8. pants
negarantē ārzemniekam absolūtas tiesības netikt

izraidītam no valsts arī tad, ja persona šajā valstī ir dzīvojusi

ilgstoši vai pat tajā piedzimusi (sk. Eiropas

Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2006. gada

18. oktobra sprieduma lietā "Üner v. The

Netherlands", pieteikums Nr. 46410/99,

55. punktu). Tomēr tad, ja persona ir uzturējusies

valstī, pamatojoties uz uzturēšanās atļauju, tās anulēšana un

attiecīgi iespējamā personas izraidīšana no valsts var personai

ierobežot Konvencijas 8. pantā ietvertās tiesības uz

privātās dzīves neaizskaramību (sk., piemēram, Eiropas

Cilvēktiesību tiesas 2018. gada 26. aprīļa sprieduma

lietā "Hoti v. Croatia", pieteikums

Nr. 63311/14, 115. punktu). Proti, lai gan ne visos

gadījumos personas iespējamā izraidīšana no valsts ierobežo tās

tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, atsevišķa uzmanība ir

jāpievērš tām personām, kuras konkrētajā valstī ir dzīvojušas

pastāvīgi. Tā kā Konvencijas 8. pants aizsargā arī personas

tiesības veidot attiecības ar citiem cilvēkiem un sabiedrību un

dažkārt var ietvert indivīda sociālās identitātes aspektus,

sociālo saišu kopums starp personām, kuras pastāvīgi dzīvojušas

valstī, un sabiedrību, kurā šīs personas dzīvo, ir daļa no

jēdziena "privātā dzīve". Tādējādi šādu personu

izraidīšana ir iejaukšanās to tiesībās uz privātās dzīves

neaizskaramību (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas

2015. gada 24. marta lēmuma lietā "Kerkez

v. Germany", pieteikums Nr. 37074/13,

25. punktu).

Līdz ar to secināms, ka arī Satversmes 96. pantā

ietvertās tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību var tikt

ierobežotas tad, ja tiesību norma paredz izsniegtās pastāvīgās

uzturēšanās atļaujas spēka zaudēšanu un attiecīgi tai, iespējams,

sekojošu izraidīšanu no valsts un tas attiecas uz tādu personu,

kura ir pastāvīgi dzīvojusi Latvijā, kā arī šeit izveidojusi

sociālās saiknes.

Pieteikumu iesniedzēji ir Krievijas Federācijas pilsoņi, kas

pastāvīgi uzturējušies Latvijas teritorijā uz tiem izsniegtās

pastāvīgās uzturēšanās atļaujas pamata. Apstrīdētā norma nosaka

brīdi, līdz kuram izsniegtā pastāvīgās uzturēšanās atļauja ir

derīga, un būtībā norāda, ka pēc šā brīža minētā atļauja zaudē

spēku.

Lai persona iegūtu jaunu tiesisko pamatu, uz kura tā varētu

arī turpmāk uzturēties Latvijā, tai ir jāizpilda attiecīgas

prasības. Lai iegūtu Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja

statusu, personai saskaņā ar likuma "Par Eiropas Savienības

pastāvīgā iedzīvotāja statusu" 3. panta pirmo daļu ir

jānokārto valsts valodas prasmes pārbaude, kā arī jāizpilda

prasības, kas saistītas ar pietiekamiem finanšu līdzekļiem un

nepārtrauktu uzturēšanos Latvijā. Tāpat personai ir iespēja arī

turpmāk uzturēties Latvijā, ja tā iegūst jaunu pastāvīgās

uzturēšanās atļauju saskaņā ar Imigrācijas likuma pārejas

noteikumu 58.5 punktu, atļauju uzturēties Latvijā

saskaņā ar šo pārejas noteikumu 58.6 punktu vai

jebkuru citu uzturēšanās atļauju, ja vien tiek izpildītas šo

atļauju iegūšanai noteiktās prasības.

Lai gan apstrīdētā norma neregulē personas izraidīšanu no

valsts, tomēr personai, kura neiegūst jaunu tiesisko pamatu, uz

kura tā varētu arī turpmāk uzturēties Latvijā, izraidīšana varētu

būt šādā situācijā iespējamās sekas. Tādējādi apstrīdētā norma un

no tās izrietošā pastāvīgās uzturēšanās atļaujas spēka zaudēšana

ietekmē personas jau iegūtās tiesības un visas tās sociālās

saites ar sabiedrību, kurā šī persona pastāvīgi dzīvojusi.

Līdz ar to apstrīdētā norma

Pieteikumu iesniedzējiem ierobežo Satversmes 96. pantā

ietvertās tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību.

17. Vērtējot pamattiesību ierobežojuma satversmību,

visupirms jāpārbauda, vai ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā

kārtībā pieņemtu tiesību normu. Pamattiesību ierobežojumam jābūt

noteiktam tādā likumdošanas procesā, kas atbilst labas

likumdošanas principam (sk. Satversmes tiesas

2022. gada 29. septembra sprieduma lietā

Nr. 2022-08-01 13. punktu).

Satversmes tiesa jau iepriekš norādījusi, ka izskatāmajā lietā

tā nevērtēs to, vai Imigrācijas likuma pārejas noteikumu

58. punkts redakcijā, kas bija spēkā no 2022. gada

24. septembra līdz 2023. gada 19. aprīlim, atbilst

augstāka juridiska spēka tiesību normām. Tāpēc, noskaidrojot to,

vai pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā

pieņemtu tiesību normu, Satversmes tiesa vērtēs tikai apsvērumus,

kas saistīti ar Imigrācijas likuma pārejas noteikumu

58. punktu redakcijā, kas ir spēkā no 2023. gada

20. aprīļa.

17.1. Imigrācijas likuma pārejas noteikumu

58. punkts tā spēkā esošajā redakcijā tika pieņemts

2023. gada 5. aprīlī ar likumu "Grozījumi

Imigrācijas likumā", kas tika izsludināts 2023. gada

6. aprīlī oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis"

Nr. 69A un stājās spēkā 2023. gada 20. aprīlī.

Satversmes tiesai nerodas šaubas par to, ka apstrīdētā norma

ir pieņemta un izsludināta Satversmē un Saeimas kārtības rullī

noteiktajā kārtībā, kā arī ir pieejama atbilstoši normatīvo aktu

prasībām.

17.2. Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka apstrīdētā

norma joprojām neesot skaidra, jo liedzot Pieteikumu

iesniedzējiem izprast savas tiesības un pienākumus. Prasības

Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusa iegūšanai esot

ietvertas arī Imigrācijas likuma pārejas noteikumos, nevis tikai

likumā "Par Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu

Latvijas Republikā", kas regulē šā statusa piešķiršanu.

Ja kāds jautājums ir noregulēts vairākos normatīvajos aktos un

apstrīdētā norma ir saprotama kopsakarā ar citām normām, tas nav

pamats uzskatīt, ka apstrīdētās normas saturs būtu pārāk

neskaidrs (sk. Satversmes tiesas 2016. gada

21. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2015-21-01

15. punktu). Tādējādi tas vien, ka Eiropas Savienības

pastāvīgā iedzīvotāja statusa iegūšanu regulē gan apstrīdētā

norma un citas Imigrācijas likuma normas, gan arī likums

"Par Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu

Latvijas Republikā", neliecina par to, ka apstrīdētā norma

nebūtu skaidra.

Apstrīdētā norma ir pietiekami skaidri formulēta, lai persona

varētu izprast no tās izrietošo tiesību un pienākumu saturu un

paredzēt tās piemērošanas sekas.

17.3. Pieteikumu iesniedzēji izsaka šaubas par to, vai

apstrīdētā norma pieņemta, ievērojot labas likumdošanas principu.

Neesot vērtēts tas, vai iestāžu kapacitāte ļaus izpildīt

apstrīdētajā normā noteikto. Tāpat apstrīdētā norma esot pieņemta

steidzamības kārtībā un viss likumdošanas process aizņēmis tikai

piecas darba dienas. Turklāt likumdevējs bieži grozījis tiesisko

regulējumu un Pieteikumu iesniedzēji neesot varējuši sagatavoties

un veikt nepieciešamās darbības jaunas uzturēšanās atļaujas

iegūšanai. Visbeidzot, likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu,

neesot vērtējis tās atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību

normām - Satversmei un Konvencijai.

Pieteikumu iesniedzēju apsvērumi par iestāžu kapacitāti nav

saistīti ar apstrīdēto normu tās spēkā esošajā redakcijā, un

Satversmes tiesai nerodas šaubas par to, ka likumdevējs, pieņemot

apstrīdēto normu, ir izvērtējis iestāžu kapacitāti un

pārliecinājies, ka tās spēs veikt visus attiecīgos pasākumus.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka atbilstoši Saeimas

autonomijas principam likumdevējam ir rīcības brīvība un tas ir

tiesīgs pats izdarīt lietderības apsvērumus par kāda

likumprojekta izskatīšanu steidzamības kārtībā

(sk. Satversmes tiesas 2023. gada 7. decembra

sprieduma lietā Nr. 2022-20-01 16.2. punktu).

Noteicošais ir tas, vai likumdošanas procesā ir ievērotas tiesību

normas un vai deputātiem bija iespējams īstenot tiem paredzētās

tiesības iesniegt priekšlikumus likumprojektam. Satversmes tiesa

konstatē, ka priekšlikumus iesniedza gan atsevišķi Saeimas

deputāti, gan frakcijas, gan Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un

korupcijas novēršanas komisija, gan Saeimas Juridiskais birojs.

Pieteikumu iesniedzēji nav norādījuši uz citiem apstākļiem, kas

liecinātu par labas likumdošanas principa pārkāpumu tā iemesla

dēļ, ka likumprojekts tika izskatīts steidzamības kārtībā. Arī

Satversmes tiesa šādus apstākļus nekonstatē.

Tiesiskajam regulējumam ir jābūt pietiekami stabilam, lai

indivīds, vadoties no tiesību normām, varētu pieņemt ne tikai

īstermiņa lēmumus, bet arī ilgtermiņā plānot savu nākotni (sk.

Satversmes tiesas 2004. gada 25. oktobra sprieduma

lietā Nr. 2004-03-01 9.2. punktu). Lai gan tiesiskā

regulējuma grozīšana var ietekmēt tiesisko stabilitāti, tomēr

likumdevējam ir tiesības to pilnveidot, lai sasniegtu paredzēto

mērķi. Savukārt tas, vai apstrīdētajā normā paredzētais

laikposms, kādā personai jāizpilda noteiktie pienākumi, lai tā

iegūtu tiesisko pamatu uzturēties Latvijā, ir atbilstošs,

jāvērtē, pārbaudot pamattiesību ierobežojuma samērīgumu.

Apstrīdētās normas izstrādes materiālos nav tieši norādīts, ka

tās pieņemšanas laikā īpaša uzmanība būtu tikusi pievērsta

pieteikumos norādītajām Satversmes un Konvencijas normām. Taču no

lietas materiāliem kopumā izriet un arī Saeimas pārstāvis tiesas

sēdē apliecināja, ka likumdevējs ir vērtējis apstrīdētās normas

atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām.

Līdz ar to apstrīdētajā normā

ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā

kārtībā pieņemtu tiesību normu.

18. Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt

apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, jo ierobežojums

tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa - labad.

Saeimas atbildes rakstā norādīts, ka pamattiesību ierobežojuma

leģitīmie mērķi ir aizsargāt demokrātisku valsts iekārtu,

sabiedrības drošību un citu personu tiesības. Proti, apstrīdētā

norma esot vērsta uz to, lai preventīvi mazinātu iespējamos

drošības riskus, kas saistīti ar Krievijas Federācijas uzsākto

karadarbību Ukrainā, kā arī stiprinātu valsts valodas

konstitucionālo nozīmi. Pieteikumu iesniedzēji piekrīt, ka

pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis ir sabiedrības

drošības stiprināšana.

Lai noskaidrotu, vai pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms

mērķis un kāds ir šis mērķis, jāņem vērā tas, ka apstrīdētā norma

attiecas tikai uz Krievijas Federācijas pilsoņiem, kuri

pastāvīgās uzturēšanās atļauju ieguvuši uz Imigrācijas likuma

24. panta pirmās daļas 8. punkta pamata. Tieši viņiem

ir jāizpilda tiesību normās ietvertās prasības un jāiegūst jauns

tiesiskais pamats, lai varētu arī turpmāk uzturēties Latvijā.

18.1. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka nacionālās

drošības garantēšana ir valsts pamatpienākums

(sk. Satversmes tiesas 2003. gada 23. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2002-20-0103 secinājumu daļas

2. punktu). Saskaņā ar "Nacionālās drošības

koncepciju 2023" valsts pastāvēšana ir atkarīga ne tikai no

valsts, bet arī no visu Latvijas iedzīvotāju atbildīgas

attieksmes pret valsti un tās drošību. Pienākums garantēt

nacionālo drošību ir saistīts gan ar iekšējiem, gan ārējiem

riskiem. Šādos apstākļos tieši tiesiskais regulējums imigrācijas

jomā ir viens no veidiem, kādos valsts var mazināt drošības

riskus. Valsts šajā jomā bauda noteiktu rīcības brīvību

(sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2017. gada

12. janvāra sprieduma lietā "Abuhmaid v. Ukraine",

pieteikums Nr. 31183/13, 120. punktu). Valstij ir

rīcības brīvība izvērtēt dažādus ar valsts drošību saistītus

riskus un attiecīgi arī mainīt savu imigrācijas politiku, lai

reaģētu uz šādiem riskiem.

Vērtējot tiesību normā ietvertu personas pamattiesību

ierobežojumu, ir jāņem vērā ģeopolitiskais konteksts

(sal. sk. Satversmes tiesas 2023. gada 18.

oktobra sprieduma lietā Nr. 2022-33-01 16. punktu un

Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2023. gada 23. maija

lēmuma lietā "Gapoņenko pret Latviju", pieteikums

Nr. 30237/18, 43. punktu). Ja tiesību normas, ņemot

vērā ģeopolitisko kontekstu, ir pieņemtas nolūkā mazināt Latvijas

valsts neatkarības un demokrātiskas valsts iekārtas apdraudējuma

riskus, tad tām ir leģitīmi mērķi, jo tās vērstas gan uz

demokrātiskas valsts iekārtas, gan sabiedrības drošības

aizsardzību.

Likumprojekta anotācijā skaidrots, ka apstrīdētā norma ir

pieņemta, ņemot vērā Krievijas Federācijas uzsākto karu Ukrainā

un ar to saistīto nepieciešamību stiprināt Latvijas valsts

drošību. Jau ilgstoši ģeopolitisko situāciju Baltijas jūras

reģionā ietekmē Krievijas izaicinošās un agresīvās militārās un

hibrīdās aktivitātes (sk. Saeimas 2020. gada

24. septembra paziņojumu "Par valsts

aizsardzības koncepcijas apstiprināšanu"). Latvijas

valsts drošību apdraud Krievijas aktīvi izvērstās informatīvās

ietekmes operācijas, kurās tiek izmantota arī propaganda un

dezinformācija (sk. Valsts drošības dienesta publisko

pārskatu par Valsts drošības dienesta darbību 2022. gadā.

Pieejams: vdd.gov.lv; sk. arī Satversmes aizsardzības

biroja 2022. gada darbības pārskatu. Pieejams:

sab.gov.lv).

Šajā sakarā jāņem vērā tas, ka personas, uz kurām attiecas

apstrīdētā norma, ir apzināti izvēlējušās nodibināt lojalitātes

un solidaritātes attiecības ar Krievijas Federāciju, kļūstot par

šīs valsts pilsoņiem (sal. sk. Satversmes tiesas

2023. gada 30. novembra sprieduma lietā

Nr. 2022-36-01 12.1. punktu). Riski, kas saistīti

ar Krievijas Federācijas pilsonību, tiek ņemti vērā arī citās

valstīs un Eiropas Savienības līmenī. Piemēram, Eiropas Savienība

ir apturējusi ar Krievijas Federāciju noslēgto Nolīgumu par vīzu

atvieglotu izsniegšanu Eiropas Savienības un

Krievijas Federācijas pilsoņiem (sk. Padomes

2022. gada 9. septembra lēmumu (ES) 2022/1500 par to,

lai pilnībā apturētu Nolīguma starp Eiropas Kopienu un Krievijas

Federāciju par vīzu atvieglinātu izsniegšanu Eiropas Savienības

un Krievijas Federācijas pilsoņiem piemērošanu).

Tādējādi secināms, ka likumdevējs, ieviešot izmaiņas

imigrācijas jomā, ir ņēmis vērā ģeopolitisko kontekstu un riskus,

ko var radīt personas, kuru pilsonības valsts ir Krievijas

Federācija. Līdz ar to apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību

ierobežojums ir saistīts ar drošības risku mazināšanu un ir

vērsts uz demokrātiskas valsts iekārtas un sabiedrības drošības

aizsardzību.

18.2. Valsts valodas prasmes pārbaudes nokārtošana ir

prasība, kas Krievijas Federācijas pilsoņiem jāizpilda, lai

iegūtu Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu vai jaunu

pastāvīgās uzturēšanās atļauju.

Latviešu valoda ir neatņemama konstitucionālās identitātes

sastāvdaļa. Valsts valoda ir sabiedrības kopējā saziņas un

demokrātiskās līdzdalības valoda. Turklāt Latvija ir vienīgā

vieta pasaulē, kur var tikt garantēta latviešu valodas un līdz ar

to pamatnācijas pastāvēšana un attīstība. Valstij ir pienākums

attīstīt un aizstāvēt vienīgo valsts valodu - latviešu valodu.

Latviešu valodas kā valsts valodas lietošanas sašaurinājums

valsts teritorijā uzskatāms arī par demokrātiskas valsts iekārtas

apdraudējumu (sal. sk. Satversmes tiesas 2001. gada

21. decembra sprieduma lietā Nr. 2001-04-0103

secinājumu daļas 3.2. punktu). Līdz ar to tāds

pamattiesību ierobežojums, kāds ietverts apstrīdētajā normā, ir

vērsts uz valsts valodas stiprināšanu un aizsargā demokrātisku

valsts iekārtu.

Šāds regulējums ir vērsts arī uz to, lai aizsargātu Latvijas

iedzīvotāju, tostarp valstspiederīgo, tiesības lietot valsts

valodu (sk. Satversmes tiesas 2023. gada

9. februāra sprieduma lietā Nr. 2020-33-01

30. punktu). Apstrīdētā norma attiecas uz personām,

kuras ir pastāvīgi uzturējušās Latvijā un pirms Krievijas

Federācijas pilsonības iegūšanas bijušas Latvijas pilsoņi vai

nepilsoņi. Apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums ir vērsts

uz to, lai personas, kas ikdienā vada savu dzīvi Latvijā, veido

sociālās saiknes, strādā, iesaistās ikdienas saziņā ar citiem

cilvēkiem, spētu lietot latviešu valodu vismaz pamata līmenī, un

tādējādi tas aizsargā citu personu tiesības saziņā lietot valsts

valodu.

Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētajā normā ietvertais

pamattiesību ierobežojums valsts valodas stiprināšanas aspektā ir

vērsts uz demokrātiskas valsts iekārtas un citu cilvēku tiesību

aizsardzību.

Tādējādi apstrīdētajā normā ietvertā

pamattiesību ierobežojuma leģitīmie mērķi ir demokrātiskas valsts

iekārtas, sabiedrības drošības un citu cilvēku tiesību

aizsardzība.

19. Noskaidrojot, vai pamattiesību ierobežojums ir

samērīgs, Satversmes tiesa visupirms pārbauda, vai ierobežojums

ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai, proti, vai ar

izraudzītajiem līdzekļiem var sasniegt leģitīmo mērķi.

19.1. Pēc tam, kad Krievijas uzsāktais karš Ukrainā

2022. gadā pārauga pilna mēroga iebrukumā, Saeima un vēlāk

arī Eiropas Parlaments atzina Krieviju par terorismu atbalstošu

valsti (sk. Saeimas 2022. gada 11. augusta

paziņojumu "Par Krievijas Federācijas mērķtiecīgiem

militāriem uzbrukumiem Ukrainas civiliedzīvotājiem un

sabiedriskajai telpai" un Eiropas Parlamenta 2022. gada

23. novembra rezolūciju par Krievijas Federācijas atzīšanu

par valsti, kas atbalsta terorismu (2022/2896(RSP)). Pieejama:

europarl.europa.eu). Kā norādījusi Saeima un Tieslietu

ministrija, procesā, kurā iegūstams jauns statuss, kas ļaus

personām arī turpmāk uzturēties Latvijā, tiks padziļināti

pārbaudīts katrs Krievijas Federācijas pilsonis, kurš iesniegs

Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusa pieprasīšanai

nepieciešamos dokumentus, un šādu statusu nepiešķirs personai,

kas apdraud valsts drošību un to apliecina kompetentas drošības

iestādes atzinums (sk. likuma "Par Eiropas

Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu Latvijas Republikā"

8. panta 4. punktu). Arī citu uzturēšanās atļauju

iegūšanas procesā katra persona tiek individuāli pārbaudīta no

jauna. Piemēram, lai persona iegūtu atļauju uzturēties Latvijā

vai jaunu pastāvīgās uzturēšanās atļauju saskaņā ar Imigrācijas

likuma pārejas noteikumu 58.5 un

58.6 punktu, tiek pārbaudīts, vai nav iestājies

kāds no Imigrācijas likuma 36. panta pirmajā daļā minētajiem

nosacījumiem. Tādējādi apstrīdētā norma nodrošina to, ka

Krievijas Federācijas - valsts, kura ir atzīta par terorismu

atbalstošu valsti - pilsoņi var uzturēties Latvijas teritorijā

tikai tādā gadījumā, ja tie neapdraud valsts drošību.

Tiesas sēdē Pieteikumu iesniedzēju pārstāves vairākkārt

norādīja, ka liela daļa Pieteikumu iesniedzēju esot pensijas

vecuma sievietes un attiecīgi nekādi nevarētu apdraudēt valsts

drošību. Tomēr jāņem vērā šajā spriedumā jau iepriekš minētais,

ka pilsonība jebkurā gadījumā liecina par personas lojalitāti tās

pilsonības valstij, kā arī ikvienam pilsonim neatkarīgi no vecuma

vai dzimuma rada tiesības un uzliek pienākumus attiecībā uz savu

pilsonības valsti. Tātad arī pārbaude, kurai pakļautas personas,

kuras vēlas iegūt jaunu tiesisko pamatu turpināt uzturēšanos

Latvijā, ir vērsta uz valsts drošības stiprināšanu, tādā veidā

aizsargājot demokrātisku valsts iekārtu un sabiedrības

drošību.

19.2. Lai persona iegūtu tiesisko pamatu, uz kura

varētu arī turpmāk uzturēties Latvijā, piemēram, Eiropas

Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu vai jaunu pastāvīgās

uzturēšanās atļauju, tai saskaņā ar Noteikumu Nr. 157

6. punktu ir jānokārto valsts valodas prasmes pārbaude

vismaz A2 pakāpē. Centrs ir norādījis, ka persona, kas apguvusi

valodu A2 pakāpē, spēj saprast atsevišķus teikumus un bieži

lietotus izteicienus par aktuāliem sadzīves jautājumiem; spēj

sazināties situācijās, kurās notiek vienkārša informācijas

apmaiņa par zināmiem jautājumiem; spēj vienkāršos vārdos sniegt

informāciju par sevi, tuvāko apkārtni, izteikt savas vajadzības,

formulēt īsus jautājumus. Tātad apstrīdētā norma nodrošina to, ka

personas, kas arī turpmāk vēlas pastāvīgi uzturēties Latvijā,

zina latviešu valodu vismaz tādā līmenī, lai spētu publiskā un

privātā saziņā komunicēt par vienkāršiem jautājumiem. Tādējādi

tiek nodrošināts tas, ka ikviens Latvijas sabiedrības loceklis

var ikdienā lietot valsts valodu, un tas, ka personai nav

nepieciešams izmantot citu, nevis valsts valodu komunicēšanai par

ikdienišķiem tematiem. Tādā veidā tiek aizsargātas arī citu

cilvēku tiesības vērsties pie jebkura sabiedrības locekļa valsts

valodā un attiecīgi aizsargāta arī demokrātiska valsts

iekārta.

Tāpat jāņem vērā, ka Valsts drošības dienesta veiktā analīze

norāda uz būtisko kaitējumu sabiedrībai, ko nodarījusi Krievijas

Federācija ar saviem ilgstoši pret Latviju vērstajiem

informatīvās ietekmes pasākumiem (sk. Valsts drošības

dienesta publisko pārskatu par Valsts drošības dienesta darbību

2022. gadā. Pieejams: vdd.gov.lv). Valsts valodas

zināšanas vismaz pamata līmenī kopumā var atvieglot personai

iespēju iegūt informāciju valsts valodā.

Tādējādi apstrīdētajā normā

noteiktais pamattiesību ierobežojums ir piemērots leģitīmo mērķu

- demokrātiskas valsts iekārtas, sabiedrības drošības un citu

cilvēku tiesību aizsardzība - sasniegšanai.

20. Apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību

ierobežojums ir nepieciešams, ja nav citu līdzekļu, kuri būtu

tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties personas pamattiesības tiktu

ierobežotas mazāk. Saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits,

bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi

vismaz tādā pašā kvalitātē (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2010-01-01 14. punktu).

Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka pamattiesību ierobežojuma

leģitīmos mērķus varētu sasniegt ar vairākiem šādiem personas

pamattiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem: 1) ilgāks

laikposms, kurā agrāk iegūtā pastāvīgās uzturēšanās atļauja

paliek spēkā, kā tas bija paredzēts Ministru kabineta

izstrādātajā alternatīvā; 2) individuāla pastāvīgās

uzturēšanās atļaujas anulēšana un katra gadījuma individuāla

vērtēšana, pārbaudot, vai konkrētā persona neapdraud valsts

drošību; 3) sankciju mehānisma ieviešana pret atsevišķiem

Krievijas Federācijas pilsoņiem. Savukārt Saeima norāda, ka

pirmais un otrais risinājums nesasniegtu pamattiesību

ierobežojuma leģitīmos mērķus tādā pašā kvalitātē, bet nacionālas

vai starptautiskas sankcijas acīmredzami nav uzskatāmas par

saudzējošāku risinājumu.

20.1. Ministru kabineta izstrādātais likumprojekts

paredzēja, ka apliecinājums par valsts valodas zināšanām personām

jāiesniedz vienlaikus ar pastāvīgās uzturēšanās atļaujas

reģistrācijas dokumentu iesniegšanu, bet ne agrāk kā vienu gadu

pēc likumprojektā iekļautā regulējuma stāšanās spēkā.

Satversmes tiesai, pārbaudot to, vai nepastāv saudzējošāki

līdzekļi, ir jāievēro valsts plašā rīcības brīvība imigrācijas

politikas veidošanā. Likumdevējs nepieciešamību pēc jauna

tiesiskā pamata, uz kura persona varētu arī turpmāk uzturēties

Latvijas teritorijā un kurš ietver arī valsts valodas prasmes

pārbaudes nokārtošanu, ir saistījis ar demokrātiskas valsts

iekārtas, sabiedrības drošības un citu cilvēku tiesību

aizsardzību. Kā jau iepriekš paskaidrots, apstrīdētās normas tika

pieņemtas kā reakcija uz Krievijas Federācijas uzsākto karu

Ukrainā un kā pasākums pēc iespējas ātrākai tiesiskās situācijas

noregulēšanai Latvijā. Tāpat viens no likumdevēja mērķiem bija

panākt to, ka zināma sabiedrības daļa - Krievijas Federācijas

pilsoņi, uz kuriem attiecas apstrīdētā norma - apliecina to, ka

zina valsts valodu vismaz pamata līmenī vai, ja nezina, pēc

iespējas ātrāk to šādā līmenī apgūst. Šādos apstākļos ilgāks

jauno prasību izpildei noteikts laikposms nesasniegtu

pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus tādā pašā

kvalitātē.

20.2. Attiecībā uz iespējamo indivīda pamattiesības

mazāk ierobežojošo līdzekli - katra gadījuma individuālu

izvērtējumu valsts drošības apdraudējuma aspektā - Satversmes

tiesa secina, ka pašlaik spēkā esošais tiesiskais regulējums

tieši paredz detalizētu un individualizētu katra Krievijas

Federācijas pilsoņa vērtēšanu. Kā jau iepriekš šajā spriedumā

tika norādīts, procesā, kurā personas varēs iegūt Eiropas

Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu vai arī citu tiesisku

pamatu uzturēties Latvijā, padziļināti tiks pārbaudīts katrs šādu

vēlēšanos izteicis Krievijas Federācijas pilsonis un personai,

kura apdraud valsts drošību, uzturēšanās atļauja netiks

piešķirta. Ja jau likumdevējs iespējamo valsts drošības

apdraudējumu ir sasaistījis ar Krievijas Federācijas pilsonību,

tad par tikpat efektīvu risinājumu nevar atzīt tādu tiesisko

regulējumu, kas paredzētu izņēmumus no noteikuma, ka visas

pastāvīgās uzturēšanās atļaujas, kas Krievijas Federācijas

pilsoņiem izsniegtas uz Imigrācijas likuma 24. panta pirmās

daļas 8. punkta pamata, zaudē spēku.

Visbeidzot, pamattiesību ierobežojums citstarp ir saistīts arī

ar valsts valodas aizsardzību un stiprināšanu, tāpēc par personas

pamattiesības mazāk ierobežojošu līdzekli nevar uzskatīt atkāpes

no pienākuma nokārtot valsts valodas prasmes pārbaudi A2 pakāpē,

tostarp, piemēram, pienākumu apmeklēt latviešu valodas kursus.

Šādi izņēmumi no apstrīdētajā normā noteiktās prasības nozīmētu

to, ka likumdevēja norādītie leģitīmie mērķi netiks sasniegti

tādā pašā kvalitātē, jo liela daļa Krievijas Federācijas pilsoņu

turpinās uzturēties Latvijā bez valsts valodas

pamatzināšanām.

20.3. Vērtējot Pieteikumu iesniedzēju norādīto

iespējamo personas pamattiesības mazāk ierobežojošu līdzekli -

nacionālo un starptautisko sankciju piemērošanu -, jāņem vērā

apstrīdētās normas un sankciju mehānisma mērķi.

Starptautisko un Latvijas Republikas nacionālo sankciju likuma

2. panta pirmā daļa noteic, ka šā likuma mērķis ir

nodrošināt mieru, drošību un tiesiskumu atbilstoši Latvijas

starptautiskajām saistībām un nacionālajām interesēm. Saskaņā ar

šā likuma 3. pantu nacionālās sankcijas nosaka Ministru

kabinets pēc savas iniciatīvas, kā arī pamatojoties uz ārlietu

ministra vai Nacionālās drošības padomes priekšlikumu. No

Starptautisko un Latvijas Republikas nacionālo sankciju likuma

regulējuma neizriet tas, ka ikviens pastāvīgās uzturēšanās

atļauju uz Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas

8. punkta pamata saņēmis Krievijas Federācijas pilsonis tiks

pārbaudīts nolūkā noskaidrot, vai ir pamats viņam piemērot

sankciju.

Apstrīdētās normas mērķis, kā jau tika noskaidrots iepriekš,

ir gan mazināt valsts drošības riskus, jaunas uzturēšanās

atļaujas piešķiršanas procesā pārbaudot ikvienu Krievijas

Federācijas pilsoni, gan arī stiprināt valsts valodas aizsardzību

un veicināt tās izmantošanu ikdienā. Līdz ar to sankcijas

nesasniegtu pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus tādā pašā

kvalitātē kā apstrīdētajā normā noteiktais ierobežojums.

Tātad nav saudzējošāku līdzekļu, ar

kuriem pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus varētu sasniegt

vismaz tādā pašā kvalitātē.

21. Vērtējot pamattiesību ierobežojuma atbilstību

leģitīmajam mērķim, jāpārliecinās arī par to, vai nelabvēlīgās

sekas, kas personai rodas tās pamattiesību ierobežojuma

rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst

sabiedrība kopumā (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2017. gada 7. marta sprieduma lietā Nr. 2016-07-01

25. punktu).

Konkrētajā gadījumā likumdevēja uzdevums, nosakot, ka

pastāvīgās uzturēšanās atļaujas zaudē spēku, un dodot personām

iespēju iegūt citu tiesisko pamatu, lai tās turpinātu uzturēties

Latvijā, bija līdzsvarot Krievijas Federācijas pilsoņiem

Satversmes 96. pantā ietvertās tiesības uz privātās dzīves

neaizskaramību ar apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību

ierobežojuma leģitīmajiem mērķiem - nodrošināt valsts

drošību un valsts valodas aizsardzību. Līdz ar to Satversmes

tiesai jāpārbauda, vai ar apstrīdēto normu ir panākts taisnīgs

līdzsvars starp šīm dažādajām tiesībām un likumiskajām interesēm

- personas tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību un

sabiedrības gūto labumu no tā, ka tiek mazināts valsts drošības

apdraudējums un tiek stiprināta valsts valodas aizsardzība.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir secinājusi, ka tiesības uz

privātās dzīves neaizskaramību negarantē personai tiesības uz

konkrēta veida uzturēšanās atļaujas saņemšanu, ja valsts

piedāvātais risinājums ļauj attiecīgajai personai netraucēti

īstenot tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību (sk.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2006. gada 17. janvāra

sprieduma lietā "Aristimuño Mendizabal c. France",

pieteikums Nr. 51431/99, 66. punktu). Īpaši

tad, ja uzturēšanās atļauja dod personai tiesības uzturēties

konkrētās valsts teritorijā un tur brīvi īstenot savas tiesības

uz privātās dzīves neaizskaramību, šādas atļaujas piešķiršana

būtībā ir pietiekams pasākums Konvencijas 8. panta prasību

izpildei. Šādos apstākļos piešķiramā statusa izvēle ir vienīgi

valsts ziņā (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas

2016. gada 21. jūnija sprieduma lietā "Ramadan v.

Malta", pieteikums Nr. 76136/12, 91. punktu).

Pieteikumu iesniedzēji norādījuši, ka personai Eiropas Savienības

pastāvīgā iedzīvotāja statusa iegūšanai ir jāpierāda sava valsts

valodas prasme, kā arī tas, ka tai ir pietiekami un regulāri

ienākumi un tā ir Latvijā uzturējusies nepārtraukti arī pirms

tam, kad apstrīdētā norma tika pieņemta. Tomēr jāņem vērā, ka

personai, lai tā turpinātu uzturēties Latvijā arī bez Eiropas

Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusa, ir dota iespēja iegūt

cita veida uzturēšanās atļauju.

Tāpēc Satversmes tiesai jāpārliecinās, vai apstrīdētā norma

pēc būtības ļauj personai netraucēti īstenot savas tiesības uz

privātās dzīves neaizskaramību, iegūstot jaunu tiesisko pamatu

arī turpmāk uzturēties Latvijas teritorijā.

Satversmes 1. pants noteic, ka Latvija ir neatkarīga

demokrātiska republika. Satversmes 1. panta tvērumā ietilpst

no demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas atvasinātais

tiesiskās paļāvības aizsardzības princips. Tas aizsargā personas

reiz iegūtās tiesības, proti, persona var paļauties uz to, ka

tiesības, kas iegūtas saskaņā ar spēkā esošu tiesību aktu,

noteiktā laikposmā tiks saglabātas un reāli īstenotas (sk.

Satversmes tiesas 2017. gada 8. marta sprieduma lietā

Nr. 2016-07-01 16.2. punktu). Tomēr šis princips

valstij neliedz tiesiskā veidā grozīt pastāvošo regulējumu, ņemot

vērā tās tiesības, uz kuru saglabāšanu vai īstenošanu personai

var būt radusies paļāvība. Tiesiskās paļāvības aizsardzības

princips prasa, lai valsts, mainot normatīvo regulējumu, ievērotu

saprātīgu līdzsvaru starp personas paļāvību un tām interesēm,

kuru nodrošināšanas labad regulējums tiek mainīts (sk.

Satversmes tiesas 2010. gada 6. decembra sprieduma

lietā Nr. 2010-25-01 4. punktu). Izskatāmajā lietā

jāņem vērā tas, ka Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas

8. punkts, uz kura pamata personai bija izsniegta pastāvīgās

uzturēšanās atļauja, varēja radīt personai tiesisko paļāvību, ka

tā varēs arī turpmāk uzturēties Latvijā, ievērojot noteiktās

prasības. Līdz ar to Satversmes tiesai jāpārbauda arī tas, vai,

uzliekot personai pienākumu iegūt jaunu tiesisko pamatu

uzturēties Latvijā un paredzot prasības tā iegūšanai, ir

nodrošināts saprātīgs līdzsvars starp personas tiesisko paļāvību

un sabiedrības interesēm, kuru labad attiecīgais regulējums tika

mainīts. Šajā ziņā nozīme ir tam, vai likumdevējs, grozot

tiesisko regulējumu, ir noteicis saudzējošu pāreju uz jauno

regulējumu, lai persona varētu iegūt jaunu tiesisko pamatu, kas

tai ļautu arī turpmāk uzturēties Latvijas teritorijā.

21.1. Pēc Pirmo grozījumu spēkā stāšanās personai tika

doti vairāk nekā 11 mēneši, lai tā iesniegtu apliecinājumu

par valsts valodas prasmes pārbaudes nokārtošanu A2 pakāpē.

Savukārt ar apstrīdēto normu, kā jau paskaidrots iepriekš, tika

nodrošināta iespēja kārtot valsts valodas prasmes pārbaudi vismaz

divas reizes visiem, kuri izrādījuši vēlmi šādu pārbaudi kārtot,

un attiecīgi pagarināts pastāvīgās uzturēšanās atļaujas derīguma

termiņš - līdz 2023. gada 31. decembrim vai līdz

dienai, kad stājas spēkā galīgais nolēmums lietā par Eiropas

Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusa pieprasīšanu.

Vēlāk, pieņemot Trešos grozījumus, likumdevējs pārejas

noteikumus papildināja ar 58.6 un

58.8 punktu. Minētās tiesību normas nosaka: ja

persona ir kārtojusi valsts valodas prasmes pārbaudi, ievērojot

apstrīdētajā normā noteiktās prasības, bet līdz 2023. gada 30.

novembrim to nav nokārtojusi vai ir konstatēts tas, ka persona

valsts valodas prasmes pārbaudi nav kārtojusi attaisnojošu

iemeslu dēļ, tai ir tiesības pieprasīt atļauju uzturēties

Latvijas Republikā, ko izsniedz uz diviem gadiem. Lai saņemtu

šādu atļauju, personai jāapņemas atļaujas derīguma laikā apgūt

valsts valodu. Tādējādi personai faktiski papildus tiek doti vēl

divi gadi valsts valodas prasmes pārbaudes nokārtošanai A2 pakāpē

un attiecīgi Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusa

iegūšanai.

Centrs norādījis, ka latviešu valodas apguvei A2 pakāpē

visbiežāk tiek paredzētas 240-300 stundas, ja personai nav

priekšzināšanu A1 pakāpē. Tomēr, kā to tiesas sēdē norādīja

Centra pārstāve, lielai daļai personu, uz kurām attiecas

apstrīdētā norma, valsts valodas zināšanas atbilst vismaz A1

pakāpei, jo šīs personas ir pastāvīgi dzīvojušas Latvijā.

Konkrēti valodas apguvei A2 pakāpē visbiežāk noteiktais stundu

skaits esot 120-150. Turklāt Valsts valodas centrs norādījis, ka

jau apstrīdētajā normā valsts valodas prasmes pārbaudes

nokārtošanai noteiktais termiņš ir bijis pietiekams un attiecīgās

prasības šajā termiņā izpildīt objektīvi ir iespējams pat

personām bez jebkādām priekšzināšanām.

Pieteikumu iesniedzēji norādījuši uz apstākļiem, kas var

ietekmēt personas spējas nokārtot valsts valodas prasmes

pārbaudi, piemēram, uz vecumu un nepietiekamām datorprasmēm.

Tomēr jāņem vērā, ka Noteikumos Nr. 157 ir noteikti

gadījumi, kad persona nekārto valsts valodas prasmes pārbaudi,

tostarp 7.6. apakšpunktā paredzēts, ka šo pārbaudi nekārto

persona, kura ir sasniegusi 75 gadu vecumu. Centrs tiesas sēdē

skaidroja un arī no Noteikumu Nr. 157 anotācijas izriet, ka

izraudzītais vecuma slieksnis ir balstīts pētījumos. Savukārt

saskaņā ar Noteikumu Nr. 157 9. punktu pārbaudi ar

atvieglojumiem kārto personas, kurām ir funkcionēšanas

ierobežojumi, kas minēti šo noteikumu 2. pielikumā. Kā

norādījis Centrs, ņemot vērā iespējamību, ka personām rodas

problēmas ar valodas uzdevumu izpildi datorā, tām tika sniegta

papildu informācija par to, kur un kā jebkurš var izmēģināt

latviešu valodas uzdevumu izpildi tiešsaistē. Turklāt uzdevumu

izpildes veids neesot bijis noteicošais faktors pārbaudes

sekmīgai nokārtošanai, jo visbiežāk pārbaude netiekot nokārtota

nepietiekamas rakstītprasmes dēļ, bet rakstītprasmes uzdevumi

netiekot veikti tiešsaistē. Centra pārstāvis tiesas sēdē

paskaidroja, ka personām, kurām radušās problēmas ar valsts

valodas prasmes pārbaudes kārtošanu tiešsaistē, esot sniegts

tehniskais atbalsts.

Valodas apguves procesu ietekmē dažādi faktori, arī personas

vecums, iepriekšējā valodu apguves pieredze, mācīšanās prasmes,

motivācija un citi apstākļi. Tomēr jāņem vērā, ka Pieteikumu

iesniedzēji un personas, uz kurām apstrīdētā norma attiecas, ir

bijušie Latvijas pilsoņi vai nepilsoņi un Latvijā valsts valoda

ir latviešu valoda. Ņemot to vērā, Satversmes tiesa secina, ka

likumdevēja paredzētā iespēja valsts valodas prasmes pārbaudi

kārtot vairākas reizes, kā arī termiņš, kas noteikts valsts

valodas prasmes pārbaudes nokārtošanai A2 pakāpē, kura neprasa

neko vairāk kā vienkāršotu saziņu par ikdienišķiem jautājumiem,

ir samērīgs.

21.2. Vērtējot prasību par pietiekamiem un regulāriem

ikmēneša ienākumiem un prasību par nepārtrauktu uzturēšanos

Latvijas teritorijā, ir jāņem vērā Otrie un Trešie grozījumi.

Saskaņā ar likuma "Par Eiropas Savienības pastāvīgā

iedzīvotāja statusu Latvijas Republikā" 1. panta

2. punktu Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusa

iegūšanai pietiekamais iztikas nodrošinājums ir regulāri un

stabili ikmēneša ienākumi vismaz vienas minimālās mēneša darba

algas apmērā vai personai Latvijas Republikas piešķirta pensija.

Likumdevējs, ņemot vērā to, ka daļa personu, uz kurām attiecas

apstrīdētā norma, saņem Krievijas Federācijas pensiju, ir

pieņēmis Otros grozījumus un Imigrācijas likuma pārejas

noteikumus papildinājis ar 58.3 punktu, kas

noteic, ka pietiekams iztikas nodrošinājums ir personai piešķirta

pensija, arī Krievijas Federācijas piešķirta pensija.

Ja personai nav nepieciešamo finanšu līdzekļu - stabilu

ikmēneša ienākumu vismaz vienas minimālās mēneša darba algas

apmērā - vai nav piešķirta pensija vai ja persona nevar izpildīt

likumā "Par Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu

Latvijas Republikā" noteikto nepārtrauktas uzturēšanās

prasību, uz to ir attiecināms Imigrācijas likuma pārejas

noteikumu 58.5 punkts. Proti, ja persona ir

nokārtojusi valsts valodas prasmes pārbaudi, bet Eiropas

Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu nevar saņemt vai nu

tādēļ, ka ir pārsniegts prombūtnei no Latvijas Republikas

atvēlētais termiņš, vai arī finanšu līdzekļu nepietiekamības dēļ,

tai ir tiesības pieprasīt jaunu pastāvīgās uzturēšanās atļauju,

pamatojoties uz šā likuma 24. panta pirmās daļas 7. punktu.

Šādā gadījumā par pietiekamiem finanšu līdzekļiem saskaņā ar

Imigrācijas likuma pārejas noteikumu 58.10 punktu

ir uzskatāmi personas rīcībā faktiski esošie iztikas līdzekļi.

Tāpat ir jāņem vērā arī Ministru kabineta 2017. gada

25. aprīļa noteikumu Nr. 225 "Noteikumi par

ārzemniekam nepieciešamo finanšu līdzekļu apmēru un finanšu

līdzekļu esības konstatēšanu" 3. punkts, kas noteic, ka

finanšu līdzekļu pietiekamību nosaka, individuāli vērtējot katru

situāciju. Turklāt, kā to tiesas sēdē skaidroja Pārvalde, netiek

prasīts, lai tie noteikti būtu pašas personas finanšu līdzekļi,

bet to pietiekamība tiek vērtēta plašāk, ņemot vērā, piemēram,

arī attiecīgās personas ģimenes locekļu finanšu līdzekļus.

Savukārt Imigrācijas likuma prasība par nepārtrauktu

uzturēšanos Latvijas teritorijā bija spēkā jau pirms apstrīdētās

normas spēkā stāšanās. Proti, saskaņā ar Imigrācijas likuma

pārejas noteikumu 58.10 punkta

1. apakšpunktu, izskatot Krievijas Federācijas pilsoņa

pieteikumu pastāvīgās uzturēšanās atļaujas saņemšanai, ir

jākonstatē, ka nav iestājies neviens no šā likuma 36. panta

pirmajā daļā minētajiem nosacījumiem, savukārt saskaņā ar

36. panta pirmās daļas 4. punktu ir jākonstatē, ka

ārzemnieks neuzturas ārpus Latvijas Republikas vairāk par 12

mēnešiem nepārtraukti. Kā norādījusi Pārvalde, šāda prasība uz

Pieteikumu iesniedzējiem attiecās jau tad, kad viņiem izsniegtā

pastāvīgās uzturēšanās atļauja vēl bija spēkā. Proti, saskaņā ar

Imigrācijas likuma 36. panta pirmās daļas 4. punktu un

trešo daļu arī iepriekš personai pastāvīgās uzturēšanās atļauja

varēja tikt anulēta, ja tā neievēroja nepārtrauktas uzturēšanās

prasību, proti, ja persona uzturējās ārpus Latvijas Republikas

ilgāk par 12 mēnešiem nepārtraukti.

Ņemot vērā iepriekš minēto, secināms, ka tiesiskais

regulējums, kas attiecas uz prasību par pietiekamiem un

regulāriem ikmēneša ienākumiem un prasību par nepārtrauktu

uzturēšanos Latvijā, ir veidots tādējādi, lai nepadarītu šo

prasību izpildi par nesamērīgu apgrūtinājumu.

Satversmes tiesa atzīst, ka no izsniegtās pastāvīgās

uzturēšanās atļaujas spēka zaudēšanas var izrietēt nelabvēlīgas

sekas. Ja persona Imigrācijas likuma pārejas noteikumu

58. punktā minētajos termiņos nav kārtojusi valsts valodas

prasmes pārbaudi un nav pieteikusies citas uzturēšanās atļaujas

saņemšanai, tad attiecībā uz to saskaņā ar Imigrācijas likuma

41. panta pirmo daļu var tikt izdots izbraukšanas rīkojums

vai secīgi saskaņā ar 46. panta otro daļu lēmums par

ārzemnieka piespiedu izraidīšanu. Tomēr jāņem vērā: tas, ka

persona neko nedara savā labā, bet samierinās ar tiesību normās

paredzētajām sekām, liecina par to, ka šī persona nav sevišķi

ieinteresēta savu pamattiesību aizsargāšanā

(sal. sk. Satversmes tiesas 2002. gada

26. novembra sprieduma lietā Nr. 2002-09-01 secinājumu

daļas 1. punktu). Tātad, ja personai ir svarīga savas

privātās dzīves aizsardzība un attiecīgi tā vēlas saglabāt valstī

izveidojušās sociālās saiknes, bet pat nemēģina kārtot valsts

valodas prasmes pārbaudi, tad šai personai izsniegtās pastāvīgās

uzturēšanās atļaujas anulēšanu un iespējamo šīs personas

izraidīšanu nevar uzskatīt par nesamērīgu pasākumu.

Līdz ar to jāatzīst, ka apstrīdētā norma, ja tā tiek skatīta

sistēmiski, kopsakarā ar citām tiesību normām, dod personai reālu

iespēju iegūt jaunu tiesisko pamatu arī turpmāk uzturēties

Latvijas teritorijā. Tāpat ir nodrošināta saudzējoša pāreja uz

jauno regulējumu un ievērots tiesiskās paļāvības aizsardzības

princips. Likumdevējs ir paredzējis motivētai personai pietiekamu

laiku valsts valodas prasmes pārbaudes nokārtošanai. Apstrīdētā

norma nepadara bargākas prasības par nepārtrauktu uzturēšanos un

pietiekamiem finanšu līdzekļiem, kuras attiecas uz personām, kam

nepieciešams iegūt jaunu tiesisko pamatu uzturēties Latvijā.

Tādējādi labums, ko sabiedrība iegūst no apstrīdētajā normā

ietvertā ierobežojuma, kas vērsts uz valsts drošības un valsts

valodas stiprināšanu, ir lielāks par personas tiesībām un

likumiskajām interesēm nodarīto kaitējumu.

Tātad apstrīdētajā normā ietvertais

personas pamattiesību ierobežojums ir samērīgs un apstrīdētā

norma atbilst Satversmes 1. un 96. pantam.

22. Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētā norma

neatbilstot arī Satversmes 91. panta pirmajā teikumā

ietvertajam tiesiskās vienlīdzības principam. Pieteikumu

iesniedzēji - Krievijas Federācijas pilsoņi - tiekot nostādīti

nevienlīdzīgā situācijā ar visiem citiem bijušajiem Latvijas

pilsoņiem un nepilsoņiem, kuri kļuvuši par citu valstu pilsoņiem

un ieguvuši pastāvīgās uzturēšanās atļauju saskaņā ar Imigrācijas

likuma 24. panta pirmās daļas 8. punktu. Atšķirīgā

attieksme neesot noteikta ar pienācīgā kārtībā pieņemtu tiesību

normu, kā arī tai neesot objektīva un saprātīga pamata. Saeima

neesot salīdzinoši vērtējusi attieksmi pret Krievijas Federācijas

pilsoņiem, kuri pastāvīgās uzturēšanās atļauju ieguvuši uz

Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas 8. punkta

pamata, un pret tiem Krievijas Federācijas pilsoņiem, kuri

pastāvīgās uzturēšanās atļauju ieguvuši saskaņā ar spēku

zaudējušo Ārvalstnieku likumu.

Satversmes 91. panta pirmais teikums nosaka: "Visi

cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas

priekšā."

Lai vērtētu, vai apstrīdētā norma atbilst Satversmes

91. panta pirmā teikuma tvērumā ietilpstošajam tiesiskās

vienlīdzības principam, Satversmes tiesai jānoskaidro:

1) vai un kuras personas (personu grupas) atrodas vienādos un

pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos;

2) vai apstrīdētā norma paredz vienādu vai atšķirīgu attieksmi

pret šīm personām (personu grupām);

3) vai šāda attieksme ir noteikta ar pienācīgā kārtībā

pieņemtu likumu;

4) vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats,

proti, vai tai ir leģitīms mērķis un vai ir ievērots samērīguma

princips (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2018. gada 29. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-28-0306

11. punktu).

22.1. Satversmes tiesa visupirms vērtēs to, vai

apstrīdētā norma paredz nepamatoti atšķirīgu attieksmi pret

Krievijas Federācijas pilsoņiem salīdzinājumā ar visiem citiem

bijušajiem Latvijas pilsoņiem un nepilsoņiem, kuri kļuvuši par

citu valstu pilsoņiem un pastāvīgās uzturēšanās atļauju ieguvuši

saskaņā ar Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas 8.

punktu.

Satversmes tiesa ir atzinusi: lai noteiktu, vai un kuras

personu grupas atrodas pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos

apstākļos, nepieciešams atrast galveno šīs grupas vienojošo

pazīmi. Turklāt Satversmes tiesai ir jāvērtē arī tas, vai

nepastāv kādi būtiski apsvērumi, kas norāda, ka šādas personu

grupas neatrodas savstarpēji salīdzināmos apstākļos

(sk. Satversmes tiesas 2022. gada 23. maija

sprieduma lietā Nr. 2021-18-01 32. punktu).

Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka visiem ārzemniekiem

izsniegtās pastāvīgās uzturēšanās atļaujas esot vienādas un pēc

pastāvīgās uzturēšanās atļaujas izsniegšanas visiem ārzemniekiem

tiekot piemēroti līdzīgi noteikumi par šīs atļaujas reģistrācijas

atteikumu vai atļaujas anulēšanu. Līdz ar to visi ārzemnieki, kas

pastāvīgās uzturēšanās atļauju saņēmuši uz Imigrācijas likuma

24. panta pirmās daļas 8. punkta pamata, atrodoties

salīdzināmos apstākļos. Savukārt Saeima norāda, ka apstrīdētās

normas kontekstā Krievijas Federācijas pilsoņi neatrodas vienādos

un salīdzināmos apstākļos ar citiem ārzemniekiem, jo Krievijas

Federācijas pilsoņiem izsniegto uzturēšanās atļauju skaits

veidojot absolūto vairākumu no visām Imigrācijas likuma

24. panta pirmās daļas 8. punktā noteiktajā kārtībā

izsniegtajām pastāvīgās uzturēšanās atļaujām. Apstāklis, kas

norāda uz to, ka Krievijas Federācijas pilsoņi neatrodas

salīdzināmos apstākļos ar citiem ārzemniekiem, esot karš, ko

Krievijas Federācija izvērsusi Ukrainā.

Satversmes tiesa jau iepriekš šajā spriedumā ir skaidrojusi,

kāda mērķa dēļ apstrīdētā norma un tajā ietvertās prasības tiek

attiecinātas tieši uz Krievijas Federācijas pilsoņiem. Proti,

apstrīdētās normas pieņemšana bija saistīta ar Krievijas

Federācijas uzsākto karu Ukrainā un attiecīgi iespējamiem

Latvijas valsts drošības riskiem. Tādējādi Satversmes tiesai nav

pamata secināt, ka Krievijas Federācijas pilsoņi atrastos

vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos ar

visiem citiem ārzemniekiem, kas ieguvuši pastāvīgās uzturēšanās

atļauju uz Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas

8. punkta pamata. Proti, citu ārzemnieku pilsonības valstis

neatrodas Latvijai kaimiņos, nav uzsākušas karadarbību savās

kaimiņvalstīs un vēsturiski nav apdraudējušas Latvijas valsts

drošību.

Tādējādi Krievijas Federācijas pilsoņi atrodas atšķirīgos un

nesalīdzināmos apstākļos ar citiem ārzemniekiem, kas pastāvīgās

uzturēšanās atļauju ieguvuši uz Imigrācijas likuma 24. panta

pirmās daļas 8. punkta pamata. Atbilstoši apstrīdētajai

normai tikai Krievijas Federācijas pilsoņiem, kas pastāvīgās

uzturēšanās atļauju ir saņēmuši saskaņā ar Imigrācijas likuma

24. panta pirmās daļas 8. punktu, tā pēc noteikta

termiņa zaudē spēku. Tādēļ arī attieksme pret atšķirīgos un

nesalīdzināmos apstākļos esošām personām ir atšķirīga.

22.2. Satversmes tiesai vēl jāvērtē arī tas, vai

apstrīdētā norma paredz nepamatoti atšķirīgu attieksmi pret

Krievijas Federācijas pilsoņiem, kuri pastāvīgās uzturēšanās

atļauju ieguvuši uz Imigrācijas likuma 24. panta pirmās

daļas 8. punkta pamata, un tiem Krievijas Federācijas

pilsoņiem, kuri pastāvīgās uzturēšanās atļauju ieguvuši uz

Ārvalstnieku likuma 23.1 panta pirmās daļas

pamata.

22.2.1. Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka neesot

saskatāmas nekādas atšķirības starp minētajām Krievijas

Federācijas pilsoņu grupām, proti, visas šīs personas atrodoties

vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos

apstākļos.

Savukārt Saeima norāda, ka abas minētās personu grupas

neatrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos

apstākļos, jo pastāvīgās uzturēšanās atļaujas iegūšanas kritēriji

bijuši atšķirīgi.

Ārvalstnieku likuma 23.1 panta pirmā daļa

noteica, ka pastāvīgās uzturēšanās atļauju var saņemt tie

ārvalstnieki, kuri 1992. gada 1. jūlijā bija bez

termiņa ierobežojuma pierakstīti Latvijas Republikā, ja viņi arī

pastāvīgās uzturēšanās atļaujas pieprasīšanas brīdī bija bez

termiņa ierobežojuma pierakstīti Latvijas Republikā un bija

reģistrēti Iedzīvotāju reģistrā. Savukārt Imigrācijas likuma

24. panta pirmās daļas 8. punkts tiesības saņemt

pastāvīgās uzturēšanās atļauju paredzēja tikai tiem Latvijas

Republikā dzīvojošiem ārzemniekiem, kuri pirms citas valsts

pilsonības iegūšanas bijuši Latvijas pilsoņi vai Latvijas

nepilsoņi.

Saskaņā ar Pārvaldes sniegto informāciju pastāvīgās

uzturēšanās atļauju uz Ārvalstnieku likuma

23.1 panta pirmās daļas pamata saņēma 1262

personas, kas pirms Krievijas Federācijas pilsonības iegūšanas

bija Latvijas nepilsoņi, kā arī 37 personas, kas pirms Krievijas

Federācijas pilsonības iegūšanas bija Latvijas pilsoņi. Tādējādi

gan starp personām, kas pastāvīgās uzturēšanās atļauju ieguvušas

uz Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas 8. punkta

pamata, gan arī starp personām, kas to ieguvušas uz Ārvalstnieku

likuma 23.1 panta pirmās daļas pamata, ir

personas, kas kļuvušas par Krievijas Federācijas pilsoņiem un

pirms šīs valsts pilsonības iegūšanas bijušas Latvijas pilsoņi

vai nepilsoņi.

Abām personu grupām bija jāievēro līdzīgi noteikumi par

pastāvīgās uzturēšanās atļaujas pieprasīšanu, kuri paredzēja

noteikta parauga anketas aizpildīšanu, kā arī fotogrāfijas

iesniegšanu, valsts nodevas samaksāšanu un derīga ceļošanas

dokumenta uzrādīšanu. Tāpat attiecībā uz abām personu grupām

tiesību normās bija noteikta atvieglota pastāvīgās uzturēšanās

atļaujas iegūšanas kārtība. Proti, abos gadījumos nebija noteikts

pienākums, piemēram, pierādīt valsts valodas apguvi konkrētā

līmenī. Vienīgā atšķirība bija tā, ka Ārvalstnieku likuma

23.1 panta pirmā daļa kā pastāvīgās uzturēšanās

atļaujas izsniegšanas priekšnoteikumu paredzēja personas

pierakstu Latvijā. Tomēr pieraksta institūts beidza pastāvēt,

stājoties spēkā Dzīvesvietas deklarēšanas likumam.

Līdz ar to izskatāmās lietas

ietvaros vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos

apstākļos atrodas visi Krievijas Federācijas pilsoņi, kas ir

bijušie Latvijas pilsoņi vai nepilsoņi un pastāvīgās uzturēšanās

atļauju ieguvuši uz Imigrācijas likuma 24. panta pirmās

daļas 8. punkta vai Ārvalstnieku likuma

23.1 panta pirmās daļas pamata.

22.2.2. Atbilstoši apstrīdētajai normai tikai tiem

Krievijas Federācijas pilsoņiem, kas pastāvīgās uzturēšanās

atļauju saņēmuši saskaņā ar Imigrācijas likuma 24. panta

pirmās daļas 8. punktu, šī atļauja pēc noteiktā termiņa

zaudē spēku. Tiesas sēdē arī Pārvalde skaidroja, ka Krievijas

Federācijas pilsoņiem, kuriem pastāvīgā uzturēšanās atļauja

izsniegta, pamatojoties uz Ārvalstnieku likuma

23.1 panta pirmo daļu, šī atļauja spēku nezaudē.

Attiecīgi šīm personām nav jāiegūst jauns tiesiskais pamats, lai

tās turpinātu uzturēties Latvijā.

Līdz ar to apstrīdētā norma paredz

atšķirīgu attieksmi pret personu grupām, kas atrodas vienādos un

pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos.

22.2.3. Satversmes tiesa, jau izvērtējot

apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 1. un

96. pantam, atzina, ka apstrīdētajā normā ietvertais

pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā

pieņemtu tiesību normu. Tāpēc secīgi Satversmes tiesai ir

jāpārliecinās par to, vai ar apstrīdēto normu paredzētajai

atšķirīgajai attieksmei ir leģitīms mērķis.

Kā jau tika secināts iepriekš, apstrīdētā norma ir vērsta uz

valsts drošības un valsts valodas aizsardzību. Tomēr Satversmes

tiesa norāda, ka valsts valodas aizsardzības aspektā apstrīdētajā

normā ietvertajai atšķirīgajai attieksmei nav leģitīma mērķa.

Proti, ciktāl apstrīdētā norma ir vērsta uz to, lai pēc iespējas

lielāka Latvijas sabiedrības daļa spētu komunicēt valsts valodā

pamata līmenī, nav saskatāms pamats tam, lai šādu pašu prasību

neattiecinātu arī uz tiem Krievijas Federācijas pilsoņiem, kuri

pastāvīgās uzturēšanās atļauju ieguvuši uz Ārvalstnieku likuma

23.1 panta pirmās daļas pamata.

Tomēr valsts drošības aspektā jāņem vērā arī tas, ka tādu

Krievijas Federācijas pilsoņu, kuri pastāvīgās uzturēšanās

atļauju ieguvuši uz Imigrācijas likuma 24. panta pirmās

daļas 8. punkta pamata, ir daudz vairāk nekā to Krievijas

Federācijas pilsoņu, kuri pastāvīgās uzturēšanās atļauju ieguvuši

uz Ārvalstnieku likuma 23.1 panta pirmās daļas

pamata. Kā tiesas sēdē norādīja Saeimas pārstāvis, uz Imigrācijas

likuma 24. panta pirmās daļas 8. punkta pamata pastāvīgās

uzturēšanās atļauju ieguvušas 25 216 personas. Savukārt to

personu skaits, kuras pirms Krievijas Federācijas pilsonības

iegūšanas bijušas Latvijas pilsoņi vai nepilsoņi un pastāvīgās

uzturēšanās atļauju ieguvušas uz Ārvalstnieku likuma

23.1 panta pirmās daļas pamata, ir 1299.

Tā kā likumdevējs ir konstatējis, ka Krievijas Federācijas

pilsonība ir saistīta ar valsts drošības apdraudējumu un tāpēc,

ņemot vērā šo potenciālo apdraudējumu, pēc iespējas ātrāk ir

jāveic Latvijā dzīvojošo Krievijas Federācijas pilsoņu

individuāls izvērtējums, Satversmes tiesa secina, ka jauno

prasību attiecināšana tieši uz lielāko Latvijā dzīvojošo

Krievijas Federācijas pilsoņu grupu ir loģiska un vērsta uz

sabiedrības drošības aizsardzību.

Tādējādi apstrīdētajā normā

ietvertajai atšķirīgajai attieksmei ir leģitīms mērķis.

22.2.4. Vērtējot to, vai likumdevējs, ar

apstrīdēto normu nosakot atšķirīgu attieksmi, ir ievērojis

samērīguma principu, jāņem vērā likumdevēja plašā rīcības brīvība

imigrācijas jomā, tostarp imigrācijas regulējuma grozīšanā, jo

īpaši gadījumā, kad jāreaģē uz iespējamu valsts drošības

apdraudējumu. Likumdevējs ir tiesīgs sabiedrības drošības

aizsardzības labad izvērtēt potenciālā drošības apdraudējuma

pakāpi un attiecīgi lemt par pamattiesību ierobežojumu

noteikšanu. Tomēr Satversmes tiesai jāpārliecinās, vai

likumdevējs, nosakot atšķirīgu attieksmi pret vienādos un

salīdzināmos apstākļos esošām personu grupām, nav pārkāpis tam

piešķirtās rīcības brīvības robežas (sal. sk. Satversmes

tiesas 2009. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr.

2009-08-01 21. punktu). Proti, Satversmes tiesai ir

jāpārliecinās par to, vai likumdevējs, rīkojoties savas plašās

rīcības brīvības robežās, apstrīdētajā normā ietverto atšķirīgo

attieksmi ir balstījis objektīvos un saprātīgos apsvērumos,

tostarp nav pārkāpis patvaļas aizlieguma principu.

Uzsākot Latvijas pilsoņu kopuma apzināšanu, Augstākā padome

1991. gada 15. oktobra lēmumā "Par

Latvijas Republikas pilsoņu tiesību atjaunošanu un

naturalizācijas pamatnoteikumiem" noteica,

ka personas, kuras pieder pie Latvijas Republikas

pilsoņu kopuma un kurām bija Latvijas Republikas pilsonība

1940. gada 17. jūnijā, un šo personu pēcnācēji, kas šā

lēmuma spēkā stāšanās brīdī dzīvo Latvijas Republikā, reģistrējas

līdz 1992. gada 1. jūlijam. Līdz minētajam datumam bija

jāreģistrējas arī citām personām, kas šā lēmuma spēkā stāšanās

brīdī dzīvoja un bija pastāvīgi pierakstītas Latvijā. Tādējādi

pēc 1992. gada 1. jūlija bija iespējams apzināt ne

tikai Latvijas pilsoņu kopumu, bet arī citas Latvijā dzīvojošas

personas, tostarp Latvijā dzīvojošus ārzemniekus. Minētais norāda

uz to, ka Ārvalstnieku likuma 23.1 panta pirmās

daļas mērķis bija noregulēt pēc Latvijas Republikas neatkarības

atjaunošanas izveidojušos faktisko situāciju, proti, Latvijā

atradās vairāki tūkstoši tādu personu, kuras bija pierakstītas un

pastāvīgi šeit dzīvoja, bet bija citas valsts pilsoņi.

Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas 8. punktā

ietvertais galvenais pastāvīgās uzturēšanās atļaujas izsniegšanas

kritērijs bija personas iepriekšējais tiesiskais statuss -

persona ir bijusi Latvijas pilsonis vai nepilsonis, bet pēc tam

ieguvusi citas valsts pilsonību. Proti, šīs normas mērķis bija

ļaut atvieglotā kārtībā salīdzinājumā ar citiem Imigrācijas

likumā noteiktajiem tiesiskajiem pamatiem saņemt uzturēšanās

atļauju tieši bijušajiem Latvijas pilsoņiem un nepilsoņiem

neatkarīgi no tā, cik ilgi viņi uzturējušies Latvijā. Radīt

atvieglotu regulējumu pastāvīgās uzturēšanās atļaujas iegūšanai

tieši tām personām, kuras bijušas Latvijas pilsoņi vai nepilsoņi,

- bija likumdevēja apzināta izšķiršanās. Tā norāda uz likumdevēja

gribu noteikt šai konkrētajai personu grupai zināmus

atvieglojumus, neattiecinot uz to tādas prasības, kādas tiek

attiecinātas uz citiem ārzemniekiem, kuri nav bijušie Latvijas

pilsoņi vai nepilsoņi. Savukārt Ārvalstnieku likuma

23.1 panta pirmajai daļai nebija mērķa radīt

atvieglotu kārtību pastāvīgās uzturēšanās atļaujas iegūšanai

tieši bijušajiem Latvijas pilsoņiem vai nepilsoņiem, jo minētā

tiesību norma neizcēla šīs personas kā īpašu grupu un vienlīdz

attiecās uz visiem ārzemniekiem.

Līdz ar to Ārvalstnieku likuma 23.1 panta

pirmās daļas un Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas

8. punkta mērķi ir bijuši atšķirīgi. Vienā gadījumā

izšķirošais bija tas apstāklis, ka pēc neatkarības atjaunošanas

radās nepieciešamība noregulēt personu tiesisko statusu, savukārt

otrajā gadījumā - tas, ka attiecīgās personas pirms Krievijas

Federācijas pilsonības iegūšanas bijušas Latvijas pilsoņi vai

nepilsoņi, un tieši šā iemesla dēļ likumdevējs attiecībā uz šīm

personām izšķīrās par atvieglotas kārtības paredzēšanu pastāvīgās

uzturēšanās atļaujas iegūšanai.

Papildus Satversmes tiesa atzīst - un tas izriet arī no

apstrīdētās normas izstrādes materiāliem, proti, Saeimas

Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas

2023. gada 4. aprīļa sēdes protokola -, ka Krievijas

Federācijas pilsoņiem, kuri pastāvīgās uzturēšanās atļauju

ieguvuši uz Ārvalstnieku likuma 23.1 panta pirmās

daļas pamata, Pārvalde bija izsūtījusi informāciju, ka viņiem

izsniegtā pastāvīgās uzturēšanās atļauja paliek spēkā. Tādējādi

likumdevējs bija apzinājies un ņēmis vērā to, ka ir divas

Krievijas Federācijas pilsoņu grupas, no kurām viena ir

informēta, ka uz to jaunais tiesiskais regulējums neattiecas, un

apzināti izvēlējies apstrīdēto normu attiecināt tikai uz otru

Krievijas Federācijas pilsoņu grupu.

Satversmes tiesa ņem vērā, ka lielāko daļu no pastāvīgās

uzturēšanās atļauju atvieglotā kārtībā ieguvušajām personām veido

tieši tās personas, kuras šo atļauju ieguvušas uz Imigrācijas

likuma 24. panta pirmās daļas 8. punkta pamata. Tāpat

ir svarīgi tas, ka konkrētajā brīdī likumdevējs bija vēlējies šīm

personām paredzēt atvieglotu kārtību tieši tāpēc, ka tās ir

bijušie Latvijas pilsoņi vai nepilsoņi. Likumdevējs savas rīcības

brīvības robežās - un imigrācijas jomā šī rīcības brīvība ir

plaša - ir tiesīgs atkārtoti izvērtēt, vai šāda īpaši labvēlīga

attieksme, kas rezultējas konkrētos atvieglojumos, ir

saglabājama.

Līdz ar to secināms, ka likumdevējam, baudot plašu rīcības

brīvību un konstatējot iespējamo valsts drošības apdraudējumu,

bija tiesības apsvērt, kura personu grupa jauna iespēju

uzturēties Latvijā garantējoša tiesiskā pamata iegūšanas procesā

tiks izvērtēta visupirms. Tātad par objektīvu un saprātīgu

uzskatāms tāds risinājums, ka konkrētais pamattiesību

ierobežojums ir attiecināts uz to personu grupu, kura ir

ievērojami lielāka par otru grupu un kurā ietilpstošās personas

pastāvīgās uzturēšanās atļauju varēja iegūt atvieglotā kārtībā

tikai tāpēc vien, ka ir bijušie Latvijas pilsoņi vai

nepilsoņi.

Tādējādi likumdevējs nav rīkojies patvaļīgi un apstrīdētajā

normā paredzētajai atšķirīgajai attieksmei pret vienādos

un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos esošām

personu grupām ir objektīvs un saprātīgs pamats.

Līdz ar to apstrīdētā norma atbilst

Satversmes 91. panta pirmajam teikumam.

23. Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka apstrīdētā

norma neparedzot katra potenciālās izraidīšanas gadījuma

individuālu vērtēšanu un līdz ar to atbilstot Konvencijas

4. protokola 4. pantā ietvertajam kolektīvās

ārvalstnieku izraidīšanas jēdzienam. Konvencijas

4. protokola 4. pants nosaka: "Kolektīvā

ārvalstnieku izraidīšana ir aizliegta."

Satversmes tiesa ir norādījusi: ja pieteikumā ir ietverts

prasījums vērtēt apstrīdētās normas atbilstību Latvijas

noslēgtajiem starptautiskajiem līgumiem, kuri nav pretrunā ar

Satversmi, Satversmes tiesai ir jāgūst apstiprinājums tam, kādēļ

apstrīdētās normas atbilstība starptautisko tiesību normai ir

vērtējama atsevišķi no Satversmes normas. Proti, ir jākonstatē,

ka starptautisko tiesību norma paredz plašāku, no Satversmes

atšķirīgu, pamattiesību aizsardzības apjomu

(sal. sk., piemēram, Satversmes tiesas

2019. gada 7. novembra sprieduma lietā

Nr. 2018-25-01 17. punktu un 2019. gada

5. decembra sprieduma lietā Nr. 2019-01-01

16.3.1. punktu). Tādējādi arī izskatāmajā lietā

Satversmes tiesai visupirms jāpārliecinās, vai tai ir pamats

atsevišķi vērtēt apstrīdētās normas atbilstību Konvencijas

4. protokola 4. pantam.

23.1. Eiropas Cilvēktiesību tiesa skaidrojusi, ka

Konvencijas 4. protokola 4. panta galvenais mērķis ir

nepieļaut to, ka valsts izraida no savas teritorijas noteiktu

skaitu ārvalstnieku, nepārbaudot viņu personīgos apstākļus un

tādējādi nedodot viņiem iespēju izklāstīt savus argumentus par

attiecīgo valsts rīcību (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas

Lielās palātas 2012. gada 23. februāra sprieduma lietā

"Hirsi Jamaa and Others v. Italy", pieteikums

Nr. 27765/09, 177. punktu). Kolektīvā izraidīšana

ir jebkāds pasākums, kas liek ārvalstniekiem kā konkrētai grupai

pamest valsti, izņemot gadījumus, kad pirms šādu pasākumu

veikšanas tiek pamatoti un objektīvi izvērtēta katra konkrētā pie

attiecīgās grupas piederošā ārvalstnieka individuālā situācija

(sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas

2016. gada 15. decembra sprieduma lietā "Khlaifia

and Others v. Italy", pieteikums Nr. 16483/12,

237. punktu).

Satversmes 97. pants attiecas uz Latvijas teritorijā

likumīgi dzīvojošas personas pārvietošanās brīvību. Tiklīdz

personas uzturēšanās valsts teritorijā vairs nav tiesiska, šai

personai vairs nav tiesību atsaukties uz tiesībām brīvi

pārvietoties un izvēlēties dzīvesvietu šajā teritorijā

(sk. Eiropas Padomes "Guide on Article 2 of Protocol

No. 4 to the European Convention on Human Rights"

35. punktu. Pieejams: echr.coe.int). Līdz ar to

secināms, ka Satversmes 97. pants neattiecas uz tādiem

gadījumiem, kad personai iepriekš izsniegtā pastāvīgās

uzturēšanās atļauja ir zaudējusi spēku un attiecīgi šai personai

vairs nav tiesiska pamata uzturēties Latvijas teritorijā.

Savukārt Satversmes 98. pants attiecas uz ikvienas personas

tiesībām izbraukt no Latvijas, personas, kurai ir Latvijas pase,

tiesībām atgriezties Latvijā un Latvijas pilsoņa tiesībām netikt

izdotam ārvalstīm. Imigrācijas likuma 1. panta

1. punkts noteic, ka ārzemnieks ir persona, kura nav

Latvijas pilsonis vai Latvijas nepilsonis. Tā kā Pieteikumu

iesniedzēju argumenti nav saistīti ar viņu tiesībām izbraukt no

Latvijas un viņi ir ārzemnieki, arī šī Satversmes norma uz

Pieteikumu iesniedzēju situāciju neattiecas.

Līdz ar to secināms, ka nedz Satversmes 97., nedz