14. pants

Satversmes tiesas likuma 32. panta pirmā

daļa noteic, ka Satversmes tiesas spriedums ir galīgs un stājas

spēkā pasludināšanas brīdī. Turklāt atbilstoši tā paša panta

trešajai daļai tiesību norma (akts), kuru Satversmes tiesa

atzinusi par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību

normai, uzskatāma par spēkā neesošu no Satversmes tiesas

sprieduma publicēšanas dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi

citādi. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 31. panta

11. punktu Satversmes tiesa var spriedumā norādīt brīdi, ar

kuru zaudē spēku apstrīdētā norma, kas atzīta par neatbilstošu

augstāka juridiska spēka tiesību normai. Nosakot konkrētu brīdi,

ar kuru apstrīdētā norma zaudē spēku, Satversmes tiesa izvērtē

to, vai pastāv kādi apsvērumi, atbilstoši kuriem apstrīdētā norma

būtu jāatzīst par spēkā neesošu ar atpakaļejošu datumu. Savukārt

tad, ja Satversmes tiesa secina, ka likumdevējam ir nepieciešams

laiks jauna tiesiskā regulējuma pieņemšanai, tā var noteikt, ka

apstrīdētā norma zaudē spēku no kāda brīža nākotnē.

Satversmes tiesa ir atzinusi: lemjot par brīdi, ar kuru

apstrīdētā norma zaudē spēku, Satversmes tiesas procesā

līdzsvarojams tiesiskās drošības princips, no vienas puses, un

atsevišķu personu pamattiesības, no otras puses

(sk. Satversmes tiesas 2021. gada 13. novembra

sprieduma lietā Nr. 2018-18-01 23. punktu). Tiesai

jāgādā arī par to, lai situācija, kāda varētu veidoties no brīža,

kad apstrīdētā norma zaudē spēku, neradītu jaunus Satversmē

noteikto pamattiesību aizskārumus, kā arī nenodarītu būtisku

kaitējumu valsts vai sabiedrības interesēm (sal. sk.

Satversmes tiesas 2011. gada 19. oktobra sprieduma

lietā Nr. 2010-71-01 26. punktu un 2015. gada

16. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-13-01

22. punktu).

Ņemot vērā šā lēmuma 13. punktā izteiktos apsvērumus,

Satversmes tiesai tādā gadījumā, ja lietā Nr. 2021-44-01

tiktu atzīts, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes

92. panta pirmajā teikumā, Hartā, Direktīvā 2014/42 un

Pamatlēmumā 2005/212 ietvertajām prasībām, būtu jālemj par

brīdi, ar kuru apstrīdētā norma zaudē spēku.

Kā atzinusi Eiropas Savienības Tiesa, tikai izņēmuma kārtā,

piemērojot Eiropas Savienības tiesību sistēmai raksturīgo

vispārējo tiesiskās drošības principu, var ierobežot iespēju

visām ieinteresētajām personām atsaukties uz tās interpretēto

tiesību normu, lai apstrīdētu labticīgi nodibinātas tiesiskās

attiecības. Lai varētu pieņemt lēmumu par šādu ierobežojumu,

jābūt izpildītiem diviem būtiskiem kritērijiem, proti,

ieinteresēto personu labticības esībai un būtisku traucējumu

rašanās riskam (sk., piemēram, Eiropas Savienības

Tiesas 2021. gada 22. jūnija sprieduma lietā C-439/19

"Latvijas Republikas Saeima (Pārkāpumu uzskaites

punkti)" 132. punktu).

Šāds ierobežojums ir pieļaujams tikai tajā pašā spriedumā,

kurā nolemts lūgt interpretāciju. Proti, ir nepieciešams noteikt

vienu vienīgu brīdi, ar kuru sākas kādas pēc dalībvalsts tiesas

lūguma Eiropas Savienības Tiesas sniegtas Eiropas Savienības

tiesību normas interpretācijas iedarbība laikā. Princips, ka

ierobežojums ir pieļaujams tikai tajā pašā spriedumā, kurā

nolemts lūgt interpretāciju, nodrošina vienlīdzīgu attieksmi pret

dalībvalstīm un citām iesaistītajām personām saistībā ar

attiecīgo tiesību normu un līdz ar to nodrošina arī no tiesiskās

drošības principa izrietošo prasību izpildi (sk.,

piemēram, Eiropas Savienības Tiesas 2021. gada

22. jūnija sprieduma lietā C-439/19 "Latvijas

Republikas Saeima (Pārkāpumu uzskaites punkti)"

133. punktu).

Pēc Satversmes tiesas ieskata, izskatāmajā lietā par šādu

apsvērumu varētu uzskatīt to, ka noziedzīgi iegūtas mantas

konfiskācija tiek veikta, lai aizsargātu nozīmīgas sabiedrības

intereses, un ir vērsta uz tiesiskuma principa nodrošināšanu

(sk. Satversmes tiesas 2022. gada 23. maija

sprieduma lietā Nr. 2021-18-01 26.3. punktu).

Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi, ka konfiskācijas mērķis ir

novērst iespēju netaisni iedzīvoties noziedzīgu nodarījumu

rezultātā. Pat tad, ja personai izdevies izvairīties no tā, ka

tās vaina tiek konstatēta kriminālprocesā, noziedzīgas darbības

nevar radīt finansiāla rakstura priekšrocības (sk. Eiropas

Cilvēktiesību tiesas 2015. gada 12. maija sprieduma

lietā "Gogitidze and Others v. Georgia",

pieteikums Nr. 36862/05, 102. un

103. punktu).

Tāds tiesiskais regulējums, kas ļauj procesa virzītājam

pirmstiesas kriminālprocesā radušos mantisko jautājumu

savlaicīgas atrisināšanas un procesa ekonomijas interesēs izdalīt

no krimināllietas materiālus par noziedzīgi iegūtu mantu un

uzsākt procesu par noziedzīgi iegūtu mantu, ir ietverts

Kriminālprocesa likumā jau kopš 2005. gada 1. oktobra,

kad šis likums stājās spēkā. Savukārt lietā Nr. 2021-44-01

apstrīdētā norma ir spēkā jau no 2009. gada 1. jūlija.

Tādu tiesisko attiecību, kuras tiktu ietekmētas ar Satversmes

tiesas galīgo nolēmumu, ir ļoti daudz. Noziedzīgi iegūta manta,

ja tā nav jāatdod īpašniekam vai likumīgajam valdītājam, tiek

konfiscēta valsts labā, un finanšu līdzekļi tiek ieskaitīti

valsts budžetā. Tādējādi apstrīdētā norma ir cieši saistīta ar

valsts budžetu un tā plānošanu un ietekmē visu tautsaimniecību.

Tādēļ apstrīdētās normas atzīšana par spēkā neesošu no kāda brīža

pagātnē varētu atstāt negatīvu ietekmi uz valsts budžeta

stabilitāti un izraisīt tiesiskās drošības apdraudējumu.

Tiesiskā stabilitāte ir būtiska tiesiskās drošības principa

sastāvdaļa, kas citstarp prasa ne vien noregulētu tiesvedības

procesu, bet arī tiesiski noturīgu tā noslēgumu. Apstrīdētā norma

tiek uzskatīta par tiesisku, un valsts iestādes to piemēro visos

procesos par noziedzīgi iegūtu mantu.

Ņemot vērā šajā punktā minēto, lietas Nr. 2021-44-01

izspriešanai ir nepieciešams noskaidrot, vai tad, ja tiktu

atzīts, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 92. panta

pirmajā teikumā, Hartā, Direktīvā 2014/42 un

Pamatlēmumā 2005/212 ietvertajām prasībām, tiesiskās

drošības princips un Eiropas Savienības tiesību pārākuma princips

būtu interpretējami tādējādi, ka atbilstoši šiem principiem no

lietas Nr. 2021-44-01 apstākļiem izriet tādi apsvērumi, kuru

dēļ apstrīdētā norma varētu būt piemērojama un tās tiesiskās

sekas saglabājamas uz laiku līdz brīdim, kuru Satversmes tiesa

nolēmumā būs noteikusi kā brīdi, ar kuru apstrīdētā norma zaudē

spēku.

Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma

26. panta pirmo daļu, Līguma par Eiropas Savienības darbību

267. pantu, kā arī Satversmes tiesas 2017. gada

28. februāra lēmumu "Par kārtību, kādā pieņem lēmumu

par jautājuma uzdošanu Eiropas Savienības Tiesai prejudiciāla

nolēmuma pieņemšanai", Satversmes tiesa

nolēma: