13. pants

Tiesības uz īpašumu ir nostiprinātas

Satversmes 105. pantā, kas nosaka: "Ikvienam ir

tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji

sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi

saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības

vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa

likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību."

Konstitucionālās sūdzības pamatojums neskar jautājumus par

īpašuma piespiedu atsavināšanu, līdz ar to izvērtējama vienīgi

apstrīdētās normas atbilstība Satversmes 105. panta

pirmajiem trim teikumiem.

Satversmes 105. pants paredz, no vienas puses, valsts

pienākumu veicināt un atbalstīt īpašuma tiesības, proti, pieņemt

tādus likumus, kas nodrošinātu šo tiesību aizsardzību, taču no

otras puses - valstij ir arī tiesības noteiktā apjomā un kārtībā

iejaukties īpašuma tiesību izmantošanā (sk. Satversmes

tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā

Nr. 2005-12-0103 21. punktu).

Satversmes tiesa daudzkārt ir interpretējusi Satversmes

105. pantu, izstrādājusi tā interpretācijas metodoloģiju un

atklājusi tā saturu (sk., piemēram,

2011. gada 19. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2010-71-01 12.1. punktu).

Satversmes 105. pants paredz visaptverošu mantiska

rakstura tiesību garantiju. Ar "tiesībām uz īpašumu"

saprotamas visas mantiska rakstura tiesības, kuras tiesīgā

persona var izlietot par labu sev un ar kurām tā var rīkoties pēc

savas gribas, tostarp arī dažādi prasījumi, kuru izpildi varētu

pieprasīt, ja pastāv skaidrs tiesisks pamats

(sk. Satversmes tiesas 2010. gada

27. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-12-01

7. punktu). Satversmes tiesa jau iepriekš ir secinājusi

to, ka "prasījuma tiesības par saistību izpildi ietilpst

jēdziena "īpašums" saturā" (Satversmes tiesas

2011. gada 30. marta sprieduma lietā

Nr. 2010-60-01 17. punkts), kā arī to, ka "tiesības

uz īpašumu ietver tiesības lemt ar īpašumu saistītus

jautājumus" (Satversmes tiesas 2009. gada

4. februāra sprieduma lietā Nr. 2008-12-01

8. punkts).

Parādnieka maksātnespējas gadījumā ir jārēķinās ar risku, ka

kreditors nevarēs īstenot prasījuma tiesības, jo parādniekam var

nepietikt naudas līdzekļu. Ikvienam ir tiesības rīkoties ar savu

īpašumu, tostarp ieguldīt savus finanšu līdzekļus kādā uzņēmumā

vai kredītiestādē. Tās ir īpašnieka tiesības un vienlaikus arī

viņa risks, jo uzņēmums vai kredītiestāde var nonākt

maksātnespējas situācijā. Valstij nav pienākuma novērst tirgus

faktoru izraisītu īpašuma vērtības zudumu (sk. Harris,

O'Boyle and Warbrick. Law of the European Convention on Human

Rights, 2nd edn, Oxford: Oxford University Press, 2009,

p. 665), kā arī uzņemties atbildību par privātas

kredītiestādes saistībām pret savu kreditoru, kuras tā nespēj

izpildīt (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas

2012. gada 3. aprīļa sprieduma lietā "Kotov v

Russian Federation", iesniegums

Nr. 54522/00, 90. punktu).

Tomēr valsts ir apņēmusies kredītiestādes maksātnespējas

gadījumā izpildīt kredītiestādes saistības pret tās noguldītājiem

noteiktā apmērā. Kredītiestāžu darbību regulē un pārrauga

patstāvīga valsts iestāde - Komisija. Līdz ar šo kontroli valsts

ir izveidojusi īpašu shēmu kredītiestāžu noguldītāju (kreditoru)

aizsardzībai, proti, noguldījumu garantiju shēmu, kuras ietvaros

noguldītājam tiek izmaksāta garantētā atlīdzība, ja viņam uz to

ir tiesības. Minētās shēmas tiesisko regulējumu pamatā veido

Noguldījumu garantiju likums, kura 3. panta pirmā daļa

noteic, ka garantētā atlīdzība vienam noguldītājam par

kredītiestādē izdarīto noguldījumu ir garantētā noguldījuma

apmērā, bet ne vairāk kā 100 000 euro, kas pārrēķināti

latos saskaņā ar Latvijas Bankas noteikto valūtas kursu dienā,

kad iestājas noguldījumu nepieejamības gadījums. Atbilstoši

minētajam regulējumam katra klienta noguldījums kredītiestādē

līdz 100 000 euro ir pasargāts no tās maksātnespējas un

šāda apmēra noguldījuma atmaksa noguldītājam ir garantēta. Līdz

ar to likumdevējs, nosakot tiesības saņemt garantēto atlīdzību,

ir papildus aizsargājis noguldītāju - bankas kreditoru - tiesības

uz īpašumu.

Saskaņā ar Kredītiestāžu likuma 1. panta 26. punktu

kredītiestādes maksātnespēja ir ar tiesas spriedumu konstatēts

kredītiestādes stāvoklis, kad tā nespēj izpildīt savas saistības.

Prasījuma apmierināšanas iespējas samazināšanās vai pat

neiespējamība nenozīmē, ka personai tiktu atņemtas īpašuma

tiesības uz konkrēto mantisko prasījumu un tādā veidā tiktu

ierobežotas Satversmes 105. pantā garantētās tiesības

(sal. sk. Satversmes tiesas 2011. gada

30. marta sprieduma lietā Nr. 2010-60-01

17. punktu). Kredītiestādes maksātnespējas gadījumā

kreditoru prasījuma tiesības tiek saglabātas pilnā apmērā, taču

kreditoru prasījumus nav iespējams apmierināt, vēršot piedziņu

pret parādnieku vispārīgā kārtībā. Tāpēc valsts pienākums šādā

gadījumā ir paredzēt un noregulēt tādu procedūru, kuras ietvaros

kreditori varētu īstenot savas tiesības pēc iespējas

efektīvāk.

Kredītiestāžu likumā ir ietverts kredītiestādes maksātnespējas

procesa regulējums. Tas paredz kredītiestādes maksātnespējas

risinājumus: sanāciju un bankrotu. Sanācija ir maksātnespējas

risinājums, kas izpaužas kā plānveidīgs likumīgu pasākumu kopums,

kura mērķis ir novērst iespējamo kredītiestādes bankrotu,

atjaunot tās maksātspēju un apmierināt likumīgos kreditoru

prasījumus. Savukārt bankrots ir tāds maksātnespējas risinājums,

ka kredītiestāde tiek likvidēta un no līdzekļiem, kas iegūti

maksātnespējas procesā, atsavinot kredītiestādes mantu likumā

noteiktajā kārtībā, tiek apmierināti likumīgie kreditoru

prasījumi.

Kredītiestādes maksātnespējas procesā par tās turpmāko darbību

un arī par rīcību ar noguldījumiem (finanšu resursiem) vairs

nelemj pati kredītiestāde, kurai šo naudu bija uzticējuši

noguldītāji. Šajā procesā saskaņā ar Kredītiestāžu likumu

iesaistās trešās personas - Komisija un administrators. Šo

subjektu darbības mērķis ir aizsargāt ne tikai noguldītāju

intereses, bet arī finanšu un kapitāla tirgus stabilitāti. Tātad

trešās personas pieņem lēmumus par noguldītāju prasījumiem un šie

lēmumi var būtiski ietekmēt apmēru, kādā kreditori atgūs savu

īpašumu.

Tādējādi kreditoru tiesības izlemt jautājumu par

kredītiestādes maksātnespējas risinājumu, proti, pieņemt lēmumu

par sava prasījuma īstenošanu, ir uzskatāmas par "tiesībām

lemt ar īpašumu saistītus jautājumus" un ietilpst Satversmes

105. panta tvērumā.