7. pants

Pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata,

ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 106. pantam.

Tiesībsargs piekrīt, ka apstrīdētajā normā ietvertajam

pamattiesību ierobežojumam ir vairāki leģitīmi mērķi, proti, citu

cilvēku tiesību, sabiedrības tikumības un labklājības

aizsardzība. Tāpat ierobežojums esot piemērots līdzeklis leģitīmo

mērķu sasniegšanai un esot nepieciešams, jo citu, vienlīdz

efektīvu līdzekļu šo mērķu sasniegšanai neesot. Šis ierobežojums

esot samērīgs iepretim sabiedrības interesēm.

Pedagoga un izglītojamā saskarsme notiekot galvenokārt

noteiktas izglītības programmas īstenošanas ietvaros. Tomēr

izglītības procesā esot nozīmīga arī pedagoga personība, jo

izglītojamo varot ietekmēt arī pedagoga rīcība ārpus izglītības

programmas īstenošanas vai pat ārpus izglītības iestādes. Līdz ar

to pedagogam esot būtiska ietekme uz izglītojamo ne tikai

izglītības programmas apguves procesā, bet arī ikdienas

saskarsmē.

Lai gan noziedzīgi nodarījumi pēc to skarto interešu

apdraudējuma rakstura un kaitīguma varot būtiski atšķirties,

tomēr tos visus vienojošais elements esot sodāmība kā

krimināltiesiskas sekas. Sodāmības kā noziedzīga nodarījuma seku

tvērums esot plašs un sniedzoties pat tālāk par

krimināltiesiskajām sekām. Soda izciešanas laikā nebūtu

pieļaujami pilnīgi nekādi izņēmumi no apstrīdētajā normā

paredzētās kārtības, jo tas vēl esot tas laiks, kad persona

vistiešākajā veidā atbild par tās izdarīto noziedzīgo nodarījumu,

piemēram, izcieš brīvības atņemšanas sodu, veic sabiedrisko

darbu, naudas soda samaksu vai atrodas probācijas uzraudzībā.

Savukārt tiesisko situāciju tad, kad persona tai piespriesto sodu

ir izcietusi, taču sodāmība tai vēl nav dzēsta vai noņemta, tiešā

veidā ietekmējot piespriestā soda apmērs. Tajos Krimināllikuma

pantos, kuros likumdevējs ir izšķīries par vieglāku sodu

noteikšanu, arī paredzētais sodāmības termiņš esot īsāks.

Minētais korelējot ar attiecīgā noziedzīgā nodarījuma smagumu.

Noziedzīgu nodarījumu diferencēšana apstrīdētajā normā pēc to

kaitīguma pakāpes nebūtu pareizā pieeja, jo varētu uzlikt

likumdevējam nesamērīgu slogu, liekot tam izvērtēt, kuros

gadījumos individuālais vērtējums pirms sodāmības noņemšanas vai

dzēšanas varētu tikt veikts un kuros nevarētu tikt veikts.

Personai soda izciešanas laikā un arī pēc tam esot jāapzinās

tās izdarītā noziedzīgā nodarījuma kaitīgās sekas un vajagot būt

gatavai laboties. Ja tiktu noteikts tāds regulējums, kas personai

dotu iespēju pretendēt uz pedagoga darbu jau pirms sodāmības

dzēšanas vai noņemšanas, tad izvērtēšanas procesā nebūtu

iespējams pilnvērtīgi pārbaudīt tādus šo personu raksturojošus

kritērijus kā dzīvesveids un personas raksturojums pēc noziedzīgā

nodarījuma izdarīšanas.

Tieši no likumdevēja izšķiršanās par konkrētam noziedzīgam

nodarījumam piemērojamā soda veidu un apmēru esot atkarīgs tas,

ka, piemēram, Pieteikuma iesniedzēja gadījumā sodāmība tiek

dzēsta tikai pēc sešiem gadiem. Citos gadījumos persona pēc

līdzīga smaguma noziedzīga nodarījuma izdarīšanas varētu

pretendēt uz to, ka tiks individuālā kārtā izvērtēta gada vai

divu gadu laikā. Tomēr personai, kura izdarījusi noziedzīgu

nodarījumu, it sevišķi tādu, kas vērsts uz kopējo sabiedrības

interešu apdraudējumu, esot jārēķinās ar būtiskām sekām, kas

neaprobežojas tikai ar krimināltiesisko jomu, bet ietver arī cita

veida ierobežojumus.