9. pants

Vispār tādā gadījumā, ja likumā paredzētais

atbrīvojums no nodokļa ir uzskatāms par atsauces sistēmas daļu,

nav jāveic pārējie selektivitātes kritērija pārbaudes soļi. Tomēr

izskatāmajā lietā Satversmes tiesai ir šaubas, vai rādītājs -

kreditēšanas pieaugums pret iepriekšējo gadu -, kas formāli ir

uzskatāms par neitrālu un objektīvu kritēriju, praksē tomēr

nerada netiešu diskrimināciju pret kredītiestādēm. Lai gan

solidaritātes iemaksas atlaides mehānisms ir balstīts uz vienotu

procentuālu kreditēšanas pieauguma kritēriju un atbilstoši

apstrīdētajai normai uz visiem solidaritātes iemaksas maksātājiem

ir attiecināts viens un tas pats procentuālais slieksnis, kas

jāsasniedz, lai saņemtu solidaritātes iemaksas atlaidi, tomēr

kredītiestādes jau pirms apstrīdētās normas spēkā stāšanās

izraudzītās kreditēšanas politikas dēļ ir nonākušas būtiski

atšķirīgā situācijā atkarībā no to sākotnējā kredītportfeļa

apjoma. Proti, jo lielāks ir sākotnējais kredītportfelis, jo

lielāks ir solidaritātes iemaksas atlaides saņemšanai

nepieciešamais kreditēšanas pieaugums euro izteiksmē.

Atvieglojums, kura piemērošana ir atkarīga no saimnieciskās

darbības rezultātiem, parasti nav selektīvs (sk. Eiropas

Savienības Tiesas 2011. gada 15. novembra sprieduma

apvienotajās lietās C-106/09 P un C-107/09 P

"Eiropas Komisija un Spānija pret Gibraltāra valdību un

Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti" 80., 82.

un 83. punktu). Turpretim selektivitāte ir konstatējama

tad, ja nodokļa pasākums ir piesaistīts specifiskām, raksturīgām,

tikai noteiktai uzņēmumu kategorijai piemītošām iezīmēm

(sk. Eiropas Savienības Tiesas 2025. gada

29. aprīļa sprieduma lietā C-453/23 "Prezydent Miasta

Mielca" 50. un 54.-56. punktu).

Līdz ar to Satversmes tiesai izskatāmās lietas ietvaros ir

jāvērtē arī tiesību jautājums par to, vai kreditēšanas pieauguma

kritērijs ir objektīvs rādītājs, kas attiecas uz uzņēmuma

"saimnieciskās darbības rezultātu", vai tomēr tāds

kritērijs, kas attiecas uz "uzņēmuma raksturīgajām

iezīmēm" un kas no valsts atbalsta noteikumu viedokļa praksē

varētu iedibināt zināmu selektivitāti. Pēc Satversmes tiesas

ieskata, Pieteikuma iesniedzējas iepriekšējo gadu augstais

kreditēšanas rādītājs nebūtu uzskatāms par kredītiestādes

"raksturīgu iezīmi", kas faktiski liedz pieeju

apstrīdētajā normā noteiktajai atlaidei. To apstiprina fakts, ka

2025. gada 4. ceturksnī Pieteikuma iesniedzēja ir

kvalificējusies solidaritātes iemaksas atlaidei 25 procentu

apmērā.

Tas apstāklis, ka kredītiestādēm ir atšķirīgs vēsturisko

kredītportfeļu lielums, ir paredzama, sagaidāma un faktiski

neizbēgama finanšu tirgus realitāte, nevis apstrīdētās normas

radīta selektīva ietekme. Tas, ka daži apstrīdētās normas

adresāti atbilst, bet citi neatbilst solidaritātes iemaksas

atlaides saņemšanas nosacījumiem, nav tāds apstāklis, kas būtu

aplūkojams no valsts atbalsta noteikumu viedokļa. Valsts atbalsta

noteikumi neuzliek likumdevējam pienākumu ņemt vērā iespējamās

tirgus dalībnieku savstarpējās vēsturiskās atšķirības, bet gan

prasa definēt objektīvus, skaidrus un visiem tirgus dalībniekiem

piemērojamus attiecīgā atvieglojuma saņemšanas kritērijus.

Turklāt ir pamats apsvērt to, vai gadījumā, ja likumdevējs

pielāgotu apstrīdētās normas saturu katra tirgus dalībnieka

vēsturiskajai situācijai, netiktu radīti riski, kas saistīti ar

individuāla (ad hoc) atbalsta sniegšanu.

Tomēr vairākās Eiropas Savienības Tiesas lietās izteiktās

atziņas par jēdziena "uzņēmuma raksturīgas iezīmes"

nozīmi praksē rada neskaidrību šā kritērija piemērošanā

(sk., piemēram, Eiropas Savienības Tiesas 2025. gada

29. aprīļa spriedumu lietā C-453/23 "Prezydent Miasta

Mielca" un Eiropas Savienības Vispārējās tiesas

2024. gada 17. aprīļa spriedumu lietā T-112/22

"Länsförsäkringar Bank"). Turklāt 2026. gada

21. maijā ģenerāladvokāts Andrea Bjondi [Andrea

Biondi] ir sniedzis secinājumus Eiropas Savienības Tiesas

lietā C-459/24 P ""Svenska Bankföreningen"

pret Eiropas Komisiju". Minētajā lietā aplūkots tāda

nodokļa, iespējams, selektīvais raksturs, kura mērķis ir

kompensēt risku, ko noteiktas kredītiestādes rada dalībvalsts

makroekonomiskajai situācijai, ņemot vērā šo kredītiestāžu

lielumu un finanšu stāvokli. Kā izriet no ģenerāladvokāta Bjondi

secinājumiem šajā lietā, novērtējot valsts pasākuma

selektivitāti, būtu jāņem vērā arī kredītiestādes lielums

(sk. ģenerāladvokāta Bjondi 2026. gada

21. maija secinājumu lietā C-459/24 P

""Svenska Bankföreningen" pret Eiropas

Komisiju" 48.-53. punktu).

Līdzīgi šai Satversmes tiesā aplūkojamai lietai,

ģenerāladvokāts Bjondi savos secinājumos norāda, ka īpašiem

mērķiem paredzēti nodokļi, kas pastāv ārpus vispārējās nodokļu

sistēmas, prasa mērķtiecīgu analīzi, kurā galvenā nozīme ir

iepriekš minētās triju soļu selektivitātes kritērija pārbaudes

otrajam solim. Turklāt rūpīga analīze vēl jo vairāk nepieciešama

tad, ja nodokļa pasākums var aizskart pastāvošo Eiropas

Savienības tiesisko regulējumu. Proti, atsaucoties uz šajā lūgumā

sniegt prejudiciālu nolēmumu minēto Eiropas Savienības Tiesas

spriedumu lietā "Prezydent Miasta Mielca",

ģenerāladvokāts norāda: fakts, ka tikai pie noteiktas kategorijas

piederoši uzņēmumi var izmantot nodokļa atbrīvojumu, liecina par

šā atbrīvojuma potenciāli diskriminējošo un konkurenci

ierobežojošo raksturu pat tad, ja attiecīgais tiesiskais

regulējums nav izstrādāts, balstoties uz acīmredzami

diskriminējošiem parametriem (sk. ģenerāladvokāta Bjondi

2026. gada 21. maija secinājumu lietā C-459/24 P

""Svenska Bankföreningen" pret Eiropas

Komisiju" 67., 90. un 120. punktu). Šo iemeslu dēļ

Satversmes tiesai radušās šaubas, vai tāds valsts noteiktais

tiesiskais regulējums, kāds aplūkojams izskatāmajā lietā, būtu

vai nebūtu uzskatāms par selektīvu priekšrocību.

Tādējādi Satversmes tiesa secina, ka šajā lietā pastāv tādi

apstākļi, kuru dēļ pieņemams lēmums par jautājumu uzdošanu

Eiropas Savienības Tiesai prejudiciāla nolēmuma pieņemšanai.