6. pants

Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija -

pievienojas Saeimas atbildes rakstā norādītajam un uzskata, ka

apstrīdētā norma atbilst Satversmes 106. pantam.

Apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums

kalpojot vairākiem leģitīmajiem mērķiem - citu cilvēku tiesību,

sabiedrības tikumības un sabiedrības labklājības aizsardzībai.

Persona, kas ar savu rīcību nespēj būt citiem par paraugu, varot

pakļaut riskam izglītojamo tiesības uz izglītību, graut

izglītojamo, viņu vecāku un citu ģimenes locekļu uzticēšanos

pedagogam.

Saskaņā ar Krimināllikuma 63. panta pirmo daļu persona esot

atzīstama par sodītu ne tikai tad, kad tā izcieš piespriesto

sodu, bet arī laikā līdz sodāmības dzēšanai vai noņemšanai. Tieši

sodāmības dzēšana vai noņemšana anulējot visas izdarītā

noziedzīgā nodarījuma krimināltiesiskās sekas. Sodāmības periods

pēc soda izciešanas esot būtisks, lai pārliecinātos par to, vai

sodu izcietusī persona pilda likumus, vai tā neizdara jaunus

noziedzīgus nodarījumus un vai tā ir resocializējusies.

Krimināllikuma 63. panta trešajā daļā esot noteikti konkrēti

sodāmības dzēšanas termiņi atbilstoši piespriestajam soda veidam

vai apmēram. Ja sodāmība netiek noņemta iepriekš, tad pēc

Krimināllikuma 63. panta trešajā daļā noteiktā termiņa beigām

varot tikt veikts apstrīdētajā normā paredzētais individuālais

izvērtējums. Vienlaikus, ievērojot Krimināllikuma 63. pantā

noteikto sodāmības dzēšanas termiņa skaitījumu, esot iespējama

arī tāda situācija, ka izvērtējums par tādas personas tiesībām

strādāt pedagoga amatā, kura par tīša noziedzīga nodarījuma

izdarīšanu ir sodīta ar brīvības atņemšanu, var tikt veikts

agrāk, nekā tas tiktu veikts gadījumā, ja persona par tīša

noziedzīga nodarījuma izdarīšanu būtu sodīta ar tādu sodu, kas

nav saistīts ar brīvības atņemšanu.

Esot apšaubāms tas, vai personas spējas veikt pedagoga darbu

un atbilstību attiecīgajam amatam, kā arī izglītojamā interešu

aizsardzības aspektu objektīvi būtu iespējams novērtēt uzreiz pēc

tam, kad stājas spēkā notiesājošais spriedums vai prokurora

priekšraksts par sodu, proti, kamēr sodāmība vēl nav dzēsta vai

noņemta. Šāda kārtība, pēc Tieslietu ministrijas domām, nebūtu

piemērota leģitīmo mērķu sasniegšanai, jo nespētu nodrošināt

objektīvu vērtējumu par to, vai konkrēta persona var veikt

pedagoga darbu.

Turklāt esot jāņem vērā tas, ka persona, kas pēc tās

individuāla izvērtējuma saņem Izglītības kvalitātes valsts

dienesta atteikumu izsniegt tai atļauju strādāt par pedagogu, šo

lēmumu var apstrīdēt Izglītības un zinātnes ministrijā, bet

ministrijas lēmumu pārsūdzēt tiesā. Tāpat atteikuma gadījumā

persona varot lūgt atkārtotu izvērtējumu.