10. pants

Satversmes tiesas likuma 32. panta pirmā

daļa noteic, ka Satversmes tiesas spriedums ir galīgs un stājas

spēkā tā pasludināšanas brīdī. Turklāt atbilstoši tā paša panta

trešajai daļai tiesību norma (akts), kuru Satversmes tiesa

atzinusi par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību

normai, uzskatāma par spēkā neesošu no Satversmes tiesas

sprieduma publicēšanas dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi

citādi.

Satversmes tiesas judikatūrā atzīts arī tas, ka demokrātiskā

tiesiskā valstī tiek ievērots šāds princips: tiesību norma, kas

nav pieņemta pienācīgā kārtībā, nevar radīt tiesiskas sekas.

Tomēr izņēmuma gadījumos, kad tiesību normas tūlītēja atzīšana

par spēkā neesošu Satversmei neatbilstu vēl vairāk kā tās

atstāšana spēkā, ir iespējams noteikt arī citu normas spēka

zaudēšanas brīdi (sk. Satversmes tiesas 2018. gada

12. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2017-17-01

24. punktu).

Lemjot par brīdi, ar kuru apstrīdētā norma zaudē spēku,

Satversmes tiesai iespēju robežās jāgādā par to, lai situācija,

kāda varētu veidoties no šā brīža, nenodarītu būtisku kaitējumu

atsevišķu personu interesēm vai neradītu ietekmi uz valsts

budžetu un tautsaimniecību kopumā (sk. Satversmes tiesas

2006. gada 6. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2005-25-01 21. punktu un 2012. gada

8. jūnija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā

Nr. 2011-18-01 18.2. punktu). Turklāt Satversmes

tiesas uzdevums ir nepieļaut tādu situāciju, ka sprieduma

atpakaļvērstais spēks būtiski aizskartu trešo personu tiesības.

Tieši pretēji - tiesas uzdevums ir pēc iespējas līdzsvarot

personu atšķirīgās intereses (sk. Satversmes tiesas

2011. gada 27. janvāra sprieduma lietā

Nr. 2010-22-01 15. punktu).

Tādējādi Satversmes tiesa katrā konkrētajā lietā, izšķiroties

par brīdi, ar kuru apstrīdētā norma zaudē spēku, līdzsvaro

tiesiskās drošības principu, no vienas puses, un atsevišķu

personu pamattiesības, no otras puses.

Ņemot vērā šā lēmuma 11. un 12. punktā izteiktos

apsvērumus, Satversmes tiesai tādā gadījumā, ja tiktu atzīts, ka

apstrīdētā norma nav pieņemta pienācīgā kārtībā, jo ir pārkāpts

Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. panta

1. punkts un 108. panta 3. punkts, būtu jālemj par

brīdi, ar kuru apstrīdētā norma zaudē spēku.

Tiesiskās drošības princips ir daļa no Eiropas Savienības

tiesiskās kārtības (sk., piemēram, Eiropas Savienības Tiesas

2007. gada 21. jūnija sprieduma lietā C-158/06

"ROM-projecten" 24. punktu). Nelikumīga valsts

atbalsta atgūšanas mērķis un tā atpakaļejošais spēks vienmēr

saduras ar paļāvību, kas nodokļu maksātājam var būt likumīgi

radusies saistībā ar likuma saistošo raksturu. Atmaksājot valsts

atbalstu, saņēmējs zaudē priekšrocību, ko bija ieguvis

salīdzinājumā ar saviem konkurentiem tirgū, un tiek atjaunota

situācija, kāda pastāvēja pirms atbalsta izmaksas (sk.

Eiropas Savienības Tiesas 2004. gada 29. aprīļa

sprieduma lietā C-277/00 "Vācijas Federatīvā Republika pret

Eiropas komisiju" 75.-76. punktu). Ja Satversmes tiesa

lemtu, ka apstrīdētā norma atzīstama par spēkā neesošu no tās

pieņemšanas brīža, tad šā lēmuma 1. punktā minētajām

kredītiestādēm, kuras saņēmušas solidaritātes iemaksas atlaidi,

iestātos ne tikai pienākums atmaksāt saņemtā atbrīvojuma apmēru,

bet arī uz nākotni vērsts pienākums maksāt solidaritātes iemaksu

pilnā apmērā par Solidaritātes iemaksas likumā paredzēto

2025.-2027. gada periodu.

Nelikumīgi izmaksāta valsts atbalsta atmaksas galvenais mērķis

ir novērst konkurences izkropļojumu, ko radījusi konkurences

priekšrocība, kuru nodrošinājis nelikumīgais atbalsts. Tomēr ar

solidaritātes iemaksas atlaides mehānismu panāktais efekts,

proti, Latvijas rezidentu kreditēšanas pieaugums, ir ietekmējis

ne tikai atsevišķu finanšu tirgus dalībnieku rīcību, bet arī pašu

finanšu tirgu. Ar apstrīdētās normas spēku laikā ir radīta tāda

situācija, ka solidaritātes iemaksas maksātāji savu

uzņēmējdarbības stratēģiju pielāgo finanšu tirgum, kāpinot

kreditēšanas tempus. Atpakaļvērsts pienākums atmaksāt

solidaritātes iemaksas atlaidi par periodu no 2025. līdz

2027. gadam pakļautu sistēmiskam riskam Latvijas finanšu

nozares stabilitāti un apdraudētu atbildīgu un ilgtspējīgu

kreditēšanas standartu ievērošanu. Pēc Satversmes tiesas ieskata,

šāda valsts atbalsta atmaksas principu interpretācija novestu pie

Latvijas finanšu sistēmas stabilitātes sistēmiskas

ievainojamības.

Līdz ar to izskatāmās lietas izspriešanai nepieciešams

noskaidrot, vai tad, ja apstrīdētā norma nav pieņemta pienācīgā

kārtībā, jo ir pārkāpts Līguma par Eiropas Savienības darbību

107. panta 1. punkts un 108. panta 3. punkts,

tiesiskās drošības princips un Eiropas Savienības tiesību

pārākuma princips būtu interpretējami tādējādi, ka, ņemot vērā,

piemēram, Latvijas finanšu sistēmas stabilitātes apdraudējumu,

Satversmes tiesa var pati savā nolēmumā noteikt brīdi, ar kuru

apstrīdētā norma zaudē spēku.

Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma

26. panta pirmo daļu, Līguma par Eiropas Savienības darbību

267. pantu, kā arī Satversmes tiesas 2017. gada

28. februāra lēmumu "Par kārtību, kādā pieņem lēmumu

par jautājuma uzdošanu Eiropas Savienības Tiesai prejudiciāla

nolēmuma pieņemšanai", Satversmes tiesa

nolēma: