10. pants

Lai izvērtētu apstrīdētās normas atbilstību

Satversmes 96. pantā nostiprinātajām tiesībām uz privātās dzīves

neaizskaramību, Satversmes tiesai visupirms jānoskaidro, kāds ir

tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību tvērums un vai

apstrīdētā norma šīs tiesības izskatāmajā lietā ierobežo.

10.1. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētā

norma aizskar viņam Satversmes 96. pantā noteiktās pamattiesības,

jo pieļauj viņa personas datu apstrādi. Proti, apstrīdētā norma

noteicot, ka informācija par Pieteikuma iesniedzējam

reģistrētajiem pārkāpumu uzskaites punktiem ir vispārpieejama

informācija un var tikt izpausta jebkurai personai.

Satversmes 96. pants noteic, ka ikvienam ir tiesības uz

privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību.

Konkretizējot minētajā pantā ietvertās tiesības uz privātās

dzīves neaizskaramību, Satversmes tiesa ir norādījusi, ka šīs

tiesības aptver dažādus aspektus. Tās ietver indivīda tiesības uz

savu privāto telpu, kur tas iespējami minimāli ciestu no valsts

vai citu personu iejaukšanās, kā arī aizsargā indivīda fizisko un

garīgo integritāti, godu un cieņu, identitāti un personas datus.

Informācija par fizisko personu ietilpst jēdziena "tiesības

uz privātās dzīves neaizskaramību" saturā (sal. sk.

Satversmes tiesas 2016. gada 16. jūnija sprieduma lietā Nr.

2015-18-01 10. punktu).

Satversmes 89. pants noteic, ka valsts atzīst un aizsargā

cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai

saistošiem starptautiskajiem līgumiem. No šā panta izriet, ka

likumdevēja mērķis ir panākt Satversmē ietverto cilvēktiesību

normu harmoniju ar starptautisko tiesību normām. Latvijai

saistošās starptautiskās cilvēktiesību normas un to piemērošanas

prakse konstitucionālo tiesību līmenī kalpo arī par

interpretācijas līdzekli, lai noteiktu pamattiesību un tiesiskas

valsts principu saturu un apjomu, ciktāl tas nenoved pie

Satversmē ietverto pamattiesību samazināšanas vai ierobežošanas

(sk., piemēram, Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr.

2015-14-0103 15.1. punktu).

Satversmes tiesa jau iepriekš, noskaidrojot Satversmes 96.

pantā noteikto pamattiesību saturu kopsakarā ar Eiropas Cilvēka

tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. pantu, ir

norādījusi, ka valsts institūcijām ir ne vien negatīvs pienākums

atturēties no jebkādas nepamatotas iejaukšanās tiesībās uz

privātās dzīves neaizskaramību, bet arī pozitīvs pienākums veikt

šo tiesību aizsardzībai nepieciešamās darbības. Likumdevējam ir

jāizveido tāds personas datu aizsardzības mehānisms, kas

nodrošinātu to apstrādes atbilstību paredzētajam mērķim. Ar

personas privāto dzīvi saistīto datu apstrāde, tostarp izpaušana

un glabāšana, ietilpst personas tiesību uz privātās dzīves

neaizskaramību tvērumā (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 11.

oktobra sprieduma lietā Nr. 2017-30-01 11.2. punktu).

10.2. Satversmes 68. pants noteic un Satversmes tiesa

ir atzinusi, ka līdz ar līguma par Latvijas pievienošanos Eiropas

Savienībai ratifikāciju Eiropas Savienības tiesības ir kļuvušas

par neatņemamu Latvijas tiesību sistēmas sastāvdaļu. Tādējādi

Latvijai, noskaidrojot nacionālo normatīvo aktu saturu un

piemērojot tos, ir jāņem vērā demokrātiju stiprinošie Eiropas

Savienības tiesību akti un Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā

nostiprinātā to interpretācija (sal. sk. Satversmes tiesas

2019. gada 6. marta sprieduma lietā Nr. 2018-11-01 16.2. un

18.4.1. punktu).

Līguma par Eiropas Savienības darbību 16. panta 1. punkts un

Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 8. panta 1. punkts noteic,

ka ikvienai personai ir tiesības uz savu personas datu

aizsardzību. Šo tiesību aizsardzību nosaka Regula 2016/679, kas

aizstāj Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra

direktīvu 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas

datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (turpmāk - Direktīva

95/46/EK).

Atbilstoši Regulas 2016/679 4. panta 1. punktam personas dati

ir jebkura informācija, kas attiecas uz identificētu vai

identificējamu fizisko personu. Identificējama fiziskā persona ir

tāda persona, kuru var tieši vai netieši identificēt, jo īpaši

atsaucoties uz identifikatoru, piemēram, minētās personas vārdu,

uzvārdu, identifikācijas numuru, atrašanās vietas datiem,

tiešsaistes identifikatoru vai vienu vai vairākiem minētajai

fiziskajai personai raksturīgiem fiziskās, fizioloģiskās,

ģenētiskās, garīgās, ekonomiskās, kultūras vai sociālās

identitātes faktoriem. Savukārt atbilstoši Regulas 2016/679 4.

panta 2. punktam apstrāde ir jebkura ar personas datiem vai

personas datu kopumiem veikta darbība vai darbību kopums, ko veic

ar vai bez automatizētiem līdzekļiem, tostarp izpaušana, nosūtot,

izplatot vai citādi darot tos pieejamus.

Eiropas Savienības Tiesa ir atzinusi, ka jebkurai personas

datu apstrādei jāatbilst, pirmkārt, Regulas 2016/679 5. pantā

ietvertajiem principiem attiecībā uz datu kvalitāti un, otrkārt,

vienam no Regulas 2016/679 6. pantā noteiktajiem kritērijiem datu

apstrādes atzīšanai par likumīgu (sk. Eiropas Savienības

Tiesas 2019. gada 16. janvāra sprieduma lietā C-496/17

"Deutsche Post", ECLI:EU:C:2019:26, 57. punktu).

Turklāt atbilstoši Regulas 2016/679 10. pantam personas datu

apstrādi par sodāmību un pārkāpumiem vai ar tiem saistītiem

drošības pasākumiem, pamatojoties uz šīs regulas 6. panta 1.

punktu, veic tikai oficiālas iestādes kontrolē vai tad, ja

apstrādi atļauj Eiropas Savienības vai dalībvalsts tiesību akti,

paredzot atbilstošas garantijas datu subjektu tiesībām un

brīvībām. Šo prasību ievērošana ietilpst Satversmes 96. pantā

nostiprināto tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību

tvērumā.

No Satversmes tiesas judikatūras izriet, ka atsevišķu

kategoriju personas dati ir īpaši aizsargājami (sal. sk.

Satversmes tiesas 2016. gada 12. maija sprieduma lietā Nr.

2015-14-0103 15. punktu). Ja reiz Regulas 2016/679 10. pants

pieļauj minēto datu apstrādi tikai oficiālas iestādes kontrolē

vai gadījumos, kad to atļauj Eiropas Savienības vai dalībvalsts

tiesību akti, paredzot atbilstošas garantijas datu subjektu

tiesībām un brīvībām, tad dalībvalsts tiesību aktā var tikt

pieļauta tikai attiecīgajā tiesību normā ietvertā apstrādes

subjekta veikta datu apstrāde, citstarp arī izpaušanas veidā.

Tādējādi, pirmkārt, tas nozīmē, ka turpmāka minēto datu apstrāde

ir pieļaujama tikai oficiālas iestādes kontrolē. Tomēr personas

datu, kam ir noteikts vispārpieejamas informācijas statuss,

apstrādi to neierobežotās piekļuves režīma dēļ nemaz nebūtu

iespējams veikt tikai oficiālās iestādes kontrolē. Otrkārt,

vispārpieejamas informācijas statusa noteikšana minētajai

informācijai uz Eiropas Savienības vai dalībvalsts tiesību akta

pamata pēc būtības varētu izslēgt atbilstošu garantiju

paredzēšanu datu subjekta tiesībām un brīvībām, jo šāda

informācija būtu pieejama jebkurai personai. Līdz ar to

Satversmes 96. panta tvērumā ietilpst informācijas par fiziskas

personas sodāmību un pārkāpumiem aizsardzība.

10.3. Apstrīdētā norma noteic vispārpieejamas

informācijas statusu citstarp informācijai par transportlīdzekļu

vadītājiem transportlīdzekļu un to vadītāju valsts reģistrā

reģistrētajiem pārkāpumu uzskaites punktiem.

Saskaņā ar Informācijas atklātības likuma 10. panta trešo daļu

vispārpieejamo informāciju var sniegt pēc privātpersonas

pieprasījuma, kurā informācijas pieprasītājam nav īpaši jāpamato

sava interese par šo informāciju, un tās saņemšanu pieprasītājam

nevar liegt tāpēc, ka šī informācija neattiecas uz viņu. Savukārt

atbilstoši Noteikumu Nr. 725 3.1. punktam un Ministru kabineta

2019. gada 30. aprīļa noteikumu Nr. 185 "Transportlīdzekļu

un to vadītāju valsts reģistra noteikumi" 18. punktam

Direkcija vispārpieejamo informāciju no transportlīdzekļu un to

vadītāju valsts reģistra var sniegt rakstiski, izmantojot

elektroniskos datu nesējus, izmantojot tiešsaistes datu pārraidi,

kā arī pa tālruni, ja vispārpieejamā informācija nesatur personas

datus. Tādējādi apstrīdētā norma rada jebkurai personai

subjektīvas tiesības pieprasīt un saņemt no Direkcijas

transportlīdzekļu un to vadītāju valsts reģistrā esošo

informāciju par transportlīdzekļu vadītājiem reģistrētajiem

pārkāpumu uzskaites punktiem. Neraugoties uz minēto, no lietas

materiāliem izriet, ka apstrīdētās normas piemērošanas praksē

informācija par konkrētiem transportlīdzekļu vadītājiem

reģistrētajiem pārkāpumu uzskaites punktiem tās pieprasītājam

tiek izsniegta tad, ja informācijas pieprasītājs norāda attiecīgo

transportlīdzekļu vadītāju personas kodus (sk. Saeimas

atbildes rakstu, kā arī Tieslietu ministrijas un Satiksmes

ministrijas viedokļus lietas materiālu 38., 132. un 140.

lp.).

Ievērojot visu iepriekš minēto, informācija par

identificējamas fiziskās personas vārdu, uzvārdu un tai

reģistrētajiem pārkāpumu uzskaites punktiem ir uzskatāma par

personas datiem, bet to izpaušana - par personas datu apstrādi

Satversmes 96. panta izpratnē. Tam, vai Direkcija informāciju par

Pieteikuma iesniedzējam reģistrētajiem pārkāpumu uzskaites

punktiem faktiski ir izpaudusi informācijas pieprasītājiem, nav

izšķirošas nozīmes. Tā kā apstrīdētā norma pieļauj Pieteikuma

iesniedzēja personas datu izpaušanu, līdz ar viņa pārkāpumu

uzskaites punktu reģistrāciju transportlīdzekļu un to vadītāju

valsts reģistrā Pieteikuma iesniedzējs ir nokļuvis apstrīdētās

normas tvērumā.

Vienlaikus Satversmes tiesa secina, ka Ceļu satiksmes likuma

43.1 panta pirmās daļas un Noteikumu Nr. 551 1., 4. un

6. punkta izriet tas, ka pārkāpumu uzskaites punkti personai tiek

automātiski reģistrēti, ja attiecībā uz šo personu pieņemts

lēmums par administratīvā soda piemērošanu un beidzies šā lēmuma

pārsūdzēšanas termiņš. Tas nozīmē, ka pārkāpumu uzskaites punktu

reģistrācijas vai to neesības fakts ļauj secināt, vai persona ir

vai nav sodīta par administratīvo pārkāpumu ceļu satiksmē. Lai

gan pārkāpumu uzskaites punkti ir informācija, kas saistīta ar

transportlīdzekļu vadītāju sodāmību administratīvo pārkāpumu

lietās, Regulas 2016/679 10. pants pirmšķietami nenoteic, ka tas

būtu piemērojams arī informācijai, kas saistīta ar personas

sodāmību administratīvo pārkāpumu lietās.