29. pants
Civillietas

un tiesiskās aizsardzības līdzekļi.

1. Konvencijas dalībvalstis

pieņem normatīvos aktus vai veic citus pasākumus, kas

vajadzīgi, lai vardarbības upurus nodrošinātu ar atbilstošiem

civiltiesiskās aizsardzības līdzekļiem pret vardarbības

izdarītāju.

Atbilst.

Satversmes 92.pantā ir noteikts, ka nepamatota tiesību

aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu

atlīdzinājumu, kas ietver tiesības vērsties tiesā saistībā

ar jebkuru nepamatotu civiltiesisku aizskārumu. 2014. gada

31. martā stājās spēkā Ministru kabineta virzītā likumu

pakotne (likums "Grozījumi Civilprocesa likumā";

likums "Grozījumi likumā "Par policiju";

likums "Grozījums Bērnu tiesību aizsardzības

likumā"; likums "Grozījumi Bāriņtiesu

likumā"), kā arī 2014.gada 3.aprīlī stājās spēkā

likums "Grozījumi Krimināllikumā", kuri paredz no

vardarbības un vajāšanas cietušajām personām iespēju pēc

savas iniciatīvas civilprocesa ietvaros vērsties tiesā, tai

skaitā ar policijas starpniecību (gan Valsts policijas, gan

pašvaldību policiju), un lūgt tiesu noteikt ierobežojumus

vardarbīgajai personai - kā tas ir paredzēts daudzās

Eiropas un arī citās pasaules valstīs.

Piemēram, CPL 250.47panta pirmā daļa paredz

iespēju noteikt šādus pagaidu aizsardzības pret vardarbību

līdzekļus:

1) pienākums atbildētājam atstāt mājokli, kurā pastāvīgi

dzīvo prasītājs, un aizliegums atgriezties un uzturēties

tajā;

2) aizliegums atbildētājam atrasties mājoklim, kurā

pastāvīgi dzīvo prasītājs, tuvāk par tiesas lēmumā par

pagaidu aizsardzības pret vardarbību minēto attālumu;

3) aizliegums atbildētājam uzturēties noteiktās

vietās;

4) aizliegums atbildētājam satikties ar prasītāju un

uzturēt ar to fizisku vai vizuālu saskari;

5) aizliegums atbildētājam jebkurā veidā sazināties ar

prasītāju;

6) aizliegums atbildētājam, izmantojot citu personu

starpniecību, organizēt satikšanos vai jebkāda veida

sazināšanos ar prasītāju;

7) aizliegums atbildētājam izmantot prasītāja personas

datus;

8) citi aizliegumi un pienākumi, kurus tiesa vai

tiesnesis noteicis atbildētājam un kuru mērķis ir

nodrošināt prasītāja pagaidu aizsardzību pret vardarbību.

Pieteikumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību

tiesnesis izlemj ne vēlāk kā nākamajā darbdienā pēc

pieteikuma saņemšanas, ja nav nepieciešams pieprasīt

papildu pierādījumus vai kavēšanās varētu radīt

neatgriezenisku prasītāja tiesību aizskārumu. Minēto

pieteikumu tiesa vai tiesnesis izlemj, iepriekš par to

nepaziņojot lietas dalībniekiem. Ja pierādījumi nav

pietiekami vai tie jāpieprasa no pieteikumā norādītājām

valsts vai pašvaldību iestādēm vai citām fiziskajām vai

juridiskajām personām, tiesa vai tiesnesis pieteikumu par

pagaidu aizsardzību pret vardarbību izlemj 20 dienu laikā

pēc pieteikuma saņemšanas. Lēmums par pagaidu aizsardzību

pret vardarbību izpildāms nekavējoties pēc tā pieņemšanas.

Tāpat tiesa vai tiesnesis, izlemjot pieteikumu par pagaidu

aizsardzību pret vardarbību, ņem vērā samērīgumu starp

tiesību aizskārumu vai iespējamo aizskārumu un piemērojamo

pagaidu aizsardzības pret vardarbību līdzekli. Tiesa vai

tiesnesis pēc sava ieskata var noteikt arī citu pagaidu

aizsardzības pret vardarbību līdzekli, kas nav norādīts

pieteikumā.

Savukārt grozījumi Bāriņtiesu likumā paredz iespēju arī

bāriņtiesai iesniegt tiesai pieteikumu par pagaidu

aizsardzību pret vardarbību, ja pret bērnu vai pret

personu, kas pastāvīgi dzīvo kopā ar bērnu, ir vērsta vai

ir saņemtas ziņas par iespējamu pret bērnu vai pret

personu, kas pastāvīgi dzīvo kopā ar bērnu, vērstu jebkādu

fizisku, seksuālu, psiholoģisku vai ekonomisku vardarbību

vai vardarbīgu kontroli, un bērna vecāks vai aizbildnis

objektīvu iemeslu dēļ ir kavēts bērna interesēs iesniegt

tiesai pieteikumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību.

Grozījumi paredz iespēju izolēt no ģimenes vardarbības

veicēju, nodrošinot iespēju bērnam atgriezties ģimenē.

Civillikuma 1635.pantā noteikts, ka katrs tiesību

aizskārums, tas ir, katra pati par sevi neatļauta darbība,

kuras rezultātā nodarīts kaitējums (arī morālais

kaitējums), dod tiesību cietušajam prasīt apmierinājumu no

aizskārēja, ciktāl viņu par šo darbību var vainot.

Ar morālo kaitējumu jāsaprot fiziskas vai garīgas

ciešanas, kas izraisītas ar neatļautas darbības rezultātā

nodarītu cietušā nemantisko tiesību vai nemantisko labumu

aizskārumu. Atlīdzības apmēru par morālo kaitējumu nosaka

tiesa pēc sava ieskata, ņemot vērā morālā kaitējuma smagumu

un sekas. Ja šā panta otrajā daļā minētā neatļautā darbība

izpaudusies kā noziedzīgs nodarījums pret personas dzīvību,

veselību, tikumību, dzimumneaizskaramību, brīvību, godu,

cieņu vai pret ģimeni, vai nepilngadīgo, pieņemams, ka

cietušajam šādas darbības rezultātā ir nodarīts morālais

kaitējums. Citos gadījumos morālais kaitējums cietušajam

jāpierāda.

Turpmāka rīcība:

- Veikt pastāvīgu saņemto pieteikumu par pagaidu

aizsardzību pret vardarbību monitoringu - pieteikumu

skaits, atteikumi, to pamatojums (LM sadarbībā ar TM un

IeM).

2. Konvencijas dalībvalstis

pieņem normatīvos aktus vai veic citus pasākumus, kas

vajadzīgi, lai saskaņā ar vispārējiem starptautisko tiesību

principiem vardarbības upurus nodrošinātu ar atbilstošiem

civiltiesiskās aizsardzības līdzekļiem pret valsts iestādēm,

kuras nav pildījušas savu pienākumu veikt vajadzīgos

preventīvos vai aizsardzības pasākumus saskaņā ar savām

pilnvarām.

Atbilst.

Saskaņā ar Satversmes 92.panta trešo teikumu, kurā

noteikts, ka nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā

ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu, persona

var vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesā ar prasību pret

valsts iestādi, ja tā nav pildījusi normatīvajos aktos

noteiktos pienākumus. Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto

zaudējumu atlīdzināšanas likums, kura mērķis ir nodrošināt

privātpersonai Satversmē un Administratīvā procesa likumā

noteiktās tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu par mantisko

zaudējumu vai personisko kaitējumu, arī morālo kaitējumu,

kas tai nodarīts ar valsts pārvaldes iestādes prettiesisku

administratīvo aktu vai prettiesisku faktisko rīcību.

Turpmāka rīcība:

- Būs atkarīga no tā, vai tiks pieņemts likums

"Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu

lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likums"

un no tā ieviešanas praksē (TM).

Šādu prasību, kas iesniegtas, pamatojoties uz Satversmes

92.panta trešā teikuma, kurā noteikts, ka nepamatota

tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz

atbilstīgu atlīdzinājumu, pamatotības pierādīšana varētu

būt apgrūtināta, proti, iestādes pienākumam jābūt

pietiekami konkrētam, lai varētu pierādīt cēloņsakarību

starp iestādes bezdarbību un radīto kaitējumu. Turklāt

šobrīd pienākumi veikt preventīvos vai aizsardzības

pasākumus saistībā ar vardarbības pret sievietēm un

vardarbības ģimenē novēršanu nav konkretizēti normatīvajos

aktos.

Izstrādājot normatīvo regulējumu, kurā tiktu

konkretizēti iestāžu (iestādes) pienākumi veikt iepriekš

minētos pasākumu, vardarbības upuri tiku nodrošināti ar

civiltiesiskās aizsardzības līdzekļiem pret valsts iestādēm

(Latvijas Republikas Satversmes 92.panta trešais

teikums).

Attiecībā uz personas civiltiesiskās aizsardzības

mehānismu ieviešanu, kas konkretizētu Latvijas Republikas

Satversmes 92.panta trešajā teikumā minētās garantijas

gadījumos, kad kaitējums nodarīts kriminālprocesā

izmeklēšanas iestādes, prokuratūras vai tiesas

prettiesiskas vai nepamatotas rīcības rezultātā un

administratīvo pārkāpumu lietvedībā institūcijas, kas

izskata administratīvā pārkāpuma lietu, prettiesiskas vai

nepamatotas rīcības rezultātā, tiek paredzēts likumprojektā

"Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu

lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likums"

(VSS-972/41 14.§,23.10.2014). Proti, likumprojekta 5.panta

ceturtā daļa paredz, ka gadījumos, kas nav tieši saistīti

ar nepamatotu vai prettiesisku institūciju rīcību pret

personu, kas tiek vainota noziedzīga nodarījuma izdarīšanā,

bet aizskar citu kriminālprocesā iesaistīto personu

tiesības un likumiskās intereses (cietušais, liecinieks

u.tml.), privātpersonai ir tiesības celt prasību par tāda

kaitējuma atlīdzināšanu, kas nodarīts kriminālprocesā

izmeklēšanas iestādes, prokuratūras vai tiesas

prettiesiskas vai nepamatotas rīcības rezultātā. Prasība

izskatāma tiesā prasības tiesvedības kārtībā civilprasības

kārtībā. Prasība ceļama pret Latvijas Republiku

Ģenerālprokuratūras personā.