15. pants

Satversmes 105. pants paredz ne vien

personas tiesības uz īpašumu, bet arī valsts tiesības sabiedrības

interesēs ierobežot īpašuma izmantošanu (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2002. gada 20. maija sprieduma lietā

Nr. 2002-01-03 secinājumu daļu). Lai izvērtētu

Satversmes 105. pantā noteikto pamattiesību ierobežojuma

konstitucionalitāti, jānoskaidro, vai tas ir noteikts ar likumu,

vai tas ir noteikts leģitīma mērķa labad un vai tas atbilst

samērīguma principam (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2007. gada 8. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2007-01-01 22. punktu).

15.1. Kredītiestāžu likuma 179. panta pirmā

daļa ir pieņemta un izsludināta Satversmē un Saeimas kārtības

rullī noteiktajā kārtībā, proti, tajā ietvertais regulējums ir

noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu. Arī Pieteikuma

iesniedzēji nav norādījuši uz apstākļiem, kas liecinātu par

pretējo, un lietā nav strīda par to, vai pamattiesību

ierobežojums noteikts ar likumu.

Tādējādi no apstrīdētās normas

izrietošais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā

kārtībā pieņemtu un izsludinātu likumu.

15.2. Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir

jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti,

ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa -

labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada

22. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01

9. punktu).

Ja tiesības tiek ierobežotas, tad pienākums uzrādīt un pamatot

šādu ierobežojumu leģitīmo mērķi Satversmes tiesas procesā ir

institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu. Saeima uzsver, ka

apstrīdēto normu leģitīmais mērķis ir aizsargāt citu personu

tiesības un sabiedrības labklājību. Kredītiestāžu darbības

specifika prasot dažādu jautājumu ātru un skaidru izlemšanu

gadījumos, kad kredītiestāde nonākusi finansiālās grūtībās, jo

kredītiestādes maksātnespēja varot būtiski ietekmēt valsts

finanšu stabilitāti un tautsaimniecību kopumā.

Finanšu pakalpojumu nozarē, kura ir nozīmīga tirgus ekonomikas

funkcionēšanai un kurā publiski tiek piesaistīti noguldījumi,

valsts ieviesusi komercdarbības uzsākšanas un veikšanas

ierobežojumu - licencēšanu. Turklāt valsts ir noteikusi arī

stingrus kritērijus kredītiestāžu darbībai. Valsts ir uzņēmusies

atbildību par licencētajām kredītiestādēm, ieviešot noguldījumu

garantiju mehānismu.

Atšķirībā no vispārējiem maksātnespējas principiem, kas

noteic, ka primāri tiek aizsargāts pats maksātnespējīgais

uzņēmums, lai tas spētu izpildīt savas saistības pret

kreditoriem, kredītiestāžu maksātnespējas risinājumi ir vērsti uz

noguldītāju - tātad īpaša veida kreditoru - aizsardzību. Minētais

arī izskaidro likumdevēja atšķirīgo pieeju maksātnespējas

procedūrām, iesaistītajām organizācijām, kreditoriem, tiesas

kontrolei un citiem svarīgiem elementiem. Kredītiestādes darbība

vienmēr tiek vērtēta kopsakarā ar tās iespējamo ietekmi uz visu

finanšu sektoru un tautsaimniecību. Tāpēc arī kredītiestādes

maksātnespējas gadījumā nepieciešams paredzēt pēc iespējas

efektīvāku un savlaicīgāku risinājumu, lai vienlaikus nodrošinātu

finanšu sektora stabilitāti un noguldītāju interešu

aizsardzību.

Likumdevējs apstrīdētajā normā ir noteicis kredītiestādes

maksātnespējas risinājumam nepieciešamo lēmumu pieņemšanas

kārtību un šajā procesā iesaistīto institūciju kompetenci.

Kredītiestāžu likuma 179. panta pirmajā daļā noteiktajai

administratora un Komisijas kompetencei un no tās izrietošajam

kreditoru tiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis: pirmkārt,

nodrošināt likumīgu un efektīvu kredītiestādes maksātnespējas

procesu, uzticot tā organizēšanu profesionālam un neatkarīgam

ekspertam - administratoram, un, otrkārt, nodrošināt finanšu

tirgus stabilitāti, uzliekot konkrētus pienākumus un piešķirot

tiesības finanšu un kapitāla tirgus uzraugam - Komisijai.

Līdz ar to ierobežojumam ir leģitīms mērķis - ātrs

un efektīvs kredītiestādes maksātnespējas process un finanšu

tirgus stabilitāte, kas vērsta uz citu personu tiesību

aizsardzību un sabiedrības labklājību.

15.3. Konstatējot ierobežojuma leģitīmo mērķi,

nepieciešams izvērtēt tā atbilstību samērīguma principam. Lai

noskaidrotu, vai attiecīgais ierobežojums ir samērīgs, Satversmes

tiesa savā praksē ir vērtējusi: pirmkārt, vai izmantotie līdzekļi

ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai; otrkārt, vai mērķi

nevar sasniegt ar citiem, indivīda tiesības un likumīgās

intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem; treškārt, vai labums,

ko gūst sabiedrība, ir lielāks par indivīdam nodarītajiem

zaudējumiem. Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā

neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tā neatbilst arī

samērīguma principam un ir prettiesiska (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā

Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas

3.1. punktu un 2004. gada 27. jūnija sprieduma

lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas

3. punktu).