9. pants

Pieaicinātā persona - Dr. iur. Māris

Onževs - norāda, ka Saeima, pieņemot apstrīdēto normu, bija

tiesīga aizliegumu pildīt pakārtotās saistības attiecināt arī uz

personām, kuras noslēgušas termiņdepozīta līgumus pirms

apstrīdētās normas pieņemšanas, tai skaitā uz Pieteikumu

iesniedzējiem. Šādā situācijā apstrīdētājai normai esot tūlītējs,

nevis atpakaļejošs spēks.

Subordinēto kreditoru, tai skaitā Pieteikumu iesniedzēju,

tiesību ierobežošana tādu interešu dēļ, kas saistītas ar finanšu

grūtībās nonākušu komercsabiedrību glābšanai un maksātnespējas

novēršanai ieguldīto naudas līdzekļu atgūšanu, esot samērīgs

pasākums. Turklāt apstrīdētās normas pieņemšana un attiecināšana

uz Pieteikumu iesniedzējiem esot bijusi tiem labvēlīga, jo ļāvusi

vairākus gadus valsts atbalsta sniegšanas laikā joprojām saņemt

procentus no subordinētā aizdevuma, neraugoties uz kopējiem

valsts atbalsta ietvaros veiktajiem finansiālajiem

ieguldījumiem.

Ņemot vērā pirms apstrīdētās normas pieņemšanas pastāvējušā

tiesiskā regulējuma noturību un kopējo valsts radīto tiesisko

paļāvību uz tiesībām saņemt procentu maksājumus arī valsts

atbalsta sniegšanas laikā, Saeimai vajadzējis noteikt saprātīgu

un samērīgu pārejas periodu, kas ļautu šīs normas adresātiem

pielāgoties tiesiskā regulējuma izmaiņām. Šis secinājums gan

varētu mainīties, ja Saeima apstrīdēto normu pieņēmusi tūlītējas

nepieciešamības dēļ vai izpildot ES prasības.