4. pants

Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija -

uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 101. un 106.

pantam.

Tāpat Tieslietu ministrija uzskata, ka konkrētajā gadījumā

pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu.

Tieslietu ministrija norāda, ka, ņemot vērā amatpersonas ar

speciālo dienesta pakāpi pilnvaras un lomu sabiedriskās kārtības

un personu tiesību aizsardzībā, aktuāls ir jautājums par to, vai

iestāde varēs uzticēt šo nozīmīgo uzdevumu pildīšanu personai,

kura pati sevi diskreditējusi ar tīšu noziedzīgu nodarījumu un

par tā izdarīšanu ir sodīta. Tāpat arī iestādes reputācija esot

ļoti svarīga, lai sabiedrība šai iestādei varētu uzticēties, lai

iedzīvotāji varētu uzticēt savu dzīvību un mantiskās vērtības šīs

iestādes amatpersonām, kuru galvenie uzdevumi saistīti ar

sabiedriskās kārtības un drošības, kā arī personu tiesību

aizsardzības nodrošināšanu. Dienesta gaitas likuma 4. pantā

ietvertie ierobežojumi esot noteikti, lai nodrošinātu to, ka

dienestā esošās personas atbilst augstiem profesionālajiem

standartiem, aizsargā personu pamattiesības, sabiedrisko drošību,

labklājību, veicina sabiedrības sadarbību ar dienesta

amatpersonām un uzticēšanos tām.

Apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums kalpojot vairākiem

Satversmes 116. pantā norādītajiem leģitīmajiem mērķiem -

aizsargājot personu pamattiesības, demokrātisko valsts iekārtu,

sabiedrības drošību un labklājību. Tieslietu ministrija uzskata,

ka likumdevēja izraudzītais līdzeklis ir piemērots leģitīmo mērķu

sasniegšanai.

Ņemot vērā gan citās valstīs, gan arī Latvijā veiktus

pētījumus, varot apgalvot: iepriekšēju sodāmību esība palielina

risku, ka persona var vēlreiz izdarīt noziedzīgu nodarījumu.

Tāpēc Tieslietu ministrija uzskata, ka sodāmības fakta

konstatēšana var būt pamats noteikt dažādus ierobežojumus un

aizliegumus, tai skaitā ierobežojumus attiecībā uz nodarbošanās

un darbavietas izvēli.

Neesot iespējams nedz apstiprināt, nedz noliegt pieņēmumu, ka

sodīto amatpersonu atkārtota noziedzīga nodarījuma izdarīšanas

risks ir lielāks vai mazāks nekā nesodīto amatpersonu risks tikt

pirmo reizi notiesātām, jo nedz Valsts probācijas dienesta, nedz

Tieslietu ministrijas rīcībā neesot informācijas par pētījumiem,

kas būtu veltīti tieši šim recidīva aspektam attiecībā uz

amatpersonām.

2019. gadā jautājumu par sodāmības un kriminālprocesu

izbeigšanas uz nereabilitējošu apstākļu pamata tiesiskajām sekām

personu tālākajā profesionālajā darbībā esot aktualizējis arī

tiesībsargs. Tieslietu ministrija sadarbībā ar Ieslodzījuma vietu

pārvaldi izvērtējusi iespējamos izņēmumus no Dienesta gaitas

likuma 4. pantā ietvertajiem absolūtajiem aizliegumiem, un

citstarp esot apsvērta iespēja paredzēt, ka katrā konkrētajā

gadījumā veicams individuāls izvērtējums. Tomēr attiecībā uz

visām personām, kuras izdarījušas noziedzīgus nodarījumus,

veicams individuāls izvērtējums ievērojami palielinātu iestāžu

darba apjomu, šāda izvērtējuma nodrošināšanai būtu nepieciešami

papildu darbinieki, kā arī papildu laiks un finanšu līdzekļi.

Turklāt individuālas izvērtēšanas rezultātā pieņemtais lēmums par

atteikumu pieņemt personu dienestā būtu administratīvais akts,

kas attiecīgi būtu apstrīdams un pārsūdzams Administratīvā

procesa likumā noteiktajā kārtībā. Līdz ar to esot radies

jautājums par to, kura iestāde tad šādu vai pretēju lēmumu

pieņems. Tātad būtu nepieciešams veidot jaunu institūciju, kas

nodarbotos ar individuālo izvērtējumu veikšanu un pieņemtu

lēmumus par atļauju attiecīgai personai dienēt vai par atteikumu

tai dot šādu atļauju.