4. pants
tika papildināts ar otro daļu un līdzšinējais panta

teksts tika noteikts par tā pirmo daļu. Tādējādi spēkā esošā

Dienesta gaitas likuma 4. panta otrā daļa nosaka:

"(2) Šā panta pirmās daļas 4. [..] punkts nav attiecināms

uz gadījumiem, kad Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests,

ievērojot šā likuma 7. panta 2.2 daļā minēto

izvērtējumu, personu ir pieņēmis dienestā."

Savukārt šā likuma 7. panta 2.2 daļa nosaka:

"(22) Valsts ugunsdzēsības un glābšanas

dienesta vadītājs dienestā var pieņemt arī personu, kura

neatbilst šā likuma 4. panta 4. [..] punktā noteiktajām prasībām,

ja ir pagājuši ne mazāk kā pieci gadi no brīža, kad persona

notiesāta vai kad pieņemts lēmums par kriminālprocesa izbeigšanu

uz nereabilitējoša pamata, bet gadījumā, kad minētajā termiņā

sodāmība nav dzēsta vai noņemta, - no brīža, kad sodāmība ir

dzēsta vai noņemta, un Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta

vadītāja izveidota komisija pēc attiecīgās personas izvērtējuma

veikšanas ir sniegusi ieteikumu pieņemt personu

dienestā."

2. Pieteikuma iesniedzējs - Senāts

(turpmāk - Pieteikuma iesniedzējs) - uzskata, ka apstrīdētā

norma, ciktāl tā liedza atrasties Valsts ugunsdzēsības un

glābšanas dienestā personai, kura sodīta par tīšu noziedzīgu

nodarījumu, neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk -

Satversme) 101. panta pirmajai daļai un 106. panta pirmajam

teikumam.

Pieteikuma iesniedzēja tiesvedībā ir administratīvā lieta Nr.

A420214721 par administratīvā akta, ar kuru persona atvaļināta no

Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta, atcelšanu. Persona,

kas ir pieteicējs administratīvajā lietā, tika pieņemta Valsts

ugunsdzēsības un glābšanas dienestā 2010. gadā, ieņēma

ugunsdzēsēja glābēja (autovadītāja) amatu, un tai bija dienesta

pakāpe - kaprālis. 2021. gadā šī persona, pamatojoties uz

apstrīdēto normu, tika atvaļināta no Valsts ugunsdzēsības un

glābšanas dienesta sakarā ar neatbilstību dienestam. Neatbilstība

dienestam pamatota ar to, ka persona 2000. gadā bijusi atzīta par

vainīgu tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanā un notiesāta.

Apstrīdētā norma ierobežo personas tiesības pildīt valsts

dienestu un tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu.

Ja persona ir sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu, tā,

neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas, nevar atrasties

Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā. Ierobežojums ir

noteikts uz mūžu.

Apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir

noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, un tam ir leģitīms

mērķis - demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzība. Ja par Valsts

ugunsdzēsības un glābšanas dienesta amatpersonu varētu kļūt

persona, kura bijusi sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu, tiktu

mazināta sabiedrības uzticēšanās šā dienesta amatpersonām kā

valsts varas īstenotājām un līdz ar to arī uzticēšanās

demokrātiskai tiesiskai valsts iekārtai kopumā. Apstrīdētā norma

ir piemērota leģitīmā mērķa sasniegšanai, ciktāl ir pareiza

likumdevēja prezumpcija, ka persona, kura sodīta par tīša

noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, pat ja sodāmība ir dzēsta vai

noņemta, kaitē valsts dienesta autoritātei.

Apstrīdētā norma liedz vērtēt katru gadījumu individuāli.

Pieteicējs administratīvajā lietā, būdams nepilngadīgs vai ļoti

jauns, izdarījis mazāk smagu noziegumu. Viņš šo faktu norādīja,

stājoties Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā. Kopš

nodarījuma izdarīšanas ir pagājuši vairāk nekā 20 gadi, šajā

laikā viņš nav izdarījis jaunus pārkāpumus. Pirms stāšanās Valsts

ugunsdzēsības un glābšanas dienestā viņš vairāk nekā 10 gadus

dienējis Nacionālajos bruņotajos spēkos. Ņemot vērā šos

apstākļus, vajadzētu atzīt, ka šādai personai jābūt tiesībām uz

to, lai tiktu individuāli izvērtēts, vai tās sodāmības fakts

kaitē Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestam un apdraud

demokrātisko valsts iekārtu. Ar individuālu izvērtējumu

ierobežojuma leģitīmais mērķis var tikt sasniegts līdzvērtīgā

kvalitātē. Turklāt nav pamata uzskatīt, ka tādu personu skaits,

kuras iepriekš bijušas sodītas un vēlas dienēt Valsts

ugunsdzēsības un glābšanas dienestā, būtu ievērojams un tādēļ

individuāla izvērtējuma veikšana varētu palielināt iestādes darba

apjomu.

Apstrīdētajā normā paredzētais personas pamattiesību

ierobežojums ir nesamērīgs. Persona jau vairāk nekā 10 gadus ir

pildījusi pienākumus Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā -

tās dienesta izpilde ir novērtēta atzinīgi, tai piešķirti

apbalvojumi par priekšzīmīgu uzdevumu izpildi, tā disciplināri

nav sodīta. Šādos apstākļos būtu uzskatāms, ka labums, ko no

apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma gūst

sabiedrība, ir maznozīmīgs iepretim personas pamattiesību

ierobežojumam.

Satversmes tiesa jau iepriekš ir vērtējusi apstrīdētās normas

atbilstību Satversmei, taču spriedumā lietā Nr. 2020‑50‑01 šī

norma tika vērtēta tiktāl, ciktāl tā liedz personai atrasties

dienestā Valsts policijā. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka

minētajā lietā izdarītie secinājumi nav automātiski piemērojami

personām, kuras dienē Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā,

jo Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta uzdevumi būtiski

atšķiras no Valsts policijas uzdevumiem. Turklāt konkrētās

personas amats - ugunsdzēsējs glābējs (autovadītājs) - pārsvarā

ir saistīts ar transportlīdzekļa vadīšanu, kas pēc sava rakstura

un mērķa būtiski atšķiras no policijas uzdevumiem, kas saistīti

ar likumu ievērošanas uzraudzību.

3. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Saeima - uzskata, ka tiesvedība lietā ir izbeidzama, jo

apstrīdētā norma ir zaudējusi spēku.

Spēkā esošā Dienesta gaitas likuma redakcija paredz izņēmumu

attiecībā uz apstrīdētajā normā noteikto aizliegumu atrasties

dienestā un pieļauj individuālu izvērtējumu. Tā kā apstrīdētās

normas piemērošana vairs nav iespējama, tā pēc būtības ir

zaudējusi spēku, tāpēc tiesvedība lietā ir izbeidzama.

Lietā nav strīda, ka apstrīdētajā normā ietvertais

pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā

pieņemtu tiesību normu, tam ir leģitīms mērķis - demokrātiskas

valsts iekārtas aizsardzība - un tas ir piemērots šā mērķa

sasniegšanai. Likumdevējam ir plaša rīcības brīvība noteikt

prasības Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta amatpersonām.

Ar apstrīdēto normu likumdevējs, īstenojot savu rīcības brīvību,

ir paredzējis ierobežojumu tikai tām personām, kuras apzināti

apdraudējušas sabiedrībai nozīmīgas intereses, proti, izdarījušas

tīšu noziedzīgu nodarījumu. Valstij ir ne vien tiesības, bet arī

pienākums veicināt sabiedrības uzticēšanos valsts varas

pārstāvjiem. Šobrīd ir iespējama personas individuāla

izvērtēšana, lai pieņemtu taisnīgu lēmumu par to, vai tās

atrašanās dienestā atbilst sabiedrības interesēm un saskan ar

Satversmē ietvertajām vērtībām un principiem.

4. Pieaicinātā persona - Iekšlietu

ministrija - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes

101. panta pirmajai daļai un 106. panta pirmajam teikumam, tomēr

pievienojas Saeimas viedoklim, ka tiesvedība lietā ir izbeidzama,

jo apstrīdētā norma ir zaudējusi spēku.

Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta amatpersonu

pienākumi ir vērsti uz sabiedrības drošības nodrošināšanu

ugunsdrošības jomā. Tāpēc ir būtiski, lai sabiedrība kopumā un

katrs indivīds uzticētos šā dienesta amatpersonām un ticētu, ka

tās savus pienākumus pilda godprātīgi, ievērojot personu un

sabiedrības intereses. Ja dienestā atrodas persona, kas ir

izdarījusi tīšu noziedzīgu nodarījumu, pat ja tai sodāmība ir

dzēsta, sabiedrībā var rasties priekšstats, ka valsts varas

pārstāvji var neievērot normatīvajos tiesību aktos noteiktās

prasības un izdarīt pārkāpumus. Līdz ar to varētu mazināties

personu un sabiedrības uzticēšanās valsts pārvaldei kopumā.

Atbilstoši dienesta vienotības principam amatpersona var tikt

pārcelta jebkurā citā amatpersonas ar speciālo dienesta pakāpi

amatā, tostarp var tikt pārcelta uz citu Iekšlietu ministrijas

sistēmas iestādi. Tādēļ likumdevējs ir noteicis visam dienestam

vienotas obligātas prasības, tostarp prasību par personas

nesodāmību. Apstrīdētā norma ir vērsta uz sabiedrības uzticēšanos

ne vien konkrētai iestādei, bet arī visai Iekšlietu ministrijas

sistēmai.

5. Pieaicinātā persona - Latvijas

Ugunsdzēsēju arodbiedrība - uzskata, ka apstrīdētā norma

neatbilst Satversmes 101. panta pirmajai daļai un 106. panta

pirmajam teikumam.

Arodbiedrība piekrīt, ka ir tādi noziedzīgi nodarījumi, kurus

izdarījušas personas nedrīkst atrasties dienestā. Tomēr

apstrīdētā norma aptver visus tīšus noziedzīgus nodarījumus

neatkarīgi no to kaitīguma pakāpes, rakstura un apdraudētajām

interesēm. Noziedzīgais nodarījums var būt izdarīts sen, vai arī

persona to var būt izdarījusi, būdama nepilngadīga. Tādējādi uz

apstrīdētās normas pamata no Valsts ugunsdzēsības un glābšanas

dienesta var tikt izslēgtas arī personas, kuras neapdraud

demokrātisko valsts iekārtu un godprātīgi pilda valstij nozīmīgas

funkcijas. Pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi iespējams

sasniegt līdzvērtīgā kvalitātē ar alternatīvu līdzekli -

individuālu izvērtējumu.

Secinājumu

daļa

6. Saeima lūgusi izbeigt tiesvedību lietā, pamatojoties

uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punktu, jo

apstrīdētā norma ir zaudējusi spēku. Proti, Dienesta gaitas

likums ir papildināts ar jaunu regulējumu, kas paredz par tīšu

noziedzīgu nodarījumu sodītas personas individuālu izvērtēšanu

tās pieņemšanai Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā.

Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punkts

nosaka: tiesvedību lietā var izbeigt līdz sprieduma

pasludināšanai, ja apstrīdētā tiesību norma ir zaudējusi spēku.

Līdz ar to jānoskaidro: 1) vai apstrīdētā norma ir zaudējusi

spēku un 2) vai pastāv apstākļi, kas pamato nepieciešamību

tiesvedību turpināt (sal. Satversmes tiesas 2019. gada 12.

decembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2019‑02‑03

14. punkts).

Ar 2024. gada 12. decembra likumu "Grozījumi Iekšlietu

ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes

amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta gaitas

likumā" likums papildināts ar normām, kas nosaka izņēmuma

gadījumus, kad apstrīdētajā normā paredzētais aizliegums

atrasties dienestā personai, kura sodīta par tīšu noziedzīgu

nodarījumu, neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas, nav

attiecināms. Atbilstoši minētajām normām - 4. panta otrajai daļai

un 7. panta 2.2 daļai - aizliegums nav attiecināms uz

gadījumiem, kad ir pagājuši ne mazāk kā pieci gadi no brīža, kad

persona notiesāta, bet gadījumā, ja minētajā termiņā sodāmība nav

dzēsta vai noņemta, - no brīža, kad sodāmība ir dzēsta vai

noņemta, un Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta vadītāja

izveidota komisija pēc attiecīgās personas izvērtēšanas ir

sniegusi ieteikumu pieņemt personu dienestā. Tādējādi Dienesta

gaitas likums ir papildināts ar jaunu regulējumu, kas paredz

individuālu izvērtējumu, un apstrīdētās normas saturs pēc būtības

ir mainījies.

Administratīvā tiesa saskaņā ar Satversmes tiesas likuma

19.1 panta pirmās daļas 2. punktu var vērsties

Satversmes tiesā, ja uzskata, ka konkrētajā lietā piemērotā vai

piemērojamā tiesību norma neatbilst Satversmei. Proti, tiesas

pieteikums ir iesniedzams, ja administratīvās lietas iznākums ir

atkarīgs no konkrētās tiesību normas spēkā esības. Tādējādi viens

no apstākļiem, kas pēc tiesas pieteikuma ierosinātā lietā pamato

nepieciešamību turpināt tiesvedību, ir tas, ka apstrīdētās normas

satversmības izvērtēšana ir nepieciešama, lai taisnīgi atrisinātu

konkrēto administratīvo lietu un aizsargātu pieteicēja

administratīvajā lietā pamattiesības (sal. Satversmes tiesas

2024. gada 17. decembra sprieduma lietā Nr. 2023‑47‑01 11.2.

punkts).

Pieteikuma iesniedzēja izskatīšanā ir lieta par administratīvā

akta - lēmuma par personas atvaļināšanu no Valsts ugunsdzēsības

un glābšanas dienesta - atcelšanu. Minētais lēmums pamatots ar

apstrīdēto normu. Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 250.

panta otro daļu lietās par nelabvēlīga administratīvā akta

atcelšanu būtiska nozīme ir tiesību normām, ar kurām pamatots

administratīvais akts. Tādējādi Pieteikuma iesniedzēja

izskatīšanā esošajā administratīvajā lietā jāpiemēro apstrīdētā

norma, ņemot vērā, ka Dienesta gaitas likumā līdz tā 4. panta

otrās daļas un 7. panta 2.2 daļas spēkā stāšanās

brīdim nebija paredzēta iespēja individuāli izvērtēt agrāk tīšu

noziedzīgu nodarījumu izdarījušas personas piemērotību

dienestam.

Līdz ar to nav pamata izbeigt

tiesvedību, pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta

pirmās daļas 2. punktu. Satversmes tiesai jāvērtē, vai apstrīdētā

norma, ciktāl tā liedza atrasties Valsts ugunsdzēsības un

glābšanas dienestā personai, kura sodīta par tīšu noziedzīgu

nodarījumu, neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas, bija

atbilstoša Satversmes 101. panta pirmajai daļai un 106. panta

pirmajam teikumam līdz dienai, kad stājās spēkā Dienesta gaitas

likuma 4. panta otrā daļa un 7. panta 2.2 daļa, proti,

līdz 2024. gada 18. decembrim.

7. Lietā izteiktas šaubas par apstrīdētās normas

atbilstību gan Satversmes 101. panta pirmajai daļai, gan 106.

panta pirmajam teikumam, tāpēc nosakāma efektīvākā pieeja

apstrīdētās normas satversmības vērtēšanai.

Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka gadījumā, ja apstrīdētā

tiesību norma liedz personai pildīt valsts dienestu, tās

atbilstība Satversmes 101. panta pirmajai daļai vērtējama

kopsakarā ar Satversmes 106. panta pirmo teikumu (sal.

Satversmes tiesas 2021. gada 11. jūnija sprieduma lietā Nr.

2020‑50‑01 11.3. punkts un 2022. gada 15. decembra sprieduma

lietā Nr. 2021‑41‑01 11.3. punkts).

Pieteicējs administratīvajā lietā tika atvaļināts no Valsts

ugunsdzēsības un glābšanas dienesta, pamatojoties uz apstrīdēto

normu. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētā norma šai

personai ierobežo Satversmes 101. panta pirmajā daļā ietvertās

tiesības pildīt valsts dienestu un Satversmes 106. panta pirmajā

teikumā ietvertās tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un

darbavietu.

Līdz ar to Satversmes tiesa vērtēs

apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 101. panta pirmajai

daļai kopsakarā ar Satversmes 106. panta pirmo teikumu.

8. Satversmes 101. panta pirmā daļa nosaka:

"Ikvienam Latvijas pilsonim ir tiesības likumā paredzētajā

veidā piedalīties valsts un pašvaldību darbībā, kā arī pildīt

valsts dienestu."

Satversmes tiesas judikatūrā ir konkretizēts, ka valsts

dienests ir publiski tiesisks stāvoklis, kurā amata pienākumu

pildīšana ir saistīta ar valsts varas funkciju īstenošanu (sk.

Satversmes tiesas 2024. gada 24. oktobra sprieduma lietā Nr.

2023‑44‑01 9. punktu). Saskaņā ar Dienesta gaitas likuma 2.

panta pirmo daļu dienests Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēs

ir valsts dienesta veids, kuru pilda iestādes amatpersona, kam ir

speciālā dienesta pakāpe. Atbilstoši Dienesta gaitas likuma 2.

panta otrajai daļai Iekšlietu ministrijas sistēmā ietilpst

Iekšlietu ministrijas padotībā esošās iestādes, arī Valsts

ugunsdzēsības un glābšanas dienests. Tādējādi personas tiesības

dienēt Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā ietilpst

Satversmes 101. panta pirmās daļas tvērumā.

Satversmes 106. panta pirmais teikums nosaka: "Ikvienam

ir tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu

atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai."

Tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos aizsargā personu pret

visām valsts darbībām, kas ierobežo brīvību izvēlēties

nodarbošanās veidu un vietu. Satversmes 106. panta pirmajā

teikumā ir nostiprināts arī tāds būtisks tiesību brīvi izvēlēties

nodarbošanos elements kā tiesības saglabāt esošo nodarbošanos

(sk. Satversmes tiesas 2021. gada 25. marta sprieduma lietā

Nr. 2020-36-01 12. punktu). Tomēr šī norma neliedz valstij

noteikt prasības, kas personai jāizpilda, lai tā konkrētu

nodarbošanos varētu īstenot, ciktāl šādas prasības ir saderīgas

ar vispārējiem tiesību principiem un citām augstāka juridiska

spēka tiesību normām (sal. Satversmes tiesas 2022. gada 15.

decembra sprieduma lietā Nr. 2021‑41‑01 11.2. punkts).

Jēdziens "nodarbošanās" ir attiecināms uz nodarbinātību

gan privātajā, gan publiskajā sektorā, tostarp uz valsts dienestu

(sal. Satversmes tiesas 2021. gada 11. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2020‑50‑01 11.2. punkts). Tādējādi Satversmes 106. panta

pirmajā teikumā noteiktās tiesības ir attiecināmas arī uz

personu, kas izvēlējusies pildīt dienestu Valsts ugunsdzēsības un

glābšanas dienestā.

Pieteicējs administratīvajā lietā kopš 2010. gada ieņēma

ugunsdzēsēja glābēja (autovadītāja) amatu Valsts ugunsdzēsības un

glābšanas dienestā, un viņam bija dienesta pakāpe - kaprālis.

2021. gadā viņš tika atvaļināts sakarā ar neatbilstību dienesta

prasībām, jo 2000. gadā, 18 gadu vecumā, bija notiesāts par mazāk

smaga nozieguma izdarīšanu. Pieteicēja atvaļināšana no dienesta

tika pamatota ar apstrīdēto normu.

Līdz ar to apstrīdētā norma personai

ierobežo Satversmes 101. panta pirmajā daļā un 106. panta pirmajā

teikumā ietvertās tiesības pildīt dienestu Valsts ugunsdzēsības

un glābšanas dienestā.

9. Vērtējot pamattiesību ierobežojuma atbilstību

Satversmei, vispirms jāpārbauda, vai ierobežojums ir noteikts ar

pienācīgā kārtībā pieņemtu tiesību normu un pieņemts tādā

likumdošanas procesā, kas atbilst labas likumdošanas

principam.

Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka Dienesta gaitas likuma 4.

panta 4. punkts ir pieņemts un izsludināts Satversmē un Saeimas

kārtības rullī noteiktajā kārtībā, ir pieejams atbilstoši

normatīvo aktu prasībām, pietiekami skaidri formulēts, lai

persona varētu izprast no tā izrietošo tiesību un pienākumu

saturu un paredzēt tā piemērošanas sekas, kā arī ir pieņemts tādā

procesā, kas atbilst labas likumdošanas principam (sk.

Satversmes tiesas 2021. gada 11. jūnija sprieduma lietā Nr.

2020‑50‑01 15. punktu).

Līdz ar to apstrīdētajā normā

ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā

kārtībā pieņemtu tiesību normu.

10. Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā jābūt

apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti,

ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa -

labad.

Saeima norāda un Pieteikuma iesniedzējs piekrīt, ka

apstrīdētajā normā noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais

mērķis ir demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzība.

Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests īsteno valsts

politiku un nodrošina personu tiesību un likumīgo interešu

aizsardzību ugunsdrošības, ugunsdzēsības, glābšanas un civilās

aizsardzības jomā (sk. Ugunsdrošības un ugunsdzēsības likuma

21. un 22. pantu). Dienesta amatpersonas, pildot tām

uzticētos uzdevumus, rīkojas valsts vārdā un sabiedrības uztverē

reprezentē valsts pārvaldes institūciju, tādējādi ietekmējot

sabiedrības uzticēšanos valsts varai un valsts institūciju

leģitimitātei.

Dienesta gaitas likuma 7. panta pirmās daļas 3.1

punktā personām, kuras vēlas tikt pieņemtas dienestā, ir noteikta

prasība pēc nevainojamas reputācijas. Reputācija tiek definēta kā

sabiedrībā izplatīts vērtējošs uzskats par personas rīcību,

integritāti un sabiedrisko statusu. Par vienu no būtiskākajiem

nevainojamas reputācijas elementiem tiek uzskatīta sabiedrības

cieņa un uzticēšanās (sal. Satversmes tiesas 2022. gada 15.

decembra sprieduma lietā Nr. 2021-41-01 18.2. punkts).

Šajā kontekstā reputācijas kritērijs tiek piemērots kā

objektīvs pamats, kas ļauj izvērtēt personas piemērotību

dienestam. Likumdevējs ir uzskatījis, ka persona, kura sodīta par

tīšu noziedzīgu nodarījumu, neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai

noņemšanas, nevar tikt uzskatīta par tādu personu, kurai ir

nevainojama reputācija. Nosakot šādu ierobežojumu, likumdevējs ir

rīkojies ar mērķi aizsargāt sabiedrības uzticēšanos valsts

dienestam.

Sabiedrības uzticēšanās dienestam ir būtiska, jo nodrošina

institūcijas leģitimitāti, stiprina drošības sajūtu un veicina

tiesiskās kārtības uzturēšanu. Uzticēšanās ir priekšnoteikums

tam, lai dienests varētu efektīvi pildīt savas funkcijas un

uzdevumus, balstoties uz sabiedrības atbalstu un sadarbību.

Uzticēšanās dienestam ir cieši saistīta ar uzticēšanos valsts

varai, un tās stiprināšana ir būtisks priekšnoteikums

demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzībai.

Līdz ar to pamattiesību ierobežojums

ir noteikts, lai aizsargātu demokrātisku valsts iekārtu.

11. Vērtējot pamattiesību ierobežojuma samērīgumu,

Satversmes tiesai vispirms jāpārbauda, vai izraudzītie līdzekļi

ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai, proti, vai ar

izraudzītajiem līdzekļiem šo mērķi var sasniegt.

Demokrātiskā tiesiskā valstī sabiedrības uzticēšanās valsts

pārvaldē nodarbinātajiem ir būtiska, jo tā balstīta pieņēmumā, ka

attiecīgās personas pilda savus amata pienākumus tiesiski un

atbilstoši valsts un sabiedrības interesēm. Tā kā sodāmība par

tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu var radīt šaubas par

personas reputāciju, šāds fakts var ietekmēt sabiedrības viedokli

arī par šīs personas profesionālās darbības uzticamību (sal.

Satversmes tiesas 2024. gada 17. decembra sprieduma lietā Nr.

2023‑47‑01 16. punkts).

Lai nodrošinātu ugunsdrošības, ugunsdzēsības, glābšanas un

civilās aizsardzības pasākumu veikšanu, likumdevējs Valsts

ugunsdzēsības un glābšanas dienesta amatpersonām ar speciālajām

dienesta pakāpēm paredzējis tiesības, piemēram, iekļūt visās

teritorijās, kur izplatās vai var izplatīties uguns, evakuēt no

objektiem cilvēkus, dzīvniekus un mantu, veikt administratīvo

procesu (sk. Ugunsdrošības un ugunsdzēsības likuma 36. un 56.

pantu). Tādēļ sodāmība par tīša noziedzīga nodarījuma

izdarīšanu, pat ja tā ir dzēsta vai noņemta, var radīt šaubas par

konkrētās personas piemērotību ieņemamam amatam un attiecīgo

pilnvaru īstenošanai. Šādas šaubas var negatīvi ietekmēt ne vien

sabiedrības uzticēšanos attiecīgajai amatpersonai, bet vispār

mazināt kopējo uzticēšanos dienestam kā valsts pārvaldes

institūcijai.

Apstrīdētā norma liedza personai, kura sodīta par tīšu

noziedzīgu nodarījumu, neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai

noņemšanas, atrasties Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā.

Šāds regulējums ir vērsts uz sabiedrības uzticēšanās

nodrošināšanu, garantējot, ka Valsts ugunsdzēsības un glābšanas

dienestā var atrasties tikai tādas personas, kuru reputācija un

iepriekšējā rīcība neapdraud sabiedrības paļāvību uz dienesta

darbības uzticamību. Tādējādi tiek saglabāta uzticēšanās

konkrētai amatpersonai un stiprināta kopējā sabiedrības

uzticēšanās dienestam kā institūcijai, kas nodrošina sabiedrības

drošību.

Līdz ar to apstrīdētajā normā

ietvertais pamattiesību ierobežojums ir piemērots leģitīmā mērķa

sasniegšanai.

12. Vērtējot, vai izraudzītie līdzekļi ir nepieciešami

leģitīmā mērķa sasniegšanai, Satversmes tiesa pārbauda, vai šo

mērķi nevar sasniegt ar citiem, indivīda tiesības mazāk

ierobežojošiem līdzekļiem, kuri būtu tikpat iedarbīgi.

Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka leģitīmo mērķi iespējams

sasniegt ar personas pamattiesības mazāk ierobežojošu līdzekli -

individuālu katra gadījuma izvērtēšanu, pārbaudot, vai personas

sodāmības fakts kaitē Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta

darbībai un apdraud demokrātisko valsts iekārtu.

12.1. Apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību

ierobežojums attiecas uz visiem gadījumiem, kad persona

izdarījusi tīšu noziedzīgu nodarījumu, neatkarīgi no sodāmības

dzēšanas vai noņemšanas. Ierobežojums neparedz katra konkrēta

gadījuma individuālu vērtēšanu, neparedz izņēmumus un ir noteikts

uz mūžu.

Satversmes tiesa vairākkārt atzinusi, ka uz mūžu noteikti

ierobežojumi izslēdz prezumpciju, ka persona dzīves laikā spēj

mainīties un mainīt savu uzvedību. Šādi ierobežojumi ir

attaisnojami tikai īpašos gadījumos, kad iepriekš nodarītais pēc

būtības ir nesavienojams ar konkrēto tiesību īstenošanu

(piemēram, Satversmes tiesas 2024. gada 17. decembra sprieduma

lietā Nr. 2023‑47‑01 17.1. punkts).

Tādējādi Satversmes tiesai jāpārliecinās, vai apstrīdētajā

normā noteiktais ierobežojums ir nepieciešams noteiktajā apmērā,

proti, vai visos gadījumos, kad persona ir sodīta par tīša

noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, neatkarīgi no sodāmības

dzēšanas vai noņemšanas, ir pamats uzskatīt, ka šādas personas

atrašanās Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā var

objektīvi mazināt sabiedrības uzticēšanos šim dienestam.

12.2. Likumdevējs vairākos normatīvajos tiesību aktos

ir noteicis ierobežojumus personas tiesībām brīvi izvēlēties

nodarbošanos, ja tā iepriekš ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu.

Šie uz dažādām profesijām attiecinātie ierobežojumi atšķiras pēc

sava satura un mērķa. Uz valsts dienestiem attiecināto

ierobežojumu raksturs ir atkarīgs no konkrētā dienesta

uzdevumiem, pienākumiem un attiecīgo amatpersonu kompetences

(sal. Satversmes tiesas 2021. gada 11. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2020‑50‑01 10. punkts). Tādēļ Satversmes tiesa, vērtējot

šādu ierobežojumu satversmību, ņem vērā konkrētās nodarbošanās

specifiku (piemēram, Satversmes tiesas 2024. gada 17. decembra

sprieduma lietā Nr. 2023‑47‑01 17.3. punkts).

Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests īsteno valsts

politiku ugunsdrošības, ugunsdzēsības, glābšanas un civilās

aizsardzības jomā, uzrauga normatīvajos aktos noteikto

ugunsdrošības prasību ievērošanu, kā arī koordinē iestāžu,

organizāciju, komercsabiedrību un pašvaldību izveidoto

ugunsdrošības, ugunsdzēsības un glābšanas dienestu un brīvprātīgo

ugunsdzēsēju organizāciju darbību, kas saistīta ar ugunsdrošību

un ugunsdzēsību. Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta

amatpersona ar speciālo dienesta pakāpi veic tiesiskajā

regulējumā paredzētos ugunsdrošības, ugunsdzēsības, glābšanas vai

civilās aizsardzības pasākumus. Ugunsdrošības uzraudzības mērķis

ir nodrošināt normatīvajos aktos noteikto ugunsdrošības prasību

ievērošanu. Ugunsdzēsība ir organizēta darbība, kuru veic, lai

likvidētu ugunsgrēku, glābtu fiziskās personas un materiālās

vērtības, kā arī aizsargātu vidi ugunsgrēka dzēšanas laikā

(sk. Ugunsdrošības un ugunsdzēsības likuma 2.1

pantu, 3. panta pirmo daļu, 21. un 35.1 pantu).

Savukārt civilā aizsardzība ir tādu organizatorisku,

inženiertehnisku, ekonomisku, finansiālu, sociālu, izglītojošu un

zinātnisku pasākumu kopums, kuri tiek veikti, lai nodrošinātu

cilvēku, vides un īpašuma drošību, kā arī īstenotu atbilstošu

rīcību katastrofas un katastrofas draudu gadījumā (sk. Civilās

aizsardzības un katastrofas pārvaldīšanas likuma 1. panta 1.

punktu).

Satversmes tiesa ir vērtējusi apstrīdētās normas satversmību,

ciktāl tā liedz atrasties dienestā Valsts policijā personai, kas

sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu, neatkarīgi no sodāmības

dzēšanas vai noņemšanas. Gan Valsts policijas, gan Valsts

ugunsdzēsības un glābšanas dienesta darbība ir vērsta uz

sabiedrības drošības nodrošināšanu, taču šo dienestu uzdevumi ir

atšķirīgi. Valsts policija novērš un apkaro noziedzību, kā arī

nodrošina sabiedriskās kārtības uzturēšanu. Savukārt Valsts

ugunsdzēsības un glābšanas dienests sniedz operatīvo palīdzību

krīzes situācijās, veic glābšanas darbus un īsteno ugunsdrošības

un civilās aizsardzības pasākumus. Tieši ar šiem pamatuzdevumiem

tad arī sabiedrība tradicionāli asociē attiecīgos dienestus,

proti, policiju - ar noziedzības novēršanu un kārtības

nodrošināšanu, bet ugunsdzēsējus - ar palīdzības sniegšanu un

dzīvības glābšanu ārkārtas situācijās. No šīs uztveres izriet arī

sabiedrības gaidas attiecībā uz dienesta amatpersonu reputāciju,

un priekšstatu par to var radīt personas agrākā rīcība.

Atšķirīgas ir arī attiecīgo dienestu amatpersonu tiesības. Valsts

ugunsdzēsības un glābšanas dienesta amatpersonām, atšķirībā no

Valsts policijas amatpersonām, nav piešķirtas īpašas pilnvaras,

piemēram, tiesības aizturēt personu, lietot pret to fizisku spēku

vai speciālos līdzekļus, veikt operatīvās meklēšanas pasākumus,

kā arī lietot šaujamieroci dienesta vajadzībām (sal.

Satversmes tiesas 2021. gada 11. jūnija sprieduma lietā Nr.

2020‑50‑01 10. un 16.1. punkts). Tādēļ prasības, kas tiek

izvirzītas personām, kuras vēlas atrasties vienā vai otrā

dienestā, var būt atšķirīgas, ņemot vērā gan konkrētā dienesta

nozīmi sabiedrības uztverē, gan tā uzdevumu specifiku un

attiecīgo amatpersonu pilnvaru apjomu.

Tādējādi Satversmes tiesa secina: lai gan Valsts ugunsdzēsības

un glābšanas dienests īsteno sabiedrības drošības nodrošināšanai

nepieciešamus pasākumus, no tā uzdevumu rakstura un pilnvaru

apjoma neizriet, ka personas agrākā rīcība, proti, sodāmība par

tīšu noziedzīgu nodarījumu, nekādā gadījumā nebūtu savienojama ar

šā dienesta uzdevumu izpildi.

12.3. Noziedzīgi nodarījumi atkarībā no personas vai

sabiedrības interešu apdraudējuma rakstura un kaitīguma pakāpes

ir dažādi. Krimināllikumā tie ir iedalīti kriminālpārkāpumos un

noziegumos (mazāk smagi, smagi un sevišķi smagi noziegumi). Šie

nodarījumi apdraud dažādas ar Krimināllikumu aizsargātas

intereses, piemēram, personas dzīvību, veselību, mājokļa

neaizskaramību, īpašumu, vispārējo drošību un sabiedrisko

kārtību, pārvaldes kārtību. Pieteikumā norādīts, ka pieteicējs ir

sodīts par mazāk smaga nozieguma izdarīšanu.

Apstrīdētajā normā noteiktais ierobežojums ir attiecināts uz

visiem tīši izdarītajiem noziedzīgiem nodarījumiem. Likumdevējs

ir pieņēmis, ka ikviena persona, kas sodīta par tīšu noziedzīgu

nodarījumu, pat ja tai sodāmība ir dzēsta vai noņemta, var

sabiedrībā radīt objektīvas šaubas par tās uzticamību un vispār

mazināt uzticēšanos Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestam.

Likumdevējs nav pietiekami ņēmis vērā dažādo valsts dienestu

uzdevumu un pienākumu atšķirības, kā arī to, ka tīši noziedzīgi

nodarījumi ir atšķirīgi pēc to kaitīguma pakāpes. Personas

sodāmība par tīšu noziedzīgu nodarījumu pati par sevi ne vienmēr

objektīvi apliecina, ka šīs personas agrākā rīcība pēc būtības

nav savienojama ar atrašanos Valsts ugunsdzēsības un glābšanas

dienestā.

12.4. Krimināltiesībās soda mērķis aptver ne tikai

personas sodīšanu par noziedzīgu nodarījumu, bet arī noziedzīgu

nodarījumu prevenciju un personu resocializāciju, lai tās pēc

soda izciešanas spētu veiksmīgi iekļauties sabiedrībā. Nosakot

sodu par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, tiek individuāli

apsvērts soda veids, soda bardzība vai tā izciešanas laiks, lai

efektīvi atturētu personu no turpmāku noziedzīgu nodarījumu

izdarīšanas. Tas, ka persona ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu

un izdarījusi to tīši, vēl nenozīmē, ka tā nespēs mainīties un

sekmīgi iekļauties sabiedrībā. Likumdevējs Latvijas tiesību

sistēmā ir ieviesis sodīto personu resocializācijas sistēmu, kas

vērsta uz atkārtotu noziedzīgu nodarījumu novēršanu, veicinot arī

sodīto personu sociālās uzvedības korekciju. Šādas sistēmas

pastāvēšana jau pati par sevi nozīmē to, ka personas uzvedība

laika gaitā var mainīties (sk. Satversmes tiesas 2024. gada

23. maija sprieduma lietā Nr. 2023‑34‑01 20.1. punktu).

Lai noteiktu personai aizliegumu strādāt kādā profesijā,

nozīme piešķirama arī šo personu raksturojošiem kritērijiem,

piemēram, personas attieksmei pret savulaik izdarīto nodarījumu

un dzīvesveidam pēc tā izdarīšanas. Personas attieksme pret

izdarīto noziedzīgo nodarījumu, kā arī vērtību sistēma laika

gaitā var mainīties (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 24.

novembra sprieduma lietā Nr. 2017‑07‑01 19.2.2. punktu).

Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka noziedzīga nodarījuma

izdarīšanas fakts pats par sevi nedrīkst automātiski un

neatgriezeniski ietekmēt personas turpmāko dzīvi (sal.

Satversmes tiesas 2021. gada 25. marta sprieduma lietā Nr.

2020‑36‑01 19.3.2. punkts).

Pieteicējs Pieteikuma iesniedzēja izskatīšanā esošajā lietā

noziedzīgu nodarījumu izdarījis agrīnā jaunībā. Pusaudža vecums

un agrīnas jaunības vecumposms ir tas laiks, kas saistīts ar

eksperimentēšanu, riskēšanu, sociālo normu pārbaudīšanu un vairāk

ar personas identitātes meklējumiem, nevis ar mērķtiecīgu

nobriedušas personas rīcību. Cilvēkam pieaugot, uzvedība, kas

saistīta ar likumpārkāpumiem un sociālo normu pārkāpšanu, kļūst

mazāk izplatīta (sk. Satversmes tiesas 2024. gada 24. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2023‑44‑01 14.2. punktu). Iespējams, ka

agrīnā jaunībā persona vēl nav sasniegusi pietiekamu brieduma

pakāpi un līdz ar to arī pienācīgu izpratni par savas rīcības

sekām, tāpēc šādā gadījumā noziedzīga nodarījuma izdarīšanas

faktam pašam par sevi nevajadzētu ietekmēt visu personas atlikušo

dzīvi (sal. Satversmes tiesas 2021. gada 25. marta sprieduma

lietā Nr. 2020‑36‑01 19.3.2. punkts). Likumdevējs nav

apsvēris to, ka personas uzvedība laika gaitā var mainīties,

īpaši, ja persona noziedzīgu nodarījumu izdarījusi agrā

jaunībā.

12.5. Ņemot vērā Valsts ugunsdzēsības un glābšanas

dienesta funkcijas, iespējams secināt, ka var pastāvēt dažādi

apstākļi, kuri kopsakarā ļauj atzīt, ka personas iepriekšējā

noziedzīgā rīcība neapdraudēs sabiedrības objektīvu uzticēšanos

šim dienestam. Tostarp var tikt ņemti vērā, piemēram, tādi

apstākļi kā noziedzīga nodarījuma kaitīguma pakāpe, personas

uzvedība un rīcība pēc noziedzīga nodarījuma izdarīšanas, laiks,

kas pagājis kopš noziedzīga nodarījuma izdarīšanas, aizsargājamās

intereses, pret kurām konkrētais noziedzīgais nodarījums bija

vērsts, kā arī personas attieksme pret pašas izdarīto.

Par saudzējošāku līdzekli, ar kuru iespējams sasniegt

apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo

mērķi līdzvērtīgā kvalitātē, būtu atzīstams tāds līdzeklis, kas

liegtu atrasties Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā tikai

tām personām, kuras ar savu rīcību objektīvi apdraud sabiedrības

uzticēšanos šim dienestam. Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka

saudzējošāki līdzekļi var būt dažādi. Saudzējošāks līdzeklis var

būt gan tāds regulējums, kas noteiktos gadījumos pieļauj

individuālu vērtēšanu, gan regulējums, kurā ietvertais

ierobežojums ir saistīts ar konkrētām noziedzīgu nodarījumu

grupām un ar noziedzīgu nodarījumu aizskartajām interesēm, vai

regulējums, kas noteikts uz konkrētu laikposmu (sk. Satversmes

tiesas 2024. gada 17. decembra sprieduma lietā Nr. 2023‑47‑01

17.6. punktu).

Individuāls izvērtējums, kurā tiktu ņemts vērā gan nodarījuma

kaitīgums, gan personas attieksme un uzvedība pēc nodarījuma, gan

arī laiks, kas pagājis kopš tā izdarīšanas, var būt viens no

līdzekļiem, ar kuriem personas pamattiesības tiktu ierobežotas

mazāk. Ar 2024. gada 12. decembra likumu "Grozījumi

Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu

pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta

gaitas likumā" likumdevējs ir paredzējis iespēju vērtēt, vai

Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā var atrasties persona,

kura ir sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu.

Ja tiek konstatēts, ka pastāv kaut viens mazāk ierobežojošs

līdzeklis, ir pamats secināt, ka apstrīdētā norma nesamērīgi

ierobežo personas pamattiesības. Satversmes tiesai nav pienākuma

spriedumā uzskaitīt visus iespējamos saudzējošākos līdzekļus, jo

piemērotākā līdzekļa izvēle ir likumdevēja kompetencē (sal.

Satversmes tiesas 2021. gada 4. novembra sprieduma lietā Nr.

2021‑05‑01 21. punkts).

No minētā secināms, ka apstrīdētajā normā noteiktā

ierobežojuma leģitīmo mērķi līdzvērtīgā kvalitātē var sasniegt ar

personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, kas turklāt

neprasītu nesamērīgu ieguldījumu no valsts un sabiedrības.

Tādējādi apstrīdētā norma neatbilst samērīguma principam.

Līdz ar to Dienesta gaitas likuma 4.

panta 4. punkts, ciktāl tas liedza atrasties Valsts ugunsdzēsības

un glābšanas dienestā personai, kura sodīta par tīšu noziedzīgu

nodarījumu, neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas, līdz

šā likuma 4. panta otrās daļas un 7. panta 2.2 daļas

spēkā stāšanās dienai - 2024. gada 18. decembrim - nebija

atbilstošs Satversmes 101. panta pirmajai daļai un 106. panta

pirmajam teikumam.

13. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta trešo

daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par

neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma

par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas

dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi citādi.

Pieteikuma iesniedzējs lūdzis Satversmes tiesu atzīt

apstrīdēto normu attiecībā uz pieteicēju tā izskatīšanā esošajā

lietā par spēkā neesošu no šīs normas spēkā stāšanās dienas.

Lemjot par brīdi, ar kuru apstrīdētā norma zaudē spēku, lietās,

kas ierosinātas pēc tiesas pieteikuma, Satversmes tiesai

jānoskaidro, kāda ietekme uz attiecīgo lietu būs tās spriedumam.

Vienlaikus Satversmes tiesai jāgādā par to, lai situācija, kāda

varētu veidoties, apstrīdētajai normai zaudējot spēku, neradītu

jaunus Satversmē noteikto pamattiesību aizskārumus, kā arī

nenodarītu būtisku kaitējumu valsts vai sabiedrības interesēm

(sk. Satversmes tiesas 2021. gada 25. marta sprieduma lietā

Nr. 2020‑36‑01 21. punktu).

Izskatāmajā lietā jāņem vērā, ka likumdevējs ir pieņēmis

Dienesta gaitas likuma 4. panta otro daļu un 7. panta

2.2 daļu. Tādējādi likumdevējs ir nodrošinājis, ka no

2024. gada 18. decembra, kad minētās tiesību normas stājās spēkā,

ikviena persona, kura izdarījusi tīšu noziedzīgu nodarījumu un

vēlas dienēt Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā, tiek

individuāli vērtēta.

Pieteikuma iesniedzēja izskatīšanā esošajā administratīvajā

lietā ir iesniegts pieteikums par administratīvā akta, ar kuru

persona atvaļināta no Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta,

atcelšanu. Tā kā, vērtējot nelabvēlīga administratīvā akta

tiesiskumu, nozīme piešķirama tām tiesību normām, ar kurām

pamatots izdotais administratīvais akts, pieteicēja Pieteikuma

iesniedzēja izskatīšanā esošajā administratīvajā lietā Nr.

A420214721 pamattiesību aizskāruma novēršanai apstrīdētā norma

attiecībā uz šo personu atzīstama par spēkā neesošu no tās

pamattiesību aizskāruma rašanās brīža. Pieteikuma iesniedzējam

minētajā administratīvajā lietā attiecībā uz pieteicēju ir

individuāli jāizvērtē riski, kas saistīti ar šīs personas

atrašanos Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā. Šī

vērtēšana jāveic, tieši piemērojot Satversmi, kā arī šajā

spriedumā ietvertās atziņas.

Satversmes tiesā nav saņemta informācija par citām

administratīvajām lietām, kurās tiesai būtu jāpiemēro apstrīdētā

norma. Tomēr, lai nodrošinātu to personu pamattiesību

aizsardzību, kurām šī norma varētu būt piemērota un kuras līdz šā

sprieduma spēkā stāšanās dienai varētu būt uzsākušas savu

pamattiesību aizsardzību, izmantojot vispārējos tiesību

aizsardzības līdzekļus, apstrīdētā norma atzīstama par spēkā

neesošu no attiecīgās personas pamattiesību aizskāruma rašanās

brīža.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda:

1. Atzīt, ka Iekšlietu ministrijas

sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar

speciālajām dienesta pakāpēm dienesta gaitas likuma 4. panta 4.

punkts, ciktāl tas liedza atrasties Valsts ugunsdzēsības un

glābšanas dienestā personai, kura sodīta par tīšu noziedzīgu

nodarījumu, neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas, līdz

šā likuma 4. panta otrās daļas un 7. panta 2.2 daļas

spēkā stāšanās dienai - 2024. gada 18. decembrim - nebija

atbilstošs Latvijas Republikas Satversmes 101. panta pirmajai

daļai un 106. panta pirmajam teikumam.

2. Atzīt, ka attiecībā uz pieteicēju

administratīvajā lietā Nr. A420214721 un citām personām, kuras

uzsākušas savu pamattiesību aizsardzību ar vispārējiem tiesību

aizsardzības līdzekļiem, Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu

un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām

dienesta pakāpēm dienesta gaitas likuma 4. panta 4. punkts,

ciktāl tas liedza atrasties Valsts ugunsdzēsības un glābšanas

dienestā personai, kura sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu,

neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas, nav spēkā no šo

personu pamattiesību aizskāruma rašanās brīža.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja I.

Kucina