14. pants

Satversmes tiesas likuma 32. panta pirmā daļa

noteic, ka Satversmes tiesas spriedums ir galīgs un stājas spēkā

pasludināšanas brīdī. Turklāt atbilstoši tā paša panta trešajai

daļai tiesību norma (akts), kuru Satversmes tiesa atzinusi par

neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma

par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas

dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi citādi. Saskaņā ar

Satversmes tiesas likuma 31. panta 11. punktu Satversmes tiesa

var spriedumā norādīt brīdi, ar kuru zaudē spēku apstrīdētā

norma, kas atzīta par neatbilstošu augstāka juridiska spēka

tiesību normai. Nosakot konkrētu brīdi, ar kuru apstrīdētā norma

zaudē spēku, Satversmes tiesa izvērtē arī to, vai pastāv kādi

apsvērumi, atbilstoši kuriem apstrīdētā norma būtu jāatzīst par

spēkā neesošu ar atpakaļejošu datumu.

Satversmes tiesa ir atzinusi: lemjot par brīdi, ar kuru

apstrīdētā norma zaudē spēku, Satversmes tiesas procesā

līdzsvarojams tiesiskās drošības princips, no vienas puses, un

atsevišķu personu pamattiesības, no otras puses (sk.

Satversmes tiesas 2021. gada 13. novembra sprieduma lietā Nr.

2018‑18‑01 23. punktu). Tiesai jāgādā arī par to, lai

situācija, kāda varētu veidoties no brīža, kad apstrīdētā norma

zaudē spēku, neradītu jaunus Satversmē noteikto pamattiesību

aizskārumus, kā arī nenodarītu būtisku kaitējumu valsts vai

sabiedrības interesēm (sal. sk. Satversmes tiesas 2011. gada

19. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-71-01 26. punktu un 2015.

gada 16. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-13-01 22.

punktu).

Ņemot vērā šā lēmuma 13. punktā izteiktos apsvērumus,

Satversmes tiesai tādā gadījumā, ja lietā Nr. 2022‑01‑01 tiktu

atzīts, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 92. panta

pirmajā teikumā, Hartā, Direktīvā 2014/42 un Pamatlēmumā 2005/212

ietvertajām prasībām, būtu jālemj par brīdi, ar kuru apstrīdētās

normas zaudē spēku. Taču lietā Nr. 2022‑01‑01 apstrīdētās normas

jau šobrīd ir zaudējušas spēku.

Kā atzinusi Eiropas Savienības Tiesa, tikai izņēmuma kārtā,

piemērojot Eiropas Savienības tiesību sistēmai raksturīgo

vispārējo tiesiskās drošības principu, var ierobežot iespēju

visām ieinteresētajām personām atsaukties uz tās interpretēto

tiesību normu, lai apstrīdētu labticīgi nodibinātas tiesiskās

attiecības. Lai varētu pieņemt lēmumu par šādu ierobežojumu,

jābūt izpildītiem diviem būtiskiem kritērijiem, proti,

ieinteresēto personu labticības esībai un būtisku traucējumu

rašanās riskam (sk., piemēram, Eiropas Savienības Tiesas 2021.

gada 22. jūnija sprieduma lietā C‑439/19 132. punktu).

Šāds ierobežojums ir pieļaujams tikai tajā pašā spriedumā,

kurā nolemts lūgt interpretāciju. Proti, ir nepieciešams viens

vienīgs brīdis, no kura nosakāma kādas Eiropas Savienības tiesību

normas interpretācijas, kuru pēc lūguma sniedz Eiropas Savienības

Tiesa, iedarbība laikā. Princips, ka ierobežojums ir pieļaujams

tikai tajā pašā spriedumā, kurā nolemts lūgt interpretāciju,

nodrošina vienlīdzīgu attieksmi pret dalībvalstīm un citām

iesaistītajām personām saistībā ar attiecīgo tiesību normu un

līdz ar to nodrošina arī no tiesiskās drošības principa izrietošo

prasību izpildi (sk., piemēram, Eiropas Savienības Tiesas

2021. gada 22. jūnija sprieduma lietā C‑439/19 133.

punktu).

Pēc Satversmes tiesas ieskata, izskatāmajā lietā par šādu

apsvērumu varētu uzskatīt to, ka noziedzīgi iegūtas mantas

konfiskācija tiek veikta, lai aizsargātu nozīmīgas sabiedrības

intereses, un ir vērsta uz tiesiskuma principa nodrošināšanu

(sk. Satversmes tiesas 2022. gada 23. maija sprieduma lietā

Nr. 2021‑18‑01 26.3. punktu). Eiropas Cilvēktiesību tiesa

atzinusi, ka konfiskācijas mērķis ir novērst iespēju netaisni

iedzīvoties noziedzīgu nodarījumu rezultātā. Pat tad, ja personai

ir izdevies izvairīties no tā, ka tās vaina tiek konstatēta

kriminālprocesā, noziedzīgas darbības nevar radīt finansiāla

rakstura priekšrocības (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2015.

gada 12. maija sprieduma lietā "Gogitidze and Others

v. Georgia", pieteikums Nr. 36862/05, 102. un 103.

punktu).

Tāds tiesiskais regulējums, kas ļauj procesa virzītājam

pirmstiesas kriminālprocesā radušos mantisko jautājumu

savlaicīgas atrisināšanas un procesa ekonomijas interesēs izdalīt

no krimināllietas materiālus par noziedzīgi iegūtu mantu un

uzsākt procesu par noziedzīgi iegūtu mantu, ir ietverts

Kriminālprocesa likumā jau kopš tā spēkā stāšanās 2005. gada 1.

oktobrī. Savukārt lietā Nr. 2022‑01‑01 apstrīdētās normas bija

spēkā no 2018. gada 1. septembra līdz 2022. gada 2. novembrim.

Tādu tiesisko attiecību, kuras tiktu ietekmētas ar Satversmes

tiesas galīgo nolēmumu, ir ļoti daudz. Noziedzīgi iegūta manta,

ja tā nav jāatdod īpašniekam vai likumīgajam valdītājam, tiek

konfiscēta valsts labā, un finanšu līdzekļi tiek ieskaitīti

valsts budžetā. Tādējādi apstrīdētās normas ir cieši saistītas ar

valsts budžetu un tā plānošanu un ietekmē visu tautsaimniecību.

Tādēļ apstrīdēto normu atzīšana par spēkā neesošām no kāda brīža

pagātnē varētu atstāt negatīvu ietekmi uz valsts budžeta

stabilitāti un izraisīt tiesiskās drošības apdraudējumu.

Tiesiskā stabilitāte ir būtiska tiesiskās drošības principa

sastāvdaļa, kas citstarp prasa ne vien noregulētu tiesvedības

procesu, bet arī tiesiski noturīgu tā noslēgumu. Apstrīdētās

normas tika uzskatītas par tiesiskām, un šo normu spēkā esības

laikā valsts iestādes tās piemēroja visos procesos par noziedzīgi

iegūtu mantu.

Ņemot vērā šajā punktā minēto, lietas Nr. 2022‑01‑01

izspriešanai ir nepieciešams noskaidrot, vai tad, ja tiktu

atzīts, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 92. panta

pirmajā teikumā, Hartā, Direktīvā 2014/42 un Pamatlēmumā 2005/212

ietvertajām prasībām, tiesiskās drošības princips un Eiropas

Savienības tiesību pārākuma princips būtu interpretējami

tādējādi, ka atbilstoši tiem no lietas Nr. 2022‑01‑01 apstākļiem

izriet tādi apsvērumi, kuru dēļ apstrīdētās normas to spēkā

esības laikā varēja tikt piemērotas un to piemērošanas tiesiskās

sekas var tikt saglabātas.

Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma

26. panta pirmo daļu, Līguma par Eiropas Savienības darbību 267.

pantu, kā arī Satversmes tiesas 2017. gada 28. februāra lēmumu

"Par kārtību, kādā pieņem lēmumu par jautājuma uzdošanu

Eiropas Savienības Tiesai prejudiciāla nolēmuma

pieņemšanai", Satversmes tiesa

nolēma: