19. pants

Noskaidrojot, vai pamattiesību ierobežojums ir

samērīgs, Satversmes tiesa visupirms pārbauda, vai ierobežojums

ir piemērots tā leģitīmo mērķu sasniegšanai, proti, vai ar

izraudzītajiem līdzekļiem var sasniegt leģitīmos mērķus.

Personas juridiskā atbildība par tās pieļautu tiesību

pārkāpumu atkarībā no nodarījuma smaguma var izpausties ļoti

dažādos veidos, bet kriminālatbildība ir paredzēta tikai par

pašiem smagākajiem un sabiedrībai bīstamākajiem nodarījumiem

(sk.: Krastiņš U., Liholaja V., Niedre A. Krimināltiesības.

Vispārīgā daļa. Trešais papildinātais izdevums. Rīga: Tiesu namu

aģentūra, 2008, 61. lpp.). Valsts negatīvā reakcija uz

izdarīto noziedzīgo nodarījumu sastāv no divām daļām - no

kriminālsoda un sodāmības. Ar sodu persona tiek pakļauta zināmiem

ierobežojumiem, un soda izciešana vēl nenozīmē personas

reabilitāciju. Arī pēc kriminālsoda pilnīgas izciešanas personas

tiesiskais statuss nav līdzīgs tādas personas tiesiskajam

stāvoklim, kura agrāk nav pārkāpusi krimināltiesiskos

aizliegumus. Sodāmība ir kriminālsoda piemērošanas ilgstošas

negatīvas juridiskās sekas, kas ir spēkā soda izciešanas laikā,

kā arī pēc tam līdz sodāmības dzēšanai vai noņemšanai (sk.:

Judins A. Par sodāmību Latvijas tiesībās. Jurista Vārds,

23.03.2004., Nr. 11 (316). Pieejams: juristavards.lv/).

Apstrīdētā norma uz Krimināllikumā noteiktu laiku - sodāmības

laiku - liedz personai, kura izdarījusi tīšu noziedzīgu

nodarījumu, tiesības strādāt par pedagogu. Vienlaikus apstrīdētā

norma neizslēdz to, ka pēc sodāmības dzēšanas vai noņemšanas var

tikt individuāli vērtēta attiecīgās personas atbilstība pedagoga

amatam. Tiesiskais regulējums, kas liedz Izglītības kvalitātes

valsts dienestam vērtēt personas atbilstību pedagoga amatam

sodāmības laikā, nodrošina to, ka par pedagogu nestrādā persona,

kura attiecīgajā savas dzīves posmā nespēj pedagoga darbu veikt

pienācīgi. Tādējādi apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums

kalpo citu cilvēku tiesību aizsardzībai, palīdz izglītojamiem

izprast sabiedrībā pieņemtās morāles normas, kā arī rada

priekšstatu par ikvienas personas lomu labklājīgas sabiedrības

veidošanā.

Līdz ar to apstrīdētajā normā

noteiktais pamattiesību ierobežojums ir piemērots leģitīmo mērķu

- citu cilvēku tiesību, sabiedrības tikumības un labklājības

aizsardzības - sasniegšanai.