8. pants

No šā lēmuma 7. punktā minētā varētu izrietēt

papildu apsvērumi attiecībā uz personas subjektīvo tiesību

rašanos un brīdi, no kura šādas tiesības, iespējams, vairs

nepastāv.

8.1. Ja mantošanas tiesību paredzēšana Pasākuma

ietvaros jau sākotnēji bijusi aizliegta ar Regulu Nr. 1257/1999,

tad ir būtiski noskaidrot, vai konkrētais faktiskais gadījums ir

tāds, kurā Eiropas Savienības tiesību normām neatbilstoša valsts

prakse varēja radīt tiesiskas sekas. Uz šādu iespējamību norāda

pieaicinātā persona Mg. iur. Anita Zikmane. Proti,

situācijā, kāda izveidojusies Latvijā, varot prezumēt, ka

administratīvā līguma slēdzējs nevarēja zināt par valsts un

Eiropas Komisijas iespējamo kļūdu, tas ir, zināt to, ka Pasākuma

ietvaros piešķirtais atbalsts nav mantojams (sk. Satversmes

tiesas 2017. gada 31. janvāra tiesas sēdes stenogrammu

lietas materiālu 2. sēj. 93.-99. lpp.).

EST ir atzinusi par vērā ņemamu apstākli to, ka no

lauksaimniekiem kā profesionāļiem tiek gaidīts, ka viņi,

iesniedzot atbalsta pieteikumu, būs informēti par šā atbalsta

piešķiršanas nosacījumiem un tiem veltīs īpašu uzmanību. Tomēr

var būt arī tādas situācijas, kurās persona faktiski nevarēja

uzzināt to, ka valsts īstenotā prakse ir kļūdaina (sk. EST

2015. gada 2. jūlija sprieduma lietā C-684/13 "Johannes

Demmer v. Fødevareministeriets Klagecenter", ECLI:

EU:C:2015:439, 83.-93. punktu).

Ministru kabinets uzskata, ka saimniecības atdevēja

mantiniekiem bija subjektīvas tiesības uz Pasākuma ietvaros

piešķirtā atbalsta mantošanu līdz pat apstrīdētās normas

pieņemšanai (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 8. februāra

tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 2. sēj. 119. un

120. lpp.).

Konkrētajā situācijā Pasākumā iesaistījās daudzi nelielu

saimniecību īpašnieki, kas izpildīja virkni no nacionālajām un

Eiropas Savienības tiesību normām izrietošu prasību. Šādos

apstākļos lauksaimniekus varētu neuzskatīt par subjektiem, kuriem

detalizēti jāpārzina Eiropas Savienības tiesiskais regulējums un

tā interpretācija.

8.2. Savukārt tad, ja EST atzīs, ka Pasākuma ietvaros

piešķirtā atbalsta mantošana nav bijusi atbilstoša Regulas Nr.

1257/1999 noteikumiem, taču lauksaimniekiem konkrētajā situācijā

bija radušās subjektīvas tiesības uz atbalstu Pasākuma ietvaros,

nozīmīga var būt Eiropas Komisijas Lauku attīstības komitejas

2011. gada 19. oktobra sanāksmē izdarīto secinājumu attiecināmība

uz izskatāmo lietu. Minētie secinājumi formāli attiecas uz

Regulas Nr. 1698/2005 noteikumiem un 2007.-2013. gada plānošanas

periodu, kurā Ministru kabinets nebija paredzējis atbalstu

Pasākuma ietvaros. Tomēr sanāksmes protokols bija nosūtīts arī

Latvijas Republikas Zemkopības ministrijai.

Ņemot vērā minēto, varētu tikt izdarīti atšķirīgi secinājumi,

proti:

1) Regulas Nr. 1257/1999 mērķis pieļāva un joprojām pieļauj

Pasākuma ietvaros piešķirtā atbalsta mantošanu, savukārt Eiropas

Komisijas Lauku attīstības komitejas 2011. gada 19. oktobra

sanāksmē izdarītie secinājumi attiecas uz citu regulu un

2007.-2013. gada plānošanas periodu;

2) Eiropas Komisija 2004. gada 30. jūnijā ir apstiprinājusi

Pasākuma ietvaros piešķirtā atbalsta mantošanu kā atbilstošu

Regulas Nr. 1257/1999 noteikumiem, taču Eiropas Komisijas Lauku

attīstības komiteja savā 2011. gada 19. oktobra sanāksmē

attiecīgo kārtību atcēlusi, tāpēc no šā datuma personas ir

zaudējušas savas subjektīvās tiesības uz atbalsta mantošanu.

Satversmes tiesa 2017. gada 28. februārī ir pieņēmusi lēmumu

par kārtību, kādā tā pieņem lēmumu par jautājuma uzdošanu EST

prejudiciāla nolēmuma pieņemšanai.

Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma

26. panta pirmo daļu un Līguma par Eiropas Savienības darbību

267. pantu,

Satversmes tiesa nolēma: