5. pants

Izglītība, atalgojums,

speciālistu piesaiste

Kā vienu no problēmām paliatīvās aprūpes attīstībai Latvijā,

ārstniecības iestādes min speciālistu trūkumu un atalgojumu

nozarē strādājošajiem. Ģimenes ārstu un daudzu citu medicīnas

speciālistu apmācību programmās iekļautais kurss atsevišķos

gadījumos ļauj gūt priekšstatu, taču ir nepietiekams pilnvērtīgas

paliatīvās aprūpes pakalpojuma nodrošināšanai. Speciālisti

norāda, ka nepieciešams pārskatīt medicīnas studiju programmas,

iekļaujot pēdējo kursu medicīnas studentiem gan akadēmiskās

stundas paliatīvās aprūpes pamatprincipu apgūšanai, gan praktisko

apmācību paliatīvās aprūpes nodaļās. Nepieciešams arī izstrādāt

pēcdiploma izglītības kursus primārās un sekundārās veselības

aprūpes speciālistiem. Paliatīvās aprūpes atpazīšanas pamata

elementus ir nepieciešams iekļaut rezidentūras un

resertifikācijas sertifikāta iegūšanai noteiktu specialitāšu

ārstiem27. Arī sociālo pakalpojumu speciālistiem ir

nepieciešams nodrošināt apmācības par paliatīvo aprūpi.

Kā būtiska tiek atzīta arī māsu loma paliatīvās aprūpes

nodrošināšanai. Šobrīd tiek īstenota māsas profesijas reforma,

kuras rezultātā sākot ar 2022.gadu māsas (medicīnas māsa)

profesija tiks pārveidota par vispārējās aprūpes māsas profesiju,

vienlaikus atsakoties no specialitātēm un sertifikācijas māsu

profesijā. Vispārējās aprūpes māsas viens no uzdevumiem

specializētās aprūpes nodrošināšanā ir paliatīvās aprūpes

veikšana, kas sevī ietver spēju:

1) veikt paliatīvi aprūpējamo visu vecumu posmu pacientu

aprūpes vajadzību un vispārējā stāvokļa monitorēšanu un

izvērtēšanu;

2) noteikt aprūpes diagnozes paliatīvi aprūpējamajiem visu

vecumu posmu pacientiem;

3) nodrošināt un veikt uz pierādījumiem balstītu aprūpi

paliatīvi aprūpējamajiem visu vecumu posmu pacientiem;

4) nodrošināt efektīvu sāpju menedžmentu paliatīvi

aprūpējamajiem visu vecumu posmu pacientiem;

5) novērtēt paliatīvi aprūpējamo visu vecumu posmu pacientu

aprūpes rezultātus;

6) sniegt emocionālo atbalstu pacientiem un viņu ģimenēm vai

likumiskiem pārstāvjiem.

Ņemot vērā psihoemocionālo noslodzi un izdegšanas risku darbā

ar nedziedināmi slimiem pacientiem, nepieciešams izstrādāt

motivējošu, uz attīstību vērstu atbalstu nozarē nodarbinātajiem

speciālistiem, kā arī nodrošināt jaunu cilvēkresursu (māsas,

ārsti, psihologs, sociālais darbinieks) piesaisti darbam

paliatīvās aprūpes komandā. Piemēram, motivējot internistus,

ģimenes (vispārējās prakses) ārstus, onkologus ķīmijterapeitus,

fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārstus, geriatrus un

pediatrus izvēlēties studēt vienu gadu rezidentūrā un iegūt

paliatīvās aprūpes papildspecialitāiti, jo uz šajā specialitātē

ieplānotajām rezidentūras vietām piesakās ļoti mazs pretendentu

un tās regulāri netiek aizpildītas Nozares speciālistiem

nepieciešams nodrošināt konkurētspējīgu, motivējošu atalgojumu un

sociālās garantijas, paredzot apmaksātas papildus atvaļinājuma

dienas, iespējas saņemt psihologa pakalpojumus, veselības

apdrošināšanu, u.c.

Paliatīvā aprūpe mājās ir saistīta ar izbraukumiem pie

ģimenēm, līdz šim bērnu paliatīvās aprūpes komandas speciālisti

veic arī šofera pienākumus, braucot mājas vizītēs ar savām

privātajām automašīnām. Tāpēc būtu pilnveidojams un risināms

autotransporta un šofera pakalpojuma nodrošinājums, lai

darbinieki varētu kvalitatīvi pildīt savus profesionālos

pienākumus.

Papildu Veselības ministrija apzinās, ka nepieciešamās

izmaiņas paliatīvās aprūpes pilnveidošanai prasīs lielus finanšu

resursu un laiku - izmaiņas normatīvajos aktos, personāla

apmācību, pakalpojuma infrastruktūras izveidi u.c., tāpēc sarunās

ar nozares speciālistiem ir panākta vienošanās - jomu sakārtot

pakāpeniski. Sākotnēji plānots pilnveidot pieejamos pakalpojumus

pacientiem, kuri sasniedz 18 gadu vecumu, tad attīstīt

onkoloģisko pacientu paliatīvo aprūpi, primāri nodrošinot hospisa

pakalpojumu, un pēc tam neonkoloģisko pacientu paliatīvo

aprūpi.