10. pants

Pieaicinātā persona - Ministru kabineta

pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās Kristīne

Līce - norāda uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, kam

varētu būt nozīme, vērtējot apstrīdēto normu atbilstību

Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.

Starptautiskajās tiesībās esot nostiprināts princips, ka

valstīm ir tiesības kontrolēt ārzemnieku iebraukšanu, uzturēšanos

un izraidīšanu no savas teritorijas. Konvencija neparedzot

personām, kuras nav attiecīgās valsts valstspiederīgie, tiesības

iebraukt un uzturēties šajā valstī. Atbilstoši Eiropas

Cilvēktiesību tiesas judikatūrai jautājumi par ārzemnieku

iebraukšanu, uzturēšanos un izraidīšanu no valsts teritorijas

neietilpstot Konvencijas 6. panta tvērumā.

Konvencijas 7. protokola 1. pants esot speciālā norma, pēc

kuras būtu jāvērtē no valsts izraidītajām personām pieejamo

procesuālo garantiju apjoms un efektivitāte. Atbilstoši minētajai

Konvencijas normai valsts pienākums esot šīm personām nodrošināt

tiesības iepazīties ar lēmumu par izraidīšanu, tostarp uzzināt

šāda lēmuma pieņemšanas iemeslus. Ja lēmumam par personas

izraidīšanu pamatā ir valsts drošības apsvērumi, tā pamatojums

varot nebūt visaptverošs apstākļu izklāsts, bet nedrīkstot būt

tikai atsauce uz valsts drošības interesēm. Tāpat Konvencijas 7.

protokola 1. pants neparedzot personām tiesības pārsūdzēt lēmumu,

sniedzot savus argumentus un pierādījumus lēmumā norādīto iemeslu

atspēkošanai. Konvencija neprasot, lai personām, kuras valsts

izraidījusi, būtu nodrošinātas tiesības pārsūdzēt attiecīgo

lēmumu tiesā. Saskaņā ar Konvenciju un Eiropas Cilvēktiesību

tiesas judikatūru iestādei esot jābūt neatkarīgai, objektīvai un

tiesīgai iepazīties ar materiāliem, kas bijuši pamatā personas

izraidīšanai, tostarp arī ar valsts noslēpumu saturošu

informāciju. No Konvencijas 13. panta izrietot, ka gadījumā, kad

ar lēmumu par personas izraidīšanu ir aizskartas personas

tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, valstij ir

pienākums izveidot efektīvu tiesību aizsardzības mehānismu šo

tiesību aizsardzībai.

Jautājumi, kas saistīti ar pieeju tiesai un procesuālajām

garantijām imigrācijas lietās, ietilpstot Satversmes 92. panta

tvērumā. Apstrīdēto normu atbilstība minētajai Satversmes normai

būtu jāvērtē, ņemot vērā Konvencijas 7. protokola 1. pantu. Lai

apstrīdētās normas atbilstu Satversmes 92. panta pirmajam

teikumam, tām vajagot garantēt to, ka lēmuma pārsūdzība

ģenerālprokuroram nodrošina taisnīgu procesu, tajā skaitā

neatkarīga un objektīva lēmuma pieņemšanu, ārzemnieka tiesības

iepazīties ar lēmumu, iesniegt savus apsvērumus un iebildumus,

savukārt ģenerālprokuroram vajagot būt nodrošinātām tiesībām

iepazīties ar materiāliem, kas bijuši pamatā lēmumam par personas

iekļaušanu Sarakstā. Tāpat esot jāvērtē, vai Imigrācijas likuma

63. panta septītajā daļā ietvertais mehānisms ir papildu

garantija, kas nodrošina taisnīgu procesu.

Secinājumu

daļa