Par Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta gaitas likuma 4. panta 4. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 101. un 106. pantam

5. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18

Pieaicinātā persona - Iekšlietu ministrija -

norāda, ka pilnībā pievienojas Saeimas viedoklim.

Likumdevējs amatpersonai ar speciālo dienesta pakāpi esot

piešķīris tiesības izvirzīt likumīgas prasības personām, dot tām

saistošus rīkojumus un likumā noteiktajos gadījumos un kārtībā

lietot pret tām fizisku spēku, speciālos cīņas paņēmienus, kā arī

speciālos līdzekļus, lai pārtrauktu likumpārkāpumu un nodrošinātu

to, ka amatpersonas ar speciālo dienesta pakāpi likumīgās

prasības tiek izpildītas. Tādējādi, ņemot vērā attiecīgo iestāžu

funkciju nozīmību un to amatpersonu īpašās pilnvaras šo funkciju

izpildē, Dienesta gaitas likums amatpersonai ar speciālo dienesta

pakāpi nosakot atbilstošas prasības, lai tā varētu atrasties

dienestā.

Likumdevējam esot pienākums noteikt tādu regulējumu, lai

dienesta pienākumu izpilde atbilstu sabiedrības interesēm,

tostarp izvirzīt personām, kuras vēlas dienēt, stingrākas

prasības gan attiecībā uz veselības stāvokli un fizisko

sagatavotību, gan reputāciju.

Aktuāls esot jautājums par to, vai indivīds un sabiedrība

kopumā būtu gatava uzticēt savu tiesību, veselības un dzīvības,

kā arī mantisko vērtību aizsardzību un vai arī valsts būtu gatava

uzticēt ieroci personai, kura ir izdarījusi tīšu noziedzīgu

nodarījumu, tādējādi izrādot nevērību pret sabiedrības

priekšstatu par to, kāda uzvedība demokrātiskā valstī ir

akceptējama, kā arī apdraudot harmonisku sabiedrības

funkcionēšanu. Regulējums, kas pieļautu to, ka dienestā tiek

pieņemtas vai dienestā atrodas personas, kuras ir sodītas par

tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, pēc Iekšlietu ministrijas

ieskata, varētu izraisīt negatīvu iestādes darbības un

uzticamības vērtējumu sabiedrībā un attiecīgi kaitēt arī

vispārējai sabiedrības drošībai.

Pēc būtības normatīvajos aktos amatpersonām paredzētās

prasības esot sabiedrības izvirzītas prasības. Proti, sabiedrība

vēloties, lai jebkura amatpersona godprātīgi, apzinīgi pilda

amata pienākumus, pati ievēro normatīvo aktu prasības un spēj arī

sabiedrībā nostiprināt pareizu attieksmi pret spēkā esošajām

tiesību normām.