8. pantsnegarantē ārzemniekam absolūtas tiesības netikt

negarantē ārzemniekam absolūtas tiesības netikt

1izraidītam no valsts arī tad, ja persona šajā valstī ir dzīvojusi

2ilgstoši vai pat tajā piedzimusi (sk. Eiropas

3Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2006. gada

418. oktobra sprieduma lietā "Üner v. The

5Netherlands", pieteikums Nr. 46410/99,

655. punktu). Tomēr tad, ja persona ir uzturējusies

7valstī, pamatojoties uz uzturēšanās atļauju, tās anulēšana un

8attiecīgi iespējamā personas izraidīšana no valsts var personai

9ierobežot Konvencijas 8. pantā ietvertās tiesības uz

10privātās dzīves neaizskaramību (sk., piemēram, Eiropas

11Cilvēktiesību tiesas 2018. gada 26. aprīļa sprieduma

12lietā "Hoti v. Croatia", pieteikums

13Nr. 63311/14, 115. punktu). Proti, lai gan ne visos

14gadījumos personas iespējamā izraidīšana no valsts ierobežo tās

15tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, atsevišķa uzmanība ir

16jāpievērš tām personām, kuras konkrētajā valstī ir dzīvojušas

17pastāvīgi. Tā kā Konvencijas 8. pants aizsargā arī personas

18tiesības veidot attiecības ar citiem cilvēkiem un sabiedrību un

19dažkārt var ietvert indivīda sociālās identitātes aspektus,

20sociālo saišu kopums starp personām, kuras pastāvīgi dzīvojušas

21valstī, un sabiedrību, kurā šīs personas dzīvo, ir daļa no

22jēdziena "privātā dzīve". Tādējādi šādu personu

23izraidīšana ir iejaukšanās to tiesībās uz privātās dzīves

24neaizskaramību (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas

252015. gada 24. marta lēmuma lietā "Kerkez

26v. Germany", pieteikums Nr. 37074/13,

2725. punktu).

28Līdz ar to secināms, ka arī Satversmes 96. pantā

29ietvertās tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību var tikt

30ierobežotas tad, ja tiesību norma paredz izsniegtās pastāvīgās

31uzturēšanās atļaujas spēka zaudēšanu un attiecīgi tai, iespējams,

32sekojošu izraidīšanu no valsts un tas attiecas uz tādu personu,

33kura ir pastāvīgi dzīvojusi Latvijā, kā arī šeit izveidojusi

34sociālās saiknes.

35Pieteikumu iesniedzēji ir Krievijas Federācijas pilsoņi, kas

36pastāvīgi uzturējušies Latvijas teritorijā uz tiem izsniegtās

37pastāvīgās uzturēšanās atļaujas pamata. Apstrīdētā norma nosaka

38brīdi, līdz kuram izsniegtā pastāvīgās uzturēšanās atļauja ir

39derīga, un būtībā norāda, ka pēc šā brīža minētā atļauja zaudē

40spēku.

41Lai persona iegūtu jaunu tiesisko pamatu, uz kura tā varētu

42arī turpmāk uzturēties Latvijā, tai ir jāizpilda attiecīgas

43prasības. Lai iegūtu Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja

44statusu, personai saskaņā ar likuma "Par Eiropas Savienības

45pastāvīgā iedzīvotāja statusu" 3. panta pirmo daļu ir

46jānokārto valsts valodas prasmes pārbaude, kā arī jāizpilda

47prasības, kas saistītas ar pietiekamiem finanšu līdzekļiem un

48nepārtrauktu uzturēšanos Latvijā. Tāpat personai ir iespēja arī

49turpmāk uzturēties Latvijā, ja tā iegūst jaunu pastāvīgās

50uzturēšanās atļauju saskaņā ar Imigrācijas likuma pārejas

51noteikumu 58.5 punktu, atļauju uzturēties Latvijā

52saskaņā ar šo pārejas noteikumu 58.6 punktu vai

53jebkuru citu uzturēšanās atļauju, ja vien tiek izpildītas šo

54atļauju iegūšanai noteiktās prasības.

55Lai gan apstrīdētā norma neregulē personas izraidīšanu no

56valsts, tomēr personai, kura neiegūst jaunu tiesisko pamatu, uz

57kura tā varētu arī turpmāk uzturēties Latvijā, izraidīšana varētu

58būt šādā situācijā iespējamās sekas. Tādējādi apstrīdētā norma un

59no tās izrietošā pastāvīgās uzturēšanās atļaujas spēka zaudēšana

60ietekmē personas jau iegūtās tiesības un visas tās sociālās

61saites ar sabiedrību, kurā šī persona pastāvīgi dzīvojusi.

62Līdz ar to apstrīdētā norma

63Pieteikumu iesniedzējiem ierobežo Satversmes 96. pantā

64ietvertās tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību.

6517. Vērtējot pamattiesību ierobežojuma satversmību,

66visupirms jāpārbauda, vai ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā

67kārtībā pieņemtu tiesību normu. Pamattiesību ierobežojumam jābūt

68noteiktam tādā likumdošanas procesā, kas atbilst labas

69likumdošanas principam (sk. Satversmes tiesas

702022. gada 29. septembra sprieduma lietā

71Nr. 2022-08-01 13. punktu).

72Satversmes tiesa jau iepriekš norādījusi, ka izskatāmajā lietā

73tā nevērtēs to, vai Imigrācijas likuma pārejas noteikumu

7458. punkts redakcijā, kas bija spēkā no 2022. gada

7524. septembra līdz 2023. gada 19. aprīlim, atbilst

76augstāka juridiska spēka tiesību normām. Tāpēc, noskaidrojot to,

77vai pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā

78pieņemtu tiesību normu, Satversmes tiesa vērtēs tikai apsvērumus,

79kas saistīti ar Imigrācijas likuma pārejas noteikumu

8058. punktu redakcijā, kas ir spēkā no 2023. gada

8120. aprīļa.

8217.1. Imigrācijas likuma pārejas noteikumu

8358. punkts tā spēkā esošajā redakcijā tika pieņemts

842023. gada 5. aprīlī ar likumu "Grozījumi

85Imigrācijas likumā", kas tika izsludināts 2023. gada

866. aprīlī oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis"

87Nr. 69A un stājās spēkā 2023. gada 20. aprīlī.

88Satversmes tiesai nerodas šaubas par to, ka apstrīdētā norma

89ir pieņemta un izsludināta Satversmē un Saeimas kārtības rullī

90noteiktajā kārtībā, kā arī ir pieejama atbilstoši normatīvo aktu

91prasībām.

9217.2. Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka apstrīdētā

93norma joprojām neesot skaidra, jo liedzot Pieteikumu

94iesniedzējiem izprast savas tiesības un pienākumus. Prasības

95Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusa iegūšanai esot

96ietvertas arī Imigrācijas likuma pārejas noteikumos, nevis tikai

97likumā "Par Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu

98Latvijas Republikā", kas regulē šā statusa piešķiršanu.

99Ja kāds jautājums ir noregulēts vairākos normatīvajos aktos un

100apstrīdētā norma ir saprotama kopsakarā ar citām normām, tas nav

101pamats uzskatīt, ka apstrīdētās normas saturs būtu pārāk

102neskaidrs (sk. Satversmes tiesas 2016. gada

10321. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2015-21-01

10415. punktu). Tādējādi tas vien, ka Eiropas Savienības

105pastāvīgā iedzīvotāja statusa iegūšanu regulē gan apstrīdētā

106norma un citas Imigrācijas likuma normas, gan arī likums

107"Par Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu

108Latvijas Republikā", neliecina par to, ka apstrīdētā norma

109nebūtu skaidra.

110Apstrīdētā norma ir pietiekami skaidri formulēta, lai persona

111varētu izprast no tās izrietošo tiesību un pienākumu saturu un

112paredzēt tās piemērošanas sekas.

11317.3. Pieteikumu iesniedzēji izsaka šaubas par to, vai

114apstrīdētā norma pieņemta, ievērojot labas likumdošanas principu.

115Neesot vērtēts tas, vai iestāžu kapacitāte ļaus izpildīt

116apstrīdētajā normā noteikto. Tāpat apstrīdētā norma esot pieņemta

117steidzamības kārtībā un viss likumdošanas process aizņēmis tikai

118piecas darba dienas. Turklāt likumdevējs bieži grozījis tiesisko

119regulējumu un Pieteikumu iesniedzēji neesot varējuši sagatavoties

120un veikt nepieciešamās darbības jaunas uzturēšanās atļaujas

121iegūšanai. Visbeidzot, likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu,

122neesot vērtējis tās atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību

123normām - Satversmei un Konvencijai.

124Pieteikumu iesniedzēju apsvērumi par iestāžu kapacitāti nav

125saistīti ar apstrīdēto normu tās spēkā esošajā redakcijā, un

126Satversmes tiesai nerodas šaubas par to, ka likumdevējs, pieņemot

127apstrīdēto normu, ir izvērtējis iestāžu kapacitāti un

128pārliecinājies, ka tās spēs veikt visus attiecīgos pasākumus.

129Satversmes tiesa ir atzinusi, ka atbilstoši Saeimas

130autonomijas principam likumdevējam ir rīcības brīvība un tas ir

131tiesīgs pats izdarīt lietderības apsvērumus par kāda

132likumprojekta izskatīšanu steidzamības kārtībā

133(sk. Satversmes tiesas 2023. gada 7. decembra

134sprieduma lietā Nr. 2022-20-01 16.2. punktu).

135Noteicošais ir tas, vai likumdošanas procesā ir ievērotas tiesību

136normas un vai deputātiem bija iespējams īstenot tiem paredzētās

137tiesības iesniegt priekšlikumus likumprojektam. Satversmes tiesa

138konstatē, ka priekšlikumus iesniedza gan atsevišķi Saeimas

139deputāti, gan frakcijas, gan Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un

140korupcijas novēršanas komisija, gan Saeimas Juridiskais birojs.

141Pieteikumu iesniedzēji nav norādījuši uz citiem apstākļiem, kas

142liecinātu par labas likumdošanas principa pārkāpumu tā iemesla

143dēļ, ka likumprojekts tika izskatīts steidzamības kārtībā. Arī

144Satversmes tiesa šādus apstākļus nekonstatē.

145Tiesiskajam regulējumam ir jābūt pietiekami stabilam, lai

146indivīds, vadoties no tiesību normām, varētu pieņemt ne tikai

147īstermiņa lēmumus, bet arī ilgtermiņā plānot savu nākotni (sk.

148Satversmes tiesas 2004. gada 25. oktobra sprieduma

149lietā Nr. 2004-03-01 9.2. punktu). Lai gan tiesiskā

150regulējuma grozīšana var ietekmēt tiesisko stabilitāti, tomēr

151likumdevējam ir tiesības to pilnveidot, lai sasniegtu paredzēto

152mērķi. Savukārt tas, vai apstrīdētajā normā paredzētais

153laikposms, kādā personai jāizpilda noteiktie pienākumi, lai tā

154iegūtu tiesisko pamatu uzturēties Latvijā, ir atbilstošs,

155jāvērtē, pārbaudot pamattiesību ierobežojuma samērīgumu.

156Apstrīdētās normas izstrādes materiālos nav tieši norādīts, ka

157tās pieņemšanas laikā īpaša uzmanība būtu tikusi pievērsta

158pieteikumos norādītajām Satversmes un Konvencijas normām. Taču no

159lietas materiāliem kopumā izriet un arī Saeimas pārstāvis tiesas

160sēdē apliecināja, ka likumdevējs ir vērtējis apstrīdētās normas

161atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām.

162Līdz ar to apstrīdētajā normā

163ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā

164kārtībā pieņemtu tiesību normu.

16518. Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt

166apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, jo ierobežojums

167tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa - labad.

168Saeimas atbildes rakstā norādīts, ka pamattiesību ierobežojuma

169leģitīmie mērķi ir aizsargāt demokrātisku valsts iekārtu,

170sabiedrības drošību un citu personu tiesības. Proti, apstrīdētā

171norma esot vērsta uz to, lai preventīvi mazinātu iespējamos

172drošības riskus, kas saistīti ar Krievijas Federācijas uzsākto

173karadarbību Ukrainā, kā arī stiprinātu valsts valodas

174konstitucionālo nozīmi. Pieteikumu iesniedzēji piekrīt, ka

175pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis ir sabiedrības

176drošības stiprināšana.

177Lai noskaidrotu, vai pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms

178mērķis un kāds ir šis mērķis, jāņem vērā tas, ka apstrīdētā norma

179attiecas tikai uz Krievijas Federācijas pilsoņiem, kuri

180pastāvīgās uzturēšanās atļauju ieguvuši uz Imigrācijas likuma

18124. panta pirmās daļas 8. punkta pamata. Tieši viņiem

182ir jāizpilda tiesību normās ietvertās prasības un jāiegūst jauns

183tiesiskais pamats, lai varētu arī turpmāk uzturēties Latvijā.

18418.1. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka nacionālās

185drošības garantēšana ir valsts pamatpienākums

186(sk. Satversmes tiesas 2003. gada 23. aprīļa

187sprieduma lietā Nr. 2002-20-0103 secinājumu daļas

1882. punktu). Saskaņā ar "Nacionālās drošības

189koncepciju 2023" valsts pastāvēšana ir atkarīga ne tikai no

190valsts, bet arī no visu Latvijas iedzīvotāju atbildīgas

191attieksmes pret valsti un tās drošību. Pienākums garantēt

192nacionālo drošību ir saistīts gan ar iekšējiem, gan ārējiem

193riskiem. Šādos apstākļos tieši tiesiskais regulējums imigrācijas

194jomā ir viens no veidiem, kādos valsts var mazināt drošības

195riskus. Valsts šajā jomā bauda noteiktu rīcības brīvību

196(sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2017. gada

19712. janvāra sprieduma lietā "Abuhmaid v. Ukraine",

198pieteikums Nr. 31183/13, 120. punktu). Valstij ir

199rīcības brīvība izvērtēt dažādus ar valsts drošību saistītus

200riskus un attiecīgi arī mainīt savu imigrācijas politiku, lai

201reaģētu uz šādiem riskiem.

202Vērtējot tiesību normā ietvertu personas pamattiesību

203ierobežojumu, ir jāņem vērā ģeopolitiskais konteksts

204(sal. sk. Satversmes tiesas 2023. gada 18.

205oktobra sprieduma lietā Nr. 2022-33-01 16. punktu un

206Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2023. gada 23. maija

207lēmuma lietā "Gapoņenko pret Latviju", pieteikums

208Nr. 30237/18, 43. punktu). Ja tiesību normas, ņemot

209vērā ģeopolitisko kontekstu, ir pieņemtas nolūkā mazināt Latvijas

210valsts neatkarības un demokrātiskas valsts iekārtas apdraudējuma

211riskus, tad tām ir leģitīmi mērķi, jo tās vērstas gan uz

212demokrātiskas valsts iekārtas, gan sabiedrības drošības

213aizsardzību.

214Likumprojekta anotācijā skaidrots, ka apstrīdētā norma ir

215pieņemta, ņemot vērā Krievijas Federācijas uzsākto karu Ukrainā

216un ar to saistīto nepieciešamību stiprināt Latvijas valsts

217drošību. Jau ilgstoši ģeopolitisko situāciju Baltijas jūras

218reģionā ietekmē Krievijas izaicinošās un agresīvās militārās un

219hibrīdās aktivitātes (sk. Saeimas 2020. gada

22024. septembra paziņojumu "Par valsts

221aizsardzības koncepcijas apstiprināšanu"). Latvijas

222valsts drošību apdraud Krievijas aktīvi izvērstās informatīvās

223ietekmes operācijas, kurās tiek izmantota arī propaganda un

224dezinformācija (sk. Valsts drošības dienesta publisko

225pārskatu par Valsts drošības dienesta darbību 2022. gadā.

226Pieejams: vdd.gov.lv; sk. arī Satversmes aizsardzības

227biroja 2022. gada darbības pārskatu. Pieejams:

228sab.gov.lv).

229Šajā sakarā jāņem vērā tas, ka personas, uz kurām attiecas

230apstrīdētā norma, ir apzināti izvēlējušās nodibināt lojalitātes

231un solidaritātes attiecības ar Krievijas Federāciju, kļūstot par

232šīs valsts pilsoņiem (sal. sk. Satversmes tiesas

2332023. gada 30. novembra sprieduma lietā

234Nr. 2022-36-01 12.1. punktu). Riski, kas saistīti

235ar Krievijas Federācijas pilsonību, tiek ņemti vērā arī citās

236valstīs un Eiropas Savienības līmenī. Piemēram, Eiropas Savienība

237ir apturējusi ar Krievijas Federāciju noslēgto Nolīgumu par vīzu

238atvieglotu izsniegšanu Eiropas Savienības un

239Krievijas Federācijas pilsoņiem (sk. Padomes

2402022. gada 9. septembra lēmumu (ES) 2022/1500 par to,

241lai pilnībā apturētu Nolīguma starp Eiropas Kopienu un Krievijas

242Federāciju par vīzu atvieglinātu izsniegšanu Eiropas Savienības

243un Krievijas Federācijas pilsoņiem piemērošanu).

244Tādējādi secināms, ka likumdevējs, ieviešot izmaiņas

245imigrācijas jomā, ir ņēmis vērā ģeopolitisko kontekstu un riskus,

246ko var radīt personas, kuru pilsonības valsts ir Krievijas

247Federācija. Līdz ar to apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību

248ierobežojums ir saistīts ar drošības risku mazināšanu un ir

249vērsts uz demokrātiskas valsts iekārtas un sabiedrības drošības

250aizsardzību.

25118.2. Valsts valodas prasmes pārbaudes nokārtošana ir

252prasība, kas Krievijas Federācijas pilsoņiem jāizpilda, lai

253iegūtu Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu vai jaunu

254pastāvīgās uzturēšanās atļauju.

255Latviešu valoda ir neatņemama konstitucionālās identitātes

256sastāvdaļa. Valsts valoda ir sabiedrības kopējā saziņas un

257demokrātiskās līdzdalības valoda. Turklāt Latvija ir vienīgā

258vieta pasaulē, kur var tikt garantēta latviešu valodas un līdz ar

259to pamatnācijas pastāvēšana un attīstība. Valstij ir pienākums

260attīstīt un aizstāvēt vienīgo valsts valodu - latviešu valodu.

261Latviešu valodas kā valsts valodas lietošanas sašaurinājums

262valsts teritorijā uzskatāms arī par demokrātiskas valsts iekārtas

263apdraudējumu (sal. sk. Satversmes tiesas 2001. gada

26421. decembra sprieduma lietā Nr. 2001-04-0103

265secinājumu daļas 3.2. punktu). Līdz ar to tāds

266pamattiesību ierobežojums, kāds ietverts apstrīdētajā normā, ir

267vērsts uz valsts valodas stiprināšanu un aizsargā demokrātisku

268valsts iekārtu.

269Šāds regulējums ir vērsts arī uz to, lai aizsargātu Latvijas

270iedzīvotāju, tostarp valstspiederīgo, tiesības lietot valsts

271valodu (sk. Satversmes tiesas 2023. gada

2729. februāra sprieduma lietā Nr. 2020-33-01

27330. punktu). Apstrīdētā norma attiecas uz personām,

274kuras ir pastāvīgi uzturējušās Latvijā un pirms Krievijas

275Federācijas pilsonības iegūšanas bijušas Latvijas pilsoņi vai

276nepilsoņi. Apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums ir vērsts

277uz to, lai personas, kas ikdienā vada savu dzīvi Latvijā, veido

278sociālās saiknes, strādā, iesaistās ikdienas saziņā ar citiem

279cilvēkiem, spētu lietot latviešu valodu vismaz pamata līmenī, un

280tādējādi tas aizsargā citu personu tiesības saziņā lietot valsts

281valodu.

282Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētajā normā ietvertais

283pamattiesību ierobežojums valsts valodas stiprināšanas aspektā ir

284vērsts uz demokrātiskas valsts iekārtas un citu cilvēku tiesību

285aizsardzību.

286Tādējādi apstrīdētajā normā ietvertā

287pamattiesību ierobežojuma leģitīmie mērķi ir demokrātiskas valsts

288iekārtas, sabiedrības drošības un citu cilvēku tiesību

289aizsardzība.

29019. Noskaidrojot, vai pamattiesību ierobežojums ir

291samērīgs, Satversmes tiesa visupirms pārbauda, vai ierobežojums

292ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai, proti, vai ar

293izraudzītajiem līdzekļiem var sasniegt leģitīmo mērķi.

29419.1. Pēc tam, kad Krievijas uzsāktais karš Ukrainā

2952022. gadā pārauga pilna mēroga iebrukumā, Saeima un vēlāk

296arī Eiropas Parlaments atzina Krieviju par terorismu atbalstošu

297valsti (sk. Saeimas 2022. gada 11. augusta

298paziņojumu "Par Krievijas Federācijas mērķtiecīgiem

299militāriem uzbrukumiem Ukrainas civiliedzīvotājiem un

300sabiedriskajai telpai" un Eiropas Parlamenta 2022. gada

30123. novembra rezolūciju par Krievijas Federācijas atzīšanu

302par valsti, kas atbalsta terorismu (2022/2896(RSP)). Pieejama:

303europarl.europa.eu). Kā norādījusi Saeima un Tieslietu

304ministrija, procesā, kurā iegūstams jauns statuss, kas ļaus

305personām arī turpmāk uzturēties Latvijā, tiks padziļināti

306pārbaudīts katrs Krievijas Federācijas pilsonis, kurš iesniegs

307Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusa pieprasīšanai

308nepieciešamos dokumentus, un šādu statusu nepiešķirs personai,

309kas apdraud valsts drošību un to apliecina kompetentas drošības

310iestādes atzinums (sk. likuma "Par Eiropas

311Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu Latvijas Republikā"

3128. panta 4. punktu). Arī citu uzturēšanās atļauju

313iegūšanas procesā katra persona tiek individuāli pārbaudīta no

314jauna. Piemēram, lai persona iegūtu atļauju uzturēties Latvijā

315vai jaunu pastāvīgās uzturēšanās atļauju saskaņā ar Imigrācijas

316likuma pārejas noteikumu 58.5 un

31758.6 punktu, tiek pārbaudīts, vai nav iestājies

318kāds no Imigrācijas likuma 36. panta pirmajā daļā minētajiem

319nosacījumiem. Tādējādi apstrīdētā norma nodrošina to, ka

320Krievijas Federācijas - valsts, kura ir atzīta par terorismu

321atbalstošu valsti - pilsoņi var uzturēties Latvijas teritorijā

322tikai tādā gadījumā, ja tie neapdraud valsts drošību.

323Tiesas sēdē Pieteikumu iesniedzēju pārstāves vairākkārt

324norādīja, ka liela daļa Pieteikumu iesniedzēju esot pensijas

325vecuma sievietes un attiecīgi nekādi nevarētu apdraudēt valsts

326drošību. Tomēr jāņem vērā šajā spriedumā jau iepriekš minētais,

327ka pilsonība jebkurā gadījumā liecina par personas lojalitāti tās

328pilsonības valstij, kā arī ikvienam pilsonim neatkarīgi no vecuma

329vai dzimuma rada tiesības un uzliek pienākumus attiecībā uz savu

330pilsonības valsti. Tātad arī pārbaude, kurai pakļautas personas,

331kuras vēlas iegūt jaunu tiesisko pamatu turpināt uzturēšanos

332Latvijā, ir vērsta uz valsts drošības stiprināšanu, tādā veidā

333aizsargājot demokrātisku valsts iekārtu un sabiedrības

334drošību.

33519.2. Lai persona iegūtu tiesisko pamatu, uz kura

336varētu arī turpmāk uzturēties Latvijā, piemēram, Eiropas

337Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu vai jaunu pastāvīgās

338uzturēšanās atļauju, tai saskaņā ar Noteikumu Nr. 157

3396. punktu ir jānokārto valsts valodas prasmes pārbaude

340vismaz A2 pakāpē. Centrs ir norādījis, ka persona, kas apguvusi

341valodu A2 pakāpē, spēj saprast atsevišķus teikumus un bieži

342lietotus izteicienus par aktuāliem sadzīves jautājumiem; spēj

343sazināties situācijās, kurās notiek vienkārša informācijas

344apmaiņa par zināmiem jautājumiem; spēj vienkāršos vārdos sniegt

345informāciju par sevi, tuvāko apkārtni, izteikt savas vajadzības,

346formulēt īsus jautājumus. Tātad apstrīdētā norma nodrošina to, ka

347personas, kas arī turpmāk vēlas pastāvīgi uzturēties Latvijā,

348zina latviešu valodu vismaz tādā līmenī, lai spētu publiskā un

349privātā saziņā komunicēt par vienkāršiem jautājumiem. Tādējādi

350tiek nodrošināts tas, ka ikviens Latvijas sabiedrības loceklis

351var ikdienā lietot valsts valodu, un tas, ka personai nav

352nepieciešams izmantot citu, nevis valsts valodu komunicēšanai par

353ikdienišķiem tematiem. Tādā veidā tiek aizsargātas arī citu

354cilvēku tiesības vērsties pie jebkura sabiedrības locekļa valsts

355valodā un attiecīgi aizsargāta arī demokrātiska valsts

356iekārta.

357Tāpat jāņem vērā, ka Valsts drošības dienesta veiktā analīze

358norāda uz būtisko kaitējumu sabiedrībai, ko nodarījusi Krievijas

359Federācija ar saviem ilgstoši pret Latviju vērstajiem

360informatīvās ietekmes pasākumiem (sk. Valsts drošības

361dienesta publisko pārskatu par Valsts drošības dienesta darbību

3622022. gadā. Pieejams: vdd.gov.lv). Valsts valodas

363zināšanas vismaz pamata līmenī kopumā var atvieglot personai

364iespēju iegūt informāciju valsts valodā.

365Tādējādi apstrīdētajā normā

366noteiktais pamattiesību ierobežojums ir piemērots leģitīmo mērķu

367- demokrātiskas valsts iekārtas, sabiedrības drošības un citu

368cilvēku tiesību aizsardzība - sasniegšanai.

36920. Apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību

370ierobežojums ir nepieciešams, ja nav citu līdzekļu, kuri būtu

371tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties personas pamattiesības tiktu

372ierobežotas mazāk. Saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits,

373bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi

374vismaz tādā pašā kvalitātē (sk., piemēram, Satversmes tiesas

3752010. gada 7. oktobra sprieduma lietā

376Nr. 2010-01-01 14. punktu).

377Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka pamattiesību ierobežojuma

378leģitīmos mērķus varētu sasniegt ar vairākiem šādiem personas

379pamattiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem: 1) ilgāks

380laikposms, kurā agrāk iegūtā pastāvīgās uzturēšanās atļauja

381paliek spēkā, kā tas bija paredzēts Ministru kabineta

382izstrādātajā alternatīvā; 2) individuāla pastāvīgās

383uzturēšanās atļaujas anulēšana un katra gadījuma individuāla

384vērtēšana, pārbaudot, vai konkrētā persona neapdraud valsts

385drošību; 3) sankciju mehānisma ieviešana pret atsevišķiem

386Krievijas Federācijas pilsoņiem. Savukārt Saeima norāda, ka

387pirmais un otrais risinājums nesasniegtu pamattiesību

388ierobežojuma leģitīmos mērķus tādā pašā kvalitātē, bet nacionālas

389vai starptautiskas sankcijas acīmredzami nav uzskatāmas par

390saudzējošāku risinājumu.

39120.1. Ministru kabineta izstrādātais likumprojekts

392paredzēja, ka apliecinājums par valsts valodas zināšanām personām

393jāiesniedz vienlaikus ar pastāvīgās uzturēšanās atļaujas

394reģistrācijas dokumentu iesniegšanu, bet ne agrāk kā vienu gadu

395pēc likumprojektā iekļautā regulējuma stāšanās spēkā.

396Satversmes tiesai, pārbaudot to, vai nepastāv saudzējošāki

397līdzekļi, ir jāievēro valsts plašā rīcības brīvība imigrācijas

398politikas veidošanā. Likumdevējs nepieciešamību pēc jauna

399tiesiskā pamata, uz kura persona varētu arī turpmāk uzturēties

400Latvijas teritorijā un kurš ietver arī valsts valodas prasmes

401pārbaudes nokārtošanu, ir saistījis ar demokrātiskas valsts

402iekārtas, sabiedrības drošības un citu cilvēku tiesību

403aizsardzību. Kā jau iepriekš paskaidrots, apstrīdētās normas tika

404pieņemtas kā reakcija uz Krievijas Federācijas uzsākto karu

405Ukrainā un kā pasākums pēc iespējas ātrākai tiesiskās situācijas

406noregulēšanai Latvijā. Tāpat viens no likumdevēja mērķiem bija

407panākt to, ka zināma sabiedrības daļa - Krievijas Federācijas

408pilsoņi, uz kuriem attiecas apstrīdētā norma - apliecina to, ka

409zina valsts valodu vismaz pamata līmenī vai, ja nezina, pēc

410iespējas ātrāk to šādā līmenī apgūst. Šādos apstākļos ilgāks

411jauno prasību izpildei noteikts laikposms nesasniegtu

412pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus tādā pašā

413kvalitātē.

41420.2. Attiecībā uz iespējamo indivīda pamattiesības

415mazāk ierobežojošo līdzekli - katra gadījuma individuālu

416izvērtējumu valsts drošības apdraudējuma aspektā - Satversmes

417tiesa secina, ka pašlaik spēkā esošais tiesiskais regulējums

418tieši paredz detalizētu un individualizētu katra Krievijas

419Federācijas pilsoņa vērtēšanu. Kā jau iepriekš šajā spriedumā

420tika norādīts, procesā, kurā personas varēs iegūt Eiropas

421Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu vai arī citu tiesisku

422pamatu uzturēties Latvijā, padziļināti tiks pārbaudīts katrs šādu

423vēlēšanos izteicis Krievijas Federācijas pilsonis un personai,

424kura apdraud valsts drošību, uzturēšanās atļauja netiks

425piešķirta. Ja jau likumdevējs iespējamo valsts drošības

426apdraudējumu ir sasaistījis ar Krievijas Federācijas pilsonību,

427tad par tikpat efektīvu risinājumu nevar atzīt tādu tiesisko

428regulējumu, kas paredzētu izņēmumus no noteikuma, ka visas

429pastāvīgās uzturēšanās atļaujas, kas Krievijas Federācijas

430pilsoņiem izsniegtas uz Imigrācijas likuma 24. panta pirmās

431daļas 8. punkta pamata, zaudē spēku.

432Visbeidzot, pamattiesību ierobežojums citstarp ir saistīts arī

433ar valsts valodas aizsardzību un stiprināšanu, tāpēc par personas

434pamattiesības mazāk ierobežojošu līdzekli nevar uzskatīt atkāpes

435no pienākuma nokārtot valsts valodas prasmes pārbaudi A2 pakāpē,

436tostarp, piemēram, pienākumu apmeklēt latviešu valodas kursus.

437Šādi izņēmumi no apstrīdētajā normā noteiktās prasības nozīmētu

438to, ka likumdevēja norādītie leģitīmie mērķi netiks sasniegti

439tādā pašā kvalitātē, jo liela daļa Krievijas Federācijas pilsoņu

440turpinās uzturēties Latvijā bez valsts valodas

441pamatzināšanām.

44220.3. Vērtējot Pieteikumu iesniedzēju norādīto

443iespējamo personas pamattiesības mazāk ierobežojošu līdzekli -

444nacionālo un starptautisko sankciju piemērošanu -, jāņem vērā

445apstrīdētās normas un sankciju mehānisma mērķi.

446Starptautisko un Latvijas Republikas nacionālo sankciju likuma

4472. panta pirmā daļa noteic, ka šā likuma mērķis ir

448nodrošināt mieru, drošību un tiesiskumu atbilstoši Latvijas

449starptautiskajām saistībām un nacionālajām interesēm. Saskaņā ar

450šā likuma 3. pantu nacionālās sankcijas nosaka Ministru

451kabinets pēc savas iniciatīvas, kā arī pamatojoties uz ārlietu

452ministra vai Nacionālās drošības padomes priekšlikumu. No

453Starptautisko un Latvijas Republikas nacionālo sankciju likuma

454regulējuma neizriet tas, ka ikviens pastāvīgās uzturēšanās

455atļauju uz Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas

4568. punkta pamata saņēmis Krievijas Federācijas pilsonis tiks

457pārbaudīts nolūkā noskaidrot, vai ir pamats viņam piemērot

458sankciju.

459Apstrīdētās normas mērķis, kā jau tika noskaidrots iepriekš,

460ir gan mazināt valsts drošības riskus, jaunas uzturēšanās

461atļaujas piešķiršanas procesā pārbaudot ikvienu Krievijas

462Federācijas pilsoni, gan arī stiprināt valsts valodas aizsardzību

463un veicināt tās izmantošanu ikdienā. Līdz ar to sankcijas

464nesasniegtu pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus tādā pašā

465kvalitātē kā apstrīdētajā normā noteiktais ierobežojums.

466Tātad nav saudzējošāku līdzekļu, ar

467kuriem pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus varētu sasniegt

468vismaz tādā pašā kvalitātē.

46921. Vērtējot pamattiesību ierobežojuma atbilstību

470leģitīmajam mērķim, jāpārliecinās arī par to, vai nelabvēlīgās

471sekas, kas personai rodas tās pamattiesību ierobežojuma

472rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst

473sabiedrība kopumā (sk., piemēram, Satversmes tiesas

4742017. gada 7. marta sprieduma lietā Nr. 2016-07-01

47525. punktu).

476Konkrētajā gadījumā likumdevēja uzdevums, nosakot, ka

477pastāvīgās uzturēšanās atļaujas zaudē spēku, un dodot personām

478iespēju iegūt citu tiesisko pamatu, lai tās turpinātu uzturēties

479Latvijā, bija līdzsvarot Krievijas Federācijas pilsoņiem

480Satversmes 96. pantā ietvertās tiesības uz privātās dzīves

481neaizskaramību ar apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību

482ierobežojuma leģitīmajiem mērķiem - nodrošināt valsts

483drošību un valsts valodas aizsardzību. Līdz ar to Satversmes

484tiesai jāpārbauda, vai ar apstrīdēto normu ir panākts taisnīgs

485līdzsvars starp šīm dažādajām tiesībām un likumiskajām interesēm

486- personas tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību un

487sabiedrības gūto labumu no tā, ka tiek mazināts valsts drošības

488apdraudējums un tiek stiprināta valsts valodas aizsardzība.

489Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir secinājusi, ka tiesības uz

490privātās dzīves neaizskaramību negarantē personai tiesības uz

491konkrēta veida uzturēšanās atļaujas saņemšanu, ja valsts

492piedāvātais risinājums ļauj attiecīgajai personai netraucēti

493īstenot tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību (sk.

494Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2006. gada 17. janvāra

495sprieduma lietā "Aristimuño Mendizabal c. France",

496pieteikums Nr. 51431/99, 66. punktu). Īpaši

497tad, ja uzturēšanās atļauja dod personai tiesības uzturēties

498konkrētās valsts teritorijā un tur brīvi īstenot savas tiesības

499uz privātās dzīves neaizskaramību, šādas atļaujas piešķiršana

500būtībā ir pietiekams pasākums Konvencijas 8. panta prasību

501izpildei. Šādos apstākļos piešķiramā statusa izvēle ir vienīgi

502valsts ziņā (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas

5032016. gada 21. jūnija sprieduma lietā "Ramadan v.

504Malta", pieteikums Nr. 76136/12, 91. punktu).

505Pieteikumu iesniedzēji norādījuši, ka personai Eiropas Savienības

506pastāvīgā iedzīvotāja statusa iegūšanai ir jāpierāda sava valsts

507valodas prasme, kā arī tas, ka tai ir pietiekami un regulāri

508ienākumi un tā ir Latvijā uzturējusies nepārtraukti arī pirms

509tam, kad apstrīdētā norma tika pieņemta. Tomēr jāņem vērā, ka

510personai, lai tā turpinātu uzturēties Latvijā arī bez Eiropas

511Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusa, ir dota iespēja iegūt

512cita veida uzturēšanās atļauju.

513Tāpēc Satversmes tiesai jāpārliecinās, vai apstrīdētā norma

514pēc būtības ļauj personai netraucēti īstenot savas tiesības uz

515privātās dzīves neaizskaramību, iegūstot jaunu tiesisko pamatu

516arī turpmāk uzturēties Latvijas teritorijā.

517Satversmes 1. pants noteic, ka Latvija ir neatkarīga

518demokrātiska republika. Satversmes 1. panta tvērumā ietilpst

519no demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas atvasinātais

520tiesiskās paļāvības aizsardzības princips. Tas aizsargā personas

521reiz iegūtās tiesības, proti, persona var paļauties uz to, ka

522tiesības, kas iegūtas saskaņā ar spēkā esošu tiesību aktu,

523noteiktā laikposmā tiks saglabātas un reāli īstenotas (sk.

524Satversmes tiesas 2017. gada 8. marta sprieduma lietā

525Nr. 2016-07-01 16.2. punktu). Tomēr šis princips

526valstij neliedz tiesiskā veidā grozīt pastāvošo regulējumu, ņemot

527vērā tās tiesības, uz kuru saglabāšanu vai īstenošanu personai

528var būt radusies paļāvība. Tiesiskās paļāvības aizsardzības

529princips prasa, lai valsts, mainot normatīvo regulējumu, ievērotu

530saprātīgu līdzsvaru starp personas paļāvību un tām interesēm,

531kuru nodrošināšanas labad regulējums tiek mainīts (sk.

532Satversmes tiesas 2010. gada 6. decembra sprieduma

533lietā Nr. 2010-25-01 4. punktu). Izskatāmajā lietā

534jāņem vērā tas, ka Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas

5358. punkts, uz kura pamata personai bija izsniegta pastāvīgās

536uzturēšanās atļauja, varēja radīt personai tiesisko paļāvību, ka

537tā varēs arī turpmāk uzturēties Latvijā, ievērojot noteiktās

538prasības. Līdz ar to Satversmes tiesai jāpārbauda arī tas, vai,

539uzliekot personai pienākumu iegūt jaunu tiesisko pamatu

540uzturēties Latvijā un paredzot prasības tā iegūšanai, ir

541nodrošināts saprātīgs līdzsvars starp personas tiesisko paļāvību

542un sabiedrības interesēm, kuru labad attiecīgais regulējums tika

543mainīts. Šajā ziņā nozīme ir tam, vai likumdevējs, grozot

544tiesisko regulējumu, ir noteicis saudzējošu pāreju uz jauno

545regulējumu, lai persona varētu iegūt jaunu tiesisko pamatu, kas

546tai ļautu arī turpmāk uzturēties Latvijas teritorijā.

54721.1. Pēc Pirmo grozījumu spēkā stāšanās personai tika

548doti vairāk nekā 11 mēneši, lai tā iesniegtu apliecinājumu

549par valsts valodas prasmes pārbaudes nokārtošanu A2 pakāpē.

550Savukārt ar apstrīdēto normu, kā jau paskaidrots iepriekš, tika

551nodrošināta iespēja kārtot valsts valodas prasmes pārbaudi vismaz

552divas reizes visiem, kuri izrādījuši vēlmi šādu pārbaudi kārtot,

553un attiecīgi pagarināts pastāvīgās uzturēšanās atļaujas derīguma

554termiņš - līdz 2023. gada 31. decembrim vai līdz

555dienai, kad stājas spēkā galīgais nolēmums lietā par Eiropas

556Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusa pieprasīšanu.

557Vēlāk, pieņemot Trešos grozījumus, likumdevējs pārejas

558noteikumus papildināja ar 58.6 un

55958.8 punktu. Minētās tiesību normas nosaka: ja

560persona ir kārtojusi valsts valodas prasmes pārbaudi, ievērojot

561apstrīdētajā normā noteiktās prasības, bet līdz 2023. gada 30.

562novembrim to nav nokārtojusi vai ir konstatēts tas, ka persona

563valsts valodas prasmes pārbaudi nav kārtojusi attaisnojošu

564iemeslu dēļ, tai ir tiesības pieprasīt atļauju uzturēties

565Latvijas Republikā, ko izsniedz uz diviem gadiem. Lai saņemtu

566šādu atļauju, personai jāapņemas atļaujas derīguma laikā apgūt

567valsts valodu. Tādējādi personai faktiski papildus tiek doti vēl

568divi gadi valsts valodas prasmes pārbaudes nokārtošanai A2 pakāpē

569un attiecīgi Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusa

570iegūšanai.

571Centrs norādījis, ka latviešu valodas apguvei A2 pakāpē

572visbiežāk tiek paredzētas 240-300 stundas, ja personai nav

573priekšzināšanu A1 pakāpē. Tomēr, kā to tiesas sēdē norādīja

574Centra pārstāve, lielai daļai personu, uz kurām attiecas

575apstrīdētā norma, valsts valodas zināšanas atbilst vismaz A1

576pakāpei, jo šīs personas ir pastāvīgi dzīvojušas Latvijā.

577Konkrēti valodas apguvei A2 pakāpē visbiežāk noteiktais stundu

578skaits esot 120-150. Turklāt Valsts valodas centrs norādījis, ka

579jau apstrīdētajā normā valsts valodas prasmes pārbaudes

580nokārtošanai noteiktais termiņš ir bijis pietiekams un attiecīgās

581prasības šajā termiņā izpildīt objektīvi ir iespējams pat

582personām bez jebkādām priekšzināšanām.

583Pieteikumu iesniedzēji norādījuši uz apstākļiem, kas var

584ietekmēt personas spējas nokārtot valsts valodas prasmes

585pārbaudi, piemēram, uz vecumu un nepietiekamām datorprasmēm.

586Tomēr jāņem vērā, ka Noteikumos Nr. 157 ir noteikti

587gadījumi, kad persona nekārto valsts valodas prasmes pārbaudi,

588tostarp 7.6. apakšpunktā paredzēts, ka šo pārbaudi nekārto

589persona, kura ir sasniegusi 75 gadu vecumu. Centrs tiesas sēdē

590skaidroja un arī no Noteikumu Nr. 157 anotācijas izriet, ka

591izraudzītais vecuma slieksnis ir balstīts pētījumos. Savukārt

592saskaņā ar Noteikumu Nr. 157 9. punktu pārbaudi ar

593atvieglojumiem kārto personas, kurām ir funkcionēšanas

594ierobežojumi, kas minēti šo noteikumu 2. pielikumā. Kā

595norādījis Centrs, ņemot vērā iespējamību, ka personām rodas

596problēmas ar valodas uzdevumu izpildi datorā, tām tika sniegta

597papildu informācija par to, kur un kā jebkurš var izmēģināt

598latviešu valodas uzdevumu izpildi tiešsaistē. Turklāt uzdevumu

599izpildes veids neesot bijis noteicošais faktors pārbaudes

600sekmīgai nokārtošanai, jo visbiežāk pārbaude netiekot nokārtota

601nepietiekamas rakstītprasmes dēļ, bet rakstītprasmes uzdevumi

602netiekot veikti tiešsaistē. Centra pārstāvis tiesas sēdē

603paskaidroja, ka personām, kurām radušās problēmas ar valsts

604valodas prasmes pārbaudes kārtošanu tiešsaistē, esot sniegts

605tehniskais atbalsts.

606Valodas apguves procesu ietekmē dažādi faktori, arī personas

607vecums, iepriekšējā valodu apguves pieredze, mācīšanās prasmes,

608motivācija un citi apstākļi. Tomēr jāņem vērā, ka Pieteikumu

609iesniedzēji un personas, uz kurām apstrīdētā norma attiecas, ir

610bijušie Latvijas pilsoņi vai nepilsoņi un Latvijā valsts valoda

611ir latviešu valoda. Ņemot to vērā, Satversmes tiesa secina, ka

612likumdevēja paredzētā iespēja valsts valodas prasmes pārbaudi

613kārtot vairākas reizes, kā arī termiņš, kas noteikts valsts

614valodas prasmes pārbaudes nokārtošanai A2 pakāpē, kura neprasa

615neko vairāk kā vienkāršotu saziņu par ikdienišķiem jautājumiem,

616ir samērīgs.

61721.2. Vērtējot prasību par pietiekamiem un regulāriem

618ikmēneša ienākumiem un prasību par nepārtrauktu uzturēšanos

619Latvijas teritorijā, ir jāņem vērā Otrie un Trešie grozījumi.

620Saskaņā ar likuma "Par Eiropas Savienības pastāvīgā

621iedzīvotāja statusu Latvijas Republikā" 1. panta

6222. punktu Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusa

623iegūšanai pietiekamais iztikas nodrošinājums ir regulāri un

624stabili ikmēneša ienākumi vismaz vienas minimālās mēneša darba

625algas apmērā vai personai Latvijas Republikas piešķirta pensija.

626Likumdevējs, ņemot vērā to, ka daļa personu, uz kurām attiecas

627apstrīdētā norma, saņem Krievijas Federācijas pensiju, ir

628pieņēmis Otros grozījumus un Imigrācijas likuma pārejas

629noteikumus papildinājis ar 58.3 punktu, kas

630noteic, ka pietiekams iztikas nodrošinājums ir personai piešķirta

631pensija, arī Krievijas Federācijas piešķirta pensija.

632Ja personai nav nepieciešamo finanšu līdzekļu - stabilu

633ikmēneša ienākumu vismaz vienas minimālās mēneša darba algas

634apmērā - vai nav piešķirta pensija vai ja persona nevar izpildīt

635likumā "Par Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu

636Latvijas Republikā" noteikto nepārtrauktas uzturēšanās

637prasību, uz to ir attiecināms Imigrācijas likuma pārejas

638noteikumu 58.5 punkts. Proti, ja persona ir

639nokārtojusi valsts valodas prasmes pārbaudi, bet Eiropas

640Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu nevar saņemt vai nu

641tādēļ, ka ir pārsniegts prombūtnei no Latvijas Republikas

642atvēlētais termiņš, vai arī finanšu līdzekļu nepietiekamības dēļ,

643tai ir tiesības pieprasīt jaunu pastāvīgās uzturēšanās atļauju,

644pamatojoties uz šā likuma 24. panta pirmās daļas 7. punktu.

645Šādā gadījumā par pietiekamiem finanšu līdzekļiem saskaņā ar

646Imigrācijas likuma pārejas noteikumu 58.10 punktu

647ir uzskatāmi personas rīcībā faktiski esošie iztikas līdzekļi.

648Tāpat ir jāņem vērā arī Ministru kabineta 2017. gada

64925. aprīļa noteikumu Nr. 225 "Noteikumi par

650ārzemniekam nepieciešamo finanšu līdzekļu apmēru un finanšu

651līdzekļu esības konstatēšanu" 3. punkts, kas noteic, ka

652finanšu līdzekļu pietiekamību nosaka, individuāli vērtējot katru

653situāciju. Turklāt, kā to tiesas sēdē skaidroja Pārvalde, netiek

654prasīts, lai tie noteikti būtu pašas personas finanšu līdzekļi,

655bet to pietiekamība tiek vērtēta plašāk, ņemot vērā, piemēram,

656arī attiecīgās personas ģimenes locekļu finanšu līdzekļus.

657Savukārt Imigrācijas likuma prasība par nepārtrauktu

658uzturēšanos Latvijas teritorijā bija spēkā jau pirms apstrīdētās

659normas spēkā stāšanās. Proti, saskaņā ar Imigrācijas likuma

660pārejas noteikumu 58.10 punkta

6611. apakšpunktu, izskatot Krievijas Federācijas pilsoņa

662pieteikumu pastāvīgās uzturēšanās atļaujas saņemšanai, ir

663jākonstatē, ka nav iestājies neviens no šā likuma 36. panta

664pirmajā daļā minētajiem nosacījumiem, savukārt saskaņā ar

66536. panta pirmās daļas 4. punktu ir jākonstatē, ka

666ārzemnieks neuzturas ārpus Latvijas Republikas vairāk par 12

667mēnešiem nepārtraukti. Kā norādījusi Pārvalde, šāda prasība uz

668Pieteikumu iesniedzējiem attiecās jau tad, kad viņiem izsniegtā

669pastāvīgās uzturēšanās atļauja vēl bija spēkā. Proti, saskaņā ar

670Imigrācijas likuma 36. panta pirmās daļas 4. punktu un

671trešo daļu arī iepriekš personai pastāvīgās uzturēšanās atļauja

672varēja tikt anulēta, ja tā neievēroja nepārtrauktas uzturēšanās

673prasību, proti, ja persona uzturējās ārpus Latvijas Republikas

674ilgāk par 12 mēnešiem nepārtraukti.

675Ņemot vērā iepriekš minēto, secināms, ka tiesiskais

676regulējums, kas attiecas uz prasību par pietiekamiem un

677regulāriem ikmēneša ienākumiem un prasību par nepārtrauktu

678uzturēšanos Latvijā, ir veidots tādējādi, lai nepadarītu šo

679prasību izpildi par nesamērīgu apgrūtinājumu.

680Satversmes tiesa atzīst, ka no izsniegtās pastāvīgās

681uzturēšanās atļaujas spēka zaudēšanas var izrietēt nelabvēlīgas

682sekas. Ja persona Imigrācijas likuma pārejas noteikumu

68358. punktā minētajos termiņos nav kārtojusi valsts valodas

684prasmes pārbaudi un nav pieteikusies citas uzturēšanās atļaujas

685saņemšanai, tad attiecībā uz to saskaņā ar Imigrācijas likuma

68641. panta pirmo daļu var tikt izdots izbraukšanas rīkojums

687vai secīgi saskaņā ar 46. panta otro daļu lēmums par

688ārzemnieka piespiedu izraidīšanu. Tomēr jāņem vērā: tas, ka

689persona neko nedara savā labā, bet samierinās ar tiesību normās

690paredzētajām sekām, liecina par to, ka šī persona nav sevišķi

691ieinteresēta savu pamattiesību aizsargāšanā

692(sal. sk. Satversmes tiesas 2002. gada

69326. novembra sprieduma lietā Nr. 2002-09-01 secinājumu

694daļas 1. punktu). Tātad, ja personai ir svarīga savas

695privātās dzīves aizsardzība un attiecīgi tā vēlas saglabāt valstī

696izveidojušās sociālās saiknes, bet pat nemēģina kārtot valsts

697valodas prasmes pārbaudi, tad šai personai izsniegtās pastāvīgās

698uzturēšanās atļaujas anulēšanu un iespējamo šīs personas

699izraidīšanu nevar uzskatīt par nesamērīgu pasākumu.

700Līdz ar to jāatzīst, ka apstrīdētā norma, ja tā tiek skatīta

701sistēmiski, kopsakarā ar citām tiesību normām, dod personai reālu

702iespēju iegūt jaunu tiesisko pamatu arī turpmāk uzturēties

703Latvijas teritorijā. Tāpat ir nodrošināta saudzējoša pāreja uz

704jauno regulējumu un ievērots tiesiskās paļāvības aizsardzības

705princips. Likumdevējs ir paredzējis motivētai personai pietiekamu

706laiku valsts valodas prasmes pārbaudes nokārtošanai. Apstrīdētā

707norma nepadara bargākas prasības par nepārtrauktu uzturēšanos un

708pietiekamiem finanšu līdzekļiem, kuras attiecas uz personām, kam

709nepieciešams iegūt jaunu tiesisko pamatu uzturēties Latvijā.

710Tādējādi labums, ko sabiedrība iegūst no apstrīdētajā normā

711ietvertā ierobežojuma, kas vērsts uz valsts drošības un valsts

712valodas stiprināšanu, ir lielāks par personas tiesībām un

713likumiskajām interesēm nodarīto kaitējumu.

714Tātad apstrīdētajā normā ietvertais

715personas pamattiesību ierobežojums ir samērīgs un apstrīdētā

716norma atbilst Satversmes 1. un 96. pantam.

71722. Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētā norma

718neatbilstot arī Satversmes 91. panta pirmajā teikumā

719ietvertajam tiesiskās vienlīdzības principam. Pieteikumu

720iesniedzēji - Krievijas Federācijas pilsoņi - tiekot nostādīti

721nevienlīdzīgā situācijā ar visiem citiem bijušajiem Latvijas

722pilsoņiem un nepilsoņiem, kuri kļuvuši par citu valstu pilsoņiem

723un ieguvuši pastāvīgās uzturēšanās atļauju saskaņā ar Imigrācijas

724likuma 24. panta pirmās daļas 8. punktu. Atšķirīgā

725attieksme neesot noteikta ar pienācīgā kārtībā pieņemtu tiesību

726normu, kā arī tai neesot objektīva un saprātīga pamata. Saeima

727neesot salīdzinoši vērtējusi attieksmi pret Krievijas Federācijas

728pilsoņiem, kuri pastāvīgās uzturēšanās atļauju ieguvuši uz

729Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas 8. punkta

730pamata, un pret tiem Krievijas Federācijas pilsoņiem, kuri

731pastāvīgās uzturēšanās atļauju ieguvuši saskaņā ar spēku

732zaudējušo Ārvalstnieku likumu.

733Satversmes 91. panta pirmais teikums nosaka: "Visi

734cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas

735priekšā."

736Lai vērtētu, vai apstrīdētā norma atbilst Satversmes

73791. panta pirmā teikuma tvērumā ietilpstošajam tiesiskās

738vienlīdzības principam, Satversmes tiesai jānoskaidro:

7391) vai un kuras personas (personu grupas) atrodas vienādos un

740pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos;

7412) vai apstrīdētā norma paredz vienādu vai atšķirīgu attieksmi

742pret šīm personām (personu grupām);

7433) vai šāda attieksme ir noteikta ar pienācīgā kārtībā

744pieņemtu likumu;

7454) vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats,

746proti, vai tai ir leģitīms mērķis un vai ir ievērots samērīguma

747princips (sk., piemēram, Satversmes tiesas

7482018. gada 29. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-28-0306

74911. punktu).

75022.1. Satversmes tiesa visupirms vērtēs to, vai

751apstrīdētā norma paredz nepamatoti atšķirīgu attieksmi pret

752Krievijas Federācijas pilsoņiem salīdzinājumā ar visiem citiem

753bijušajiem Latvijas pilsoņiem un nepilsoņiem, kuri kļuvuši par

754citu valstu pilsoņiem un pastāvīgās uzturēšanās atļauju ieguvuši

755saskaņā ar Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas 8.

756punktu.

757Satversmes tiesa ir atzinusi: lai noteiktu, vai un kuras

758personu grupas atrodas pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos

759apstākļos, nepieciešams atrast galveno šīs grupas vienojošo

760pazīmi. Turklāt Satversmes tiesai ir jāvērtē arī tas, vai

761nepastāv kādi būtiski apsvērumi, kas norāda, ka šādas personu

762grupas neatrodas savstarpēji salīdzināmos apstākļos

763(sk. Satversmes tiesas 2022. gada 23. maija

764sprieduma lietā Nr. 2021-18-01 32. punktu).

765Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka visiem ārzemniekiem

766izsniegtās pastāvīgās uzturēšanās atļaujas esot vienādas un pēc

767pastāvīgās uzturēšanās atļaujas izsniegšanas visiem ārzemniekiem

768tiekot piemēroti līdzīgi noteikumi par šīs atļaujas reģistrācijas

769atteikumu vai atļaujas anulēšanu. Līdz ar to visi ārzemnieki, kas

770pastāvīgās uzturēšanās atļauju saņēmuši uz Imigrācijas likuma

77124. panta pirmās daļas 8. punkta pamata, atrodoties

772salīdzināmos apstākļos. Savukārt Saeima norāda, ka apstrīdētās

773normas kontekstā Krievijas Federācijas pilsoņi neatrodas vienādos

774un salīdzināmos apstākļos ar citiem ārzemniekiem, jo Krievijas

775Federācijas pilsoņiem izsniegto uzturēšanās atļauju skaits

776veidojot absolūto vairākumu no visām Imigrācijas likuma

77724. panta pirmās daļas 8. punktā noteiktajā kārtībā

778izsniegtajām pastāvīgās uzturēšanās atļaujām. Apstāklis, kas

779norāda uz to, ka Krievijas Federācijas pilsoņi neatrodas

780salīdzināmos apstākļos ar citiem ārzemniekiem, esot karš, ko

781Krievijas Federācija izvērsusi Ukrainā.

782Satversmes tiesa jau iepriekš šajā spriedumā ir skaidrojusi,

783kāda mērķa dēļ apstrīdētā norma un tajā ietvertās prasības tiek

784attiecinātas tieši uz Krievijas Federācijas pilsoņiem. Proti,

785apstrīdētās normas pieņemšana bija saistīta ar Krievijas

786Federācijas uzsākto karu Ukrainā un attiecīgi iespējamiem

787Latvijas valsts drošības riskiem. Tādējādi Satversmes tiesai nav

788pamata secināt, ka Krievijas Federācijas pilsoņi atrastos

789vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos ar

790visiem citiem ārzemniekiem, kas ieguvuši pastāvīgās uzturēšanās

791atļauju uz Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas

7928. punkta pamata. Proti, citu ārzemnieku pilsonības valstis

793neatrodas Latvijai kaimiņos, nav uzsākušas karadarbību savās

794kaimiņvalstīs un vēsturiski nav apdraudējušas Latvijas valsts

795drošību.

796Tādējādi Krievijas Federācijas pilsoņi atrodas atšķirīgos un

797nesalīdzināmos apstākļos ar citiem ārzemniekiem, kas pastāvīgās

798uzturēšanās atļauju ieguvuši uz Imigrācijas likuma 24. panta

799pirmās daļas 8. punkta pamata. Atbilstoši apstrīdētajai

800normai tikai Krievijas Federācijas pilsoņiem, kas pastāvīgās

801uzturēšanās atļauju ir saņēmuši saskaņā ar Imigrācijas likuma

80224. panta pirmās daļas 8. punktu, tā pēc noteikta

803termiņa zaudē spēku. Tādēļ arī attieksme pret atšķirīgos un

804nesalīdzināmos apstākļos esošām personām ir atšķirīga.

80522.2. Satversmes tiesai vēl jāvērtē arī tas, vai

806apstrīdētā norma paredz nepamatoti atšķirīgu attieksmi pret

807Krievijas Federācijas pilsoņiem, kuri pastāvīgās uzturēšanās

808atļauju ieguvuši uz Imigrācijas likuma 24. panta pirmās

809daļas 8. punkta pamata, un tiem Krievijas Federācijas

810pilsoņiem, kuri pastāvīgās uzturēšanās atļauju ieguvuši uz

811Ārvalstnieku likuma 23.1 panta pirmās daļas

812pamata.

81322.2.1. Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka neesot

814saskatāmas nekādas atšķirības starp minētajām Krievijas

815Federācijas pilsoņu grupām, proti, visas šīs personas atrodoties

816vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos

817apstākļos.

818Savukārt Saeima norāda, ka abas minētās personu grupas

819neatrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos

820apstākļos, jo pastāvīgās uzturēšanās atļaujas iegūšanas kritēriji

821bijuši atšķirīgi.

822Ārvalstnieku likuma 23.1 panta pirmā daļa

823noteica, ka pastāvīgās uzturēšanās atļauju var saņemt tie

824ārvalstnieki, kuri 1992. gada 1. jūlijā bija bez

825termiņa ierobežojuma pierakstīti Latvijas Republikā, ja viņi arī

826pastāvīgās uzturēšanās atļaujas pieprasīšanas brīdī bija bez

827termiņa ierobežojuma pierakstīti Latvijas Republikā un bija

828reģistrēti Iedzīvotāju reģistrā. Savukārt Imigrācijas likuma

82924. panta pirmās daļas 8. punkts tiesības saņemt

830pastāvīgās uzturēšanās atļauju paredzēja tikai tiem Latvijas

831Republikā dzīvojošiem ārzemniekiem, kuri pirms citas valsts

832pilsonības iegūšanas bijuši Latvijas pilsoņi vai Latvijas

833nepilsoņi.

834Saskaņā ar Pārvaldes sniegto informāciju pastāvīgās

835uzturēšanās atļauju uz Ārvalstnieku likuma

83623.1 panta pirmās daļas pamata saņēma 1262

837personas, kas pirms Krievijas Federācijas pilsonības iegūšanas

838bija Latvijas nepilsoņi, kā arī 37 personas, kas pirms Krievijas

839Federācijas pilsonības iegūšanas bija Latvijas pilsoņi. Tādējādi

840gan starp personām, kas pastāvīgās uzturēšanās atļauju ieguvušas

841uz Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas 8. punkta

842pamata, gan arī starp personām, kas to ieguvušas uz Ārvalstnieku

843likuma 23.1 panta pirmās daļas pamata, ir

844personas, kas kļuvušas par Krievijas Federācijas pilsoņiem un

845pirms šīs valsts pilsonības iegūšanas bijušas Latvijas pilsoņi

846vai nepilsoņi.

847Abām personu grupām bija jāievēro līdzīgi noteikumi par

848pastāvīgās uzturēšanās atļaujas pieprasīšanu, kuri paredzēja

849noteikta parauga anketas aizpildīšanu, kā arī fotogrāfijas

850iesniegšanu, valsts nodevas samaksāšanu un derīga ceļošanas

851dokumenta uzrādīšanu. Tāpat attiecībā uz abām personu grupām

852tiesību normās bija noteikta atvieglota pastāvīgās uzturēšanās

853atļaujas iegūšanas kārtība. Proti, abos gadījumos nebija noteikts

854pienākums, piemēram, pierādīt valsts valodas apguvi konkrētā

855līmenī. Vienīgā atšķirība bija tā, ka Ārvalstnieku likuma

85623.1 panta pirmā daļa kā pastāvīgās uzturēšanās

857atļaujas izsniegšanas priekšnoteikumu paredzēja personas

858pierakstu Latvijā. Tomēr pieraksta institūts beidza pastāvēt,

859stājoties spēkā Dzīvesvietas deklarēšanas likumam.

860Līdz ar to izskatāmās lietas

861ietvaros vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos

862apstākļos atrodas visi Krievijas Federācijas pilsoņi, kas ir

863bijušie Latvijas pilsoņi vai nepilsoņi un pastāvīgās uzturēšanās

864atļauju ieguvuši uz Imigrācijas likuma 24. panta pirmās

865daļas 8. punkta vai Ārvalstnieku likuma

86623.1 panta pirmās daļas pamata.

86722.2.2. Atbilstoši apstrīdētajai normai tikai tiem

868Krievijas Federācijas pilsoņiem, kas pastāvīgās uzturēšanās

869atļauju saņēmuši saskaņā ar Imigrācijas likuma 24. panta

870pirmās daļas 8. punktu, šī atļauja pēc noteiktā termiņa

871zaudē spēku. Tiesas sēdē arī Pārvalde skaidroja, ka Krievijas

872Federācijas pilsoņiem, kuriem pastāvīgā uzturēšanās atļauja

873izsniegta, pamatojoties uz Ārvalstnieku likuma

87423.1 panta pirmo daļu, šī atļauja spēku nezaudē.

875Attiecīgi šīm personām nav jāiegūst jauns tiesiskais pamats, lai

876tās turpinātu uzturēties Latvijā.

877Līdz ar to apstrīdētā norma paredz

878atšķirīgu attieksmi pret personu grupām, kas atrodas vienādos un

879pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos.

88022.2.3. Satversmes tiesa, jau izvērtējot

881apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 1. un

88296. pantam, atzina, ka apstrīdētajā normā ietvertais

883pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā

884pieņemtu tiesību normu. Tāpēc secīgi Satversmes tiesai ir

885jāpārliecinās par to, vai ar apstrīdēto normu paredzētajai

886atšķirīgajai attieksmei ir leģitīms mērķis.

887Kā jau tika secināts iepriekš, apstrīdētā norma ir vērsta uz

888valsts drošības un valsts valodas aizsardzību. Tomēr Satversmes

889tiesa norāda, ka valsts valodas aizsardzības aspektā apstrīdētajā

890normā ietvertajai atšķirīgajai attieksmei nav leģitīma mērķa.

891Proti, ciktāl apstrīdētā norma ir vērsta uz to, lai pēc iespējas

892lielāka Latvijas sabiedrības daļa spētu komunicēt valsts valodā

893pamata līmenī, nav saskatāms pamats tam, lai šādu pašu prasību

894neattiecinātu arī uz tiem Krievijas Federācijas pilsoņiem, kuri

895pastāvīgās uzturēšanās atļauju ieguvuši uz Ārvalstnieku likuma

89623.1 panta pirmās daļas pamata.

897Tomēr valsts drošības aspektā jāņem vērā arī tas, ka tādu

898Krievijas Federācijas pilsoņu, kuri pastāvīgās uzturēšanās

899atļauju ieguvuši uz Imigrācijas likuma 24. panta pirmās

900daļas 8. punkta pamata, ir daudz vairāk nekā to Krievijas

901Federācijas pilsoņu, kuri pastāvīgās uzturēšanās atļauju ieguvuši

902uz Ārvalstnieku likuma 23.1 panta pirmās daļas

903pamata. Kā tiesas sēdē norādīja Saeimas pārstāvis, uz Imigrācijas

904likuma 24. panta pirmās daļas 8. punkta pamata pastāvīgās

905uzturēšanās atļauju ieguvušas 25 216 personas. Savukārt to

906personu skaits, kuras pirms Krievijas Federācijas pilsonības

907iegūšanas bijušas Latvijas pilsoņi vai nepilsoņi un pastāvīgās

908uzturēšanās atļauju ieguvušas uz Ārvalstnieku likuma

90923.1 panta pirmās daļas pamata, ir 1299.

910Tā kā likumdevējs ir konstatējis, ka Krievijas Federācijas

911pilsonība ir saistīta ar valsts drošības apdraudējumu un tāpēc,

912ņemot vērā šo potenciālo apdraudējumu, pēc iespējas ātrāk ir

913jāveic Latvijā dzīvojošo Krievijas Federācijas pilsoņu

914individuāls izvērtējums, Satversmes tiesa secina, ka jauno

915prasību attiecināšana tieši uz lielāko Latvijā dzīvojošo

916Krievijas Federācijas pilsoņu grupu ir loģiska un vērsta uz

917sabiedrības drošības aizsardzību.

918Tādējādi apstrīdētajā normā

919ietvertajai atšķirīgajai attieksmei ir leģitīms mērķis.

92022.2.4. Vērtējot to, vai likumdevējs, ar

921apstrīdēto normu nosakot atšķirīgu attieksmi, ir ievērojis

922samērīguma principu, jāņem vērā likumdevēja plašā rīcības brīvība

923imigrācijas jomā, tostarp imigrācijas regulējuma grozīšanā, jo

924īpaši gadījumā, kad jāreaģē uz iespējamu valsts drošības

925apdraudējumu. Likumdevējs ir tiesīgs sabiedrības drošības

926aizsardzības labad izvērtēt potenciālā drošības apdraudējuma

927pakāpi un attiecīgi lemt par pamattiesību ierobežojumu

928noteikšanu. Tomēr Satversmes tiesai jāpārliecinās, vai

929likumdevējs, nosakot atšķirīgu attieksmi pret vienādos un

930salīdzināmos apstākļos esošām personu grupām, nav pārkāpis tam

931piešķirtās rīcības brīvības robežas (sal. sk. Satversmes

932tiesas 2009. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr.

9332009-08-01 21. punktu). Proti, Satversmes tiesai ir

934jāpārliecinās par to, vai likumdevējs, rīkojoties savas plašās

935rīcības brīvības robežās, apstrīdētajā normā ietverto atšķirīgo

936attieksmi ir balstījis objektīvos un saprātīgos apsvērumos,

937tostarp nav pārkāpis patvaļas aizlieguma principu.

938Uzsākot Latvijas pilsoņu kopuma apzināšanu, Augstākā padome

9391991. gada 15. oktobra lēmumā "Par

940Latvijas Republikas pilsoņu tiesību atjaunošanu un

941naturalizācijas pamatnoteikumiem" noteica,

942ka personas, kuras pieder pie Latvijas Republikas

943pilsoņu kopuma un kurām bija Latvijas Republikas pilsonība

9441940. gada 17. jūnijā, un šo personu pēcnācēji, kas šā

945lēmuma spēkā stāšanās brīdī dzīvo Latvijas Republikā, reģistrējas

946līdz 1992. gada 1. jūlijam. Līdz minētajam datumam bija

947jāreģistrējas arī citām personām, kas šā lēmuma spēkā stāšanās

948brīdī dzīvoja un bija pastāvīgi pierakstītas Latvijā. Tādējādi

949pēc 1992. gada 1. jūlija bija iespējams apzināt ne

950tikai Latvijas pilsoņu kopumu, bet arī citas Latvijā dzīvojošas

951personas, tostarp Latvijā dzīvojošus ārzemniekus. Minētais norāda

952uz to, ka Ārvalstnieku likuma 23.1 panta pirmās

953daļas mērķis bija noregulēt pēc Latvijas Republikas neatkarības

954atjaunošanas izveidojušos faktisko situāciju, proti, Latvijā

955atradās vairāki tūkstoši tādu personu, kuras bija pierakstītas un

956pastāvīgi šeit dzīvoja, bet bija citas valsts pilsoņi.

957Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas 8. punktā

958ietvertais galvenais pastāvīgās uzturēšanās atļaujas izsniegšanas

959kritērijs bija personas iepriekšējais tiesiskais statuss -

960persona ir bijusi Latvijas pilsonis vai nepilsonis, bet pēc tam

961ieguvusi citas valsts pilsonību. Proti, šīs normas mērķis bija

962ļaut atvieglotā kārtībā salīdzinājumā ar citiem Imigrācijas

963likumā noteiktajiem tiesiskajiem pamatiem saņemt uzturēšanās

964atļauju tieši bijušajiem Latvijas pilsoņiem un nepilsoņiem

965neatkarīgi no tā, cik ilgi viņi uzturējušies Latvijā. Radīt

966atvieglotu regulējumu pastāvīgās uzturēšanās atļaujas iegūšanai

967tieši tām personām, kuras bijušas Latvijas pilsoņi vai nepilsoņi,

968- bija likumdevēja apzināta izšķiršanās. Tā norāda uz likumdevēja

969gribu noteikt šai konkrētajai personu grupai zināmus

970atvieglojumus, neattiecinot uz to tādas prasības, kādas tiek

971attiecinātas uz citiem ārzemniekiem, kuri nav bijušie Latvijas

972pilsoņi vai nepilsoņi. Savukārt Ārvalstnieku likuma

97323.1 panta pirmajai daļai nebija mērķa radīt

974atvieglotu kārtību pastāvīgās uzturēšanās atļaujas iegūšanai

975tieši bijušajiem Latvijas pilsoņiem vai nepilsoņiem, jo minētā

976tiesību norma neizcēla šīs personas kā īpašu grupu un vienlīdz

977attiecās uz visiem ārzemniekiem.

978Līdz ar to Ārvalstnieku likuma 23.1 panta

979pirmās daļas un Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas

9808. punkta mērķi ir bijuši atšķirīgi. Vienā gadījumā

981izšķirošais bija tas apstāklis, ka pēc neatkarības atjaunošanas

982radās nepieciešamība noregulēt personu tiesisko statusu, savukārt

983otrajā gadījumā - tas, ka attiecīgās personas pirms Krievijas

984Federācijas pilsonības iegūšanas bijušas Latvijas pilsoņi vai

985nepilsoņi, un tieši šā iemesla dēļ likumdevējs attiecībā uz šīm

986personām izšķīrās par atvieglotas kārtības paredzēšanu pastāvīgās

987uzturēšanās atļaujas iegūšanai.

988Papildus Satversmes tiesa atzīst - un tas izriet arī no

989apstrīdētās normas izstrādes materiāliem, proti, Saeimas

990Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas

9912023. gada 4. aprīļa sēdes protokola -, ka Krievijas

992Federācijas pilsoņiem, kuri pastāvīgās uzturēšanās atļauju

993ieguvuši uz Ārvalstnieku likuma 23.1 panta pirmās

994daļas pamata, Pārvalde bija izsūtījusi informāciju, ka viņiem

995izsniegtā pastāvīgās uzturēšanās atļauja paliek spēkā. Tādējādi

996likumdevējs bija apzinājies un ņēmis vērā to, ka ir divas

997Krievijas Federācijas pilsoņu grupas, no kurām viena ir

998informēta, ka uz to jaunais tiesiskais regulējums neattiecas, un

999apzināti izvēlējies apstrīdēto normu attiecināt tikai uz otru

1000Krievijas Federācijas pilsoņu grupu.

1001Satversmes tiesa ņem vērā, ka lielāko daļu no pastāvīgās

1002uzturēšanās atļauju atvieglotā kārtībā ieguvušajām personām veido

1003tieši tās personas, kuras šo atļauju ieguvušas uz Imigrācijas

1004likuma 24. panta pirmās daļas 8. punkta pamata. Tāpat

1005ir svarīgi tas, ka konkrētajā brīdī likumdevējs bija vēlējies šīm

1006personām paredzēt atvieglotu kārtību tieši tāpēc, ka tās ir

1007bijušie Latvijas pilsoņi vai nepilsoņi. Likumdevējs savas rīcības

1008brīvības robežās - un imigrācijas jomā šī rīcības brīvība ir

1009plaša - ir tiesīgs atkārtoti izvērtēt, vai šāda īpaši labvēlīga

1010attieksme, kas rezultējas konkrētos atvieglojumos, ir

1011saglabājama.

1012Līdz ar to secināms, ka likumdevējam, baudot plašu rīcības

1013brīvību un konstatējot iespējamo valsts drošības apdraudējumu,

1014bija tiesības apsvērt, kura personu grupa jauna iespēju

1015uzturēties Latvijā garantējoša tiesiskā pamata iegūšanas procesā

1016tiks izvērtēta visupirms. Tātad par objektīvu un saprātīgu

1017uzskatāms tāds risinājums, ka konkrētais pamattiesību

1018ierobežojums ir attiecināts uz to personu grupu, kura ir

1019ievērojami lielāka par otru grupu un kurā ietilpstošās personas

1020pastāvīgās uzturēšanās atļauju varēja iegūt atvieglotā kārtībā

1021tikai tāpēc vien, ka ir bijušie Latvijas pilsoņi vai

1022nepilsoņi.

1023Tādējādi likumdevējs nav rīkojies patvaļīgi un apstrīdētajā

1024normā paredzētajai atšķirīgajai attieksmei pret vienādos

1025un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos esošām

1026personu grupām ir objektīvs un saprātīgs pamats.

1027Līdz ar to apstrīdētā norma atbilst

1028Satversmes 91. panta pirmajam teikumam.

102923. Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka apstrīdētā

1030norma neparedzot katra potenciālās izraidīšanas gadījuma

1031individuālu vērtēšanu un līdz ar to atbilstot Konvencijas

10324. protokola 4. pantā ietvertajam kolektīvās

1033ārvalstnieku izraidīšanas jēdzienam. Konvencijas

10344. protokola 4. pants nosaka: "Kolektīvā

1035ārvalstnieku izraidīšana ir aizliegta."

1036Satversmes tiesa ir norādījusi: ja pieteikumā ir ietverts

1037prasījums vērtēt apstrīdētās normas atbilstību Latvijas

1038noslēgtajiem starptautiskajiem līgumiem, kuri nav pretrunā ar

1039Satversmi, Satversmes tiesai ir jāgūst apstiprinājums tam, kādēļ

1040apstrīdētās normas atbilstība starptautisko tiesību normai ir

1041vērtējama atsevišķi no Satversmes normas. Proti, ir jākonstatē,

1042ka starptautisko tiesību norma paredz plašāku, no Satversmes

1043atšķirīgu, pamattiesību aizsardzības apjomu

1044(sal. sk., piemēram, Satversmes tiesas

10452019. gada 7. novembra sprieduma lietā

1046Nr. 2018-25-01 17. punktu un 2019. gada

10475. decembra sprieduma lietā Nr. 2019-01-01

104816.3.1. punktu). Tādējādi arī izskatāmajā lietā

1049Satversmes tiesai visupirms jāpārliecinās, vai tai ir pamats

1050atsevišķi vērtēt apstrīdētās normas atbilstību Konvencijas

10514. protokola 4. pantam.

105223.1. Eiropas Cilvēktiesību tiesa skaidrojusi, ka

1053Konvencijas 4. protokola 4. panta galvenais mērķis ir

1054nepieļaut to, ka valsts izraida no savas teritorijas noteiktu

1055skaitu ārvalstnieku, nepārbaudot viņu personīgos apstākļus un

1056tādējādi nedodot viņiem iespēju izklāstīt savus argumentus par

1057attiecīgo valsts rīcību (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas

1058Lielās palātas 2012. gada 23. februāra sprieduma lietā

1059"Hirsi Jamaa and Others v. Italy", pieteikums

1060Nr. 27765/09, 177. punktu). Kolektīvā izraidīšana

1061ir jebkāds pasākums, kas liek ārvalstniekiem kā konkrētai grupai

1062pamest valsti, izņemot gadījumus, kad pirms šādu pasākumu

1063veikšanas tiek pamatoti un objektīvi izvērtēta katra konkrētā pie

1064attiecīgās grupas piederošā ārvalstnieka individuālā situācija

1065(sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas

10662016. gada 15. decembra sprieduma lietā "Khlaifia

1067and Others v. Italy", pieteikums Nr. 16483/12,

1068237. punktu).

1069Satversmes 97. pants attiecas uz Latvijas teritorijā

1070likumīgi dzīvojošas personas pārvietošanās brīvību. Tiklīdz

1071personas uzturēšanās valsts teritorijā vairs nav tiesiska, šai

1072personai vairs nav tiesību atsaukties uz tiesībām brīvi

1073pārvietoties un izvēlēties dzīvesvietu šajā teritorijā

1074(sk. Eiropas Padomes "Guide on Article 2 of Protocol

1075No. 4 to the European Convention on Human Rights"

107635. punktu. Pieejams: echr.coe.int). Līdz ar to

1077secināms, ka Satversmes 97. pants neattiecas uz tādiem

1078gadījumiem, kad personai iepriekš izsniegtā pastāvīgās

1079uzturēšanās atļauja ir zaudējusi spēku un attiecīgi šai personai

1080vairs nav tiesiska pamata uzturēties Latvijas teritorijā.

1081Savukārt Satversmes 98. pants attiecas uz ikvienas personas

1082tiesībām izbraukt no Latvijas, personas, kurai ir Latvijas pase,

1083tiesībām atgriezties Latvijā un Latvijas pilsoņa tiesībām netikt

1084izdotam ārvalstīm. Imigrācijas likuma 1. panta

10851. punkts noteic, ka ārzemnieks ir persona, kura nav

1086Latvijas pilsonis vai Latvijas nepilsonis. Tā kā Pieteikumu

1087iesniedzēju argumenti nav saistīti ar viņu tiesībām izbraukt no

1088Latvijas un viņi ir ārzemnieki, arī šī Satversmes norma uz

1089Pieteikumu iesniedzēju situāciju neattiecas.

1090Līdz ar to secināms, ka nedz Satversmes 97., nedz