11. pants

Izskatāmajā lietā nepieciešams noskaidrot, kāds ir

Regulas 2016/679 10. panta saturs. Līguma par Eiropas Savienības

darbību 267. pants noteic, ka Eiropas Savienības Tiesas

kompetencē ir sniegt prejudiciālus nolēmumus par Eiropas

Savienības līgumu interpretāciju un Eiropas Savienības tiesību

aktu spēkā esību un interpretāciju. Ja šāds jautājums radies

lietā, ko izskata dalībvalsts tiesa, kuras lēmumi saskaņā ar

attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem nav pārsūdzami, tad šai

tiesai jāvēršas Eiropas Savienības Tiesā. Satversmes tiesas

nolēmumi nav pārsūdzami, tāpēc gadījumos, kad lietas iznākums ir

atkarīgs no Eiropas Savienības tiesību aktu interpretācijas,

Satversmes tiesai jāpārliecinās, vai attiecīgajos tiesību aktos

noteiktais ir pietiekami skaidrs, bet, ja attiecīgās normas nav

pietiekami skaidras, - vai šo jautājumu jau iepriekš ir

izskaidrojusi Eiropas Savienības Tiesa (sk. Satversmes tiesas

2018. gada 11. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2017-12-01 15.

punktu).

Regulas 2016/679 10. pants ir attiecināms uz personas datu

apstrādi par sodāmību un pārkāpumiem vai ar tiem saistītiem

drošības pasākumiem. Pirmšķietami šī norma neattiecas uz datiem

par personas sodāmību administratīvo pārkāpumu lietās.

Atbilstoši Regulas 2016/679 ievada 9. apsvērumam Direktīvas

95/46/EK mērķi un principi joprojām ir spēkā, un saskaņā ar

Regulas 2016/679 94. panta otro daļu atsauces uz atcelto

direktīvu ir uzskatāmas par atsaucēm uz Regulu 2016/679.

Direktīvas 95/46/EK 8. panta 5. punkts noteica, ka uz

pārkāpumiem, sodāmību krimināllietās vai drošības pasākumiem

attiecināmu datu apstrādi var veikt tikai valsts iestādes

kontrolē vai tad, ja attiecīgās valsts tiesības pieļauj speciālu

garantiju piemērošanu atbilstoši valsts piešķirtam izņēmuma

statusam saskaņā ar šīs valsts noteikumiem, kas paredz konkrētas

speciālas garantijas, tomēr pilnīgu reģistru par sodāmību

krimināllietās var uzglabāt tikai valsts iestādes kontrolē.

Dalībvalstis var paredzēt, ka uz administratīvām sankcijām vai

lēmumiem civillietās attiecināmi dati arī tiek apstrādāti valsts

iestādes kontrolē. Tādējādi, pēc Satversmes tiesas ieskata,

laikā, kad Direktīva 95/46/EK bija spēkā, dalībvalstīm bija

pienākums nodrošināt īpašu prasību ievērošanu to personas datu

apstrādē, kas bija attiecināmi uz pārkāpumiem, sodāmību

krimināllietās vai drošības pasākumiem. Savukārt īpaša regulējuma

noteikšana tiem personas datiem, kas bija attiecināmi uz

administratīvajām sankcijām, bija dalībvalsts tiesības.

Latvijā Direktīvas 95/46/EK prasības tika ieviestas citstarp

ar Fizisko personu datu aizsardzības likumu. Šā likuma 12. pants

redakcijā, kas bija spēkā no 2007. gada 1. septembra, noteica, ka

personas datus, kuri attiecas uz noziedzīgiem nodarījumiem,

sodāmību krimināllietās un administratīvo pārkāpumu lietās, kā

arī uz tiesas nolēmumu vai tiesas lietas materiāliem, drīkst

apstrādāt tikai likumā noteiktās personas un likumā noteiktajos

gadījumos. Fizisko personu datu aizsardzības likums zaudēja spēku

2018. gada 5. jūlijā, stājoties spēkā Fizisko personu datu

apstrādes likumam, ar kuru pēc Regulas 2016/679 piemērošanas

uzsākšanas paredzēts radīt tiesiskus priekšnoteikumus fiziskās

personas datu aizsardzības sistēmas izveidošanai nacionālajā

līmenī, paredzot šim nolūkam nepieciešamās institūcijas, nosakot

to kompetenci un darbības pamatprincipus, kā arī reglamentējot

datu aizsardzības speciālistu darbību un datu apstrādes un brīvas

aprites noteikumus. Tādējādi jau vairāk nekā 10 gadu garumā līdz

brīdim, kad tika uzsākta Regulas 2016/679 piemērošana, Latvijas

tiesību sistēmā ar sodāmību krimināllietās un administratīvo

pārkāpumu lietās saistīto personas datu apstrādei bija izvirzītas

līdzīgas prasības.

Atbilstoši Regulas 2016/679 ievada 4. apsvērumam tiesības uz

personas datu aizsardzību ir jāņem vērā saistībā ar to funkciju

sabiedrībā. Pēc Satversmes tiesas ieskata, Regulas 2016/679 10.

panta funkcija sabiedrībā ir personas datu par sodāmību un

pārkāpumiem aizsardzība, sekmējot to, lai personas privātā un

profesionālā dzīve netiktu nepamatoti negatīvi ietekmēta tādēļ,

ka persona ir iepriekš sodīta. Šī funkcija varētu būt vienlīdz

attiecināma uz personas datu aizsardzību par sodāmību kā

krimināllietās, tā arī administratīvo pārkāpumu lietās. Turklāt

Satversmes tiesa, ņemot vērā Eiropas Cilvēka tiesību un

pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. pantu un atsaucoties uz

Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, ir atzinusi, ka

attiecībā uz garantijām, kas personai izriet no tiesībām uz

taisnīgu tiesu, administratīvo pārkāpumu lietas, pastāvot

noteiktiem kritērijiem, var tikt pielīdzinātas krimināllietām

(sal. sk. Satversmes tiesas 2016. gada 15. novembra sprieduma

lietā Nr. 2015-25-01 13. un 14. punktu). Tas jāņem vērā arī

attiecībā uz personas datu par sodāmību un pārkāpumiem

aizsardzību.

Ja Regulas 2016/679 10. pants paredz īpašus noteikumus arī

tādu personas datu apstrādei, kuri attiecas uz personas sodāmību

un pārkāpumiem administratīvo pārkāpumu lietās tādā situācijā kā

izskatāmajā lietā, tad informācijai par personai reģistrētajiem

pārkāpumu uzskaites punktiem nevarētu tikt noteikts

vispārpieejamas informācijas statuss.

Izskatāmajā tiesību jautājumā Eiropas Savienības Tiesas

judikatūra nav izveidojusies. Ņemot vērā minētos apstākļus,

Regulas 2016/679 normas nevarētu uzskatīt par tādām, kas paredz

skaidrus un precīzus pienākumus, kuri to izpildes vai seku ziņā

nav atkarīgi no jebkāda turpmāka akta pieņemšanas. Tādējādi

acte clair doktrīna konkrētajā gadījumā nebūtu piemērojama

un pastāv šaubas par to, vai Regula 2016/679 patiešām izvirza

īpašas prasības tādu personas datu apstrādei, kuri attiecas uz

sodāmību administratīvo pārkāpumu lietās.