11. pants

Pieaicinātā persona - Dr. iur.

Andrejs Judins - norāda, ka apstrīdētajā regulējumā

ietvertais ierobežojums ir samērīgs un attaisnojams arī bez

konkrētās lietas apstākļu izvērtēšanas vienīgi tādā gadījumā, kad

persona ir sodīta par tīšu noziegumu, kas saistīts ar vardarbību,

vardarbības piedraudējumu vai vērsts pret tikumību un

dzimumneaizskaramību. Pārējos gadījumos personai vajadzētu būt

nodrošinātai iespējai lūgt tās individuālu izvērtēšanu un atļauju

strādāt par pedagogu.

11.1. Pirmskara periodā Latvijā pedagoga amats

ierobežojumu ziņā esot bijis pielīdzināts ierēdņa amatam. Šobrīd

ierobežojumus ierēdņa amata pretendentiem nosakot Valsts

civildienesta likums, kas paredzot, ka uz ierēdņa amatu var

pretendēt persona, kura nav sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu

vai ir reabilitēta vai kurai sodāmība ir noņemta vai dzēsta.

Tādējādi, lai gan ierēdņa un pedagoga amati vēsturiski bijuši

salīdzināmi, šobrīd likumdevējs ierēdņiem noteicis mazāk stingrus

ierobežojumus nekā skolotājiem.

Iepriekš spēkā bijušais Izglītības likums neesot ierobežojis

sodītu personu iespēju strādāt par pedagogu. Attiecīgais

ierobežojums esot noteikts ar 1998. gada 29. oktobrī pieņemto

Izglītības likumu.

11.2. Apstrīdētais regulējums neatkarīgi no sodāmības

noņemšanas vai dzēšanas uz mūžu aizliedzot strādāt par pedagogu

personām, kuras sodītas par smagiem vai sevišķi smagiem

noziegumiem.

Sodāmība esot tiesiskās sekas, ko personai rada tās atzīšana

par vainīgu noziedzīgā nodarījumā un soda piemērošana par šo

nodarījumu. Tā izpaužoties virknē ierobežojumu un aizliegumu un

vērtējama kā notiesātajai personai nelabvēlīgas tiesiskas sekas.

Ierobežojumu un aizliegumu apjomu un ilgumu nosakot ne vien

Krimināllikums, bet arī vairāki citi likumi, kas regulē ar

krimināltiesībām nesaistītas tiesiskās attiecības. Viens no

šādiem ierobežojumiem esot arī apstrīdētajā regulējumā noteiktais

aizliegums strādāt par pedagogu.

Ar sodāmības dzēšanu krimināltiesībās esot saprotama

automātiska sodāmības izbeigšanās pēc Krimināllikuma 63. panta

trešajā daļā paredzētā laika posma beigām. Savukārt sodāmības

noņemšana nozīmējot ar sodāmību saistīto krimināltiesisko seku

izbeigšanos pirms tā brīža, kad sodāmība būtu automātiski dzēsta.

Sodāmības noņemšanas vai dzēšanas rezultātā persona, kura sodīta

par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, esot atzīstama par

nesodītu. Tomēr no Krimināllikuma 63. panta devītās daļas

izrietot tas, ka sodāmības dzēšana un noņemšana anulē tikai visas

izdarītā noziedzīgā nodarījuma krimināltiesiskās sekas. Ārpus

krimināltiesībām pastāvošajās attiecībās sodāmības noņemšana vai

dzēšana ne vienmēr nozīmējot ar sodāmību saistīto personai

nelabvēlīgo tiesisko seku izbeigšanos.

11.3. Apstrīdētais regulējums attiecoties uz personām,

kuras izdarījušas tīšus smagus un sevišķi smagus noziegumus.

Šobrīd Krimināllikuma sevišķajā daļā esot 200 panti, kuros

paredzēta atbildība par tīšiem smagiem un sevišķi smagiem

noziegumiem, bet kopējais uz minētajiem noziegumiem attiecināmo

pantu dispozīciju skaits esot 322. Starp attiecīgajiem

noziegumiem esot daudz tādu, kuru kaitīgums ir acīmredzams, tādēļ

aizliegums to izdarītājiem strādāt par pedagogu esot

samērīgs.

Tomēr esot arī tādi noziegumi, pēc kuru izdarīšanas vēlāk, ja

nav zināmi to izdarīšanas apstākļi, ir grūti paredzēt, vai un cik

lielā mērā par tiem sodītās personas, ja tām tiktu ļauts strādāt

par pedagogu, ar savu rīcību varētu apdraudēt izglītojamo un

sabiedrības intereses. Proti, pie smagiem un sevišķi smagiem

noziegumiem piederot arī tādu likumpārkāpumu grupa, par kuriem

paredzētā atbildība tiek formulēta kā atbildība par tīšas

darbības veikšanu, kas personas neuzmanības dēļ izraisījusi

noteiktas kaitīgas sekas. Proti, noziedzīgs nodarījums kopumā

esot atzīstams par izdarītu ar nodomu, kaut gan veiktā darbība

pati par sevi atzīstama par kriminālpārkāpumu, mazāk smagu

noziegumu vai administratīvo pārkāpumu. Šādi smagi un sevišķi

smagi noziegumi esot, piemēram, atkritumu apsaimniekošanas

noteikumu pārkāpšana, īpaši aizsargājamo dabas teritoriju

iznīcināšana un bojāšana, kā arī ugunsdrošības noteikumu

pārkāpšana. Ņemot vērā konkrēta nozieguma raksturu un sekas,

aizliegums par to sodītai personai veikt pedagoga darbu varot

tikt atzīts par samērīgu un pamatotu, tomēr esot iespējami arī

tādi gadījumi, kad personas veiktās darbības nebūtu saistāmas ar

aizliegumu tai strādāt par pedagogu.

Tas, ka likumdevējs konkrētus noziegumus kvalificējis kā

smagus vai sevišķi smagus, ne vienmēr esot pietiekams iemesls uz

visu mūžu liegt personai strādāt par pedagogu. Apstrīdētais

regulējums nesamērīgi ierobežojot personai Satversmes 106. pantā

noteiktās pamattiesības, jo liedzot izvērtēt katra konkrētā

gadījuma apstākļus un nepiešķirot nozīmi ne personas lomai

noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā, ne tā izdarīšanas veidam, ne

piespriestajam sodam, nedz arī tam, cik ilgs laiks pagājis kopš

nozieguma izdarīšanas. Tāpat apstrīdētais regulējums liedzot

vērtēt ar noziedzīgo nodarījumu radītā kaitējuma apmēru un citus

svarīgus apstākļus.

Izglītības likuma 50. panta 1. punktā esot ietverts mehānisms,

kas nodrošinot individuālu pieeju gadījumā, kad persona sodīta

par tīšu kriminālpārkāpumu vai mazāk smagu noziegumu. Proti,

persona varot lūgt Kvalitātes dienestu izsniegt tai atļauju

strādāt par pedagogu. Esot nepieciešams izstrādāt līdzīgu kārtību

arī attiecībā uz personām, kas sodītas par tīšiem smagiem vai

sevišķi smagiem noziegumiem, kuri nav saistīti ar vardarbību,

vardarbības piedraudējumu un nav vērsti pret

dzimumneaizskaramību. Ievērojot konkrētā nozieguma kaitīgumu,

varot tikt izvirzītas papildu prasības, kas šīm personām

jāizpilda, pirms tās var lūgt atļauju strādāt par pedagogu.

Secinājumu

daļa