4. pantstika papildināts ar otro daļu un līdzšinējais panta

tika papildināts ar otro daļu un līdzšinējais panta

1teksts tika noteikts par tā pirmo daļu. Tādējādi spēkā esošā

2Dienesta gaitas likuma 4. panta otrā daļa nosaka:

3"(2) Šā panta pirmās daļas 4. [..] punkts nav attiecināms

4uz gadījumiem, kad Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests,

5ievērojot šā likuma 7. panta 2.2 daļā minēto

6izvērtējumu, personu ir pieņēmis dienestā."

7Savukārt šā likuma 7. panta 2.2 daļa nosaka:

8"(22) Valsts ugunsdzēsības un glābšanas

9dienesta vadītājs dienestā var pieņemt arī personu, kura

10neatbilst šā likuma 4. panta 4. [..] punktā noteiktajām prasībām,

11ja ir pagājuši ne mazāk kā pieci gadi no brīža, kad persona

12notiesāta vai kad pieņemts lēmums par kriminālprocesa izbeigšanu

13uz nereabilitējoša pamata, bet gadījumā, kad minētajā termiņā

14sodāmība nav dzēsta vai noņemta, - no brīža, kad sodāmība ir

15dzēsta vai noņemta, un Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta

16vadītāja izveidota komisija pēc attiecīgās personas izvērtējuma

17veikšanas ir sniegusi ieteikumu pieņemt personu

18dienestā."

192. Pieteikuma iesniedzējs - Senāts

20(turpmāk - Pieteikuma iesniedzējs) - uzskata, ka apstrīdētā

21norma, ciktāl tā liedza atrasties Valsts ugunsdzēsības un

22glābšanas dienestā personai, kura sodīta par tīšu noziedzīgu

23nodarījumu, neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk -

24Satversme) 101. panta pirmajai daļai un 106. panta pirmajam

25teikumam.

26Pieteikuma iesniedzēja tiesvedībā ir administratīvā lieta Nr.

27A420214721 par administratīvā akta, ar kuru persona atvaļināta no

28Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta, atcelšanu. Persona,

29kas ir pieteicējs administratīvajā lietā, tika pieņemta Valsts

30ugunsdzēsības un glābšanas dienestā 2010. gadā, ieņēma

31ugunsdzēsēja glābēja (autovadītāja) amatu, un tai bija dienesta

32pakāpe - kaprālis. 2021. gadā šī persona, pamatojoties uz

33apstrīdēto normu, tika atvaļināta no Valsts ugunsdzēsības un

34glābšanas dienesta sakarā ar neatbilstību dienestam. Neatbilstība

35dienestam pamatota ar to, ka persona 2000. gadā bijusi atzīta par

36vainīgu tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanā un notiesāta.

37Apstrīdētā norma ierobežo personas tiesības pildīt valsts

38dienestu un tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu.

39Ja persona ir sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu, tā,

40neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas, nevar atrasties

41Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā. Ierobežojums ir

42noteikts uz mūžu.

43Apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir

44noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, un tam ir leģitīms

45mērķis - demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzība. Ja par Valsts

46ugunsdzēsības un glābšanas dienesta amatpersonu varētu kļūt

47persona, kura bijusi sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu, tiktu

48mazināta sabiedrības uzticēšanās šā dienesta amatpersonām kā

49valsts varas īstenotājām un līdz ar to arī uzticēšanās

50demokrātiskai tiesiskai valsts iekārtai kopumā. Apstrīdētā norma

51ir piemērota leģitīmā mērķa sasniegšanai, ciktāl ir pareiza

52likumdevēja prezumpcija, ka persona, kura sodīta par tīša

53noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, pat ja sodāmība ir dzēsta vai

54noņemta, kaitē valsts dienesta autoritātei.

55Apstrīdētā norma liedz vērtēt katru gadījumu individuāli.

56Pieteicējs administratīvajā lietā, būdams nepilngadīgs vai ļoti

57jauns, izdarījis mazāk smagu noziegumu. Viņš šo faktu norādīja,

58stājoties Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā. Kopš

59nodarījuma izdarīšanas ir pagājuši vairāk nekā 20 gadi, šajā

60laikā viņš nav izdarījis jaunus pārkāpumus. Pirms stāšanās Valsts

61ugunsdzēsības un glābšanas dienestā viņš vairāk nekā 10 gadus

62dienējis Nacionālajos bruņotajos spēkos. Ņemot vērā šos

63apstākļus, vajadzētu atzīt, ka šādai personai jābūt tiesībām uz

64to, lai tiktu individuāli izvērtēts, vai tās sodāmības fakts

65kaitē Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestam un apdraud

66demokrātisko valsts iekārtu. Ar individuālu izvērtējumu

67ierobežojuma leģitīmais mērķis var tikt sasniegts līdzvērtīgā

68kvalitātē. Turklāt nav pamata uzskatīt, ka tādu personu skaits,

69kuras iepriekš bijušas sodītas un vēlas dienēt Valsts

70ugunsdzēsības un glābšanas dienestā, būtu ievērojams un tādēļ

71individuāla izvērtējuma veikšana varētu palielināt iestādes darba

72apjomu.

73Apstrīdētajā normā paredzētais personas pamattiesību

74ierobežojums ir nesamērīgs. Persona jau vairāk nekā 10 gadus ir

75pildījusi pienākumus Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā -

76tās dienesta izpilde ir novērtēta atzinīgi, tai piešķirti

77apbalvojumi par priekšzīmīgu uzdevumu izpildi, tā disciplināri

78nav sodīta. Šādos apstākļos būtu uzskatāms, ka labums, ko no

79apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma gūst

80sabiedrība, ir maznozīmīgs iepretim personas pamattiesību

81ierobežojumam.

82Satversmes tiesa jau iepriekš ir vērtējusi apstrīdētās normas

83atbilstību Satversmei, taču spriedumā lietā Nr. 2020‑50‑01 šī

84norma tika vērtēta tiktāl, ciktāl tā liedz personai atrasties

85dienestā Valsts policijā. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka

86minētajā lietā izdarītie secinājumi nav automātiski piemērojami

87personām, kuras dienē Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā,

88jo Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta uzdevumi būtiski

89atšķiras no Valsts policijas uzdevumiem. Turklāt konkrētās

90personas amats - ugunsdzēsējs glābējs (autovadītājs) - pārsvarā

91ir saistīts ar transportlīdzekļa vadīšanu, kas pēc sava rakstura

92un mērķa būtiski atšķiras no policijas uzdevumiem, kas saistīti

93ar likumu ievērošanas uzraudzību.

943. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

95Saeima - uzskata, ka tiesvedība lietā ir izbeidzama, jo

96apstrīdētā norma ir zaudējusi spēku.

97Spēkā esošā Dienesta gaitas likuma redakcija paredz izņēmumu

98attiecībā uz apstrīdētajā normā noteikto aizliegumu atrasties

99dienestā un pieļauj individuālu izvērtējumu. Tā kā apstrīdētās

100normas piemērošana vairs nav iespējama, tā pēc būtības ir

101zaudējusi spēku, tāpēc tiesvedība lietā ir izbeidzama.

102Lietā nav strīda, ka apstrīdētajā normā ietvertais

103pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā

104pieņemtu tiesību normu, tam ir leģitīms mērķis - demokrātiskas

105valsts iekārtas aizsardzība - un tas ir piemērots šā mērķa

106sasniegšanai. Likumdevējam ir plaša rīcības brīvība noteikt

107prasības Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta amatpersonām.

108Ar apstrīdēto normu likumdevējs, īstenojot savu rīcības brīvību,

109ir paredzējis ierobežojumu tikai tām personām, kuras apzināti

110apdraudējušas sabiedrībai nozīmīgas intereses, proti, izdarījušas

111tīšu noziedzīgu nodarījumu. Valstij ir ne vien tiesības, bet arī

112pienākums veicināt sabiedrības uzticēšanos valsts varas

113pārstāvjiem. Šobrīd ir iespējama personas individuāla

114izvērtēšana, lai pieņemtu taisnīgu lēmumu par to, vai tās

115atrašanās dienestā atbilst sabiedrības interesēm un saskan ar

116Satversmē ietvertajām vērtībām un principiem.

1174. Pieaicinātā persona - Iekšlietu

118ministrija - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes

119101. panta pirmajai daļai un 106. panta pirmajam teikumam, tomēr

120pievienojas Saeimas viedoklim, ka tiesvedība lietā ir izbeidzama,

121jo apstrīdētā norma ir zaudējusi spēku.

122Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta amatpersonu

123pienākumi ir vērsti uz sabiedrības drošības nodrošināšanu

124ugunsdrošības jomā. Tāpēc ir būtiski, lai sabiedrība kopumā un

125katrs indivīds uzticētos šā dienesta amatpersonām un ticētu, ka

126tās savus pienākumus pilda godprātīgi, ievērojot personu un

127sabiedrības intereses. Ja dienestā atrodas persona, kas ir

128izdarījusi tīšu noziedzīgu nodarījumu, pat ja tai sodāmība ir

129dzēsta, sabiedrībā var rasties priekšstats, ka valsts varas

130pārstāvji var neievērot normatīvajos tiesību aktos noteiktās

131prasības un izdarīt pārkāpumus. Līdz ar to varētu mazināties

132personu un sabiedrības uzticēšanās valsts pārvaldei kopumā.

133Atbilstoši dienesta vienotības principam amatpersona var tikt

134pārcelta jebkurā citā amatpersonas ar speciālo dienesta pakāpi

135amatā, tostarp var tikt pārcelta uz citu Iekšlietu ministrijas

136sistēmas iestādi. Tādēļ likumdevējs ir noteicis visam dienestam

137vienotas obligātas prasības, tostarp prasību par personas

138nesodāmību. Apstrīdētā norma ir vērsta uz sabiedrības uzticēšanos

139ne vien konkrētai iestādei, bet arī visai Iekšlietu ministrijas

140sistēmai.

1415. Pieaicinātā persona - Latvijas

142Ugunsdzēsēju arodbiedrība - uzskata, ka apstrīdētā norma

143neatbilst Satversmes 101. panta pirmajai daļai un 106. panta

144pirmajam teikumam.

145Arodbiedrība piekrīt, ka ir tādi noziedzīgi nodarījumi, kurus

146izdarījušas personas nedrīkst atrasties dienestā. Tomēr

147apstrīdētā norma aptver visus tīšus noziedzīgus nodarījumus

148neatkarīgi no to kaitīguma pakāpes, rakstura un apdraudētajām

149interesēm. Noziedzīgais nodarījums var būt izdarīts sen, vai arī

150persona to var būt izdarījusi, būdama nepilngadīga. Tādējādi uz

151apstrīdētās normas pamata no Valsts ugunsdzēsības un glābšanas

152dienesta var tikt izslēgtas arī personas, kuras neapdraud

153demokrātisko valsts iekārtu un godprātīgi pilda valstij nozīmīgas

154funkcijas. Pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi iespējams

155sasniegt līdzvērtīgā kvalitātē ar alternatīvu līdzekli -

156individuālu izvērtējumu.

157Secinājumu

158daļa

1596. Saeima lūgusi izbeigt tiesvedību lietā, pamatojoties

160uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punktu, jo

161apstrīdētā norma ir zaudējusi spēku. Proti, Dienesta gaitas

162likums ir papildināts ar jaunu regulējumu, kas paredz par tīšu

163noziedzīgu nodarījumu sodītas personas individuālu izvērtēšanu

164tās pieņemšanai Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā.

165Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punkts

166nosaka: tiesvedību lietā var izbeigt līdz sprieduma

167pasludināšanai, ja apstrīdētā tiesību norma ir zaudējusi spēku.

168Līdz ar to jānoskaidro: 1) vai apstrīdētā norma ir zaudējusi

169spēku un 2) vai pastāv apstākļi, kas pamato nepieciešamību

170tiesvedību turpināt (sal. Satversmes tiesas 2019. gada 12.

171decembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2019‑02‑03

17214. punkts).

173Ar 2024. gada 12. decembra likumu "Grozījumi Iekšlietu

174ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes

175amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta gaitas

176likumā" likums papildināts ar normām, kas nosaka izņēmuma

177gadījumus, kad apstrīdētajā normā paredzētais aizliegums

178atrasties dienestā personai, kura sodīta par tīšu noziedzīgu

179nodarījumu, neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas, nav

180attiecināms. Atbilstoši minētajām normām - 4. panta otrajai daļai

181un 7. panta 2.2 daļai - aizliegums nav attiecināms uz

182gadījumiem, kad ir pagājuši ne mazāk kā pieci gadi no brīža, kad

183persona notiesāta, bet gadījumā, ja minētajā termiņā sodāmība nav

184dzēsta vai noņemta, - no brīža, kad sodāmība ir dzēsta vai

185noņemta, un Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta vadītāja

186izveidota komisija pēc attiecīgās personas izvērtēšanas ir

187sniegusi ieteikumu pieņemt personu dienestā. Tādējādi Dienesta

188gaitas likums ir papildināts ar jaunu regulējumu, kas paredz

189individuālu izvērtējumu, un apstrīdētās normas saturs pēc būtības

190ir mainījies.

191Administratīvā tiesa saskaņā ar Satversmes tiesas likuma

19219.1 panta pirmās daļas 2. punktu var vērsties

193Satversmes tiesā, ja uzskata, ka konkrētajā lietā piemērotā vai

194piemērojamā tiesību norma neatbilst Satversmei. Proti, tiesas

195pieteikums ir iesniedzams, ja administratīvās lietas iznākums ir

196atkarīgs no konkrētās tiesību normas spēkā esības. Tādējādi viens

197no apstākļiem, kas pēc tiesas pieteikuma ierosinātā lietā pamato

198nepieciešamību turpināt tiesvedību, ir tas, ka apstrīdētās normas

199satversmības izvērtēšana ir nepieciešama, lai taisnīgi atrisinātu

200konkrēto administratīvo lietu un aizsargātu pieteicēja

201administratīvajā lietā pamattiesības (sal. Satversmes tiesas

2022024. gada 17. decembra sprieduma lietā Nr. 2023‑47‑01 11.2.

203punkts).

204Pieteikuma iesniedzēja izskatīšanā ir lieta par administratīvā

205akta - lēmuma par personas atvaļināšanu no Valsts ugunsdzēsības

206un glābšanas dienesta - atcelšanu. Minētais lēmums pamatots ar

207apstrīdēto normu. Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 250.

208panta otro daļu lietās par nelabvēlīga administratīvā akta

209atcelšanu būtiska nozīme ir tiesību normām, ar kurām pamatots

210administratīvais akts. Tādējādi Pieteikuma iesniedzēja

211izskatīšanā esošajā administratīvajā lietā jāpiemēro apstrīdētā

212norma, ņemot vērā, ka Dienesta gaitas likumā līdz tā 4. panta

213otrās daļas un 7. panta 2.2 daļas spēkā stāšanās

214brīdim nebija paredzēta iespēja individuāli izvērtēt agrāk tīšu

215noziedzīgu nodarījumu izdarījušas personas piemērotību

216dienestam.

217Līdz ar to nav pamata izbeigt

218tiesvedību, pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta

219pirmās daļas 2. punktu. Satversmes tiesai jāvērtē, vai apstrīdētā

220norma, ciktāl tā liedza atrasties Valsts ugunsdzēsības un

221glābšanas dienestā personai, kura sodīta par tīšu noziedzīgu

222nodarījumu, neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas, bija

223atbilstoša Satversmes 101. panta pirmajai daļai un 106. panta

224pirmajam teikumam līdz dienai, kad stājās spēkā Dienesta gaitas

225likuma 4. panta otrā daļa un 7. panta 2.2 daļa, proti,

226līdz 2024. gada 18. decembrim.

2277. Lietā izteiktas šaubas par apstrīdētās normas

228atbilstību gan Satversmes 101. panta pirmajai daļai, gan 106.

229panta pirmajam teikumam, tāpēc nosakāma efektīvākā pieeja

230apstrīdētās normas satversmības vērtēšanai.

231Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka gadījumā, ja apstrīdētā

232tiesību norma liedz personai pildīt valsts dienestu, tās

233atbilstība Satversmes 101. panta pirmajai daļai vērtējama

234kopsakarā ar Satversmes 106. panta pirmo teikumu (sal.

235Satversmes tiesas 2021. gada 11. jūnija sprieduma lietā Nr.

2362020‑50‑01 11.3. punkts un 2022. gada 15. decembra sprieduma

237lietā Nr. 2021‑41‑01 11.3. punkts).

238Pieteicējs administratīvajā lietā tika atvaļināts no Valsts

239ugunsdzēsības un glābšanas dienesta, pamatojoties uz apstrīdēto

240normu. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētā norma šai

241personai ierobežo Satversmes 101. panta pirmajā daļā ietvertās

242tiesības pildīt valsts dienestu un Satversmes 106. panta pirmajā

243teikumā ietvertās tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un

244darbavietu.

245Līdz ar to Satversmes tiesa vērtēs

246apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 101. panta pirmajai

247daļai kopsakarā ar Satversmes 106. panta pirmo teikumu.

2488. Satversmes 101. panta pirmā daļa nosaka:

249"Ikvienam Latvijas pilsonim ir tiesības likumā paredzētajā

250veidā piedalīties valsts un pašvaldību darbībā, kā arī pildīt

251valsts dienestu."

252Satversmes tiesas judikatūrā ir konkretizēts, ka valsts

253dienests ir publiski tiesisks stāvoklis, kurā amata pienākumu

254pildīšana ir saistīta ar valsts varas funkciju īstenošanu (sk.

255Satversmes tiesas 2024. gada 24. oktobra sprieduma lietā Nr.

2562023‑44‑01 9. punktu). Saskaņā ar Dienesta gaitas likuma 2.

257panta pirmo daļu dienests Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēs

258ir valsts dienesta veids, kuru pilda iestādes amatpersona, kam ir

259speciālā dienesta pakāpe. Atbilstoši Dienesta gaitas likuma 2.

260panta otrajai daļai Iekšlietu ministrijas sistēmā ietilpst

261Iekšlietu ministrijas padotībā esošās iestādes, arī Valsts

262ugunsdzēsības un glābšanas dienests. Tādējādi personas tiesības

263dienēt Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā ietilpst

264Satversmes 101. panta pirmās daļas tvērumā.

265Satversmes 106. panta pirmais teikums nosaka: "Ikvienam

266ir tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu

267atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai."

268Tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos aizsargā personu pret

269visām valsts darbībām, kas ierobežo brīvību izvēlēties

270nodarbošanās veidu un vietu. Satversmes 106. panta pirmajā

271teikumā ir nostiprināts arī tāds būtisks tiesību brīvi izvēlēties

272nodarbošanos elements kā tiesības saglabāt esošo nodarbošanos

273(sk. Satversmes tiesas 2021. gada 25. marta sprieduma lietā

274Nr. 2020-36-01 12. punktu). Tomēr šī norma neliedz valstij

275noteikt prasības, kas personai jāizpilda, lai tā konkrētu

276nodarbošanos varētu īstenot, ciktāl šādas prasības ir saderīgas

277ar vispārējiem tiesību principiem un citām augstāka juridiska

278spēka tiesību normām (sal. Satversmes tiesas 2022. gada 15.

279decembra sprieduma lietā Nr. 2021‑41‑01 11.2. punkts).

280Jēdziens "nodarbošanās" ir attiecināms uz nodarbinātību

281gan privātajā, gan publiskajā sektorā, tostarp uz valsts dienestu

282(sal. Satversmes tiesas 2021. gada 11. jūnija sprieduma lietā

283Nr. 2020‑50‑01 11.2. punkts). Tādējādi Satversmes 106. panta

284pirmajā teikumā noteiktās tiesības ir attiecināmas arī uz

285personu, kas izvēlējusies pildīt dienestu Valsts ugunsdzēsības un

286glābšanas dienestā.

287Pieteicējs administratīvajā lietā kopš 2010. gada ieņēma

288ugunsdzēsēja glābēja (autovadītāja) amatu Valsts ugunsdzēsības un

289glābšanas dienestā, un viņam bija dienesta pakāpe - kaprālis.

2902021. gadā viņš tika atvaļināts sakarā ar neatbilstību dienesta

291prasībām, jo 2000. gadā, 18 gadu vecumā, bija notiesāts par mazāk

292smaga nozieguma izdarīšanu. Pieteicēja atvaļināšana no dienesta

293tika pamatota ar apstrīdēto normu.

294Līdz ar to apstrīdētā norma personai

295ierobežo Satversmes 101. panta pirmajā daļā un 106. panta pirmajā

296teikumā ietvertās tiesības pildīt dienestu Valsts ugunsdzēsības

297un glābšanas dienestā.

2989. Vērtējot pamattiesību ierobežojuma atbilstību

299Satversmei, vispirms jāpārbauda, vai ierobežojums ir noteikts ar

300pienācīgā kārtībā pieņemtu tiesību normu un pieņemts tādā

301likumdošanas procesā, kas atbilst labas likumdošanas

302principam.

303Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka Dienesta gaitas likuma 4.

304panta 4. punkts ir pieņemts un izsludināts Satversmē un Saeimas

305kārtības rullī noteiktajā kārtībā, ir pieejams atbilstoši

306normatīvo aktu prasībām, pietiekami skaidri formulēts, lai

307persona varētu izprast no tā izrietošo tiesību un pienākumu

308saturu un paredzēt tā piemērošanas sekas, kā arī ir pieņemts tādā

309procesā, kas atbilst labas likumdošanas principam (sk.

310Satversmes tiesas 2021. gada 11. jūnija sprieduma lietā Nr.

3112020‑50‑01 15. punktu).

312Līdz ar to apstrīdētajā normā

313ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā

314kārtībā pieņemtu tiesību normu.

31510. Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā jābūt

316apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti,

317ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa -

318labad.

319Saeima norāda un Pieteikuma iesniedzējs piekrīt, ka

320apstrīdētajā normā noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais

321mērķis ir demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzība.

322Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests īsteno valsts

323politiku un nodrošina personu tiesību un likumīgo interešu

324aizsardzību ugunsdrošības, ugunsdzēsības, glābšanas un civilās

325aizsardzības jomā (sk. Ugunsdrošības un ugunsdzēsības likuma

32621. un 22. pantu). Dienesta amatpersonas, pildot tām

327uzticētos uzdevumus, rīkojas valsts vārdā un sabiedrības uztverē

328reprezentē valsts pārvaldes institūciju, tādējādi ietekmējot

329sabiedrības uzticēšanos valsts varai un valsts institūciju

330leģitimitātei.

331Dienesta gaitas likuma 7. panta pirmās daļas 3.1

332punktā personām, kuras vēlas tikt pieņemtas dienestā, ir noteikta

333prasība pēc nevainojamas reputācijas. Reputācija tiek definēta kā

334sabiedrībā izplatīts vērtējošs uzskats par personas rīcību,

335integritāti un sabiedrisko statusu. Par vienu no būtiskākajiem

336nevainojamas reputācijas elementiem tiek uzskatīta sabiedrības

337cieņa un uzticēšanās (sal. Satversmes tiesas 2022. gada 15.

338decembra sprieduma lietā Nr. 2021-41-01 18.2. punkts).

339Šajā kontekstā reputācijas kritērijs tiek piemērots kā

340objektīvs pamats, kas ļauj izvērtēt personas piemērotību

341dienestam. Likumdevējs ir uzskatījis, ka persona, kura sodīta par

342tīšu noziedzīgu nodarījumu, neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai

343noņemšanas, nevar tikt uzskatīta par tādu personu, kurai ir

344nevainojama reputācija. Nosakot šādu ierobežojumu, likumdevējs ir

345rīkojies ar mērķi aizsargāt sabiedrības uzticēšanos valsts

346dienestam.

347Sabiedrības uzticēšanās dienestam ir būtiska, jo nodrošina

348institūcijas leģitimitāti, stiprina drošības sajūtu un veicina

349tiesiskās kārtības uzturēšanu. Uzticēšanās ir priekšnoteikums

350tam, lai dienests varētu efektīvi pildīt savas funkcijas un

351uzdevumus, balstoties uz sabiedrības atbalstu un sadarbību.

352Uzticēšanās dienestam ir cieši saistīta ar uzticēšanos valsts

353varai, un tās stiprināšana ir būtisks priekšnoteikums

354demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzībai.

355Līdz ar to pamattiesību ierobežojums

356ir noteikts, lai aizsargātu demokrātisku valsts iekārtu.

35711. Vērtējot pamattiesību ierobežojuma samērīgumu,

358Satversmes tiesai vispirms jāpārbauda, vai izraudzītie līdzekļi

359ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai, proti, vai ar

360izraudzītajiem līdzekļiem šo mērķi var sasniegt.

361Demokrātiskā tiesiskā valstī sabiedrības uzticēšanās valsts

362pārvaldē nodarbinātajiem ir būtiska, jo tā balstīta pieņēmumā, ka

363attiecīgās personas pilda savus amata pienākumus tiesiski un

364atbilstoši valsts un sabiedrības interesēm. Tā kā sodāmība par

365tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu var radīt šaubas par

366personas reputāciju, šāds fakts var ietekmēt sabiedrības viedokli

367arī par šīs personas profesionālās darbības uzticamību (sal.

368Satversmes tiesas 2024. gada 17. decembra sprieduma lietā Nr.

3692023‑47‑01 16. punkts).

370Lai nodrošinātu ugunsdrošības, ugunsdzēsības, glābšanas un

371civilās aizsardzības pasākumu veikšanu, likumdevējs Valsts

372ugunsdzēsības un glābšanas dienesta amatpersonām ar speciālajām

373dienesta pakāpēm paredzējis tiesības, piemēram, iekļūt visās

374teritorijās, kur izplatās vai var izplatīties uguns, evakuēt no

375objektiem cilvēkus, dzīvniekus un mantu, veikt administratīvo

376procesu (sk. Ugunsdrošības un ugunsdzēsības likuma 36. un 56.

377pantu). Tādēļ sodāmība par tīša noziedzīga nodarījuma

378izdarīšanu, pat ja tā ir dzēsta vai noņemta, var radīt šaubas par

379konkrētās personas piemērotību ieņemamam amatam un attiecīgo

380pilnvaru īstenošanai. Šādas šaubas var negatīvi ietekmēt ne vien

381sabiedrības uzticēšanos attiecīgajai amatpersonai, bet vispār

382mazināt kopējo uzticēšanos dienestam kā valsts pārvaldes

383institūcijai.

384Apstrīdētā norma liedza personai, kura sodīta par tīšu

385noziedzīgu nodarījumu, neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai

386noņemšanas, atrasties Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā.

387Šāds regulējums ir vērsts uz sabiedrības uzticēšanās

388nodrošināšanu, garantējot, ka Valsts ugunsdzēsības un glābšanas

389dienestā var atrasties tikai tādas personas, kuru reputācija un

390iepriekšējā rīcība neapdraud sabiedrības paļāvību uz dienesta

391darbības uzticamību. Tādējādi tiek saglabāta uzticēšanās

392konkrētai amatpersonai un stiprināta kopējā sabiedrības

393uzticēšanās dienestam kā institūcijai, kas nodrošina sabiedrības

394drošību.

395Līdz ar to apstrīdētajā normā

396ietvertais pamattiesību ierobežojums ir piemērots leģitīmā mērķa

397sasniegšanai.

39812. Vērtējot, vai izraudzītie līdzekļi ir nepieciešami

399leģitīmā mērķa sasniegšanai, Satversmes tiesa pārbauda, vai šo

400mērķi nevar sasniegt ar citiem, indivīda tiesības mazāk

401ierobežojošiem līdzekļiem, kuri būtu tikpat iedarbīgi.

402Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka leģitīmo mērķi iespējams

403sasniegt ar personas pamattiesības mazāk ierobežojošu līdzekli -

404individuālu katra gadījuma izvērtēšanu, pārbaudot, vai personas

405sodāmības fakts kaitē Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta

406darbībai un apdraud demokrātisko valsts iekārtu.

40712.1. Apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību

408ierobežojums attiecas uz visiem gadījumiem, kad persona

409izdarījusi tīšu noziedzīgu nodarījumu, neatkarīgi no sodāmības

410dzēšanas vai noņemšanas. Ierobežojums neparedz katra konkrēta

411gadījuma individuālu vērtēšanu, neparedz izņēmumus un ir noteikts

412uz mūžu.

413Satversmes tiesa vairākkārt atzinusi, ka uz mūžu noteikti

414ierobežojumi izslēdz prezumpciju, ka persona dzīves laikā spēj

415mainīties un mainīt savu uzvedību. Šādi ierobežojumi ir

416attaisnojami tikai īpašos gadījumos, kad iepriekš nodarītais pēc

417būtības ir nesavienojams ar konkrēto tiesību īstenošanu

418(piemēram, Satversmes tiesas 2024. gada 17. decembra sprieduma

419lietā Nr. 2023‑47‑01 17.1. punkts).

420Tādējādi Satversmes tiesai jāpārliecinās, vai apstrīdētajā

421normā noteiktais ierobežojums ir nepieciešams noteiktajā apmērā,

422proti, vai visos gadījumos, kad persona ir sodīta par tīša

423noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, neatkarīgi no sodāmības

424dzēšanas vai noņemšanas, ir pamats uzskatīt, ka šādas personas

425atrašanās Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā var

426objektīvi mazināt sabiedrības uzticēšanos šim dienestam.

42712.2. Likumdevējs vairākos normatīvajos tiesību aktos

428ir noteicis ierobežojumus personas tiesībām brīvi izvēlēties

429nodarbošanos, ja tā iepriekš ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu.

430Šie uz dažādām profesijām attiecinātie ierobežojumi atšķiras pēc

431sava satura un mērķa. Uz valsts dienestiem attiecināto

432ierobežojumu raksturs ir atkarīgs no konkrētā dienesta

433uzdevumiem, pienākumiem un attiecīgo amatpersonu kompetences

434(sal. Satversmes tiesas 2021. gada 11. jūnija sprieduma lietā

435Nr. 2020‑50‑01 10. punkts). Tādēļ Satversmes tiesa, vērtējot

436šādu ierobežojumu satversmību, ņem vērā konkrētās nodarbošanās

437specifiku (piemēram, Satversmes tiesas 2024. gada 17. decembra

438sprieduma lietā Nr. 2023‑47‑01 17.3. punkts).

439Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests īsteno valsts

440politiku ugunsdrošības, ugunsdzēsības, glābšanas un civilās

441aizsardzības jomā, uzrauga normatīvajos aktos noteikto

442ugunsdrošības prasību ievērošanu, kā arī koordinē iestāžu,

443organizāciju, komercsabiedrību un pašvaldību izveidoto

444ugunsdrošības, ugunsdzēsības un glābšanas dienestu un brīvprātīgo

445ugunsdzēsēju organizāciju darbību, kas saistīta ar ugunsdrošību

446un ugunsdzēsību. Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta

447amatpersona ar speciālo dienesta pakāpi veic tiesiskajā

448regulējumā paredzētos ugunsdrošības, ugunsdzēsības, glābšanas vai

449civilās aizsardzības pasākumus. Ugunsdrošības uzraudzības mērķis

450ir nodrošināt normatīvajos aktos noteikto ugunsdrošības prasību

451ievērošanu. Ugunsdzēsība ir organizēta darbība, kuru veic, lai

452likvidētu ugunsgrēku, glābtu fiziskās personas un materiālās

453vērtības, kā arī aizsargātu vidi ugunsgrēka dzēšanas laikā

454(sk. Ugunsdrošības un ugunsdzēsības likuma 2.1

455pantu, 3. panta pirmo daļu, 21. un 35.1 pantu).

456Savukārt civilā aizsardzība ir tādu organizatorisku,

457inženiertehnisku, ekonomisku, finansiālu, sociālu, izglītojošu un

458zinātnisku pasākumu kopums, kuri tiek veikti, lai nodrošinātu

459cilvēku, vides un īpašuma drošību, kā arī īstenotu atbilstošu

460rīcību katastrofas un katastrofas draudu gadījumā (sk. Civilās

461aizsardzības un katastrofas pārvaldīšanas likuma 1. panta 1.

462punktu).

463Satversmes tiesa ir vērtējusi apstrīdētās normas satversmību,

464ciktāl tā liedz atrasties dienestā Valsts policijā personai, kas

465sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu, neatkarīgi no sodāmības

466dzēšanas vai noņemšanas. Gan Valsts policijas, gan Valsts

467ugunsdzēsības un glābšanas dienesta darbība ir vērsta uz

468sabiedrības drošības nodrošināšanu, taču šo dienestu uzdevumi ir

469atšķirīgi. Valsts policija novērš un apkaro noziedzību, kā arī

470nodrošina sabiedriskās kārtības uzturēšanu. Savukārt Valsts

471ugunsdzēsības un glābšanas dienests sniedz operatīvo palīdzību

472krīzes situācijās, veic glābšanas darbus un īsteno ugunsdrošības

473un civilās aizsardzības pasākumus. Tieši ar šiem pamatuzdevumiem

474tad arī sabiedrība tradicionāli asociē attiecīgos dienestus,

475proti, policiju - ar noziedzības novēršanu un kārtības

476nodrošināšanu, bet ugunsdzēsējus - ar palīdzības sniegšanu un

477dzīvības glābšanu ārkārtas situācijās. No šīs uztveres izriet arī

478sabiedrības gaidas attiecībā uz dienesta amatpersonu reputāciju,

479un priekšstatu par to var radīt personas agrākā rīcība.

480Atšķirīgas ir arī attiecīgo dienestu amatpersonu tiesības. Valsts

481ugunsdzēsības un glābšanas dienesta amatpersonām, atšķirībā no

482Valsts policijas amatpersonām, nav piešķirtas īpašas pilnvaras,

483piemēram, tiesības aizturēt personu, lietot pret to fizisku spēku

484vai speciālos līdzekļus, veikt operatīvās meklēšanas pasākumus,

485kā arī lietot šaujamieroci dienesta vajadzībām (sal.

486Satversmes tiesas 2021. gada 11. jūnija sprieduma lietā Nr.

4872020‑50‑01 10. un 16.1. punkts). Tādēļ prasības, kas tiek

488izvirzītas personām, kuras vēlas atrasties vienā vai otrā

489dienestā, var būt atšķirīgas, ņemot vērā gan konkrētā dienesta

490nozīmi sabiedrības uztverē, gan tā uzdevumu specifiku un

491attiecīgo amatpersonu pilnvaru apjomu.

492Tādējādi Satversmes tiesa secina: lai gan Valsts ugunsdzēsības

493un glābšanas dienests īsteno sabiedrības drošības nodrošināšanai

494nepieciešamus pasākumus, no tā uzdevumu rakstura un pilnvaru

495apjoma neizriet, ka personas agrākā rīcība, proti, sodāmība par

496tīšu noziedzīgu nodarījumu, nekādā gadījumā nebūtu savienojama ar

497šā dienesta uzdevumu izpildi.

49812.3. Noziedzīgi nodarījumi atkarībā no personas vai

499sabiedrības interešu apdraudējuma rakstura un kaitīguma pakāpes

500ir dažādi. Krimināllikumā tie ir iedalīti kriminālpārkāpumos un

501noziegumos (mazāk smagi, smagi un sevišķi smagi noziegumi). Šie

502nodarījumi apdraud dažādas ar Krimināllikumu aizsargātas

503intereses, piemēram, personas dzīvību, veselību, mājokļa

504neaizskaramību, īpašumu, vispārējo drošību un sabiedrisko

505kārtību, pārvaldes kārtību. Pieteikumā norādīts, ka pieteicējs ir

506sodīts par mazāk smaga nozieguma izdarīšanu.

507Apstrīdētajā normā noteiktais ierobežojums ir attiecināts uz

508visiem tīši izdarītajiem noziedzīgiem nodarījumiem. Likumdevējs

509ir pieņēmis, ka ikviena persona, kas sodīta par tīšu noziedzīgu

510nodarījumu, pat ja tai sodāmība ir dzēsta vai noņemta, var

511sabiedrībā radīt objektīvas šaubas par tās uzticamību un vispār

512mazināt uzticēšanos Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestam.

513Likumdevējs nav pietiekami ņēmis vērā dažādo valsts dienestu

514uzdevumu un pienākumu atšķirības, kā arī to, ka tīši noziedzīgi

515nodarījumi ir atšķirīgi pēc to kaitīguma pakāpes. Personas

516sodāmība par tīšu noziedzīgu nodarījumu pati par sevi ne vienmēr

517objektīvi apliecina, ka šīs personas agrākā rīcība pēc būtības

518nav savienojama ar atrašanos Valsts ugunsdzēsības un glābšanas

519dienestā.

52012.4. Krimināltiesībās soda mērķis aptver ne tikai

521personas sodīšanu par noziedzīgu nodarījumu, bet arī noziedzīgu

522nodarījumu prevenciju un personu resocializāciju, lai tās pēc

523soda izciešanas spētu veiksmīgi iekļauties sabiedrībā. Nosakot

524sodu par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, tiek individuāli

525apsvērts soda veids, soda bardzība vai tā izciešanas laiks, lai

526efektīvi atturētu personu no turpmāku noziedzīgu nodarījumu

527izdarīšanas. Tas, ka persona ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu

528un izdarījusi to tīši, vēl nenozīmē, ka tā nespēs mainīties un

529sekmīgi iekļauties sabiedrībā. Likumdevējs Latvijas tiesību

530sistēmā ir ieviesis sodīto personu resocializācijas sistēmu, kas

531vērsta uz atkārtotu noziedzīgu nodarījumu novēršanu, veicinot arī

532sodīto personu sociālās uzvedības korekciju. Šādas sistēmas

533pastāvēšana jau pati par sevi nozīmē to, ka personas uzvedība

534laika gaitā var mainīties (sk. Satversmes tiesas 2024. gada

53523. maija sprieduma lietā Nr. 2023‑34‑01 20.1. punktu).

536Lai noteiktu personai aizliegumu strādāt kādā profesijā,

537nozīme piešķirama arī šo personu raksturojošiem kritērijiem,

538piemēram, personas attieksmei pret savulaik izdarīto nodarījumu

539un dzīvesveidam pēc tā izdarīšanas. Personas attieksme pret

540izdarīto noziedzīgo nodarījumu, kā arī vērtību sistēma laika

541gaitā var mainīties (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 24.

542novembra sprieduma lietā Nr. 2017‑07‑01 19.2.2. punktu).

543Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka noziedzīga nodarījuma

544izdarīšanas fakts pats par sevi nedrīkst automātiski un

545neatgriezeniski ietekmēt personas turpmāko dzīvi (sal.

546Satversmes tiesas 2021. gada 25. marta sprieduma lietā Nr.

5472020‑36‑01 19.3.2. punkts).

548Pieteicējs Pieteikuma iesniedzēja izskatīšanā esošajā lietā

549noziedzīgu nodarījumu izdarījis agrīnā jaunībā. Pusaudža vecums

550un agrīnas jaunības vecumposms ir tas laiks, kas saistīts ar

551eksperimentēšanu, riskēšanu, sociālo normu pārbaudīšanu un vairāk

552ar personas identitātes meklējumiem, nevis ar mērķtiecīgu

553nobriedušas personas rīcību. Cilvēkam pieaugot, uzvedība, kas

554saistīta ar likumpārkāpumiem un sociālo normu pārkāpšanu, kļūst

555mazāk izplatīta (sk. Satversmes tiesas 2024. gada 24. oktobra

556sprieduma lietā Nr. 2023‑44‑01 14.2. punktu). Iespējams, ka

557agrīnā jaunībā persona vēl nav sasniegusi pietiekamu brieduma

558pakāpi un līdz ar to arī pienācīgu izpratni par savas rīcības

559sekām, tāpēc šādā gadījumā noziedzīga nodarījuma izdarīšanas

560faktam pašam par sevi nevajadzētu ietekmēt visu personas atlikušo

561dzīvi (sal. Satversmes tiesas 2021. gada 25. marta sprieduma

562lietā Nr. 2020‑36‑01 19.3.2. punkts). Likumdevējs nav

563apsvēris to, ka personas uzvedība laika gaitā var mainīties,

564īpaši, ja persona noziedzīgu nodarījumu izdarījusi agrā

565jaunībā.

56612.5. Ņemot vērā Valsts ugunsdzēsības un glābšanas

567dienesta funkcijas, iespējams secināt, ka var pastāvēt dažādi

568apstākļi, kuri kopsakarā ļauj atzīt, ka personas iepriekšējā

569noziedzīgā rīcība neapdraudēs sabiedrības objektīvu uzticēšanos

570šim dienestam. Tostarp var tikt ņemti vērā, piemēram, tādi

571apstākļi kā noziedzīga nodarījuma kaitīguma pakāpe, personas

572uzvedība un rīcība pēc noziedzīga nodarījuma izdarīšanas, laiks,

573kas pagājis kopš noziedzīga nodarījuma izdarīšanas, aizsargājamās

574intereses, pret kurām konkrētais noziedzīgais nodarījums bija

575vērsts, kā arī personas attieksme pret pašas izdarīto.

576Par saudzējošāku līdzekli, ar kuru iespējams sasniegt

577apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo

578mērķi līdzvērtīgā kvalitātē, būtu atzīstams tāds līdzeklis, kas

579liegtu atrasties Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā tikai

580tām personām, kuras ar savu rīcību objektīvi apdraud sabiedrības

581uzticēšanos šim dienestam. Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka

582saudzējošāki līdzekļi var būt dažādi. Saudzējošāks līdzeklis var

583būt gan tāds regulējums, kas noteiktos gadījumos pieļauj

584individuālu vērtēšanu, gan regulējums, kurā ietvertais

585ierobežojums ir saistīts ar konkrētām noziedzīgu nodarījumu

586grupām un ar noziedzīgu nodarījumu aizskartajām interesēm, vai

587regulējums, kas noteikts uz konkrētu laikposmu (sk. Satversmes

588tiesas 2024. gada 17. decembra sprieduma lietā Nr. 2023‑47‑01

58917.6. punktu).

590Individuāls izvērtējums, kurā tiktu ņemts vērā gan nodarījuma

591kaitīgums, gan personas attieksme un uzvedība pēc nodarījuma, gan

592arī laiks, kas pagājis kopš tā izdarīšanas, var būt viens no

593līdzekļiem, ar kuriem personas pamattiesības tiktu ierobežotas

594mazāk. Ar 2024. gada 12. decembra likumu "Grozījumi

595Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu

596pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta

597gaitas likumā" likumdevējs ir paredzējis iespēju vērtēt, vai

598Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā var atrasties persona,

599kura ir sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu.

600Ja tiek konstatēts, ka pastāv kaut viens mazāk ierobežojošs

601līdzeklis, ir pamats secināt, ka apstrīdētā norma nesamērīgi

602ierobežo personas pamattiesības. Satversmes tiesai nav pienākuma

603spriedumā uzskaitīt visus iespējamos saudzējošākos līdzekļus, jo

604piemērotākā līdzekļa izvēle ir likumdevēja kompetencē (sal.

605Satversmes tiesas 2021. gada 4. novembra sprieduma lietā Nr.

6062021‑05‑01 21. punkts).

607No minētā secināms, ka apstrīdētajā normā noteiktā

608ierobežojuma leģitīmo mērķi līdzvērtīgā kvalitātē var sasniegt ar

609personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, kas turklāt

610neprasītu nesamērīgu ieguldījumu no valsts un sabiedrības.

611Tādējādi apstrīdētā norma neatbilst samērīguma principam.

612Līdz ar to Dienesta gaitas likuma 4.

613panta 4. punkts, ciktāl tas liedza atrasties Valsts ugunsdzēsības

614un glābšanas dienestā personai, kura sodīta par tīšu noziedzīgu

615nodarījumu, neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas, līdz

616šā likuma 4. panta otrās daļas un 7. panta 2.2 daļas

617spēkā stāšanās dienai - 2024. gada 18. decembrim - nebija

618atbilstošs Satversmes 101. panta pirmajai daļai un 106. panta

619pirmajam teikumam.

62013. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta trešo

621daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par

622neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma

623par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas

624dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi citādi.

625Pieteikuma iesniedzējs lūdzis Satversmes tiesu atzīt

626apstrīdēto normu attiecībā uz pieteicēju tā izskatīšanā esošajā

627lietā par spēkā neesošu no šīs normas spēkā stāšanās dienas.

628Lemjot par brīdi, ar kuru apstrīdētā norma zaudē spēku, lietās,

629kas ierosinātas pēc tiesas pieteikuma, Satversmes tiesai

630jānoskaidro, kāda ietekme uz attiecīgo lietu būs tās spriedumam.

631Vienlaikus Satversmes tiesai jāgādā par to, lai situācija, kāda

632varētu veidoties, apstrīdētajai normai zaudējot spēku, neradītu

633jaunus Satversmē noteikto pamattiesību aizskārumus, kā arī

634nenodarītu būtisku kaitējumu valsts vai sabiedrības interesēm

635(sk. Satversmes tiesas 2021. gada 25. marta sprieduma lietā

636Nr. 2020‑36‑01 21. punktu).

637Izskatāmajā lietā jāņem vērā, ka likumdevējs ir pieņēmis

638Dienesta gaitas likuma 4. panta otro daļu un 7. panta

6392.2 daļu. Tādējādi likumdevējs ir nodrošinājis, ka no

6402024. gada 18. decembra, kad minētās tiesību normas stājās spēkā,

641ikviena persona, kura izdarījusi tīšu noziedzīgu nodarījumu un

642vēlas dienēt Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā, tiek

643individuāli vērtēta.

644Pieteikuma iesniedzēja izskatīšanā esošajā administratīvajā

645lietā ir iesniegts pieteikums par administratīvā akta, ar kuru

646persona atvaļināta no Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta,

647atcelšanu. Tā kā, vērtējot nelabvēlīga administratīvā akta

648tiesiskumu, nozīme piešķirama tām tiesību normām, ar kurām

649pamatots izdotais administratīvais akts, pieteicēja Pieteikuma

650iesniedzēja izskatīšanā esošajā administratīvajā lietā Nr.

651A420214721 pamattiesību aizskāruma novēršanai apstrīdētā norma

652attiecībā uz šo personu atzīstama par spēkā neesošu no tās

653pamattiesību aizskāruma rašanās brīža. Pieteikuma iesniedzējam

654minētajā administratīvajā lietā attiecībā uz pieteicēju ir

655individuāli jāizvērtē riski, kas saistīti ar šīs personas

656atrašanos Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā. Šī

657vērtēšana jāveic, tieši piemērojot Satversmi, kā arī šajā

658spriedumā ietvertās atziņas.

659Satversmes tiesā nav saņemta informācija par citām

660administratīvajām lietām, kurās tiesai būtu jāpiemēro apstrīdētā

661norma. Tomēr, lai nodrošinātu to personu pamattiesību

662aizsardzību, kurām šī norma varētu būt piemērota un kuras līdz šā

663sprieduma spēkā stāšanās dienai varētu būt uzsākušas savu

664pamattiesību aizsardzību, izmantojot vispārējos tiesību

665aizsardzības līdzekļus, apstrīdētā norma atzīstama par spēkā

666neesošu no attiecīgās personas pamattiesību aizskāruma rašanās

667brīža.

668Nolēmumu

669daļa

670Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

671Satversmes tiesa

672nosprieda:

6731. Atzīt, ka Iekšlietu ministrijas

674sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar

675speciālajām dienesta pakāpēm dienesta gaitas likuma 4. panta 4.

676punkts, ciktāl tas liedza atrasties Valsts ugunsdzēsības un

677glābšanas dienestā personai, kura sodīta par tīšu noziedzīgu

678nodarījumu, neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas, līdz

679šā likuma 4. panta otrās daļas un 7. panta 2.2 daļas

680spēkā stāšanās dienai - 2024. gada 18. decembrim - nebija

681atbilstošs Latvijas Republikas Satversmes 101. panta pirmajai

682daļai un 106. panta pirmajam teikumam.

6832. Atzīt, ka attiecībā uz pieteicēju

684administratīvajā lietā Nr. A420214721 un citām personām, kuras

685uzsākušas savu pamattiesību aizsardzību ar vispārējiem tiesību

686aizsardzības līdzekļiem, Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu

687un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām

688dienesta pakāpēm dienesta gaitas likuma 4. panta 4. punkts,

689ciktāl tas liedza atrasties Valsts ugunsdzēsības un glābšanas

690dienestā personai, kura sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu,

691neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas, nav spēkā no šo

692personu pamattiesību aizskāruma rašanās brīža.

693Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

694Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

695Tiesas sēdes priekšsēdētāja I.

696Kucina