstrīdētās noteikumu normas ir piemērojamas ne vien Pieteikumu

iesniedzēju izskatīšanā esošajās civillietās, bet arī virknē citu

civillietu, kas atrodas dažādās iztiesāšanas stadijās (sk.

pieteikumus lietas materiālu 1. sēj. 3., 24. un 78. lp. un 2.

sēj. 121. lp.).

Lemjot par brīdi, ar kuru apstrīdētā norma zaudē spēku,

Satversmes tiesa katrā konkrētajā lietā līdzsvaro tiesiskās

drošības principu, no vienas puses, un atsevišķu personu

pamattiesības, no otras puses. Līdz ar to Satversmes tiesai ir

jāapsver, vai izskatāmajā lietā pastāv tādi apstākļi, kuru dēļ

apstrīdētās noteikumu normas, ciktāl tajās paredzēta patērētās

dabasgāzes daudzuma aprēķināšanas metode, kas balstīta uz

enerģijas lietotājam atļauto maksimālo dabasgāzes patēriņu stundā

vai enerģijas lietotāja dabasgāzes iekārtu maksimālo iespējamo

patēriņu stundā, vai energoapgādes komersanta apstiprinātajā

norēķinu kārtībā noteiktajām diferencētajām patēriņa normām, un

ciktāl kompensācijas apmērs nosakāms, reizinot apstrīdētajās

noteikumu normās paredzētajā kārtībā noteikto patērētās

dabasgāzes daudzumu ar dabasgāzes tirdzniecības tarifu divkāršā

apmērā, atzīstamas par spēkā neesošām no kāda brīža pagātnē.

30.1. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tiesību normas,

kas pieņemtas ultra vires, ir atzīstamas par prettiesiskām

un spēkā neesošām no to spēkā stāšanās brīža (sk. Satversmes

tiesas 1998. gada 10. jūnija sprieduma lietā Nr. 04-03(98)

secinājumu daļu un 2007. gada 9. oktobra sprieduma lietā Nr.

2007-04-03 25. punktu). Attiecībā uz šādiem gadījumiem

prezumējams, ka antikonstitucionāla tiesību norma nekad nav

bijusi spēkā, jo nav pieņemta pienācīgā kārtībā un tāpēc arī

nevar radīt tiesiskas sekas (sk. Satversmes tiesas 2014. gada

12. decembra sprieduma lietā Nr. 2013-21-03 13. punktu).

Izņēmuma gadījumos varētu tikt pieļautas atkāpes no šīs

prezumpcijas. Tomēr šādos gadījumos Satversmes tiesai būtu

jākonstatē būtiski apstākļi, kas pamatotu minētā izņēmuma

noteikšanu (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 12. decembra

sprieduma lietā Nr. 2013-21-03 13. punktu un 2016. gada 12.

februāra sprieduma lietā Nr. 2015-13-03 17. punktu).

Apstrīdētās noteikumu normas, ciktāl tajās paredzēta patērētās

dabasgāzes daudzuma noteikšanas metode, kas balstīta uz

energoapgādes komersanta apstiprinātajā norēķinu kārtībā

noteiktajām diferencētajām patēriņa normām, ir izdotas ultra

vires. Satversmes tiesa izskatāmajā lietā nav konstatējusi

tādus būtiskus apstākļus, kuri varētu pamatot izņēmumu no

prezumpcijas par apstrīdēto noteikumu normu, ciktāl tajās

paredzēta patērētās dabasgāzes daudzuma noteikšanas metode, kas

balstīta uz energoapgādes komersanta apstiprinātajā norēķinu

kārtībā noteiktajām diferencētajām patēriņa normām, spēkā neesību

no to spēkā stāšanās brīža. Līdz ar to apstrīdētās noteikumu

normas, ciktāl tajās paredzēta patērētās dabasgāzes daudzuma

noteikšanas metode, kas balstīta uz energoapgādes komersanta

apstiprinātajā norēķinu kārtībā noteiktajām diferencētajām

patēriņa normām, attiecībā uz personām, kam tās piemērotas vai

būtu jāpiemēro tiesā, atzīstamas par spēkā neesošām no to spēkā

stāšanās brīža.

30.2. Atsevišķos gadījumos, kad apstrīdētās normas

atzīšana par spēkā neesošu no tās spēkā stāšanās brīža vai cita

brīža pagātnē uzliktu tiesām pienākumu pārvērtēt jau nodibinātas

tiesiskās attiecības, Satversmes tiesa, ievērojot tiesiskās

drošības principu, ir atzinusi, ka apstrīdētajai normai nevar

noteikt vispārēju atpakaļvērstu spēku (sal. sk. Satversmes

tiesas 2017. gada 18. maija sprieduma lietā Nr. 2016-12-01 15.1.

punktu). Tomēr tad, ja apstrīdētās normas pieņemšanas vai

izdošanas rezultātā ir būtiski aizskartas personu pamattiesības,

Satversmes tiesai ir uzdevums šo aizskārumu mazināt, citstarp

atzīstot attiecīgās tiesību normas par spēkā neesošām no to spēkā

stāšanās brīža (sal. sk. Satversmes tiesas 2006. gada 6.

jūnija sprieduma lietā Nr. 2005-25-01 21. punktu). Vēl jo

vairāk - gadījumos, kad spēkā stājušies tiesas nolēmumi var tikt

uzskatīti par netaisnīgiem, priekšroka dodama taisnīguma

principam, nevis tiesiskās noteiktības principam. Līdz ar to ir

iespējami gadījumi, kad tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošināšanas

labad ir jāatjauno tiesvedība lietā, kurā jau pieņemts galīgs

nolēmums (sal. sk. Satversmes tiesas 2016. gada 29. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2015-19-01 12.3. punktu).

Satversmes tiesa izskatāmajā lietā ir atzinusi, ka apstrīdētās

noteikumu normas, ciktāl tajās paredzēta patērētās dabasgāzes

daudzuma aprēķināšanas metode, kas balstīta uz enerģijas

lietotājam atļauto maksimālo dabasgāzes patēriņu stundā vai

enerģijas lietotāja dabasgāzes iekārtu maksimālo iespējamo

patēriņu stundā, un ciktāl kompensācijas apmērs nosakāms,

reizinot tajās noteiktajā kārtībā noteikto patērētās dabasgāzes

daudzumu ar dabasgāzes tirdzniecības tarifu divkāršā apmērā, ir

acīmredzami nesamērīgas. Proti, konkrētajā gadījumā apstrīdētās

noteikumu normas šajā daļā būtiski aizskāra enerģijas lietotāja

pamattiesības. Tomēr tās tika piemērotas virknē civillietu, kurās

jau stājies spēkā galīgs nolēmums.

Apstrīdēto noteikumu normu piemērošanas rezultāts ietekmēja

divu energoapgādes tiesisko attiecību, proti, privāttiesisku

attiecību dalībnieku - gan enerģijas lietotāja, gan energoapgādes

komersanta - tiesiskās intereses. Apstrīdēto noteikumu normu

atzīšana par spēkā neesošām no to spēkā stāšanās brīža varētu

aizskart energoapgādes komersanta paļāvību uz tiesiskā regulējuma

noteiktību un ietekmēt tā uzticēšanos valstij un tiesībām.

Satversmes tiesa atzīst: lai arī tiesiskās drošības princips ir

saistīts ar personu uzticēšanos valstij un tiesībām, tomēr nav

pieļaujamas tādas situācijas, ka personu uzticēšanās valstij un

tiesībām ir balstīta uz tādām tiesību normām, kurās ietvertais

pamattiesību ierobežojums ir acīmredzami nesamērīgs.

Līdz ar to apstrīdētās noteikumu normas, ciktāl tajās

paredzēta patērētās dabasgāzes daudzuma aprēķināšanas metode, kas

balstīta uz enerģijas lietotājam atļauto maksimālo dabasgāzes

patēriņu stundā vai enerģijas lietotāja dabasgāzes iekārtu

maksimālo iespējamo patēriņu stundā, attiecībā uz personām, kurām

šīs normas piemērotas vai būtu jāpiemēro tiesā, ir atzīstamas par

spēkā neesošām no to spēkā stāšanās brīža. Tāpat apstrīdētās

noteikumu normas, ciktāl tās paredz, ka kompensācijas apmērs

nosakāms, reizinot tajās noteiktajā kārtībā noteikto patērētās

dabasgāzes daudzumu ar dabasgāzes tirdzniecības tarifu divkāršā

apmērā, attiecībā uz personām, kurām tās piemērotas vai būtu

jāpiemēro tiesā, ir atzīstamas par spēkā neesošām no to spēkā

stāšanās brīža.

30.3. Satversmes tiesas likums uzliek Satversmes tiesai

atbildību par to, lai tās spriedumi sociālajā realitātē

nodrošinātu citstarp skaidrību (sk. Satversmes tiesas 2010.

gada 22. jūnija sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 30.

punktu).

Satversmes tiesa lietā Nr. 2019-10-0103 apstrīdētajām

noteikumu normām līdzīgu tiesisko regulējumu ir atzinusi par

spēkā neesošu no tā spēkā stāšanās brīža (sal. sk. Satversmes

tiesas 2020. gada 20. marta sprieduma lietā Nr. 2019-10-0103 34.

punktu). Izskatāmajā lietā pausts viedoklis, ka pēc šāda

nolēmuma spēkā stāšanās attiecībā uz tiesiskajām attiecībām

noteiktā laikposmā esot izveidojusies tāda situācija, ka

likumdevējs ir paredzējis mājsaimniecības lietotāja obligātu

pienākumu dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma gadījumā

maksāt kompensāciju, bet šīs kompensācijas apmēra noteikšanas

kārtība neeksistē (sk. Saeimas vēstuli par papildu apsvērumu

sniegšanu lietas materiālu 9. sēj. 29. lp.).

Satversmes tiesa atgādina, ka Satversmei atbilstoša tiesību

normu piemērošana ietver sevī pareizās tiesību normas atrašanu un

atbilstošu interpretēšanu, intertemporālās un hierarhiskās

piemērojamības izvērtēšanu, atbilstošās judikatūras izmantošanu,

kā arī tiesību tālākveidošanu (sk. Satversmes tiesas 2005.

gada 4. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-16-01 17. punktu).

Turklāt demokrātiskā tiesiskā valstī tiesību normu piemērošanas

procesu raksturo aksioma, ka tiesību sistēma ir objektīvi

pilnīga. Tātad tas vien, ka konkrēts jautājums netiek regulēts ar

rakstītajām tiesību normām, vēl nenozīmē, ka tas vispār netiktu

regulēts.

Izskatot konkrētu civillietu, vispārējās jurisdikcijas tiesai

atbilstoši Civilprocesa likuma 8. panta pirmajai daļai

jānoskaidro lietas apstākļi, kuri ietilpst pierādīšanas

priekšmetā, - prasības pamata fakti un atbildētāja iebildumu

pamata fakti. Ievērojot to, ka Satversmes tiesa par Satversmei

atbilstošu ir atzinusi tikai vienu no apstrīdētajās noteikumu

normās paredzētajām patērētās dabasgāzes daudzuma noteikšanas

metodēm, tiesai, pārbaudot pušu iesniegtos pierādījumus, ir

jānoskaidro arī apstākļi par faktiski patērēto dabasgāzes

daudzumu līdzīgos apstākļos vai analogā situācijā līdzīgā

laikposmā. Ja puses nav iesniegušas pierādījumus par pierādīšanas

priekšmetā ietilpstošajiem apstākļiem, tiesa, pamatojoties uz

Civilprocesa likuma 93. panta ceturto daļu, paziņo par to pusēm

un, ja nepieciešams, nosaka termiņu pierādījumu iesniegšanai.

Pušu iesniegtos pierādījumus tiesa novērtē atbilstoši

Civilprocesa likuma 97. pantam, proti, tiesai katrā gadījumā

jāpārbauda, vai iesniegtie dati patiešām atbilst dabasgāzes

daudzumam, kas patērēts līdzīgos apstākļos vai analogā situācijā

līdzīgā laikposmā. Ja izņēmuma gadījumā energoapgādes komersanta

rīcībā ir pierādījumi tam, ka enerģijas lietotājs ir patērējis

lielāku dabasgāzes daudzumu, šie pierādījumi ir izmantojami,

nosakot patērētās dabasgāzes daudzumu un par to veicamās samaksas

apmēru. Savukārt kompensācijas apmēra aprēķināšanā ir ievērojams

kompensācijas mērķis, kā arī tas, ka kompensācijas apmēram jābūt

samērīgam. Tā kā kompensācija pēc tās juridiskās dabas ir

pielīdzināma līgumsodam, tās samērīga apmēra noteikšanai

izmantojami kritēriji, kurus vispārējās jurisdikcijas tiesas

atbilstoši no demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas

atvasinātajam samērīguma principam un Civillikuma 1717. pantam

izmanto līgumsoda apmēra samērīguma noteikšanā.

Līdz ar to dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma dēļ

patērētās dabasgāzes daudzuma noteikšanā un kompensācijas apmēra

aprēķināšanā ir tieši piemērojams Satversmes 105. pants un šajā

spriedumā ietvertās atziņas.