5. pants

Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija -

pievienojas Saeimas atbildes rakstā norādītajam un uzskata, ka

apstrīdētās normas atbilst Satversmes 92. panta pirmajam

teikumam.

Satversmes 92. panta pirmais teikums neprasot, lai persona

savu aizskarto tiesību un likumisko interešu aizstāvībai vērstos

tikai Satversmes 82. pantā minētajās tiesu varas institūcijās.

Konvencijas 6. pantā paredzētās tiesības uz taisnīgu tiesu neesot

attiecināmas uz izraidīšanu no valsts. Tomēr tas nenozīmējot, ka

nepastāvētu nekādas tiesību aizsardzības garantijas. Ja

izraidīšanas rezultātā ir skartas personas pamattiesības, tad

esot piemērojams Konvencijas 13. pants, kas paredz personai

tiesības uz efektīvu līdzekli tās aizskarto tiesību un brīvību

aizsardzībai. Šādu tiesību aizsardzības labad nav obligāti

nepieciešams nodrošināt iespēju vērsties tiesā. No svara esot

tas, lai kompetentā iestāde, kas var arī nebūt tiesa šā vārda

institucionālajā nozīmē, būtu efektīvs personas tiesību

aizsardzības līdzeklis.

Ņemot vērā to, ka apstrīdētajās normās noteiktā pārsūdzības

kārtība ir saistīta ar nepieciešamību aizsargāt izlūkošanas un

pretizlūkošanas rezultātā iegūto informāciju, personas

procesuālās garantijas varot tikt nodrošinātas iespēju robežās.

Turklāt esot jāņem vērā tas, ka ģenerālprokurora lēmums, kaut arī

tas ir galīgs, tomēr tiek regulāri pārskatīts. Proti, ja

ieceļošanas aizlieguma termiņš pārsniedz trīs gadus, tad

kompetentā iestāde ik pēc trim gadiem no attiecīgā lēmuma

pieņemšanas dienas to pārskatot un gadījumos, kad nepieciešamība

pēc ārzemnieka iekļaušanas Sarakstā uz attiecīgo termiņu ir

zudusi, pieņemot lēmumu par ieceļošanas aizlieguma termiņa

saīsināšanu vai ieceļošanas aizlieguma atcelšanu.