8. pants

Tiesības uz īpašumu ir

nostiprinātas Satversmes 105. pantā, kas noteic: "Ikvienam ir

tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji

sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi

saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības

vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa

likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību."

Šis pants paredz, no vienas puses,

valsts pienākumu veicināt un atbalstīt īpašuma tiesības, proti,

pieņemt tādus likumus, kas nodrošinātu šo tiesību aizsardzību,

taču no otras puses - valstij ir arī tiesības noteiktā apjomā un

kārtībā iejaukties īpašuma tiesību izmantošanā (sk. Satversmes

tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103

21. punktu).

Īpašuma legāldefinīcija dota

Civillikuma 927. pantā. Tas noteic: "Īpašums ir pilnīgas varas

tiesība par lietu, t. i. tiesība valdīt un lietot to, iegūt no

tās visus iespējamos labumus, ar to rīkoties un noteiktā kārtā

atprasīt atpakaļ to no katras trešās personas ar īpašuma

prasību."

Tātad Civillikumā īpašums

jēdzieniski tiek definēts kā subjektīva civilā tiesība, proti,

varas tiesība pār lietu (sk.: Rozenfelds J. Lietu tiesības.

Rīga: Zvaigzne ABC, 2000, 57. - 58. lpp.), saturiski to

raksturojot ar īpašniekam piešķirto pilnvaru uzskaitījumu.

Ar "tiešu tiesisku varu pār lietu"

saprotama īpašnieka tiesiska iespēja šo lietu faktiski valdīt,

lietot un iegūt no tās visus iespējamos labumus, kā arī to

pārveidot, patērēt vai iznīcināt. Bez tam minētā vara pār lietu

nozīmē īpašnieka iespēju tiesiski rīkoties ar lietu, noslēdzot

tiesiskus darījumus, piemēram, nododot lietu īpašumā citai

personai uz atsavinājuma līguma pamata (sk.: Grūtups A.,

Kalniņš E. Civillikuma komentāri. Trešā daļa. Lietu tiesības.

Īpašums. Otrais papildinātais izdevums. Rīga: Tiesu namu

aģentūra, 2002, 16. - 17. lpp.).

Šāda īpašuma tiesību izpratne

atbilst tiesiskajam regulējumam civiltiesībās. Tai pašā laikā

tiesības uz īpašumu ir arī cilvēka pamattiesības, ko aizsargā

Satversme.

Noskaidrojot Satversmē noteikto

pamattiesību saturu, ir jāņem vērā Latvijas starptautiskās

saistības cilvēktiesību jomā. Starptautiskās cilvēktiesību normas

un to piemērošanas prakse konstitucionālo tiesību līmenī kalpo

par interpretācijas līdzekli, lai noteiktu pamattiesību un

tiesiskas valsts principu saturu un apjomu, ciktāl tas nenoved

pie Satversmē ietverto pamattiesību samazināšanas vai

ierobežošanas (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005.

gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu

daļas 5. punktu un 2007. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr.

2007-03-01 11. punktu). Valsts pienākums ņemt vērā

starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā izriet no Satversmes

89. panta, kas noteic, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka

pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai

saistošiem starptautiskajiem līgumiem. Šis pants skaidri norāda

uz to, ka konstitucionālā likumdevēja mērķis ir bijis panākt

Satversmē ietverto cilvēktiesību normu harmoniju ar

starptautiskajām cilvēktiesību normām (sk. Satversmes tiesas

2000. gada 30. augusta sprieduma lietā Nr. 2000-03-01 secinājumu

daļas 5. punktu, 2002. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr.

2001-08-01 secinājumu daļas 3. punktu, 2007. gada 18. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2007-03-01 11. punktu un 2008. gada 16.

decembra sprieduma lietā Nr. 2008-09-0106 4. punktu).

Svarīgākie starptautiskie

dokumenti nesniedz jēdziena "īpašums" satura definīciju. Taču

šādas definīcijas trūkums nav uzskatāms par pārsteidzošu faktu,

jo dažādās tiesību sistēmās īpašuma jēdziena saturs ir atšķirīgs

(sk.: Krause C. The Right to Property. Book: Economic, Social

and Cultural Rights. A textbook. Second Revised Edition. Edited

by Eide A., Krause C. and Rosas A. Dordrecht: Martinus Nijhoff

Publishers, 2001, pp. 198 - 199). Līdz ar to īpašuma

jēdziena satura noskaidrošanā svarīga nozīme ir Eiropas

cilvēktiesību aizsardzības institūciju sniegtajai šā jēdziena

interpretācijai. Gan savulaik Eiropas Cilvēktiesību komisija, gan

arī ECT, pamatojoties uz Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību

aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) Pirmo protokolu,

ir secinājušas, ka ar jēdzienu "īpašums" jāsaprot gan

nekustamais, gan kustamais īpašums (sk.: Application No.

7456/76, Wiggins v. United Kingdom, decision of 8 February 1977,

Decisions and Reports 13, p. 46), turklāt šis jēdziens ietver

arī nemateriālas tiesības, tādas kā līguma tiesības ar ekonomisku

vērtību (sk.: Case of Mellacher and Others, judgment of 19

December 1989, Series A, para. 169), dažādas ekonomiskās

intereses (sk.: Case of Tre Traktorer AB, judgment of 7 July

1989, Series A, para. 159; Iatridis v. Greece [GC], no. 31107/96,

ECHR 1999-II).

Konvencijas Pirmā protokola 1.

pants noteic:

"Jebkurai fiziskai vai juridiskai

personai ir tiesības uz īpašumu. Nevienam nedrīkst atņemt viņa

īpašumu, izņemot gadījumus, kad tas notiek sabiedrības interesēs

un apstākļos, kas noteikti ar likumu un atbilst vispārējiem

starptautisko tiesību principiem.

Minētie nosacījumi nekādā veidā

nedrīkst ierobežot valsts tiesības izdot tādus likumus, kādus tā

uzskata par nepieciešamiem, lai kontrolētu īpašuma izmantošanu

saskaņā ar vispārējām interesēm vai lai nodrošinātu nodokļu vai

citu maksājumu, vai sodu samaksu."

ECT ir secinājusi, ka Konvencijas

Pirmā protokola 1. pants ietver sevī trīs savstarpēji cieši

saistītus nosacījumus. Pirmkārt, panta pirmais teikums paredz

tiesības netraucēti baudīt īpašuma tiesības (sk.: Case of

Lithgow and Others, judgment of 8 July 1986, Series A, no. 102,

p. 50, para. 120). Otrkārt, panta otrais teikums aizliedz

patvaļīgi noteikt īpašuma atņemšanas nosacījumus (sk.: James

and Others v. The United Kingdom, judgment of 25 March 1983,

Series A, no. 98, para. 41). Treškārt, panta otrajā daļā

atzīts, ka valstij ir tiesības kontrolēt īpašuma izmantošanu

saskaņā ar vispārējām interesēm (sk., piemēram: Sporrong and

Lonnroth v. Sweden, judgement of 23 September 1982, Series A, no.

52, p. 24, para 61; Iatridis v. Greece [GC], no. 31107/96, para.

55, ECHR 1999-II; Beyeler v. Italy [GC], no. 33202/96, para. 100,

ECHR 2000-I). Šie trīs atsevišķie nosacījumi ir savstarpēji

cieši saistīti. Konvencijas Pirmā protokola 1. pants paredz

valsts atbildību par iejaukšanos īpašuma tiesību īstenošanā, ja

šīs iejaukšanās rezultātā samazinās īpašuma ekonomiskā vērtība

(sk.: Theory and Practice of the European Convention on Human

Rights. Third Edition by P. van Dijk, G.J.H. van Hoof. The Hague

- London- Boston: Kluwer Law International, 1998, p.

620).

Interpretējot īpašuma tiesību

saturu attiecībā uz akcijām, ECT secinājusi, ka akcija ir

sertifikāts, kas apliecina, ka tā īpašniekam pieder sabiedrības

akcijas kopā ar tām atbilstošām tiesībām (it īpaši

balsstiesībām), un atzinusi, ka akcijām piemīt ekonomiska vērtība

(sk.: Application no. 8588/79 & 8589/79, Bramelid and

Malmstrom v. Sweden, decision of 12 October 1982, p. 81;

application no. 30417/96, Olczak v. Poland, decision of 7

November 2002, para. 60, pp. 8 - 9).

Arī Latvijā pagājušā gadsimta

divdesmito un trīsdesmito gadu juridiskajā literatūrā valdīja

uzskats, ka akcija ir pamatkapitāla kvotatīva daļa, kas noteic

ieguldījuma apmēru un līdz ar to akcionāra juridisko stāvokli

sabiedrībā, viņa tiesību un pienākumu kopumu (sk.; Loebers A.

Tirdzniecības tiesību pārskats. I daļa. Rīga: Valtera un Rapas

akc. sab. izdevums. 1926, 124. lpp.). Akcija dod kā

personīgās, tā arī mantiskās tiesības. Personīgās tiesības

raksturotas kā līdzpārvaldīšanas tiesības akciju sabiedrības

lietās, kuru starpā par svarīgākām tika uzskatītas balsstiesības

(sk.: Čakste K. Tirdzniecības tiesības. I daļa. 1937./38. m.

g. lasītās lekcijas. [B.V.], 1938, 123. lpp.).

Tāpat arī spēkā esošā Komerclikuma

226. panta pirmā daļa noteic, ka akcija apliecina akcionāra

līdzdalību sabiedrības pamatkapitālā un dod viņam tiesības

piedalīties sabiedrības pārvaldē.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka

Satversmes 105. pants, līdzīgi kā Konvencijas Pirmā protokola 1.

pants, paredz gan īpašuma tiesību netraucētu īstenošanu, gan arī

valsts tiesības sabiedrības interesēs ierobežot īpašuma

izmantošanu (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 20. maija

sprieduma lietā Nr. 2002-01-03 secinājumu daļu, 2005. gada 16.

decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 secinājumu daļas 21.3.

punktu un 2005. gada 14. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-10-03

8. punktu).

Tiesības uz

īpašumu ietver arī tiesības lemt ar īpašumu saistītus

jautājumus.