15. pants

Satversmes tiesa ar spriedumu lietā Nr. 2017-07-01

ir izvērtējusi un atzinusi Izglītības likuma 50. panta 1. punktu

(redakcijā, kas bija spēkā no 2012. gada 1. oktobra līdz 2018.

gada 31. maijam), ciktāl tas noteica absolūtu aizliegumu

personai, kura tikusi sodīta par tīšu smagu vai sevišķi smagu

noziegumu, strādāt par pedagogu, par neatbilstošu Satversmes 106.

pantam. Pēc Satversmes tiesas sprieduma Saeima grozīja attiecīgo

Izglītības likuma normu un noteica, ka par tīšu noziedzīgu

nodarījumu sodīta persona nedrīkst strādāt par pedagogu, ja vien

pēc sodāmības dzēšanas vai noņemšanas Izglītības kvalitātes

valsts dienests ar atsevišķu lēmumu to neatļauj. Tādējādi

likumdevējs noteica sodāmības pastāvēšanas laiku kā periodu pēc

notiesājoša tiesas sprieduma vai prokurora priekšraksta par sodu

spēkā stāšanās (turpmāk - sodošs nolēmums), kurā persona nedrīkst

ieņemt pedagoga amatu. No pieteikuma izriet, ka Pieteikuma

iesniedzējs neiebilst pret aizliegumu veikt pedagoga darbu pašu

par sevi, bet iebilst pret to, ka Izglītības kvalitātes valsts

dienests nedrīkst vērtēt personas atbilstību pedagoga amatam

uzreiz pēc sodoša nolēmuma spēkā stāšanās un pirms sodāmības

dzēšanas vai noņemšanas tādā gadījumā, ja persona sodīta par tīša

mazāk smaga nozieguma izdarīšanu.

Apstrīdētā norma attiecas uz plašu personu loku: visām

personām, kuras ir sodītas par tīša noziedzīga nodarījuma

izdarīšanu, neatkarīgi no nodarījuma smaguma pakāpes, kā arī

visiem pedagogiem, kas īsteno izglītības programmas dažādās

izglītības iestādēs vai sertificētās privātpraksēs un māca dažāda

vecuma un sagatavotības līmeņa izglītojamos. Ja apstrīdētā norma

attiecas uz plašu atšķirīgu situāciju kopumu, tad nepieciešams

precizēt, kādā apjomā izvērtējama apstrīdētās normas satversmība

(sal. sk. Satversmes tiesas 2023. gada 30. novembra sprieduma

lietā Nr. 2022-36-01 11. punktu).

Lai gan personas vai sabiedrības interešu apdraudējuma

raksturs un kaitīgums atšķiras atkarībā no tā, vai izdarīts

kriminālpārkāpums, mazāk smags, smags vai sevišķi smags

noziedzīgs nodarījums, tomēr tiesisko seku ziņā apstrīdētā norma

uz personām, kuras sodītas par tīša noziedzīga nodarījuma

izdarīšanu, attiecas vienādi. Tāpat apstrīdētā norma neparedz

atšķirīgas tiesiskās sekas atkarībā no tā, kādā izglītības

iestādē, piemēram, pirmsskolas, pamatizglītības vai augstākās

izglītības iestādē vai arī privātpraksē, pedagogs ir nodarbināts.

Saeima atbildes rakstā par apstrīdētās normas satversmību ir

izteikusies, ņemot vērā visus minētos aspektus. Arī lietā esošie

materiāli ir pietiekami, lai vērtētu apstrīdētās normas

satversmību attiecībā uz visām norādītajām situācijām.

Tālab Satversmes tiesa vērtēs, vai apstrīdētajā normā

ietvertais regulējums, kas paredz Izglītības kvalitātes valsts

dienestam tiesības vērtēt personas atbilstību pedagoga amatam

tikai pēc sodāmības dzēšanas vai noņemšanas, atbilst Satversmes

106. pantam neatkarīgi no izdarītā tīšā noziedzīgā nodarījuma

smaguma pakāpes un neatkarīgi no tā, kādā izglītības iestādē vai

sertificētā privātpraksē persona ir bijusi nodarbināta.