7. pants

Izskatāmajā lietā jāņem vērā Līguma par Eiropas

Savienības darbību 2. panta 1. un 2. punkts par Eiropas

Savienības un dalībvalstu kompetenci noteiktās jomās. Atbilstoši

Līguma par Eiropas Savienības darbību 4. panta 2. punkta

"d" apakšpunktam lauksaimniecības jomā Eiropas

Savienības un dalībvalstu kompetence ir dalīta.

Eiropas Savienības Padome, pieņemot Regulu Nr. 1257/1999, ir

īstenojusi Eiropas Savienības kompetenci lauksaimniecības jomā.

Tomēr izskatāmajā lietā pastāv šaubas par to, kāda nozīme Eiropas

Savienības un dalībvalstu dalītās kompetences īstenošanas aspektā

ir Eiropas Komisijas lēmumam, ar kuru tika apstiprināta Noteikumu

Nr. 1002 norma par Pasākuma ietvaros piešķirtā atbalsta

mantošanu.

7.1. Attiecībā uz Regulas Nr. 1257/1999 piemērošanas

pasākumiem tās 41. pants un tam sekojošie panti paredz

nosacījumus, ar kādiem izstrādājami lauku attīstības plāni kā

daļa no lauku attīstības programmēšanas, kas minēta regulas 40.

panta 3. punktā. Savukārt Regulas Nr. 1257/1999 41. panta 1.

punkts uzliek dalībvalstīm pienākumu iesniegt Eiropas Komisijai

lauku attīstības plānus, kuru saturs ir noteikts šīs regulas 43.

pantā un Regulas Nr. 817/2004 2. pielikumā. Saskaņā ar Regulas

Nr. 1257/1999 44. panta 2. punktu Eiropas Komisija izvērtē

pieteiktos plānus, lai noteiktu to atbilstību šai regulai.

Pamatojoties uz šiem lauku attīstības plāniem, Eiropas Komisija

apstiprina lauku attīstības programmēšanas dokumentus.

7.2. Īstenojot Regulas Nr. 1257/1999 piemērošanas

pasākumus, Latvijas Republika iesniedza Lauku attīstības plānu

apstiprināšanai Eiropas Komisijā.

EST savā praksē ir norādījusi uz tiesiskajām sekām, ko rada

nacionālā regulējuma apstiprināšana Eiropas Komisijā. Attiecīgā

tiesiskā regulējuma projekts pēc apstiprināšanas Eiropas Komisijā

ir uzskatāms par galīgu, un tādējādi attiecīgā dalībvalsts to var

pieņemt (sk., piemēram, EST 2013. gada 3. oktobra sprieduma

lietā C‑267/11 P "European Commission v. Republic of

Latvia", ECLI:EU:C:2013:624, 45.-59. punktu).

Eiropas Komisija 2004. gada 30. jūnijā pieņēma lēmumu

"Par "Latvijas lauku attīstības programmēšanas

dokumenta 2004.-2006. gada programmēšanas periodam"

apstiprināšanu". Šis programmēšanas dokuments ir pamatots uz

Lauku attīstības plānu tādā pašā redakcijā, kāda tika ieviesta ar

Noteikumiem Nr. 1002 un ietvēra regulējumu par Pasākuma ietvaros

piešķirtā atbalsta mantošanu.

Tādējādi Lauku attīstības plāna 12.3.2. apakšnodaļas sadaļas

"Priekšlaicīgā pensionēšanās" "a" apakšpunkta

noteikums "Ja atbalsta saņēmējs mirst periodā, kurā ir spēkā

noslēgtais līgums par priekšlaicīgās pensijas saņemšanu, viņa

ikmēneša pensiju par atlikušo periodu turpina izmaksāt personai,

kurai saskaņā ar nacionālajiem tiesību aktiem ir apstiprinātas

mantojuma tiesības" tika pienācīgā kārtībā saskaņots ar

Eiropas Komisiju, kas šo noteikumu kopā ar visu Lauku attīstības

plānu atzina par atbilstošu Regulai Nr. 1257/1999. Ja Regulas Nr.

1257/1999 noteikumi tomēr aizliedza Pasākuma ietvaros piešķirtā

atbalsta mantošanu, tad būtu uzskatāms, ka Eiropas Komisijas

2004. gada 30. jūnija lēmums par attiecīgās kārtības

apstiprināšanu ir pretrunā ar šīs regulas noteikumiem.

7.3. Lai gan Eiropas Komisija 2004. gada 30. jūnijā

Lauku attīstības plānu, kurā bija noteikta Pasākuma ietvaros

piešķirtā atbalsta mantošanas iespēja, atzina par atbilstošu

Regulai Nr. 1257/1999, tomēr Eiropas Komisijas Lauku attīstības

komitejas 2011. gada 19. oktobra sanāksmē tika secināts, ka

priekšlaicīgās pensionēšanās atbalsta mantošana neatbilst Regulas

Nr. 1698/2005 noteikumiem. Pieaicinātā persona Lauku atbalsta

dienests šo secinājumu pēc analoģijas attiecina arī uz Regulu Nr.

1257/1999 (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 31. janvāra tiesas

sēdes stenogrammu lietas materiālu 2. sēj. 73. un 79.

lpp.).

Līgumā par atbalsta piešķiršanu Pasākuma ietvaros ir iekļauts

noteikums par valsts tiesībām mainīt atbalsta saņemšanas kārtību

(sk. lietas materiālu 1. sēj. 15. un 16. lpp.). Ministru

kabinets norāda, ka apstrīdētā norma pieņemta, vērtējot un

ievērojot Eiropas Komisijas Lauku attīstības komitejas 2011. gada

19. oktobra sanāksmē izdarītos secinājumus (sk. Satversmes

tiesas 2017. gada 31. janvāra tiesas sēdes stenogrammu

lietas materiālu 2. sēj. 51. lpp.).

Šaubas par Regulas Nr. 1257/1999 normu interpretāciju izriet

arī no Eiropas Komisijas Lauksaimniecības un lauku attīstības

ģenerāldirektorāta 2015. gada 11. maija vēstules Ministru

kabinetam, kura sagatavota jau pēc apstrīdētās normas pieņemšanas

(sk. lietas materiālu 1. sēj. 98. un 99. lpp.). Tajā

norādīts, ka pat tad, ja Eiropas Komisijas apstiprinātajos lauku

attīstības plānos būtu paredzēta priekšlaicīgas pensionēšanās

atbalsta mantošanas iespēja un tādējādi radīta tiesiskā paļāvība,

attiecīgie nosacījumi ar 2011. gada 19. oktobri ir mainījušies.

No šā datuma visām dalībvalstīm vajagot būt skaidram, ka

maksājumi no priekšlaicīgas pensionēšanās shēmas nav attiecināmi

uz atbalsta saņēmēja mantiniekiem un turpmāk šajā ziņā nevar

atsaukties uz tiesisko paļāvību. 2011. gada 19. oktobris esot

uzskatāms par "robeždatumu jaunām saistībām" (jaunu

saistību uzņemšanās šajā kontekstā esot jaunu atbalsta līgumu ar

iespējamu mantojuma klauzulu parakstīšana).

No minētā varētu izrietēt secinājums, ka Regulas Nr. 1257/1999

normas līdz 2011. gada 19. oktobrim paredzēja personām tiesības

mantot Pasākuma ietvaros piešķirto atbalstu, bet pēc šā datuma

Regulas Nr. 1257/1999 noteikumi minētās subjektīvās tiesības

personām vairs neparedz. Līdzīgu viedokli sniedz arī pieaicinātā

persona Dr. iur. Kristofs Johans Ulrihs Šēve (sk.

Satversmes tiesas 2017. gada 31. janvāra tiesas sēdes

stenogrammu lietas materiālu 2. sēj. 55.-61.

lpp.).

Turpretim pieaicinātā persona M.Jur. (Oxon) Debora

Pāvila citstarp vērsa uzmanību uz to, ka Eiropas Komisijas Lauku

attīstības komiteja ir izveidota, lai uzraudzītu Regulas Nr.

1698/2005, nevis Regulas Nr. 1257/1999 noteikumu īstenošanu,

tāpēc 2011. gada 19. oktobra sanāksmē izdarītie secinājumi

attiecas uz Regulas Nr. 1698/2005 normu interpretāciju sakarā ar

2007.-2013. gada plānošanas periodu, nevis uz izskatāmo jautājumu

(sk. Satversmes tiesas 2017. gada 31. janvāra tiesas sēdes

stenogrammu lietas materiālu 2. sēj. 107.-111.

lpp.).

Tādējādi šajā sanāksmē izdarītie secinājumi var tikt

interpretēti atšķirīgi, jo, lai arī tie attiecas tieši uz

Pasākuma ietvaros piešķirtā atbalsta mantošanu, pati sanāksme

formāli nav attiekusies uz to plānošanas periodu, kurā šādu

regulējumu būtu paredzējuši Latvijas Republikas normatīvie akti.

Turklāt no Eiropas Komisijas Lauksaimniecības un lauku attīstības

ģenerāldirektorāta 2015. gada 11. maija vēstules Ministru

kabinetam izriet, ka minētie secinājumi attiecas tikai uz jaunām

saistībām. Jāņem vērā arī tas, ka šos secinājumus izdarījusi

nevis Eiropas Komisija, bet gan tās struktūrvienība, proti,

komiteja.