4. pants

Pieaicinātā persona - Iekšlietu ministrija -

uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 92. panta

pirmajam teikumam.

Ģenerālprokurors esot tiesu sistēmai piederīga amatpersona.

Prokuratūras kā tiesu varas institūcijas uzdevums esot uzraudzīt

likumības ievērošanu, un tai esot būtiska loma tiesiskuma

nodrošināšanā un personas tiesību aizsardzībā. Izskatot

ārzemnieka sūdzību par iekšlietu ministra lēmumu,

ģenerālprokurors lēmumu pieņemot nevis savā, bet prokuratūras

vārdā un tādēļ nevarot būt subjektīvi ieinteresēts konkrēta

lēmuma pieņemšanā. Prokurora statuss un loma likumības

ievērošanas uzraudzībā nodrošinot personas sūdzības neatkarīgu un

objektīvu izskatīšanu. Ģenerālprokuroru Latvijā varot uzskatīt

par efektīvu personas tiesību aizsardzības līdzekli.

Esot jāņem vērā, ka nedz Konvencijas 13. pants, nedz arī 7.

protokola 1. pants neparedz to, ka ārzemnieka sūdzība par viņa

izraidīšanu būtu obligāti izskatāma tiesā. Minētās Konvencijas

normas pieļaujot to, ka sūdzība tiek skatīta jebkurā kompetentā

institūcijā. Ģenerālprokurors esot uzskatāms par šādu kompetentu

institūciju Konvencijas izpratnē.

Atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru,

Iekšlietu ministrija norāda, ka Konvencija neparedz personai,

kura nav attiecīgās valsts valstspiederīgais, tiesības ieceļot

vai uzturēties šajā valstī, kas nav tās izcelsmes vai likumīgas

uzturēšanās valsts. Valstij esot tiesības kontrolēt to personu,

kuras nav tās valstspiederīgie, ieceļošanu un uzturēšanos tās

teritorijā. Atbilstoši Konvencijas 7. protokola 1. pantam

personas izraidīšanas gadījumā tai esot nodrošināma iespēja

sniegt argumentus pret tās izraidīšanu, kā arī tiesības uz lēmuma

pārskatīšanu kompetentā iestādē. Imigrācijas likums nodrošinot

ārzemniekam šīs procesuālās garantijas. Atbilstoši Konvencijas

13. pantam lietās, kas saistītas ar valsts drošības aizsardzību,

tiesību aizsardzības līdzeklim esot jābūt tik efektīvam, cik vien

tas iespējams. Proti, pārsūdzību izskatošajai iestādei vajagot

būt piešķirtai kompetencei iepazīties ar visu lietā esošo

informāciju, kas ir izraidīšanas pamatā, tostarp arī klasificēto

informāciju. Tomēr tas nenozīmējot, ka šī informācija būtu

izpaužama pašai izraidītajai personai. Turklāt pirms lemšanas par

personas izraidīšanu tiekot vērtēts arī ieceļošanas aizlieguma

samērīgums ar personas tiesībām uz privātās un ģimenes dzīves

neaizskaramību.

Esot jāņem vērā arī tas, ka gadījumā, ja ieceļošanas

aizlieguma termiņš pārsniedz trīs gadus, iekšlietu ministram ir

pienākums periodiski pārskatīt lēmumu par ārzemnieka iekļaušanu

Sarakstā. Arī šis pienākums esot uzskatāms par papildu procesuālo

garantiju no valsts izraidītajai personai. Imigrācijas likuma

61.1 panta trešā daļa arī paredzot to, ka ārzemniekam,

kurš neatrodas Latvijā, lēmums tiek izsniegts pēc viņa

pieprasījuma. Tādējādi personai esot nodrošinātas tiesības gan

rakstveidā, gan iespēju robežās arī mutvārdos sniegt savus

apsvērumus par izraidīšanas pamatotību.