4. pants
paredz no Satversmes atšķirīgu pamattiesību

aizsardzības apjomu, jo Satversmē nav ietverta tāda paša vai

līdzīga satura norma.

Līdz ar to izskatāmajā lietā ir

pamats atsevišķi vērtēt apstrīdētās normas atbilstību Konvencijas

4. protokola 4. pantam.

23.2. Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētā

norma neparedzot individuālu vērtējumu, jo esot pieņemta ar mērķi

vērsties pret visiem Krievijas Federācijas pilsoņiem, ņemot vērā

likumdevēja apsvērumus par šo personu radītajiem palielinātajiem

drošības riskiem. Proti, apstrīdētās normas mērķis esot atņemt

konkrētai ārvalstnieku grupai tiesības uzturēties Latvijas

teritorijā, jo šie ārvalstnieki nevis katrs individuāli, bet gan

kā grupa radot paaugstinātus riskus. Tādējādi uzturēšanās

atļaujas anulēšanas pamats esot saistīts nevis ar personas

individuālo rīcību, bet gan ar personas pilsonības valsts rīcību

un apstrīdētajā normā noteiktais atbilstot kolektīvās

izraidīšanas jēdzienam. Savukārt Saeima norāda, ka apstrīdētā

norma neparedz personas izraidīšanu no Latvijas bez šīs personas

situācijas individuāla izvērtējuma.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi: tas, ka attiecībā

uz vairākiem ārvalstniekiem ir pieņemti līdzīgi lēmumi, pats par

sevi neļauj secināt, ka būtu notikusi kolektīvā izraidīšana, ja

katrai attiecīgajai personai ir bijusi iespēja individuāli

iesniegt kompetentajām iestādēm argumentus pret tās izraidīšanu

(sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2007. gada

20. septembra sprieduma lietā "Sultani v. France",

pieteikums Nr. 45223, 81. punktu).

Tādējādi izskatāmajā lietā tas apstāklis, ka apstrīdētā norma

attiecas tikai uz Krievijas Federācijas pilsoņiem un paredz

pastāvīgās uzturēšanās atļaujas spēka zaudēšanu, pats par sevi

nenozīmē, ka šāda situācija būtu uzskatāma par ārvalstnieku

kolektīvo izraidīšanu. Līdz ar to Satversmes tiesai ir

jāpārliecinās, vai apstrīdētā norma kopsakarā ar citām tiesību

normām paredz katras personas situācijas individuālu

vērtēšanu.

23.2.1. Apstrīdētā norma paredz dažādus termiņus,

kad Krievijas Federācijas pilsonim iepriekš uz Imigrācijas likuma

24. panta pirmās daļas 8. punkta pamata izdotā

pastāvīgās uzturēšanās atļauja zaudē spēku, un šie termiņi ir

atkarīgi arī no pašas personas rīcības.

Turklāt apstrīdētā norma neparedz ārzemnieku - uz Imigrācijas

likuma 24. panta pirmās daļas 8. punkta pamata

pastāvīgās uzturēšanās atļauju ieguvušu Krievijas Federācijas

pilsoņu - automātisku izraidīšanu no Latvijas. Šīm personām ir

dota iespēja iegūt Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja

statusu, tiesības pieprasīt jaunu pastāvīgās uzturēšanās atļauju,

tiesības pieprasīt atļauju uzturēties Latvijas teritorijā, lai

divu gadu laikā iegūtu Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja

statusu vai arī citu uzturēšanās atļauju. Turklāt iespēja

pieprasīt atļauju uzturēties Latvijā ir saistīta ne tikai ar to,

vai persona līdz 2023. gada 30. novembrim ir mēģinājusi

nokārtot valsts valodas prasmes pārbaudi, bet arī ar to, vai

pastāv attaisnojoši iemesli, kāpēc persona šo pārbaudi nav

kārtojusi.

Šajā sakarā jāņem vērā, ka apstrīdētā norma sistēmiski,

kopsakarā ar citām Imigrācijas likuma pārejas noteikumu normām

paredz priekšnoteikumus tam, lai Krievijas Federācijas pilsoņi

varētu saglabāt tiesības uzturēties Latvijas teritorijā, nevis

regulē ārvalstnieku izraidīšanu no valsts. Turklāt iespēja iegūt

tiesības uzturēties Latvijā garantējošu tiesisko pamatu,

piemēram, Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu, lielā

mērā ir atkarīga no pašas personas rīcības, proti, no tā, vai

persona ir izvēlējusies veikt minētā statusa iegūšanai

nepieciešamās darbības.

Tāpat jāņem vērā, ka arī valsts valodas pārbaudes kārtošanas

procesā, kā jau tika minēts iepriekš, tiek ņemti vērā

individuālie apstākļi un noteiktos gadījumos persona var nekārtot

vai tikt pilnībā vai daļēji atbrīvota no pienākuma nokārtot

valsts valodas prasmes pārbaudi.

23.2.2. Ja personai izsniegta pastāvīgā uzturēšanās

atļauja saskaņā ar apstrīdēto normu zaudē spēku un persona

noteiktajā laikposmā neiegūst jaunu tiesisko pamatu uzturēties

Latvijas teritorijā, attiecībā uz šo personu var tikt pieņemts

izbraukšanas rīkojums vai lēmums par piespiedu izraidīšanu,

proti, var rasties tāda situācija, ka personai Latvijas

teritorija ir jāpamet.

Tomēr apstrīdētā norma neietekmē un neatceļ izbraukšanas

rīkojuma un lēmuma par piespiedu izraidīšanu pieņemšanas un

apstrīdēšanas kārtību.

Saskaņā ar Imigrācijas likuma 50. panta pirmo daļu

ārzemniekam ir tiesības septiņu dienu laikā pēc tam, kad stājies

spēkā izbraukšanas rīkojums vai lēmums par piespiedu izraidīšanu,

to apstrīdēt padotības kārtībā augstākā iestādē. Saskaņā ar

Imigrācijas likuma 50.1 panta pirmo un otro daļu

augstākas iestādes lēmumu par izbraukšanas rīkojumu vai lēmumu

par piespiedu izraidīšanu var pārsūdzēt Administratīvajā rajona

tiesā septiņu dienu laikā no tā spēkā stāšanās dienas un

Administratīvās rajona tiesas nolēmumu pēc tam var pārsūdzēt

Senāta Administratīvo lietu departamentā. Tādējādi arī

administratīvā procesa ietvaros personai ir tiesības izteikt

savus apsvērumus par izbraukšanas rīkojumu vai lēmumu par

piespiedu izraidīšanu. Administratīvajā procesā ir jāņem vērā arī

Imigrācijas likuma 47. pants, kas noteic, ka ārzemnieku

neizraida, ja izraidīšana ir pretrunā ar Latvijas

starptautiskajām saistībām, un tādējādi tiek vērtēta arī

ārzemnieka izraidīšanas atbilstība Konvencijas prasībām. Līdz ar

to gan iestādei, gan tiesai ir individuāli jāvērtē katras

personas individuālie apstākļi.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, Satversmes tiesa secina, ka

apstrīdētā norma kopsakarā ar citām Imigrācijas likuma normām

liek ņemt vērā personas individuālos apstākļus, kā arī padara

iespējamo izraidīšanu no Latvijas atkarīgu no pašas personas

rīcības. Pat ja persona neiegūst statusu, kas tai ļautu arī

turpmāk uzturēties Latvijas teritorijā, persona var izteikt

argumentus pret izraidīšanu gan kompetentajai iestādei, gan

tiesai, un tām šie argumenti katrā individuālajā gadījumā ir

jāvērtē.

Līdz ar to apstrīdētā norma atbilst

Konvencijas 4. protokola 4. pantam.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās

daļas 6. punktu un 30.-32. pantu, Satversmes tiesa

nosprieda:

1. Izbeigt tiesvedību lietā daļā par

2022. gada 22. septembra likuma "Grozījumi

Imigrācijas likumā" 5. panta, ciktāl ar to izslēgts

Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas 8. punkts,

atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam,

91. panta pirmajam teikumam, 96. pantam un Eiropas

Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas

4. protokola 4. pantam.

2. Atzīt Imigrācijas likuma pārejas

noteikumu 58. punktu (redakcijā, kas ir spēkā no

2023. gada 20. aprīļa) par atbilstošu Latvijas

Republikas Satversmes 1. pantam, 91. panta pirmajam

teikumam un 96. pantam, kā arī Eiropas Cilvēka tiesību un

pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 4. protokola

4. pantam.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums pasludināts Rīgā 2024. gada

15. februārī.

Spriedums stājas spēkā tā pasludināšanas brīdī.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs A.

Laviņš