115. pants
liedz šīs intereses īstenot tikmēr, kamēr nav

rūpīgi izvērtēta to īstenošanas ietekme uz vidi un līdz ar to uz

ikvienu sabiedrības locekli, kā arī tad, ja nepieciešamība pēc

attiecīgā risinājuma nav sociāli pamatota (sk.

Satversmes tiesas 2008. gada 17. janvāra

sprieduma lietā Nr. 2007-11-03 13. un

13.2. punktu).

Tādējādi tiesības dzīvot labvēlīgā

vidē citastarp ietver indivīda (personas) kā sabiedrības locekļa

tiesības uz to, lai ikviena publiskā persona lēmumu, kas ir

saistīts ar vides izmantošanu, pieņemtu un īstenotu efektīvas

vides aizsardzības (pārvaldības) sistēmas ietvaros. Attiecībā uz

teritorijas attīstības plānošanu tas nozīmē, ka pašvaldības

pieņemtajam attīstības risinājumam jābūt ilgtspējīgam -

rūpīgi izvērtētam un sociāli pamatotam.

Pašvaldība ir atbildīga par to,

lai, tai piešķirtās rīcības brīvības robežās izstrādājot

teritorijas plānojumus un nosakot attīstības risinājumus, tiktu

rūpīgi izvērtēta šo risinājumu ietekme uz vidi un līdz ar to uz

ikviena sabiedrības locekļa labklājību.

10. Teritorijas plānošanas

likuma 2. pants paredz, ka likumdevēja mērķis ir panākt

tādas teritorijas plānošanas sistēmas izveidi, kura vienlaikus

gan būtu efektīva, gan veicinātu ilgtspējīgu un līdzsvarotu

attīstību valstī. Efektīvas vietējās teritorijas plānošanas

sistēmas izveide, kas neapšaubāmi ir arī viens no Latvijas valsts

pārvaldes mērķiem, nevar tikt īstenota, ja nav efektīvas

kontroles par vietējās teritorijas plānošanas "rezultātu" -

vietējās pašvaldības teritorijas plānojumu, kā arī

detālplānojumu. Minētās kontroles sistēmai pamatā jābūt tādai,

kas ļauj efektīvi un savlaicīgi novērst iespējamās nepilnības jau

teritorijas plānojuma (detālplānojuma) izstrādāšanas procesā.

Tomēr atsevišķos gadījumos, ja minētā kontrole nav nodrošināta

pašā teritorijas plānojuma (detālplānojuma) izstrādāšanas

procesā, ir jābūt mehānismam, kas ļautu arī post factum

vērsties pret normatīvajiem aktiem vai augstāka līmeņa plānojumam

neatbilstošu teritorijas plānojumu (detālplānojumu).

Teritorijas plānošanas likuma

7. panta trešās daļas 3. punkts expressis verbis

paredz, ka atbildīgā ministrija izvērtē plānošanas

reģionu, vietējo pašvaldību un republikas pilsētu teritorijas

plānojumu atbilstību nacionālajam plānojumam un teritorijas

plānošanas jomu regulējošo normatīvo aktu prasībām un ierosina

nepieciešamās izmaiņas, ja teritorijas plānojums neatbilst šā

likuma, citu normatīvo aktu un nacionālā plānojuma prasībām.

Ministrs Rīkojumā Nr.2-02/299

noteica vispārīgus kritērijus, kuri būtu jāņem vērā, lemjot par

Jūrmalas teritorijas plānojuma tiesiskumu. Viens no minētajiem

kritērijiem kā tiesiskās paļāvības (stabilitātes) principa

piemērošanas priekšnoteikums paredzēja, ka ir vērtējams

apstāklis, vai konkrētajam nekustamajam īpašumam ir izstrādāts un

stājies spēkā detālplānojums. Taču, izvēloties šādu kritēriju,

teritorijas plānošanas dokumenta - detālplānojuma -

satura atbilstība normatīvo aktu prasībām netika

vērtēta.

Teritorijas plānošanas likumā nav

noteikts, ka jebkādas publiskās institūcijas kompetencē būtu

izvērtēt detālplānojumu atbilstību augstāka līmeņa plānojumam vai

normatīvo aktu prasībām. Arī Noteikumi Nr. 883 nevienai

valsts pārvaldes iestādei neparedz pienākumu sniegt atzinumu par

vietējās pašvaldības pieņemtā detālplānojuma atbilstību augstāka

līmeņa plānojumam vai normatīvo aktu prasībām.

Uz minēto kontroli vispārīgi ir

attiecināms tikai likuma "Par pašvaldībām" 49. pants, kā arī

Teritorijas plānošanas likuma 7.1 pants, kas

Ministram ļauj apturēt nelikumīgus domes (padomes) izdotos

saistošos noteikumus, ar kuriem apstiprināts teritorijas

plānojums vai detālplānojums, vai kādas šo noteikumu daļas.

Līdz ar to

valsts pārvaldēs sistēmā nav iestādes, kuras pienākums būtu

izvērtēt detālplānojuma izstrādes un apstiprināšanas procesa

atbilstību normatīvo aktu prasībām vai augstāka līmeņa plānojumam

un sniegt atzinumu par to.

11. Likuma "Par

pašvaldībām" 14. panta otrās daļas 1. punkts paredz, ka

pašvaldībām, lai tās izpildītu savas funkcijas, likumā noteiktajā

kārtībā ir pienākums izstrādāt pašvaldības teritorijas attīstības

programmu un teritorijas plānojumu, nodrošināt teritorijas

attīstības programmas realizāciju un teritorijas plānojuma

administratīvo pārraudzību. Teritorijas plānošanas likuma

7. panta sestās daļas 3. punkts noteic, ka vietējā

pašvaldība apstiprina vietējās pašvaldības teritorijas plānojumu,

detālplānojumus un to grozījumus kā saistošos noteikumus.

Savukārt atbilstoši Satversmes tiesas likuma 16. panta

3. punktam Satversmes tiesas kompetencē ir kontrole pār

minētā panta pirmajā un otrajā daļā neminēto citu normatīvo aktu

vai to daļu atbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normām

(aktiem). Viens no demokrātiskas valsts galvenajiem principiem ir

varas dalīšanas princips, no kura savukārt izriet tiesu varas

kontrole pār likumdevēja un izpildu varu. "Ārpus tiesu varas

kontroles nevar palikt neviena no tiesību normām vai izpildvaras

darbībām, ja tās aizskar kādas personas intereses" [Satversmes

tiesas 1999. gada 9. jūlija spriedums lietā Nr. 04

- 03(99)]. Līdz ar to tiesu varai kopumā un Satversmes tiesai

kā tās sastāvdaļai jānodrošina pēc iespējas pilnīga abu pārējo

varas atzaru kontrole (sk. Satversmes tiesas 2002. gada

22. februāra sprieduma lietā Nr. 2001-06-03 secinājumu

daļas 1. punktu).

No vienas puses, vietējai

pašvaldībai teritorijas plānošanas jomā normatīvie akti piešķir

plašu rīcības brīvību, kas lielā mērā izriet no teritorijas

plānošanas pamatprincipiem (sk. Satversmes tiesas

2004. gada 9. marta sprieduma lietā Nr. 2003-16-05

secinājumu daļas 5. punktu). Tomēr, no

otras puses, šīs rīcības brīvības izmantošanai nepieciešams

efektīvs un iedarbīgs kontroles mehānisms, ar kura palīdzību

tiktu uzraudzīts tas, kā vietējās pašvaldības ievēro, piemēram,

normatīvo aktu prasības, teritorijas plānošanas principus vai

augstāka līmeņa plānojuma noteikumus. Pretējā gadījumā,

nepastāvot efektīvam kontroles (uzraudzības) mehānismam, vietējām

pašvaldībām piešķirtā rīcības brīvība teritorijas plānošanas jomā

var tikt izmantota patvaļīgi.

Līdz ar to Satversmes tiesai,

īstenojot teritorijas plānojumu tiesiskuma kontroli, ex

officio ir pienākums nodrošināt, lai tā būtu

efektīva.

12. Teritorijas

plānošana ir komplekss process, kas sastāv no teritorijas

plānojuma izstrādāšanas un īstenošanas. Teritorijas plānošana

tiek realizēta citastarp arī izstrādājot detālplānojumus, lai

atbilstoši teritorijas plānotajai (atļautajai) izmantošanai

precizētu teritorijas attīstības noteikumus. Teritorijas

plānošanas likuma 6. panta piektā daļa izvirza prasību, ka

detālplānojumu apstiprina pēc teritorijas plānojuma pieņemšanas

un apstiprinātajam detālplānojumam ir jāatbilst teritorijas

plānojumam. Līdz ar to detālplānojuma uzdevums ir kalpot par

līdzekli teritorijas plānojumā noteikto mērķu sasniegšanai,

proti, detālplānojums ir būtisks un nepieciešams funkcionāls

līdzeklis vietējās pašvaldības teritorijas plānojuma īstenošanai

(sk. Satversmes tiesas 2007. gada 28. novembra

lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2007-16-03

5. punktu).

Apstrīdētā detālplānojuma izstrāde

uzsākta ar Jūrmalas domes 2005. gada 27. oktobra lēmumu Nr. 483

"Par detālplānojuma Dzintaros, teritorijā starp Meža prospektu,

Edinburgas prospektu, Indras ielu un Krišjāņa Barona ielu 2002.

gada redakcijas noraidīšanu un detālplānojuma jaunas redakcijas

izstrādāšanu atbilstoši jaunam darba uzdevumam" (turpmāk - Lēmums

Nr. 483). Lēmums Nr. 483 noteica, ka izmantošanas

aprobežojumus un apbūves noteikumus attiecībā uz Saistošajos

noteikumos Nr. 8 paredzēto apstrīdētās teritorijas

izmantošanas veidu ""Priežu parka" rajons ar apbūvi" (P)

detalizētāk reglamentēs Apstrīdētais detālplānojums.

Saskaņā ar RAPLM iebildumiem un

ieteikumu precizēt Apstrīdētā detālplānojuma darba uzdevumu

Jūrmalas dome 2006. gada 2. februārī pieņēma lēmumu

Nr. 78 " Par grozījumiem Jūrmalas pilsētas domes 2005. gada

27. oktobra lēmumā Nr. 483 "Par detālplānojuma Dzintaros,

teritorijā starp Meža prospektu, Edinburgas prospektu, Indras

ielu un Krišjāņa Barona ielu 2002. gada redakcijas noraidīšanu un

detālplānojuma jaunas redakcijas izstrādāšanu atbilstoši jaunam

darba uzdevumam"". Jaunais darba uzdevums Apstrīdētā

detālplānojuma izstrādāšanas pamatnosacījumus nemaina, vienīgi

noteic, ka tas jāizstrādā saskaņā ar Noteikumiem Nr. 883.

Saskaņā ar Jūrmalas pilsētas

apbūves noteikumiem ""Priežu parka" rajonā ar apbūvi " (P)

primārais zemes izmantošanas veids ir "savrupmājas priežu mežā",

bet sekundārais - "cita atļautā izmantošana". Šajās teritorijās

ir atļauts būvēt, pārbūvēt, ierīkot vai izmantot ēku un citu būvi

kā savrupmāju - viendzīvokļa māju, divu dzīvokļu māju, vasarnīcu,

privātu mājas bērnudārzu. "Cita atļautā izmantošana" paredz

iespēju būvēt vietējas nozīmes darījumu iestādes -

tirdzniecības un/vai pakalpojumu objektus. Saskaņā ar Apstrīdēto

detālplānojumu šāda veida apbūve atļauta vienīgi zemesgabalā

Dzintari 2850 (kadastra Nr. 1300 008 2850). Bez tam

Apstrīdētā detālplānojuma apbūves noteikumos, kas uzskatāmi par

Jūrmalas teritorijas plānojuma izņēmumiem un papildinājumiem,

norādīts, ka minētajās teritorijās atļauta arī atpūtas iestādes

būvniecība (sk. lietas materiālu

4. sēj. 32. - 33. lpp.). Jūrmalas

pilsētas būvnoteikumos noteikta teritorijas palīgizmantošana, kas

ietver: saimniecības ēkas, individuālās garāžas, šķūņus, ziemas

dārzus (piebūvētas vai atsevišķi novietotas ēkas ar stiklota

karkasa nesošajām sienām, izņemot siltumnīcas), nojumes,

apsardzes ēkas, telpas individuālā darba vajadzībām.

Apstrīdētā teritorija ir meža

zeme, kurā ietilpstošie zemesgabali nav apbūvēti. Apstrīdētais

detālplānojums paredz septiņos zemesgabalos veidot apbūvi, kas

vizuāli būtu uztverama kā "savrupmāja priežu mežā", tostarp

paredzēta arī septiņu šķērsielu pagarinājumu izbūve. Izraudzītais

risinājums paredz meža zemes transformāciju, kuras rezultātā

varētu būtiski samazināsies bioloģiskā daudzveidība apstrīdētajā

teritorijā.

12.1. Lai izvērtētu

Apstrīdētā detālplānojuma atbilstību augstāka juridiskā spēka

tiesību normām, nepieciešams izvērtēt, vai tā pieņemšanas

procedūra atbilst normatīvo aktu prasībām.

Viens no teritorijas plānošanas

uzdevumiem saskaņā ar Teritorijas plānošanas likuma 4. pantu

ir saglabāt dabas un kultūras mantojumu, ainavas un bioloģisko

daudzveidību, kā arī paaugstināt kultūrainavas un apdzīvoto vietu

kvalitāti. Pašvaldības uzdevums ir radīt priekšnoteikumus vides

kvalitātes un teritorijas racionālas izmantošanas nodrošināšanai.

Proti, pašvaldībai ir jāievēro teritorijas plānošanas

daudzveidības princips, kas noteic, ka teritorijas plānojuma

izstrādē tiek ņemta vērā dabas, kultūrvides, cilvēku un materiālo

resursu, kā arī saimnieciskās darbības daudzveidība. Šis princips

citastarp nozīmē, ka atļautā izmantošana nosakāma tā, lai pēc

iespējas labākā veidā, ievērojot attiecīgajā teritorijā pastāvošo

daudzveidību, kā arī teritorijas īpatnības un specifiku, tiktu

atklāts šīs teritorijas attīstības potenciāls

(sk. Satversmes tiesas 2008. gada 17. janvāra

sprieduma lietā Nr. 2007-11-03 24.4. punktu).

Tādējādi atbilstoši pienākumam

saglabāt bioloģisko daudzveidību Jūrmalas domei, izstrādājot

detālplānojumu un citastarp vadoties no ilgtspējīgas attīstības

principa, bija jāizvērtē nepieciešamība saglabāt meža vides

(ekoloģisko) vērtību.

Apstrīdētā detālplānojuma

izstrādes darba uzdevuma 3.7. punkts noteic, ka

"teritorijā veicama ainavas analīze un bioloģiskā izpēte"

(sk. lietas materiālu 4. sēj.

45. lpp.). Biotopu izpēte zemesgabaliem veikta

2005. gada 25. oktobrī. Apstrīdētā detālplānojuma

teritorijas meža zemes biotopu izpētes rezultātā eksperts

konstatēja, ka apstrīdētajā teritorijā atrodas dabiskais meža

biotops "biokoks". Atzinumā norādīts - lai saglabātu dabas

daudzveidību, apsaimniekojot meža zemi, ir jāsaglabā ne tikai

dabiskie meža biotopi "biokoki", bet arī bioloģiski vecākās

priedes (sk. lietas materiālu 4. sēj. 168. - 181.

lpp.).

Taču Apstrīdētā detālplānojuma

grafiskajā daļā norādītas tikai saglabājamās priedes, kuras

atzītas par meža biotopu "biokoks". Turklāt ne eksperta atzinumā,

ne arī Apstrīdētajā detālplānojumā nav atzīmētas tās priedes,

kuras būtu saglabājamas kā bioloģiski vecākās. Līdz ar to var

secināt, ka Apstrīdētajā detālplānojumā nav paredzēta bioloģiski

vecāko priežu saglabāšana. Bez tam Apstrīdētais detālplānojums

paredz septiņu šķērsielu pagarinājumu izbūvi apstrīdētajā

teritorijā, arī šo meža zemi būs nepieciešams transformēt. Tomēr

no lietas materiāliem nav gūstams atstiprinājums tam, ka,

izstrādājot Apstrīdēto detālplānojumu, būtu pienācīgā kārtā

veikta bioloģiskā izpēte. Proti, nav izpētīts, vai paredzētās

meža zemes transformācijas teritorijā, kas nepieciešama šķērsielu

pagarinājuma izbūvei, neatrodas dabiskie meža biotopi vai citi

aizsargājami koki.

Līdz ar to no Apstrīdētā

detālplānojuma nevar gūt priekšstatu par to, cik lielā mērā

bioloģiskā daudzveidība tiks samazināta. Turklāt Apstrīdētais

detālplānojums nesniedz objektīvi izvērtējamus datus par to, kādā

veidā tā realizācija ietekmēs apkārtējo vidi. Proti,

detālplānojums nesatur visu nepieciešamo informāciju par tā

teritorijā esošo bioloģisko daudzveidību, tajā nav noteikts

konkrēts saglabājamo un aizsargājamo vienību skaits. Lai tiktu

izpildītas vides aizsardzības prasības, ir par maz tikai

konstatēt faktu, ka teritorijā ir tādi dabas resursi, kurus būtu

nepieciešams saglabāt un aizsargāt. Apstrīdētajā detālplānojumā,

precizējot izmantošanas aprobežojumus un apbūves noteikumus

attiecībā uz ""Priežu parka" rajonu ar apbūvi" (P), bija

jānoteic konkrēti saglabājamie un aizsargājamie koki. Proti,

izstrādājot detālplānojumu, tajā jāparedz vides aizsardzības

pasākumi, kas attiecas uz bioloģisko daudzveidību.

12.2. Attīstības plānošana

ir principu, mērķu un to sasniegšanai nepieciešamās rīcības

izstrāde. Saskaņā ar Teritorijas plānošanas likuma 6. panta

trešās daļas 3. punktu vietējo pašvaldību teritorijas

plānojumu izstrādē citastarp jāievēro arī vietējās pašvaldības

politikas plānošanas dokumentos noteiktais. Lai sekmētu

ilgtspējības principa ievērošanu, teritorijas plānošanas jomā

pieņemtajiem lēmumiem un dokumentiem jābūt savstarpēji

saskaņotiem. Proti, teritorijas plānojumiem jāsekmē vietējās

pašvaldības politikas plānošanas dokumentos nosprausto attīstības

mērķu sasniegšana.

Jūrmalas dome Saistošo noteikumu

Nr. 19 I sējumā noteikusi, ka līdz 2018. gadam Jūrmala

ir "iedzīvotājiem un pilsētas viesiem draudzīga pilsēta, kuras

attīstībā tiek ievēroti ilgtspējīgas attīstības principi".

Turklāt Jūrmalas pilsēta kā vienu no savas sociālekonomiskās

attīstības mērķiem izvirzījusi "dzīves kvalitātes līmeņa

paaugstināšanu pilsētā". Lai sasniegtu izvirzītos pilsētas

attīstības mērķus, Saistošo noteikumu Nr. 19 I sējuma nodaļā

"Pilsētas telpiskā kompozīcija" Jūrmalas dome sev noteikusi šādu

uzdevumu: "nodrošinās vēsturiski izveidojušās pilsētas struktūras

saglabāšanu un neveidos jaunus dzīvojamos rajonus uz pilsētas

zaļo teritoriju rēķina. Attīstīs pilsētas struktūru, kura

balstītos uz vēsturiskajiem pilsētas veidošanās

priekšnosacījumiem" (sk.: Jūrmalas teritorijas plānojums

1995 .- 2007. Ar grozījumiem un papildinājumiem līdz

2009. gadam I sējums 2.2., 2.4. un 6.1. punkts

www.jurmala.lv).

Tā kā Apstrīdētā detālplānojuma

apbūves noteikumos, kuri uzskatāmi par Jūrmalas teritorijas

plānojuma izņēmumiem un papildinājumiem, paredzēts, ka

apstrīdētajā teritorijā primārais zemes izmantošanas veids ir

savrupmāju apbūve, kas plānota meža zemē, to transformējot, šāds

risinājums acīmredzot nevar sekmēt Jūrmalas domes definēto

attīstības uzdevumu - neveidot jaunus dzīvojamos rajonus uz

pilsētas zaļo teritoriju rēķina.

Turklāt Valsts kultūras pieminekļu

aizsardzības inspekcija 2007. gada 14. februāra

atzinumā par Apstrīdēto detālplānojumu norāda Jūrmalas domei:

"minēto pārveidojumu raksturs var būtiski ietekmēt individuālās

apbūves lietotāju dzīves kvalitāti un pazemināt valsts nozīmes

pilsētbūvniecības pieminekļa Dubultu - Majoru -

Dzintaru - Bulduru - Lielupes vasarnīcu rajoni (aizsardzības

numurs 6083) vērtību, kas būtu analizējamas prasības saistībā ar

jauno Attīstības plānu un tā vadlīnijām" (sk. lietas materiālu

4. sēj. 155. lpp.).

No lietas materiāliem nevar gūt

pārliecību, ka Jūrmalas dome, izvēloties un apstiprinot

Apstrīdētā detālplānojuma risinājumu, tā sociālo nepieciešamību

būtu pamatojusi, proti, pamatojusi, kādā veidā dzīvojamo rajonu

paplašināšana uz pilsētas zaļo teritoriju rēķina sekmēs

pašvaldības plānošanas dokumentos noteikto pilsētas attīstības

mērķu sasniegšanu un uzdevumu izpildi un paaugstinās dzīves

kvalitāti teritorijās, kuras atrodas blakus Apstrīdētā

detālplānojuma teritorijai.

12.3. Detālplānojuma

teritorijas plānotās (atļautās) izmantošanas risinājumu noteic ne

vien nepieciešamība nodrošināt vides aizsardzību un kvalitāti,

bet arī sabiedrības intereses attīstīt konkrēto teritoriju.

Teritorijas plānošanas likumā noteiktā teritorijas plānošanas

procesa, tostarp detālplānojuma, sabiedriskās apspriešanas

galvenais mērķis ir nodrošināt vislabākā iespējamā lēmuma

pieņemšanu sabiedrības interesēs un ikviena iebilduma izvērtēšanu

un ievērošanu iespēju robežās. Šis likuma noteikums ir

konkretizēts Noteikumos Nr. 883 un paredz pašvaldības pienākumu

izvērtēt visus sabiedriskajā apspriešanā paustos viedokļus.

Proti, Noteikumu Nr. 883 52.4. punkts paredz, ka

detālplānojums ietver ziņojumu par vērā ņemtajiem un

noraidītajiem fizisko un juridisko personu priekšlikumiem un

iebildumiem.

Jūrmalas iedzīvotāji, tostarp

Pieteikuma iesniedzēji, Apstrīdētā detālplānojuma sabiedriskās

apspriešanas laikā ar iesniegumiem vērsās Jūrmalas domē, paužot

savus iebildumus pret izstrādāto apstrīdētās teritorijas

izmantošanas risinājumu. Jūrmalas dome, atbildot uz iesniegumiem,

devusi vispārīgu informāciju par iesniegumos minēto priekšlikumu

virzību, piemēram, izklāstījusi Noteikumos Nr. 883

reglamentēto sabiedriskās apspriešanas kārtību, kā arī

norādījusi, ka turpmākā informācija tiks publicēta laikrakstos

"Jūrmalas Ziņas" un "Latvijas Vēstnesis" (sk. lietas

materiālu 7. sēj. 18. - 28. lpp.).

Apstrīdētā detālplānojuma IV

sadaļā "Pārskats par detālplānojuma izstrādi" nodaļā par

sabiedriskās apspriešanas materiāliem atrodams dokuments ar

nosaukumu "2. posma sabiedriskās apspriešanas pārskats par

iedzīvotāju viedokli un priekšlikumiem". Tajā ir norāde, ka

"priekšlikumi vai iebildumi tiks ņemti vērā. Tos apkopos un

sagatavos sabiedriskās apspriešanas pārskatā, ko pievienos

detālplānojuma dokumentācijai un iesniegs izskatīt vietējās

pašvaldības domē" (sk. lietas materiālu 4. sēj. 119.

lpp.). No minētā dokumenta secināms, ka iedzīvotāju

iesniegumos pausts negatīvs viedoklis par Apstrīdētajā

detālplānojumā izraudzīto risinājumu. No lietas materiāliem nav

gūstams ieskats par to, vai iedzīvotāju viedokļi ir vērtēti. Šāds

sabiedriskās apspriešanas pārskats par iedzīvotāju viedokļiem un

priekšlikumiem nav atzīstams par atbilstošu Noteikumu

Nr. 883 52.4. punktam, jo ar sabiedrības viedokļa

formālu uzklausīšanu vien ir par maz. Tas nozīmē, ka

detālplānojumam, tāpat kā citiem teritorijas plānošanas

dokumentiem, jāatspoguļo izraudzītā risinājuma lietderības

apsvērumi, proti, tajā jābūt norādītiem lēmuma pieņēmēja

apsvērumiem par to, kāpēc daži priekšlikumi ņemti vērā, bet citi

- noraidīti. Apstrīdētajā detālplānojumā nav ietverts pamatojums

tam, kādēļ būtu noraidāmi sabiedriskajā apspriešanā izteiktie

viedokļi, un tādējādi nav arī likuma prasībām atbilstoša ziņojuma

par vērā ņemtajiem un noraidītajiem fizisko un juridisko personu

priekšlikumiem un iebildumiem.

Tātad, izstrādājot Apstrīdēto

detālplānojumu, sabiedrības līdzdalība bijusi formāla, jo

sabiedrības viedokli Jūrmalas dome ir uzklausījusi, taču nav

vērtējusi un pamatojusi, kādēļ tas būtu noraidāms.

Tādējādi

Jūrmalas dome nav izpildījusi normatīvajos aktos sabiedriskajai

apspriešanai izvirzītās prasības.

12.4. Ne visi pārkāpumi,

kas pieļauti, izstrādājot teritorijas plānošanas dokumentus, ir

būtiski. Satversmes tiesa jau iepriekš norādījusi, ka būtisku

pārkāpumu teritorijas plānošanas jomā var kvalificēt pēc

vairākiem kritērijiem. Pirmkārt, būtisks teritorijas plānošanas

procesa pārkāpums ir tāds pārkāpums, kura rezultātā pieņemts

citāds, nevis tāds lēmums, kāds būtu pieņemts, ja procedūra tiktu

ievērota. Otrkārt, būtisks pārkāpums ir pieļauts tādos gadījumos,

kad būtiski pārkāptas sabiedrības tiesības piedalīties

teritorijas plānošanas procesā. Treškārt, par būtisku pārkāpumu

atzīstami arī citi teritorijas plānošanas principu pārkāpumi

(sk. Satversmes tiesas 2007. gada 26. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2006- 38-03

14. punktu).

Apstrīdētā detālplānojuma

izstrādāšanas gaitā netika pietiekami izvērtēta nepieciešamība

saglabāt bioloģisko daudzveidību, netika izvērtēts sabiedrības

viedoklis par teritorijas attīstības risinājumu un arī konkrētā

attīstības risinājuma nepieciešamība netika pamatota. Tādējādi

nevar uzskatīt, ka Apstrīdētā detālplānojuma pieņemšana ir uz

pienācīga izvērtējuma pamata balstīts lēmums. Proti, nevar gūt

pārliecību par to, ka citos apstākļos izraudzītais detālplānojuma

risinājums nebūtu mainījies.

Līdz ar to

Jūrmalas dome, pieņemot Apstrīdēto detālplānojumu, būtiski

pārkāpusi teritorijas plānošanas procedūru un tas neatbilst

Satversmes 115. pantam.

13. Satversmes tiesa

2009. gada 24. marta spriedumā Lietā Nr.

2008-39-05 citastarp vērtēja Saistošo noteikumu Nr. 8

un Saistošo noteikumu Nr. 19 tiesiskumu. Spriedumā tiesa

atzina, ka Saistošajos noteikumos Nr. 8

un Saistošajos noteikumos Nr. 19 plānotā (atļautā)

izmantošana divdesmit piecām teritorijām noteikta, pieļaujot

būtiskus normatīvo aktu pārkāpumus - nenodrošinot pienācīgu

sabiedrības līdzdalību teritorijas plānošanas procesā (sk.

Satversmes tiesas 2009. gada 24. marta sprieduma lietā

Nr. 2008-39-05 10. punktu).

Neraugoties uz konstatētajiem

pārkāpumiem, Satversmes tiesa atzina, ka pastāv iespēja uz

sešpadsmit no Saistošajos noteikumos Nr. 8 ietvertajām

divdesmit piecām teritorijām attiecināt tiesiskās paļāvības

(stabilitātes) principu. Tiesiskās paļāvības princips tika

attiecināts uz tām teritorijām, kuru izmantošana atbilstoši

Saistošajos noteikumos Nr. 8 un Saistošajos noteikumos

Nr. 19 paredzētajai plānotajai (atļautajai) izmantošanai jau

ir uzsākta. Proti, Satversmes tiesa atzina, ka atbilstoši

Ministra noteiktajiem kritērijiem uz teritorijām, kurās jau

atrodas ēkas vai attiecībā uz kurām ir izsniegtas būvatļaujas un

kurās uzsākta būvniecība, vai kurām ir izstrādāts un spēkā

stājies detālplānojums, ir iespējams attiecināt tiesiskās

paļāvības principu, kaut arī nevar uzskatīt, ka plānotās

(atļautās) izmantošanas maiņa notikusi atbilstoši normatīvo aktu

prasībām.

Satversmes tiesa spriedumā Lietā

Nr. 2008-39-05 norādīja, ka Ministrs izvēlējies pamatotus

kritērijus, jo Rīkojumā Nr. 2-02/299 minēto teritoriju

īpašnieku un tiesisko valdītāju tiesību aizskārums, kas rodas,

tad, ja Saistošo noteikumu Nr. 8 un Saistošo noteikumu

Nr. 19 darbība attiecībā uz šīm teritorijām tiek apturēta,

ir mazāks par sabiedrības ieguvumu tad, ja tiek nodrošināta

tiesiskuma principa ievērošana. Izvērtējot sabiedrības ieguvumu,

jāņem vērā iespējas attiecīgajā teritorijā atjaunot situāciju,

kas atbilstu plānotai (atļautai) izmantošanai "dabas

pamatnes teritorija". Ja teritorijā jau atrodas ēkas vai

uzsākta būvniecība vai tai ir apstiprināts detālplānojums, šādas

iespējas var būt mazākas. Savukārt tad, ja detālplānojuma

izstrāde tikai uzsākta vai izsniegts plānošanas un arhitektūras

uzdevums (vairākus gadus pēc Saistošo noteikumu Nr. 8 spēkā

stāšanās), privātpersonu tiesību aizskārums objektīvi ir mazāks,

bet iespējas attiecīgajā teritorijā atjaunot situāciju, kas

atbilstu plānotai (atļautai) izmantošanai "dabas pamatnes

teritorija", - lielākas nekā tad, ja detālplānojums jau

apstiprināts un uzsākta būvniecība (sk. Satversmes tiesas

2009. gada 24. marta sprieduma lietā

Nr. 2008-39-05 12. punktu).

Citastarp minētajā spriedumā

Satversmes tiesa atzīmēja, ka, konstatējot būtiskus sabiedrības

interešu aizskārumus, valsts institūcijām ir ne tikai tiesības,

bet arī pienākums rīkoties un sabiedrībai nozīmīgu interešu

pārkāpuma novēršanai būtu dodama prioritāte salīdzinājumā ar

tiesiskās stabilitātes (paļāvības) principu (sk. Satversmes

tiesas 2009. gada 24. marta sprieduma lietā

Nr. 2008-39-05 13.1. punktu).

Šajā lietā Apstrīdētais

detālplānojums ir atzīts par prettiesisku (sk. šā

sprieduma 12. punktu). Proti, Apstrīdētais

detālplānojums tika izstrādāts un pieņemts, pieļaujot būtiskus

teritorijas plānošanas procesa pārkāpumus, un tāpēc apstrīdētās

teritorijas īpašniekiem un tiesiskajiem valdītājiem tas nevar

radīt tiesisko paļāvību. Līdz ar to Rīkojumā Nr.2-02/299

ietvertais pamatojums par Saistošo noteikumu Nr. 8 un

Saistošo noteikumu Nr. 19 neatbilstību augstāka juridiskā

spēka tiesību normām ir attiecināms arī uz apstrīdēto

teritoriju.

Satversmes tiesa spriedumā Lietā

Nr. 2008-39-05, izvērtējot, vai sabiedrisko apspriešanu Saistošo

noteikumu Nr. 19 izstrādes procesā var uzskatīt par notikušu

attiecībā uz Saistošajos noteikumos Nr. 8 minēto divdesmit

piecu teritoriju plānotās (atļautās) izmantošanas maiņu,

secināja, ka ieinteresētajai sabiedrībai netika sniegta

pietiekama informācija un šā iemesla dēļ tai nebija iespējas

izteikt savu viedokli par divdesmit piecu teritoriju plānotās

(atļautās) izmantošanas maiņu (sk. Satversmes tiesas

2009. gada 24. marta sprieduma lietā

Nr. 2008-39-05 10. punktu). Ieinteresētajai

sabiedrībai nebija iespējas piedalīties lēmuma pieņemšanā par

apstrīdētās teritorijas plānotās (atļautās) izmantošanas maiņu

arī iepriekš, kad tika pieņemti Saistošie noteikumi

Nr. 8.

Jūrmalas dome nav nodrošinājusi

sabiedrības līdzdalību teritorijas plānošanas procesā, un tās

lēmums mainīt teritorijas plānoto (atļauto) izmantošanu attiecībā

uz apstrīdēto teritoriju pieņemts, pieļaujot būtisku sabiedrības

interešu aizskārumu, proti, pārkāpjot Satversmes 1. pantā

noteikto demokrātijas principu.

Līdz ar to

Saistošie noteikumi Nr. 8 un Saistošie noteikumi

Nr. 19, ciktāl tie attiecas uz apstrīdēto teritoriju,

neatbilst Satversmes 1. pantam.

14. Konstatējot Saistošo

noteikumu Nr. 8 un Saistošo noteikumu Nr. 19,

ciktāl tie attiecas uz apstrīdēto teritoriju, neatbilstību

Satversmes 1. pantam, nav nepieciešams vērtēt arī to

atbilstību Satversmes 115. pantam.

15. Saskaņā ar Satversmes

tiesas likuma 31. panta 11. punktu tiesai ir jānosaka

brīdis, ar kuru apstrīdētā norma (akts), šajā lietā - Saistošie

noteikumi Nr. 8, Saistošie noteikumi Nr. 19 daļā, kas

attiecas uz apstrīdēto teritoriju, un Apstrīdētais detālplānojums

- , zaudē spēku.

Satversmes tiesas likuma

32. panta trešā daļa noteic, ka tiesību norma (akts), kuru

Satversmes tiesa atzinusi par neatbilstošu augstāka juridiskā

spēka tiesību normai, uzskatāma par spēkā neesošu no Satversmes

tiesas sprieduma publicēšanas dienas, ja Satversmes tiesa nav

noteikusi citādi.

Attiecībā uz apstrīdēto teritoriju

neviens no Jūrmalas pilsētas teritorijas plānošanas dokumentiem,

ar kuriem izdarīti grozījumi teritorijas plānotajā (atļautajā)

izmantošanā, nosakot šo teritoriju par apbūvējamu, nav pieņemts,

ievērojot normatīvos aktus, un līdz ar to tie visi pieņemti,

pieļaujot būtiskus teritorijas plānošanas procesa pārkāpumus.

Satversmes tiesa jau iepriekš

secinājusi, ka teritorijas plānojuma atzīšana par spēkā neesošu

no tā spēkā stāšanās brīža ir nepieciešama, ņemot vērā

teritorijas plānojuma kā normatīvā akta īpašo dabu, kā arī tāpēc,

lai netiktu legalizētas pašvaldības iespējamās nepamatotās

darbības, kas būtu balstītas uz šo plānojumu

(sk. Satversmes tiesas 2008. gada

17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2007- 11-03

28. punktu).

Līdz ar to, nosakot brīdi, ar kuru

Saistošie noteikumi Nr. 8 un Saistošie noteikumi Nr.19,

ciktāl tie attiecas uz apstrīdēto teritoriju, zaudē spēku, jāņem

vērā viens no Teritorijas plānošanas likumā noteiktajiem

principiem, proti, pēctecības princips, kas, pašvaldības

teritorijas plānojumu ļauj atcelt, nodrošinot to, ka attiecīgajā

teritorijā ir spēkā kāds cits teritorijas plānojums

(sk. Satversmes tiesas 2007. gada

26. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2006-38-03

14.1. punktu).

Satversmes tiesas uzdevums ir

iespēju robežās novērst plānojuma izstrādes procesā pieļautos

pārkāpumus. Tas iespējams vienīgi atzīstot Jūrmalas pilsētas

teritorijas plānošanas dokumentus, ciktāl tie attiecas uz

apstrīdēto teritoriju, par spēkā neesošiem no to spēkā stāšanās

brīža, jo šajā lietā uz Jūrmalas teritorijas plānojuma izstrādes

un pieņemšanas procesa neatbilstību normatīvo aktu prasībām bija

norādījusi teritorijas plānošanas procesu uzraugošā institūcija,

kā arī Satversmes tiesa nolēmumos Lietā Nr. 2003-16-05 un Lietā

Nr. 2008-39-05. Ņemot vērā iepriekš minēto, Saistošie

noteikumi Nr. 8 un Saistošie noteikumi Nr. 19, ciktāl

tie attiecas uz apstrīdēto teritoriju, un arī Apstrīdētais

detālplānojums zaudē spēku ar to pieņemšanas brīdi.

Lai pēc Saistošo noteikumu Nr. 8

un Saistošo noteikumu Nr. 19, ciktāl tie attiecas uz

apstrīdēto teritoriju, atzīšanas par spēku zaudējušiem nerastos

jauni Satversmē noteikto pamattiesību aizskārumi, Satversmes

tiesai jālemj par apstrīdētās teritorijas plānoto (atļauto)

izmantošanu. Proti, Satversmes tiesa sava sprieduma nolēmumu daļā

var atzīt, ka juridisko spēku atgūst iepriekšējais plānojums, kas

tika aizstāts ar teritorijas plānojumu, kuru Satversmes tiesa

atzinusi par neatbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību normām

(sk. Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra

sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 25. punktu). Līdz ar to

attiecībā uz apstrīdēto teritoriju joprojām ir spēkā sākotnēji

apstiprinātais Jūrmalas Attīstības plāns (ģenerālplāns) - Lēmums

Nr. 893, kas noteic, ka apstrīdētās teritorijas

plānotās (atļautās) izmantošanas veids ir dabas pamatne.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas

likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa

nosprieda:

1. Atzīt Jūrmalas pilsētas

domes 2004. gada 28. aprīļa saistošos noteikumus

Nr. 8 "Grozījumi Jūrmalas pilsētas Attīstības plānā

(Ģenerālplānā)", ciktāl šie noteikumi attiecas uz

teritoriju Dzintaros starp Meža prospektu, Edinburgas prospektu,

Piestātnes ielu un Krišjāņa Barona ielu, par neatbilstošiem

Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam un spēkā neesošiem no to

pieņemšanas brīža.

2. Atzīt Jūrmalas pilsētas

domes 2007. gada 12. jūlija Saistošos noteikumus

Nr. 19 "Par Jūrmalas Attīstības plāna (ģenerālplāna)

grozījumu, grafiskās daļas, teritorijas izmantošanas un apbūves

noteikumu apstiprināšanu", ciktāl šie noteikumi attiecas uz

teritoriju Dzintaros starp Meža prospektu, Edinburgas prospektu,

Piestātnes ielu un Krišjāņa Barona ielu, par neatbilstošiem

Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam un spēkā neesošiem

no to pieņemšanas brīža.

3. Atzīt Jūrmalas pilsētas

domes 2007. gada 30. augusta saistošos noteikumus

Nr. 37 "Par detālplānojuma teritorijai Dzintaros starp Meža

prospektu, Edinburgas prospektu, Indras ielu un Krišjāņa Barona

ielu projekta grafiskās daļas, teritorijas izmantošanas un

apbūves noteikumu apstiprināšanu" par neatbilstošiem Latvijas

Republikas Satversmes 115. pantam un spēkā neesošiem no to

pieņemšanas brīža.

4. Noteikt, ka uz

teritoriju Jūrmalā, Dzintaros, starp Meža prospektu, Edinburgas

prospektu, Piestātnes ielu un Krišjāņa Barona ielu ir spēkā

Jūrmalas pilsētas domes 1995. gada 27. jūlija lēmumā

Nr. 893 "Par Jūrmalas attīstības plānu (ģenerālplānu)"

noteiktā teritorijas plānotā (atļautā) izmantošana.

Spriedums ir galīgs un

nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā

publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

J.Jelāgins