8. pants

Satversmes tiesai ir šaubas par to, vai

apstrīdētajā normā paredzētais pasākums ir uzskatāms par valsts

atbalstu Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. panta

1. punkta izpratnē, proti, par to, vai ar apstrīdēto normu

noteiktā solidaritātes iemaksas atlaide tiem solidaritātes

iemaksas maksātājiem, kuru kreditēšanas rādītāji līdz apstrīdētās

normas pieņemšanai bijuši zemāki, ir uzskatāma par selektīvu

priekšrocību Līguma par Eiropas Savienības darbību

107. panta 1. punkta izpratnē.

Lai pasākumu kvalificētu kā valsts atbalstu Līguma par Eiropas

Savienības darbību 107. panta 1. punkta izpratnē, ir

jāizpildās četriem šādiem kumulatīviem nosacījumiem:

1) pastāv valsts iejaukšanās vai valsts līdzekļu

izmantošana;

2) šī iejaukšanās var ietekmēt dalībvalstu savstarpējo

tirdzniecību;

3) ar šo iejaukšanos tiek piešķirta selektīva priekšrocība

atbalsta saņēmējam, un tā ir saistāma ar valsti;

4) ar šo iejaukšanos tiek izkropļota konkurence vai tiek

radīti draudi to izkropļot (sk., piemēram, Eiropas Savienības

Tiesas 2023. gada 12. janvāra sprieduma

apvienotajās lietās C-702/20 un C-17/21 "DOBELES HES"

31. punktu).

8.1. Izskatāmajā lietā ar apstrīdēto normu ir

ieviesta solidaritātes iemaksas atlaide, un likumā ir noteikta

kārtība, kādā solidaritātes iemaksas maksātājs var pretendēt uz

šo atlaidi. Tas ir pietiekams pamats secinājumam, ka konkrētais

pasākums uzskatāms par valsts iejaukšanos. Solidaritātes iemaksas

atlaides piemērošanas faktiskās sekas ir konkrēts valsts budžeta

ieņēmumu samazinājums Solidaritātes iemaksas likuma 6. panta

pirmajā daļā noteiktajā kārtībā aprēķinātās atlaides apmērā. Arī

atbrīvojumi no nodokļu vai tiem pielīdzināmiem maksājumiem vai to

samazinājumi, kurus piešķīrusi dalībvalsts, atbilst Līguma par

Eiropas Savienības darbību 107. panta 1. punktā

izvirzītajam kritērijam par valsts līdzekļu izmantošanu, jo

valsts ir atteikusies no maksājumu daļas, ko tā citādi būtu

guvusi. Proti, pasākumi, kas atbrīvo uzņēmumu no to izdevumu

segšanas, kuri tam parasti būtu jāsedz, rada priekšrocību tāpat

kā aktīvi sniegts labums (subsīdija) (sk. Eiropas

Savienības Tiesas 2021. gada 16. marta sprieduma lietā

C-562/19 P "Eiropas Komisija pret Polijas Republiku" 9.

un 10. punktu).

8.2. Finanšu sektorā Latvijā pastāv konkurence, jo

arī citu Eiropas Savienības dalībvalstu kredītiestādes saskaņā ar

Līguma par Eiropas Savienības darbību 56. pantu var sniegt

savus pakalpojumus. Tādējādi nerodas šaubas par to, ka konkrētais

tirgus ir atvērts konkurencei, kas ietver arī pietiekami ticamu

varbūtību, ka tirgū ienāks jauni dalībnieki. Eiropas Savienības

Tiesas judikatūrā ir nostiprināts šāds princips: lai valsts

pasākumu varētu atzīt par valsts atbalstu, nav jākonstatē, ka

atbalsts tiešām ietekmē dalībvalstu savstarpējo tirdzniecību un

kropļo konkurenci, bet tikai jāpārbauda, vai šis atbalsts var

ietekmēt šādu tirdzniecību un traucēt konkurenci (sk.

Eiropas Savienības Tiesas 2011. gada

8. septembra sprieduma apvienotajās lietās no C-78/08 līdz

C-80/08 "Paint Graphos and Others"

78. punktu). Tātad jebkurš pasākums, kas ietekmē Latvijā

darbojošos kredītiestāžu finansiālo stāvokli un konkurences

pozīciju, ietekmē dalībvalstu savstarpējo tirdzniecību un var

ietekmēt konkurences apstākļus Līguma par Eiropas Savienības

darbību 107. panta 1. punkta izpratnē.

8.3. Par valsts atbalstu ir uzskatāmi tikai tādi

pasākumi, ar kuriem tiek selektīvi piešķirta priekšrocība

konkrētiem uzņēmumiem vai uzņēmumu kategorijām, vai konkrētām

tautsaimniecības nozarēm (sk. Eiropas Komisijas

2016. gada 19. jūlija paziņojuma par Līguma par Eiropas

Savienības darbību 107. panta 1. punktā minēto valsts

atbalsta jēdzienu (2016/C 262/01) 117. un 118. punktu).

Par valsts atbalstu nav uzskatāma nodokļu priekšrocība, kas

izriet no vispārēja pasākuma, kurš ir vienādi piemērojams visiem

tirgus dalībniekiem (sk. Eiropas Savienības Tiesas

2021. gada 16. marta sprieduma lietā C-562/19 P

"Eiropas Komisija pret Polijas Republiku" 28. un

31. punktu). Tādējādi Satversmes tiesai, vērtējot

selektivitātes kritēriju, ir jānoskaidro, vai solidaritātes

iemaksas režīms un ar apstrīdēto normu noteiktā solidaritātes

iemaksas atlaide var dot priekšrocības konkrētām kredītiestādēm

salīdzinājumā ar citām tādā pašā faktiskajā un juridiskajā

situācijā esošām kredītiestādēm.

Ievērojot selektivitātes kritērija vērtēšanā nostiprināto

triju soļu principu (sk. Eiropas Komisijas

2016. gada 19. jūlija paziņojuma par Līguma par

Eiropas Savienības darbību 107. panta 1. punktā minēto

valsts atbalsta jēdzienu (2016/C 262/01) 128. punktu un

Eiropas Savienības Tiesas 2011. gada 8. septembra

sprieduma apvienotajās lietās no C-78/08 līdz C-80/08 "Paint

Graphos and Others" 49. punktu), vispirms tiek

noteikta atsauces sistēma, kas ietver tādus elementus kā nodokļa

bāze, ar nodokli apliekamie subjekti, nodokļa nomaksas pienākuma

rašanās brīdis vai darījums un nodokļa likmes

(sk. Eiropas Savienības Tiesas 2025. gada

23. decembra sprieduma apvienotajās lietās C-451/21 P un

C-454/21 P "Luksemburga pret Eiropas Komisiju"

107.-109. punktu). Nosakot atsauces sistēmu, ir jāvērtē

tas, vai pasākums ir skaidri nodalāms no vispārējās nodokļu

sistēmas. Turklāt nevar izslēgt to, ka vērā ņemamā atsauces

sistēma ir šaurāka par vispārējo nodokļu sistēmu vai arī sakrīt

ar pašu pasākumu, ja tas noteikts ar normu, kurai piemīt autonoma

juridiska loģika (sk. Eiropas Savienības Tiesas

2025. gada 29. aprīļa sprieduma lietā C-453/23

"Prezydent Miasta Mielca" 47. punktu).

Pasākumi, ar kuriem ievieš diferenciāciju starp uzņēmumiem, kas

atbilstoši attiecīgā tiesiskā regulējuma mērķim ir salīdzināmā

faktiskajā un juridiskajā situācijā, un kuri a priori būtu

uzskatāmi par selektīviem, neietilpst valsts atbalsta jēdzienā,

ja attiecīgā dalībvalsts spēj pierādīt, ka šī diferenciācija

izriet no tās sistēmas rakstura vai uzbūves, kurā šie pasākumi

ietilpst (sk. Eiropas Savienības Vispārējās tiesas

2024. gada 17. aprīļa sprieduma lietā T-112/22

"Länsförsäkringar Bank" 32. punktu).

8.4. Apstrīdētajā normā paredzētais solidaritātes

iemaksas režīms ir specifisks, no vispārējā uzņēmumu ienākuma

nodokļu režīma nošķirams īstermiņa instruments ar konkrēti

definētu mērķi. Solidaritātes iemaksas likumā noteiktais šīs

iemaksas maksātāju loks ir šaurāks nekā uzņēmumu ienākuma nodokļa

maksātāju loks. Turklāt solidaritātes iemaksas aprēķina bāze

atšķiras no uzņēmumu ienākuma nodokļa aprēķina bāzes un

solidaritātes iemaksas likme nav tieši saistīta ar uzņēmumu

ienākuma nodokļa likmi. Tāpat ir jāņem vērā tas, ka solidaritātes

iemaksas maksāšanas periods (2025.-2027. gads) ir terminēts

un tai ir specifisks mērķis.

Pēc Satversmes tiesas ieskata, solidaritātes iemaksas režīms

nav uzskatāms par daļu no vispārējās uzņēmumu ienākuma nodokļa

sistēmas.

Katra dalībvalsts var brīvi izveidot tādu nodokļu sistēmu,

kādu tā uzskata par vispiemērotāko (sk. Eiropas

Savienības Tiesas 2021. gada 16. marta sprieduma lietā

C-562/19 P "Eiropas Komisija pret Polijas

Republiku" 37. punktu). Dalībvalsts rīcības brīvība

nodokļu sistēmas izveidē ir jāņem vērā arī valsts atbalsta

kontroles jomā (sk. Eiropas Savienības Tiesas

2022. gada 15. septembra sprieduma lietā C-705/20

""Fossil (Gibraltar) Ltd" pret Eiropas

Komisiju" 59. punktu). Šī brīvība attiecas arī uz

katram nodoklim raksturīgo iezīmju noteikšanu

(sk. Eiropas Savienības Tiesas 2022. gada

8. novembra sprieduma apvienotajās lietās C-885/19 P un

C-898/19 P ""Fiat Chrysler Finance Europe" pret

Eiropas Komisiju" 95.-97. punktu). Dalībvalsts,

īstenojot savu rīcības brīvību nodokļu jomā, nosaka raksturīgās

nodokļa režīma iezīmes un definē nodokļa atsauces sistēmu, no

kuras vadoties vērtējami selektivitātes nosacījumi. Tas jo īpaši

attiecas uz nodokļa bāzes, tā fiskālās ietekmes un iespējamo tam

piemērojamo atbrīvojumu noteikšanu (sk. Eiropas

Savienības Tiesas 2024. gada 10. septembra sprieduma

lietā C-465/20 P "Eiropas Komisija pret Īriju un

"Apple Sales International""

81. punktu).

Satversmes tiesa sliecas uzskatīt, ka solidaritātes iemaksas

režīms veido patstāvīgu atsauces sistēmu, jo tam ir īpaši mērķi,

ar kuriem tas būtiski atšķiras no jebkura cita Latvijā piemērotā

nodokļa jēgas un būtības. Nosakot solidaritātes iemaksas režīmu

kā patstāvīgu atsauces sistēmu, tiek ņemts vērā tas, ka Latvijai

ir rīcības brīvība noteikt gan solidaritātes iemaksas maksājumu

bāzi, kas ietver fiskālos ieņēmumus un konkrētus ekonomikas

stimulēšanas mērķus, kuru dēļ tiek veicināta kreditēšana, gan arī

vispārējos sabiedrības interešu mērķus, kas saistīti ar

nacionālās drošības stiprināšanu.

8.5. Otrajā selektivitātes kritērija novērtēšanas

solī ir jānoskaidro, vai apstrīdētajā normā ietvertā

solidaritātes iemaksas atlaide ir uzskatāma par atkāpi no

atsauces sistēmas jeb solidaritātes iemaksas režīma un tādējādi

rada atšķirīgu attieksmi pret kredītiestādēm, kuras, ņemot vērā

solidaritātes iemaksas sistēmas mērķus, atrodas salīdzināmā

faktiskajā un juridiskajā situācijā.

Tā kā nodokļa raksturīgās iezīmes nosaka atsauces sistēmu,

saskaņā ar kuru veicama selektivitātes kritērija pārbaude,

vispārējs un abstrakts atbrīvojums, kas papildina tiešo nodokli,

parasti nav atzīstams par valsts atbalstu. Proti, tiek uzskatīts,

ka šāds atbrīvojums, ja tas ir raksturīgs "parastajam"

nodokļu režīmam, principā nevar sniegt selektīvu priekšrocību

(sk. Eiropas Savienības Tiesas 2025. gada 29. aprīļa

sprieduma lietā C-453/23 "Prezydent Miasta Mielca"

50. punktu). Tomēr, pirmkārt, ir jāpārbauda, vai nodokļu

sistēma nav veidota atbilstoši acīmredzami diskriminējošiem

parametriem, un, otrkārt, jānoskaidro, vai nodokļu atbrīvojumu

nevar uzskatīt par tādu, uz kuru neattiecas "parastais"

nodokļu režīms, ja attiecīgajā tiesiskajā regulējumā paredzētie

šā atbrīvojuma saņemšanas nosacījumi juridiski vai faktiski

attiecas uz vienu vai vairākām raksturīgajām iezīmēm, kas piemīt

to uzņēmumu kategorijai, kuri var šo atbrīvojumu saņemt

(sk. Eiropas Savienības Tiesas 2025. gada

29. aprīļa sprieduma lietā C-453/23 "Prezydent Miasta

Mielca" 53. un 54. punktu).

Pat ja sistēma ir formulēta vispārīgi un nesatur skaidrus

"izņēmumus", tā ir selektīva, ja tās nosacījumi

izpaužas diskriminējošā veidā un ir apzināti izstrādāti tā, lai

no nodokļa atbrīvotu noteiktu tiesību subjektu grupu (sk.

Eiropas Komisijas 2016. gada 19. jūlija paziņojuma par

Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. panta

1. punktā minēto valsts atbalsta jēdzienu (2016/C 262/01)

121.-122. punktu). Dalībvalsts rīcības brīvības robežas

atsauces sistēmas noteikšanā tiek pārsniegtas tad, ja tā savus

nodokļu tiesību aktus izmanto ļaunprātīgi, lai, pārkāpjot valsts

atbalstu regulējošus tiesību aktus, piešķirtu priekšrocības

atsevišķiem uzņēmumiem (sk. Eiropas Savienības Tiesas

2011. gada 15. novembra sprieduma "Eiropas

Komisija un Spānija pret Gibraltāra valdību un Lielbritānijas un

Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti" apvienotajās lietās

C-106/09 P un C-107/09 P

101.-104. punktu).

Pēc Satversmes tiesas ieskata, Solidaritātes iemaksas likuma

regulējums neparedz noteikumus, kas acīmredzami neobjektīvā veidā

piešķir priekšroku konkrētiem solidaritātes iemaksas maksātājiem.

Apstrīdētajā normā noteiktā solidaritātes iemaksas atlaide

iekļaujas solidaritātes iemaksas sistēmas loģikā. Ne katra

diferenciācija valsts noteikta obligātā maksājuma tiesiskajā

regulējumā ir uzskatāma par potenciālu valsts atbalstu. Attiecībā

uz apstrīdētajā normā noteikto solidaritātes iemaksas atlaidi,

kas uzskatāma par solidaritātes iemaksas režīma un attiecīgi

atsauces sistēmas daļu, acīmredzami diskriminējoši nosacījumi nav

konstatējami.

Pārbaudot, vai ar solidaritātes iemaksas atlaidi kādai no

kredītiestādēm ir piešķirta selektīva priekšrocība, noteicoša

nozīme ir tam, vai likumdevējs apstrīdētajā normā ir ietvēris

acīmredzami diskriminējošus kritērijus nolūkā izvairīties no

Eiropas Savienības tiesību aktu piemērošanas. Apstrīdētajā normā

ietvertie solidaritātes iemaksas atlaides saņemšanas nosacījumi,

raugoties no konkurences viedokļa, pēc būtības ir neitrāli.

Proti, visiem apstrīdētās normas adresātiem tie ir

vienādi - tiek ņemts vērā procentuāls Latvijas

rezidentu kreditēšanas portfeļa pieaugums pret iepriekšējo gadu.

Turklāt apstrīdētajā normā paredzētie solidaritātes iemaksas

atlaides piemērošanas kritēriji ir objektīvi un atkarīgi no

kredītiestādes saimnieciskās darbības rezultātiem. Ja

kredītiestāde maksāšanas periodā vai kalendāra gada ceturksnī,

par kuru veicams solidaritātes iemaksas maksājums, sasniedz

noteiktu kreditēšanas pieauguma rādītāju, tad tai ir tiesības uz

solidaritātes iemaksas atlaidi 25 līdz 100 procentu

apmērā.

Solidaritātes iemaksas mērķis ir aizsargāt sabiedrības drošību

paaugstinātu nacionālās drošības risku apstākļos, rodot papildu

finanšu līdzekļus valsts nacionālās drošības fiskālo vajadzību

nodrošināšanai. Šā mērķa sasniegšanai solidaritātes iemaksas

maksātājs var veikt ieguldījumu valsts tautsaimniecībā ar divu

atšķirīgu instrumentu palīdzību pēc savas izvēles:

1) vai nu tiešā veidā, terminētā periodā veicot solidaritātes

iemaksu valsts budžetā;

2) vai netiešā veidā, nemaksājot solidaritātes iemaksu, bet

būtiski palielinot Latvijas nefinanšu sabiedrību, mājsaimniecību

un mājsaimniecības apkalpojošo bezpeļņas organizāciju

kreditēšanas apmērus.

Pēc Satversmes tiesas ieskata, nav nozīmes tam, ka viens no

Solidaritātes iemaksas likuma mērķiem, proti, mērķis veicināt

Latvijas rezidentu kreditēšanu, tiek īstenots līdztekus

solidaritātes iemaksas mērķim papildināt valsts budžetu

nacionālās drošības vajadzībām, jo nodokļu vai tiem pielīdzināmu

maksājumu likumi var kalpot vairākiem mērķiem. Likumdevējs,

piemērojot mērķtiecīgus atvieglojumus, var mudināt solidaritātes

iemaksas maksātājus rīkoties noteiktā veidā.

Satversmes tiesa sliecas uzskatīt, ka Solidaritātes iemaksas

likumā noteiktā solidaritātes iemaksas atlaide ir daļa no

atsauces sistēmas un tādēļ nebūtu uzskatāma par selektīvu

priekšrocību.