13. pants

Pēc Satversmes tiesas ieskata, nodarījumi, saistībā

ar kuriem uzsākti kriminālprocesi, no kuriem izdalīti procesi par

noziedzīgi iegūtu mantu, pieder pie tiem nodarījumiem, uz kuriem

attiecas Direktīvas 2014/42 3. pantā norādītie tiesību akti, un

tātad tie ietilpst šīs direktīvas materiālās piemērošanas jomā

(sk. šā lēmuma 3.1. punktu un, piemēram, Direktīvas 2014/42 3.

panta "a" punktu). Tāpat jānorāda, ka

Krimināllikuma 195. panta trešā daļa, pēc kuras uzsākti

kriminālprocesi, no kuriem izdalīti procesi par noziedzīgi iegūtu

mantu, paredz kriminālsodu - brīvības atņemšanu uz laiku no trim

līdz divpadsmit gadiem (sk. Pamatlēmuma 2005/212 2. panta 1.

punktu).

Eiropas Savienības Tiesa ir norādījusi, ka Direktīva 2014/42 -

tāpat kā tajā minētais Pamatlēmums 2005/212, kura normas

atbilstoši minētās direktīvas preambulas 9. punktam ar to ir

paredzēts paplašināt, - ir tiesību akts, ar kuru dalībvalstīm

uzlikts pienākums ieviest kopēju noteikumu minimumu attiecībā uz

nozieguma rīku un noziedzīgi iegūtu līdzekļu konfiskāciju, lai

atvieglotu kriminālprocesa ietvaros tiesas izdotu konfiskācijas

rīkojumu savstarpējo atzīšanu. Direktīva 2014/42 nereglamentē

nozieguma rīku un noziedzīgi iegūtu līdzekļu konfiskāciju, ko

kāda dalībvalsts tiesa uzdevusi veikt tādā procedūrā, kura

neattiecas uz viena vai vairāku noziedzīgu nodarījumu

konstatēšanu, vai uzreiz pēc tās. Proti, uz šādu konfiskāciju

neattiecas šajā direktīvā saskaņā ar tās 1. panta 1. punktu

paredzētie minimālie noteikumi, un tās tiesiskais regulējums

tātad ietilpst minētās direktīvas 22. apsvērumā norādītajā

dalībvalstu kompetencē paredzēt plašākas pilnvaras savos valsts

tiesību aktos (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2020. gada 19.

marta sprieduma lietā C‑234/18 56.-57. punktu un 2021.

gada 28. oktobra sprieduma lietā C 319/19 36.-37. un 41.

punktu).

Līdz ar to Satversmes tiesai ir jāizvērtē, vai Direktīva

2014/42 - tāpat kā tajā minētais Pamatlēmums 2005/212 - var tikt

attiecināta uz tādu tiesisko regulējumu, kāds ietverts

Kriminālprocesa likuma 59. nodaļā.

13.1. Vispār atbilstoši Latvijas tiesiskajam

regulējumam lēmumu par mantas atzīšanu par noziedzīgi iegūtu un

attiecīgi par tās konfiskāciju var pieņemt Kriminālprocesa likuma

59. nodaļā noteiktajā kārtībā, prokurors, pabeidzot

kriminālprocesu, vai tiesa līdz ar galīgo nolēmumu krimināllietā,

izskatot lietu pēc būtības (sal. sk. Satversmes tiesas

2022. gada 23. maija sprieduma lietā Nr. 2021‑18‑01 26.1.

punktu). Lietā Nr. 2022‑01‑01 apstrīdētās normas attiecas uz

Kriminālprocesa likuma 59. nodaļā noteikto kārtību, kādā manta ar

tiesas nolēmumu tiek atzīta par noziedzīgi iegūtu. Proti, tiesas

nolēmums tiek pieņemts atsevišķā procesā par noziedzīgi iegūtu

mantu pirms tiesas galīgā nolēmuma krimināllietā.

Likumdevēja mērķis, izdalot mantisko jautājumu vērtēšanu

sevišķā procesā, ir nodrošināt savlaicīgu un uz procesa

ekonomijas interesēm vērstu kriminālprocesā radušos mantisko

jautājumu atrisināšanu. Procesā par noziedzīgi iegūtu mantu ir

jānodrošina sabiedrības interese par efektīvu kriminālprocesa

norisi un citu personu tiesību aizsardzība (sk.

Satversmes tiesas 2017. gada 11. oktobra sprieduma lietā Nr.

2017-10-01 20.2. punktu). Līdz ar to šāds process ir vērsts

uz kriminālprocesā radušos mantisko jautājumu savlaicīgu un

efektīvu atrisināšanu (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 23.

maija sprieduma lietā Nr. 2016‑13‑01 16.2. punktu).

Process par noziedzīgi iegūtu mantu ir atsevišķs un nošķirts

process, kura ietvaros tiesa vērtē tikai vienu lietā radušos

jautājumu - mantisko jautājumu (sk. Satversmes tiesas 2017.

gada 11. oktobra sprieduma lietā Nr. 2017-10-01 20.1.

punktu). Proti, procesam par noziedzīgi iegūtu mantu

raksturīgs tas, ka šajā procesā netiek noskaidrota personas

vaina, bet gan tiek lemts par mantas noziedzīgo izcelsmi vai

saistību ar noziedzīgu nodarījumu. Kriminālprocesa likuma 59.

nodaļā paredzētais process par noziedzīgi iegūtu mantu atbilst

Latvijas tiesību doktrīnā atzītajam šāda sevišķā procesa

apzīmējumam "process par lietu" (process in rem)

(sal. sk. Satversmes tiesas 2022. gada 23. maija

sprieduma lietā Nr. 2021‑18‑01 26.1. punktu). Arī Latvijas

tiesu praksē norādīts, ka procesā par noziedzīgi iegūtu mantu ir

jāvērtē mantas izcelsme un tas, vai pastāv nosacījumi šīs mantas

atzīšanai par noziedzīgi iegūtu, nevis tas, vai persona ir

izdarījusi noziedzīgu nodarījumu (sk., piemēram, Rīgas

apgabaltiesas 2021. gada 21. maija lēmumu lietā Nr.

11816005518).

Satversmes tiesa savā judikatūrā atzinusi, ka process par

noziedzīgi iegūtu mantu var tikt uzsākts tikai tad, ja pastāv

Kriminālprocesa likuma 626. pantā minētie nosacījumi, proti: 1)

pierādījumu kopums dod pamatu uzskatīt, ka manta, kura izņemta

vai kurai uzlikts arests, ir noziedzīgi iegūta vai saistīta ar

noziedzīgu nodarījumu; 2) objektīvu iemeslu dēļ krimināllietas

nodošana tiesai tuvākajā laikā (saprātīgā laika periodā) nav

iespējama vai tas var radīt būtiskus neattaisnotus izdevumus.

Turklāt šajā procesā mantiskie jautājumi tiek izlemti galīgi. Ja

pirmstiesas kriminālprocesā ir ietilpis process par noziedzīgi

iegūtu mantu un tā ietvaros tiesa ir atzinusi mantu par

noziedzīgi iegūtu, tad tiesa pamata kriminālprocesā vairs nelemj

par rīcību ar noziedzīgi iegūtu mantu. Tas ir viens no veidiem,

kādos galīgi tiek izlemts jautājums par noziedzīgi iegūtu mantu

(sk. Satversmes tiesas 2017. gada 11. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2017-10-01 20.1. punktu).

Līdz ar to atbilstoši Latvijas tiesiskajam regulējumam procesā

par noziedzīgi iegūtu mantu netiek vērtēta personas vaina un šis

process nav balstīts uz notiesājošu spriedumu. Likumdevējs ir

paredzējis iespēju izdalīt no kriminālprocesa mantisko jautājumu

vērtēšanu sevišķā procesā, kas pēc būtības nav atkarīgs no

izmeklēšanā esošās krimināllietas par noziedzīgu nodarījumu un

tās iznākuma. Lai gan procesa par noziedzīgi iegūtu mantu

procesuālais regulējums ir ietverts Kriminālprocesa likumā, tomēr

tas ir atsevišķs un nošķirts process, kura ietvaros tiesa vērtē

tikai vienu lietā radušos jautājumu - mantisko jautājumu.

Tātad Direktīva 2014/42 - tāpat kā tajā minētais Pamatlēmums

2005/212 - varētu tikt interpretēta tādējādi, ka tā neattiecas uz

tādu tiesisko regulējumu, kāds ietverts Kriminālprocesa likuma

59. nodaļā, jo šajā procesā mantas atzīšana par noziedzīgi iegūtu

neattiecas uz viena vai vairāku noziedzīgu nodarījumu

konstatāciju vai nenotiek uzreiz pēc šādas procedūras. Proti,

manta ar tiesas lēmumu tiek atzīta par noziedzīgi iegūtu pirms

noziedzīga nodarījuma konstatēšanas un personas atzīšanas par

vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā.

13.2. Tomēr lietā Nr. 2022‑01‑01 jāņem vērā, ka,

atšķirībā no Eiropas Savienības Tiesas 2020. gada 19. marta

spriedumā lietā C‑234/18 un 2021. gada 28. oktobra spriedumā

lietā C-319/19 vērtētā Bulgārijas tiesiskā regulējuma, Latvijā

mantas īpašās konfiskācijas procedūra netiek veikta

civilprocesuālā kārtībā.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa, vērtējot to, vai konfiskācija bez

notiesājoša sprieduma atbilst sodam Eiropas Cilvēka tiesību un

pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 7. panta izpratnē, atzina,

ka sākotnēji jāņem vērā tas, vai konfiskācija tiek veikta pēc

lēmuma, ar kuru persona atzīta par vainīgu noziedzīga nodarījuma

izdarīšanā. Tomēr šajā vērtējumā nozīme ir arī citiem faktoriem,

piemēram, attiecīgās procedūras raksturam, mērķim un

konfiskācijas smagumam, kā arī valsts tiesību aktos noteiktajai

šīs procedūras būtībai un tās īstenošanas kārtībai. Tam, kā šī

procedūra tiek klasificēta saskaņā ar valsts tiesību aktiem, nav

izšķirošas nozīmes (sal. sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas

Lielās palātas 2018. gada 28. jūnija sprieduma lietā

"G.I.E.M. S.r.l. and Others v. Italy", pieteikums Nr.

1828/06, 211., 223.-225. un 233. punktu).

Atbilstoši Latvijas tiesiskajam regulējumam procesā par

noziedzīgi iegūtu mantu no izmeklēšanā esošās krimināllietas par

noziedzīgu nodarījumu tiek izdalīti tie materiāli, kas pamato

mantas saistību ar noziedzīgu nodarījumu vai mantas noziedzīgo

izcelsmi (sk. Kriminālprocesa likuma 626. panta pirmo daļu un

627. panta otrās daļas 1. punktu). Procesā par noziedzīgi

iegūtu mantu lietas dalībniekiem ir tiesības iesniegt

pierādījumus (sk., piemēram, Kriminālprocesa likuma 628. pantu

un 629. panta ceturto daļu), tomēr šajā atsevišķajā procesā

par noziedzīgi iegūtu mantu secinājumi par mantas saistību ar

noziedzīgu nodarījumu vai mantas noziedzīgo izcelsmi ir citstarp

pamatoti ar tiem krimināllietas materiāliem, kas savākti pamata

kriminālprocesā par noziedzīga nodarījuma konstatēšanu un

personas atzīšanu par vainīgu noziedzīga nodarījuma

izdarīšanā.

Procesa par noziedzīgi iegūtu mantu lietas materiāli var tikt

izdalīti no kriminālprocesa materiāliem tā pirmstiesas stadijā.

Likumdevējs noteicis, ka procesa par noziedzīgi iegūtu mantu

lietas materiāli ir izmeklēšanas noslēpums un ka ar mantu

saistītā persona ar tiem var iepazīties procesa virzītāja un

tiesas, ja procesa virzītāja lēmums ticis pārsūdzēts, noteiktā

apjomā. Kaut arī procesā par noziedzīgi iegūtu mantu tiek lemts

par mantiskiem jautājumiem, pierādījumu izsniegšana pilnā apjomā

laikā, kad izmeklēšanā esošais kriminālprocess vēl nav pabeigts,

var apdraudēt sabiedrības interesi atklāt noziedzīgo nodarījumu

un noskaidrot vainīgo personu, kā arī aizskart iesaistīto personu

drošību un intereses (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 23.

maija sprieduma lietā Nr. 2016‑13‑01 14.2. punktu). Tātad,

lai gan process par noziedzīgi iegūtu mantu ir atsevišķs un

nošķirts process, tomēr, ņemot vērā tieši šā procesa lietas

materiālu saistību ar izmeklēšanā esošo krimināllietu, tiesības

iepazīties ar šiem materiāliem ar mantu saistītajai personai tiek

ierobežotas.

Eiropas Savienības Tiesa 2020. gada 19. marta spriedumā lietā

C‑234/18 un 2021. gada 28. oktobra spriedumā lietā C‑319/19

vērtēja Direktīvas 2014/42 piemērošanas jomu atbilstoši tās 4.

panta 1. punktam. Tomēr Direktīvas 2014/42 4. panta 2. punktā

noteikts, ka atsevišķos gadījumos šī direktīva ir piemērojama arī

tad, kad ir ierosināta krimināllieta par noziedzīgu nodarījumu,

bet kriminālprocesā nav pieņemts notiesājošs spriedums. Attiecībā

uz minēto normu Eiropas Savienības Tiesas judikatūra nav

izveidojusies.

No minētās tiesību normas kopsakarā ar Direktīvas 2014/42 2.

panta 4. punktu varētu secināt, ka Direktīva 2014/42 noteiktos

apstākļos ir piemērojama arī tādai noziedzīgi iegūtu līdzekļu

konfiskācijas procedūrai, kura neattiecas uz viena vai vairāku

noziedzīgu nodarījumu konstatāciju vai nenotiek uzreiz pēc šādas

procedūras, proti, noziedzīgi iegūtu līdzekļu konfiskācijai bez

notiesājoša sprieduma. Turklāt Direktīvas 2014/42 4. panta 2.

punkta teksts citstarp varētu liecināt arī par to, ka tajā

norādītie iemesli, kuru dēļ konfiskācija nav iespējama, nav

izsmeļoši.

13.3. Līdz ar to lietā Nr. 2022‑01‑01, interpretējot

Direktīvu 2014/42 un Pamatlēmumu 2005/212, varētu tikt izdarīti

atšķirīgi secinājumi par to, vai Kriminālprocesa likuma 59.

nodaļā noteiktā īpašā konfiskācijas procedūra ietilpst Direktīvas

2014/42 preambulas 22. punktā norādītajā dalībvalstu kompetencē

paredzēt plašākas pilnvaras savos valsts tiesību aktos un līdz ar

to minētie tiesību akti šādai procedūrai nav piemērojami.

Kaut arī Eiropas Savienības Tiesa ir vairākkārt interpretējusi

Direktīvas 2014/42 4. panta 1. punktu un Pamatlēmuma 2005/212 2.

panta 1. punktu, tostarp saistībā ar valsts tiesisko regulējumu,

kurā paredzēta noziedzīgi iegūtu līdzekļu konfiskācija bez

notiesājoša sprieduma, līdz šim minēto tiesību aktu

interpretācija nav sniegta attiecībā uz tādu valsts tiesību aktos

paredzētu noziedzīgi iegūtas mantas konfiskāciju, kura netiek

veikta civilprocesuālā kārtībā un tiek ierosināta, pamatojoties

uz krimināllietā esošo pierādījumu kopuma pirms noziedzīga

nodarījuma konstatēšanas un personas atzīšanas par vainīgu

noziedzīga nodarījuma izdarīšanā. Kā izriet no šajā lēmumā

iepriekš aplūkotās Eiropas Savienības Tiesas judikatūras,

Direktīvas 2014/42 un Pamatlēmuma 2005/212 interpretācijas un

piemērošanas pareizība, ņemot vērā to mērķi uzlabot īpašuma

konfiskāciju krimināllietās Eiropas Savienības līmenī,

izskatāmajā tiesiskajā un faktiskajā jautājumā nav tik

acīmredzama, ka neatstātu vietu nekādām saprātīgām šaubām par

minēto tiesību aktu piemērošanas jomu.

13.4. Ja uz tādu noziedzīgi iegūtas mantas

konfiskācijas tiesisko regulējumu, kāds noteikts Kriminālprocesa

likuma 59. nodaļā, attiecas Direktīva 2014/42 - tāpat kā tajā

minētais Pamatlēmums 2005/212 -, tad dalībvalstīm ir pienākums

veikt nepieciešamos pasākumus ar mērķi nodrošināt personām, kuras

skar šajā direktīvā noteiktie pasākumi, tiesības uz efektīviem

aizsardzības līdzekļiem un taisnīgu tiesu, lai saglabātu šo

personu tiesības (sk. Direktīvas 2014/42 8. panta 1.

punktu). Jautājumā par Direktīvā 2014/42 ietverto

aizsargpasākumu attiecināšanu uz personas tiesībām iepazīties ar

lietas materiāliem Eiropas Savienības Tiesas judikatūra nav

izveidojusies.

Direktīvas 2014/42 preambulas 38. punkts nosaka: "Šajā

direktīvā ir ievērotas pamattiesības un principi, kas atzīti

Hartā un Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības

konvencijā, kā tas interpretēts Eiropas Cilvēktiesību tiesas

judikatūrā. Šī direktīva būtu jāīsteno saskaņā ar minētajām

tiesībām un principiem. [..]." Saskaņā ar Hartas 47. panta

otrās daļas pirmo teikumu ikvienai personai ir tiesības uz

taisnīgu, atklātu un laikus veiktu lietas izskatīšanu neatkarīgā

un objektīvā, tiesību aktos noteiktā tiesā. Hartas 47. pantā

paredzētās pamattiesības ir apstiprinātas pašā Direktīvā 2014/42,

kuras 8. panta 1. punktā noteikts, ka dalībvalstīm ir jāveic

nepieciešamie pasākumi ar mērķi nodrošināt personām, kuras skar

šajā direktīvā noteiktie pasākumi, tiesības uz efektīviem

aizsardzības līdzekļiem un taisnīgu tiesu, lai saglabātu šo

personu tiesības (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2021. gada 21.

oktobra sprieduma lietā C‑845/19 75. punktu).

Atbilstoši Direktīvas 2014/42 preambulas 40. punktam šī

direktīva būtu īstenojama, citstarp ņemot vērā noteikumus, kas

ietverti Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 22. maija

direktīvā 2012/13/ES par tiesībām uz informāciju kriminālprocesā

(Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis, L 142, 1.6.2012., 1.

lpp.) (turpmāk - Direktīva 2012/13). Direktīvas 2012/13 7. panta

4. punkts paredz gadījumus, kad piekļuvi dažiem lietas

materiāliem var atteikt. Līdz ar to varētu izdarīt šādu

secinājumu: ja Direktīva 2014/42 būtu piemērojama Kriminālprocesa

likuma 59. nodaļā noteiktajai īpašajai konfiskācijas procedūrai,

tad lietā Nr. 2022‑01‑01, vērtējot ar mantu saistīto personu

procesuālās tiesības, būtu jāņem vērā citstarp arī Direktīvas

2012/13 7. pantā noteiktais attiecībā uz tiesībām piekļūt lietas

materiāliem, lai gan Direktīva 2012/13 attiecas uz aizdomās

turēto vai apsūdzēto personu tiesībām uz informāciju (sk.

Direktīvas 2012/13 1. pantu un 7. panta 4. punktu).

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka procesa virzītājam katrā

gadījumā rūpīgi jāizvērtē ar mantu saistītās personas tiesības

iepazīties ar procesa par noziedzīgi iegūtu mantu lietas

materiāliem un, tā kā attiecīgais procesa virzītāja lēmums skar

ar mantu saistītās personas pamattiesības, tas ir arī īpaši

jāpamato, samērojot pušu līdzvērtīgu iespēju principu ar konkrētā

kriminālprocesa interesēm un tā sekmīgu virzību (sal.

sk. Satversmes tiesas 2017. gada 23. maija sprieduma lietā Nr.

2016‑13‑01 14.2. un 15.3. punktu). Atbilstoši lietā Nr.

2022‑01‑01 apstrīdētajām normām procesa virzītājs katrā

konkrētajā gadījumā visupirms vērtēja to, kādā apjomā var ļaut ar

mantu saistītajai personai iepazīties ar lietas materiāliem. Ja

ar mantu saistītā persona procesa virzītāja vērtējumam

nepiekrita, tai saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 627. panta

piekto daļu redakcijā, kas bija spēkā no 2018. gada 1. septembra

līdz 2022. gada 2. novembrim, bija iespēja attiecīgo procesa

virzītāja lēmumu pārsūdzēt tiesā.

Līdz ar to pastāv šaubas, vai tad, ja uz lietā Nr. 2022‑01-01

apstrīdētajām normām ir attiecināmi minētie Eiropas Savienības

tiesību akti, ar Hartas 47. pantā un Direktīvas 2014/42 8. panta

1. punktā ietvertajām personas tiesībām uz taisnīgu tiesu ir

saderīgs tāds valsts tiesiskais regulējums, atbilstoši kuram ar

mantu saistītajai personai var tikt ierobežotas tiesības piekļūt

procesa par noziedzīgi iegūtu mantu lietas materiāliem, ņemot

vērā citu personu pamattiesību apdraudējumu, sabiedrības

intereses vai iespēju sasniegt kriminālprocesa mērķi.

Tādējādi Satversmes tiesa secina, ka lietā Nr. 2022-01-01

pastāv tādi apstākļi, kuru dēļ pieņemams lēmums par jautājumu

uzdošanu Eiropas Savienības Tiesai prejudiciāla nolēmuma

pieņemšanai.