14. pants

Satversmes tiesas likuma 32. panta pirmā daļa

noteic, ka Satversmes tiesas spriedums ir galīgs un stājas spēkā

pasludināšanas brīdī. Turklāt atbilstoši tā paša panta trešajai

daļai tiesību norma (akts), kuru Satversmes tiesa atzinusi par

neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma

par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas

dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi citādi.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka, lemjot par brīdi, ar kuru

apstrīdētā norma zaudē spēku, Satversmes tiesai iespēju robežās

ir jāgādā, lai situācija, kāda varētu veidoties no šā brīža,

nenodarītu būtisku kaitējumu atsevišķu personu interesēm (sk.

Satversmes tiesas 2006. gada 6. jūnija sprieduma lietā Nr.

2005-25-01 21. punktu). Turklāt pat tad, ja apstrīdētā norma

tiktu atzīta par neatbilstošu Satversmei, Satversmes tiesas

uzdevums ir nepieļaut tādu situāciju, ka sprieduma

atpakaļvērstais spēks būtiski aizskartu citu personu tiesības.

Tieši pretēji - tiesas uzdevums ir pēc iespējas līdzsvarot

personu atšķirīgās intereses (sk. Satversmes tiesas 2011. gada

27. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-22-01 15. punktu).

Tādējādi, izšķiroties par brīdi, ar kuru apstrīdētā norma zaudē

spēku, Satversmes tiesa katrā konkrētā lietā līdzsvaro tiesiskās

drošības principu, no vienas puses, un atsevišķu personu

pamattiesības, no otras puses.

Ņemot vērā šā lēmuma 11. un 12. punktā izteiktos apsvērumus,

Satversmes tiesa tādā gadījumā, ja izskatāmajā lietā tiktu

atzīts, ka apstrīdētā norma un ar to pieļautā informācijas par

transportlīdzekļu vadītājiem reģistrētajiem pārkāpumu uzskaites

punktiem apstrāde neatbilst Regulas 2016/679 prasībām un

Satversmes 96. pantam, varētu lemt par brīdi, ar kuru apstrīdētā

norma zaudē spēku. Tomēr izskatāmajā lietā, pieņemot šādu lēmumu,

būtu jāievēro tas, ka tiesiskās drošības princips ir daļa no

Eiropas Savienības tiesiskās kārtības (sk., piemēram, Eiropas

Savienības Tiesas 2007. gada 21. jūnija sprieduma lietā C-158/06

"ROM-projecten", ECLI:EU:C:2007:370, 24.

punktu).

Kā atzinusi Eiropas Savienības Tiesa, tiesiskās drošības

princips prasa, lai Eiropas Savienības tiesiskais regulējums

ļautu ieinteresētajām personām precīzi zināt tām noteikto

saistību apjomu. Personām nepārprotami jāzina savas tiesības un

pienākumi un jāspēj atbilstoši rīkoties (sal. sk. Eiropas

Savienības Tiesas 2009. gada 10. marta sprieduma lietā C-345/06

"Heinrich", ECLI:EU:C:2009:140, 44. punktu). Pēc

Satversmes tiesas ieskata, gadījumos, kad varētu būt konstatējama

nacionālā tiesiskā regulējuma neatbilstība Eiropas Savienības

tiesībām, atbilstība tiesiskās drošības principam būtu jāvērtē

kopsakarā ar Eiropas Savienības tiesību sistēmas pārākuma

principu, kas noteic, ka attiecības starp Līguma noteikumiem un

tieši piemērojamiem iestāžu aktiem, no vienas puses, un

dalībvalstu tiesību normām, no otras puses, ir tādas, ka līdz ar

minēto noteikumu un aktu stāšanos spēkā automātiski tiek liegta

jebkādu pretrunīgu valsts tiesību normu piemērošana (sk.

Eiropas Savienības Tiesas 1978. gada 9. marta sprieduma lietā

C-106/77 "Amministrazione delle finanze dello Stato v

Simmenthal", ECLI:EU:C:1978:49, 17. punktu). Tomēr

atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas līdzšinējai judikatūrai,

pamatojoties uz primāriem tiesiskās drošības apsvērumiem, kas

saistīti gan ar publiskām, gan privātām interesēm, izņēmuma kārtā

varētu būt pieļaujama tāda situācija, ka Eiropas Savienības

tiesības netiek piemērotas, Eiropas Savienības Tiesai paredzot

šādas ierobežošanas nosacījumus (sal. sk. Eiropas Savienības

Tiesas 2010. gada 8. septembra sprieduma lietā C-409/06

"Winner Wetten", ECLI:EU:C:2010:503, 67.

punktu).

Pēc Satversmes tiesas ieskata, izskatāmajā lietā varētu būt

vērā ņemami tādi tiesiskās drošības apsvērumi, kuru dēļ

apstrīdētā norma, pat ja tā un tajā paredzētā personas datu

apstrāde neatbilst Regulas 2016/679 prasībām, tomēr būtu

piemērojama un tās tiesiskās sekas būtu saglabājamas uz laiku

līdz Satversmes tiesas galīgā nolēmuma spēkā stāšanās brīdim. Par

šādu apsvērumu varētu uzskatīt, piemēram, to, ka apstrīdētā norma

ir bijusi spēkā ilgu laika posmu, kurā informācija par pārkāpumu

uzskaites punktiem tika apstrādāta. No izskatāmās lietas

materiāliem izriet, ka Direkcija šajā laika posmā ikdienā ir

veikusi liela datu apjoma apstrādi (sk. 12. Saeimas

Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas

komisijas 2018. gada 20. februāra sēdes audioierakstu lietas

materiālos, 20.14 - 20.43 minūte). Tādējādi arī to tiesisko

attiecību skaits, kuras tiktu ietekmētas ar Satversmes tiesas

galīgo nolēmumu, ir liels. Turklāt apstrīdētajā normā noteiktā

informācija par transportlīdzekļu vadītājiem reģistrētajiem

pārkāpumu uzskaites punktiem tika nodota Atkalizmantošanas

komersantiem, kas veikuši tās turpmāku apstrādi.

Līdz ar to izskatāmās lietas izspriešanai varētu būt

nepieciešams noskaidrot, vai tad, ja apstrīdētā norma un ar to

pieļautā informācijas par transportlīdzekļu vadītājiem

reģistrētajiem pārkāpumu uzskaites punktiem apstrāde ir pretrunā

ar Regulas 2016/679 un Satversmes 96. panta prasībām, tiesiskās

drošības princips un Eiropas Savienības tiesību pārākuma princips

būtu interpretējami tādējādi, ka atbilstoši tiem izskatāmās

lietas apstākļos pastāv tādi apsvērumi, kuru dēļ apstrīdētā norma

varētu būt piemērojama un tās tiesiskās sekas saglabājamas uz

laiku līdz Satversmes tiesas galīgā nolēmuma spēkā stāšanās

brīdim.

Satversmes tiesa 2017. gada 28. februārī ir pieņēmusi lēmumu

par kārtību, kādā tā pieņem lēmumu par jautājuma uzdošanu Eiropas

Savienības Tiesai prejudiciāla nolēmuma pieņemšanai.

Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma

26. panta pirmo daļu un Līguma par Eiropas Savienības darbību

267. pantu, Satversmes tiesa

nolēma: