3. pants

Vēlētāju apvienību īpašā loma

un uzdevumi pašvaldībās

Atbilstoši Satversmes 1. un 101. pantam vietējās pašvaldības

ir obligāts Latvijas demokrātiskās valsts iekārtas elements.

Vietējās pašvaldības nozīmē attiecīgās pašvaldības iedzīvotāju

pašpārvaldes tiesības, proti, tiesības pašiem savās interesēs

kārtot vietējo pašvaldību kompetencē esošus jautājumus. Vietējo

pašvaldību līmenī atbilstoši subsidiaritātes principam attiecīgās

kopienas pašas brīvi izlemj jautājumus, kas skar to

intereses.

Vēlos īpaši uzsvērt, ka vietējās pašvaldības pamatā risina

lokālus un komunālus jautājumus, kas vistiešākajā mērā skar

vietējās kopienas dzīves pārzināšanu. Vietējās pašvaldības

nerisina nacionāla mēroga vai politiskus jautājumus, kas ir

Satversmē noteikto konstitucionālo orgānu kompetencē.

Vietējo pašvaldību galvenais orgāns ir pilsoņu vēlēta

pārstāvniecība - dome. Lai varētu nodrošināt savu lokālo un

komunālo interešu pārstāvniecību domē un ietekmēt vietējās

pašvaldības darbu, iedzīvotājiem ir iespēja ievēlēt savus

pārstāvjus domē, kā arī pašiem iesaistīties domes deputāta

kandidātu saraksta veidošanā un kandidēt domes vēlēšanās.

Satversmē noteiktais demokrātiskas valsts iekārtas princips

prasa, lai vietējās intereses tiktu efektīvi pārstāvētas.

Likumdevēja paredzētais monopols tikai politiskajām partijām un

to apvienībām iesniegt deputātu kandidātu sarakstus nesamērīgi

apgrūtina iedzīvotāju vietējo interešu pārstāvniecības

iespējas vietējā pašvaldībā, mazina politisko konkurenci un kavē

iedzīvotāju kopienu līdzdalību vietējo pašvaldību līmenī (sk.

plašāk manu kā Satversmes tiesas pieaicinātās personas viedokli

Satversmes tiesas lietā Nr. 2014-03-01 pēc tiesas sēdes 2014.

gada 16. decembrī stenogrammas).

Likumdevējs politisko partiju monopolu deputātu kandidātu

sarakstu iesniegšanai republikas pilsētas domes un novada domes

vēlēšanās paredzējis ar mērķi stiprināt politisko partiju sistēmu

un sekmēt politiski aktīvu pilsoņu iekļaušanos politiskajās

partijās.

Tajā pašā laikā šāds risinājums nav sekmējis attiecīgā

mērķa sasniegšanu. Tāpat vairākās republikas pilsētās ir

izveidojušās pilsoniski aktīvas domubiedru kopas, kas aktīvi

iestājas par konkrētu lokālo un komunālo jautājumu risināšanu, kā

arī ieguvušas iedzīvotāju uzticēšanos un spēj ietekmēt lēmumu

pieņemšanu vietējās pašvaldībās.

Tātad: ja arguments par politisko partiju stiprināšanu vēl var

tikt akceptēts nacionālajā, t.i., Saeimas vēlēšanu līmenī, kur

partijām ir jāattīsta idejiski orientētas politiskas nostādnes

atsevišķos politikas laukos (iekšpolitikā, ārpolitikā, ekonomikas

politikā, sociālajā politikā u.t.t.) un ilgstoši un konsekventi

jāmēģina tās īstenot, tad šis arguments nav attaisnojams

pašvaldību vēlēšanu līmenī, kuru kompetencē pamatā nav idejiski,

bet gan konkrēti pārvaldības jautājumi. Tieši ap šiem

konkrētajiem pārvaldības jautājumiem varētu kristalizēties

vēlētāju apvienības (kas, starp citu, varētu apvienot cilvēkus ar

dažādu ārpolitisku, iekšpolitisku u.c. orientāciju). Jāatzīmē, ka

vēlētāju apvienību pielaišana pašvaldību vēlēšanās nebūt

neizslēdz politisko partiju piedalīšanos pašvaldību vēlēšanās,

tas tikai pilsoņiem dotu papildus demokrātiskas līdzdalības

iespējas.

Latvijas demokrātiju un iedzīvotāju līdzdalību tikai

stiprinātu tas, ka šādām aktīvām domubiedru kopām likumdevējs

piešķirtu tiesības iesniegt arī deputātu kandidātu sarakstus

republikas pilsētas domes un novada domes vēlēšanās.

Republikas pilsētas domes un novada domes vēlēšanās vēlētāji

izlemj nevis politiskus un nacionāla mēroga jautājumus, bet gan

ietekmē to, kādā veidā vietējā pašvaldība ievēlētās domes

pilnvaru termiņā risinās konkrētus lokālos un komunālos

jautājumus, kuri aktuāli konkrētajai pašvaldībai, vietējo

iedzīvotāju interesēs. Vēlētāju apvienības var vismaz tikpat

efektīvi un kvalitatīvi kā politiskās partijas formulēt savu

redzējumu par lokālās un komunālās politikas jautājumiem.