3. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto normu, -

Saeima - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes

106. pantam.

Saeima norāda, ka apstrīdētā norma Pieteikuma iesniedzējam

ierobežo Satversmes 106. panta pirmajā teikumā ietvertās

tiesības. Tomēr šis ierobežojums esot noteikts ar pienācīgā

kārtībā pieņemtu, pietiekami skaidri formulētu un publiski

pieejamu likumu, kā arī esot samērīgs.

Izglītības process ietverot ne tikai mācību, bet arī

audzināšanas darbu. Atbilstoši Izglītības likuma 2. pantā

noteiktajam šā likuma mērķis esot nodrošināt katram Latvijas

iedzīvotājam iespēju attīstīt savu garīgo un fizisko potenciālu,

lai veidotos par patstāvīgu un attīstītu personību, demokrātiskas

Latvijas valsts un sabiedrības locekli. Atbilstoši izglītojamā

vecumam un vajadzībām viņam tiekot nodrošināta iespēja iegūt

zināšanas, prasmes un attieksmju pieredzi, kas nepieciešama, lai

piedalītos sabiedrības un valsts dzīvē. Tāpat izglītības mērķis

esot nodrošināt izglītojamo tikumisku, estētisku, intelektuālu un

fizisku attīstību, sekmējot zinošas, prasmīgas un audzinātas

personības veidošanos.

Personas tiesības uz izglītību būtībā nozīmējot tiesības uz

tādu izglītību, kas nodrošina iepriekš minēto Izglītības likuma

mērķu sasniegšanu, turklāt šo tiesību īstenošanā būtiska loma

esot tieši pedagogam, citstarp arī viņa personībai. Tādēļ

pedagogam vajagot atbilst ne tikai profesionālajām prasībām, bet

arī augstām morāles un ētikas prasībām.

Apstrīdētajā normā ietvertajam pamattiesību ierobežojumam esot

vairāki leģitīmie mērķi. Apstrīdētā norma esot vērsta uz to, lai

mācību un audzināšanas darbu veiktu personas, kas, pašas būdamas

par paraugu, sekmē tādas personības veidošanos, kura ne tikai

spēj izmantot apgūtās zināšanas un prasmes, bet arī apzinās

normatīvo aktu, it īpaši krimināltiesības regulējošu normatīvo

aktu, ievērošanas nepieciešamību. Tātad apstrīdētajā normā

ietvertais pamattiesību ierobežojums esot vērsts uz to, lai

aizsargātu citu cilvēku tiesības. Vienlaikus apstrīdētajā normā

ietvertais pamattiesību ierobežojums kalpojot arī sabiedrības

tikumības aizsardzībai, jo pedagogs pildot svarīgu lomu

izglītojamā attieksmju un vērtību veidošanas procesā. Sabiedrības

locekļi, kas apzinās un ciena vērtības, uz kurām balstīta

Satversme, tostarp citu personu tiesības, esot demokrātiskas

Latvijas valsts pastāvēšanas priekšnoteikums. Pedagoga spējas

ieaudzināt izglītojamos cieņu pret šīm vērtībām esot svarīgas

visai sabiedrībai. Tātad apstrīdētajā normā ietvertais

pamattiesību ierobežojums esot vērsts arī uz sabiedrības

labklājības šā jēdziena nemateriālā izpratnē aizsardzību.

Aizliegums par tīšu noziedzīgu nodarījumu sodītai personai

strādāt par pedagogu esot piemērots līdzeklis pamattiesību

ierobežojuma leģitīmo mērķu sasniegšanai, jo nodrošinot to, ka

persona, kura sodīta par tīšu noziedzīgu noziegumu, neveic mācību

un audzināšanas darbu, ja vien Izglītības kvalitātes valsts

dienests pēc tam, kad sodāmība ir dzēsta vai noņemta, nav veicis

individuālu attiecīgās personas vērtējumu un sniedzis tai

attiecīgu atļauju.

Pēc Saeimas ieskata, nepastāv tādi alternatīvi līdzekļi, ar

kuriem pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus varētu sasniegt

tādā pašā kvalitātē, kādā tie tiek sasniegti ar apstrīdēto

normu.

Likumdevējam esot tiesības noteiktā veidā grupēt vai tipizēt

situācijas, uz kurām konkrētais aizliegums varētu attiekties,

nevis izvērtēt pilnīgi visas iespējamības un vērtēt katra

noziedzīgā nodarījuma sastāvu. Tas it sevišķi attiecoties uz

konkrēto gadījumu, kad pamattiesību ierobežojums attiecas uz

konkrētu laika posmu, kurā vēl nav beigušās no personas izdarītā

noziedzīgā nodarījuma izrietošās tiesiskās sekas.

Apstrīdētā norma jau ietverot pietiekami diferencētu pieeju.

Tā attiecoties tikai uz tādām personām, kuras sodītas par tīšu

noziedzīgu nodarījumu. Paredzot individuāla izvērtējuma iespēju

laikā, kamēr persona vēl nav izcietusi sodu vai tai sodāmība vēl

nav dzēsta vai noņemta, tiktu zaudēta individuālās izvērtēšanas

jēga, jo nebūtu iespējams pilnvērtīgi izvērtēt to, kā personība

laika gaitā ir mainījusies. Turklāt individuāla izvērtējuma

veikšana laikā, kamēr persona vēl nav izcietusi sodu, nonāktu

pretrunā ar soda noteikšanas jēgu.

Izglītojamo, viņu ģimenes locekļu un sabiedrības intereses

tiktu apdraudētas tad, ja noziedzīgu nodarījumu izdarījusi

persona, kura vēl nav izcietusi sodu vai kurai sodāmība vēl nav

dzēsta vai noņemta, tomēr noteiktos apstākļos varētu veikt

pedagoga darbu. Individuāls izvērtējums attiecībā uz pilnīgi

visām šādām personām ievērojami palielinātu Izglītības kvalitātes

valsts dienesta darba apjomu. Turklāt sakarā ar to, ka Izglītības

kvalitātes dienesta lēmums var tikt apstrīdēts un vēlāk arī

pārsūdzēts administratīvajā tiesā, palielinātos arī šo

institūciju darba apjoms. Tādējādi apstrīdētajā normā ietvertais

leģitīmo mērķu sasniegšanas līdzeklis esot visefektīvākais.

Pēc Saeimas ieskata, arī labums, ko no apstrīdētajā normā

ietvertā ierobežojuma gūst izglītojamie, viņu vecāki un

sabiedrība, ir lielāks par indivīdam nodarīto kaitējumu.

Izglītības procesā svarīgākais esot izglītojamais, tādēļ

izskatāmajā lietā nozīme esot bērna vislabāko interešu

prioritātes principam.

Saeima neapšauba, ka personas uzvedība un vērtību sistēma

laika gaitā var mainīties. Tomēr liegums zināmu laiku ieņemt

pedagoga amatu gan nodrošinot tūlītēju izglītojamā interešu

aizsardzību, gan arī kalpojot kā preventīvs mehānisms. Lieguma

termiņš esot samērīgs un ļaujot pedagogam atgriezties izglītības

sistēmā. Turklāt personai, ja tā izpilda citas izglītības

iestādes darbiniekam izvirzītās prasības, neesot vispār aizliegts

strādāt izglītības iestādē. Personai esot aizliegts vienīgi

ieņemt pedagoga amatu - izglītot un audzināt izglītojamos.