3. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Saeima - nepiekrīt Pieteikumu iesniedzēju viedoklim un

uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 105. pantam.

Visupirms Saeima lūdz Satversmes tiesu izvērtēt, vai ir

lietderīgi turpināt tiesvedību lietā pēc M. Kargina

konstitucionālās sūdzības. Pēc Saeimas ieskata, esot šaubas par

to, vai M. Karginam piemīt subjektīvās tiesības uz procentu

saņemšanu saskaņā ar Termiņdepozīta līgumu. Proti, Saeima apšauba

to, ka apstrīdētā norma aizskar M. Kargina tiesības uz

īpašumu.

3.1. Saeima piekrīt Pieteikumu iesniedzēju viedoklim,

ka tiesības uz procentu saņemšanu var ietilpt Satversmes 105.

panta tvērumā, taču nepiekrīt, ka uz Pieteikumu iesniedzējiem

attiecas Satversmes 105. panta ceturtajā teikumā paredzētais

tiesību ierobežojums. Saeima norāda, ka Satversmes 105. panta

ceturtais teikums regulē gadījumus, kad atsavināmais īpašuma

objekts ir individualizēts, turklāt īpašuma tiesības tiek

atņemtas neatgriezeniski. Savukārt konkrētajā gadījumā

likumdevēja nodoms esot bijis nevis īpašumu atsavināt piespiedu

kārtā, bet gan izmantot valsts tiesības sabiedrības interesēs

ierobežot īpašuma izmantošanu. Turklāt apstrīdētā norma nosakot

īpašuma tiesību izmantošanas ierobežojumu uz laiku, proti, līdz

valsts atbalsta sniegšanas beigām. Saeimas atbildes rakstā pausts

viedoklis, ka Pieteikumu iesniedzējiem pēc tam, kad valsts

atbalsta sniegšana tiek izbeigta, ne tikai turpinoties procentu

izmaksa, bet esot iespējams arī atgūt valsts atbalsta sniegšanas

laikā nesaņemtos procentus. Tāpēc, pēc Saeimas ieskata, lietā

būtu pārbaudāma apstrīdētās normas atbilstība Satversmes 105.

panta pirmajiem trim teikumiem.

3.2. Saeima norāda, ka apstrīdētajā normā ietvertais

īpašuma tiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā

pieņemtu likumu, noteikts leģitīma mērķa labad un atbilst

samērīguma prasībām.

Atbildes rakstā norādīts, ka apstrīdētās normas leģitīmais

mērķis - sabiedrības labklājība - izpaužoties kā atbalsta veidā

komercsabiedrībā ieguldīto finanšu līdzekļu lietderīga

izmantošana sabiedrības vajadzībām un valsts attīstības

nodrošināšanai, pēc iespējas novēršot gadījumus, kad saņemtais

valsts atbalsts tiktu izmantots atsevišķu personu interešu

nodrošināšanai. Tādējādi apstrīdētajā normā ietvertais regulējums

nodrošinot sabiedrības un nodokļu maksātāju interešu aizsardzību,

citastarp stabilizējot uzņēmējdarbības vidi un stiprinot godīgu

konkurenci.

Pēc Saeimas ieskata, pamattiesību ierobežojums ir samērīgs.

Saeima norāda, ka apstrīdētajā normā paredzētie līdzekļi ir

piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai, turklāt nepastāvot citi

līdzekļi, ar kuriem leģitīmo mērķi varētu sasniegt tādā pašā

kvalitātē. Leģitīmo mērķi esot iespējams sasniegt tikai tad, ja

apstrīdētajā normā ir noteikts komercsabiedrības pakārtoto

saistību izpildes aizliegums, kā arī ietverts tūlītēja spēka

piemērošanas pienākums. Pēc Saeimas ieskata, arī labums, ko no

apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma gūst sabiedrība, ir

lielāks par Pieteikumu iesniedzēju tiesību ierobežojumu.

3.3. Saeima pauž viedokli, ka apstrīdētā norma pilnībā

saskan ar sloga sadales principu, kas ir spēkā Eiropas Savienības

(turpmāk - ES) valsts atbalsta tiesībās attiecībā uz grūtībās

nonākušām komercsabiedrībām. Minētais princips paredzot, ka

valsts atbalstam grūtībās nonākušiem uzņēmumiem jābūt pēdējam

pasākumam tad, kad ir izsmelti visi pārējie līdzekļi, citastarp

pakārtotie kreditori ar saviem resursiem pilnībā seguši

attiecīgos zaudējumus.

Apstrīdētā norma novēršot tādu situāciju, ka valsts atbalsts

grūtībās nonākušām komercsabiedrībām tiek izmantots attiecīgo

uzņēmumu pakārtoto kreditoru interesēs, jo liekot minētajiem

kreditoriem uzņemties atbildību par uzņēmuma iepriekšējo darbību

un zaudējumiem, tādējādi mazinot bezrūpīgas rīcības risku. Saeima

arī norāda, ka attiecībā uz Revertas pakārtotajiem kreditoriem,

tai skaitā Pieteikumu iesniedzējiem, apstrīdētā norma Latvijas

tiesībās ievieš tos no sloga sadales principa izrietošos

noteikumus, kuru izpildi Latvija ir apņēmusies nodrošināt saskaņā

ar Eiropas Komisijas 2014. gada 9. jūlija lēmumu par valsts

atbalstu 36612 (2014/C) (ex 2013/NN), ko Latvija īstenojusi

attiecībā uz "Parex" (turpmāk - EK lēmums par valsts

atbalstu). Latvijai esot pienākums nodrošināt to, ka Reverta

pakārtoto saistību subjektiem neizmaksā ne aizdevuma pamatsummu,

ne procentus.

Saeima vērš uzmanību uz to, ka izskatāmajā lietā ir

piemērojamas ES tiesību normas, par kuru pareizu iztulkošanu un

piemērošanu, pēc Saeimas ieskata, šaubu nav. Ja Satversmes tiesai

tomēr par to ir šaubas, tad Saeima lūdz Satversmes tiesu vērsties

Eiropas Savienības Tiesā (turpmāk - EST) ar lūgumu sniegt

prejudiciālo nolēmumu par lietas izskatīšanai nepieciešamo ES

tiesību normu iztulkošanu.

3.4. Satversmes tiesā 2015. gada 20. jūlijā saņemti

Saeimas paskaidrojumi, kuros Saeima papildus norāda, ka normas

tūlītēja spēkā stāšanās skaidrojama gan ar pienākumiem, kas

izrietējuši no ES tiesībām, gan ar tūlītēju nepieciešamību

novērst valsts līdzekļu turpmāku izlietošanu pretēji sabiedrības

interesēm. Turklāt arī ar pārejas perioda noteikšanu netiktu

sasniegts apstrīdētās normas mērķis, jo nebūtu nodrošināta valsts

līdzekļu izlietošana vienīgi sabiedrības interesēs.