17. pants

Apstrīdētajās normās noteiktais tiesību

ierobežojums tiek atzīts par nepieciešamu, ja nepastāv citi

līdzekļi, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties

pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk. Vērtējot to, vai leģitīmo

mērķi var sasniegt arī citādi, Satversmes tiesa uzsver, ka

saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds

līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā

kvalitātē (sk. Satversmes tiesas 2005. gada

13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu

daļas 19. punktu).

Pieteikuma iesniedzēji norāda, ka saudzējošāks un vienlaikus

arī tiesības mazāk ierobežojošs leģitīmā mērķa sasniegšanas

līdzeklis ir kreditoru tiesības izvēlēties kredītiestādes

maksātnespējas risinājumu, konsultējoties ar administratoru,

proti, vēl pirms Komisijas piekrišanas. Tādā veidā kreditori jau

pašā sākumā tiktu iesaistīti lēmuma par sanācijas piemērošanu vai

nepiemērošanu pieņemšanā. Šādam viedoklim piekrīt arī

Dr.iur. A. Lošmanis un

Dr.iur. J. Grasis, norādot, ka likumdevējs

varēja izvēlēties tos mehānismus, kuri ietverti vispārējā

maksātnespējas tiesiskajā regulējumā, vienlaikus paredzot arī

Komisijas uzraudzību. Savukārt Saeima norāda, ka kreditoru

iesaistīšana lēmuma pieņemšanā, pirms saņemts Komisijas akcepts,

nav lietderīga un prasītu papildu laiku kreditoru sapulces

organizēšanai un kreditoru viedokļu saskaņošanai.

Lietas izskatīšanas laikā gan lietas dalībnieki, gan vairākas

pieaicinātās personas norādīja uz citu valstu normatīvo

regulējumu, saskaņā ar kuru kreditoru sapulces loma

kredītiestādes maksātnespējas risinājuma izvēlē ir dažāda.

Satversmes tiesa vērš uzmanību uz to, ka citu valstu tiesiskais

regulējums, risinot atsevišķus jautājumus Latvijas tiesību

sistēmā, nevar tikt piemērots tieši, izņemot likumā norādītos

gadījumus. Salīdzinošajā tiesību analīzē vienmēr jāņem vērā

funkcionālais konteksts. Tas izriet no būtiskajām dažādu valstu

tiesību sistēmu tiesiskajām, sociālajām, politiskajām,

vēsturiskajām un sistēmiskajām atšķirībām. Tomēr konkrētas

tiesiskas problēmas risinājumam funkcionāli līdzīgais citu valstu

likumu regulējums var tikt piemērots netieši, piemēram, kā

vadlīnijas vai arī konkrētas problēmas risinājuma indikators,

vienmēr paturot prātā iespējamo atšķirīgo kontekstu

(sk. Satversmes tiesas 2007. gada 8. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2007-01-01 24.1. punktu).

Apvienoto Nāciju Organizācijas Starptautisko tirdzniecības

tiesību komitejas (UNCITRAL) izdotajās vadlīnijās maksātnespējas

tiesību politikas veidotājiem (UNCITRAL Legislative Guide on

Insolvency Law, New York, 2005; pieejams

http://www.uncitral.org/pdf/english/texts/insolven/05-80722_Ebook.pdf.)

ir apkopota vairāku valstu pieredze svarīgāko maksātnespējas

institūtu regulēšanā. Attiecībā uz kreditoru līdzdalību

maksātnespējas procesā ir norādīts, ka kreditori tajā var

piedalīties, iesaistoties lēmumu pieņemšanā dažādos līmeņos

atkarībā no tā, kādas funkcijas kreditoriem jāveic saskaņā ar

tiesību aktiem. Tāpēc kreditoru loma maksātnespējas procesā var

būt dažāda, to nosaka maksātnespējas procesa īstenošanas kārtība

un īpatnības (sk. turpat, 191. lpp.).

Izvēloties vienu no vairākiem leģitīmā mērķa sasniegšanai

potenciāli piemērotiem līdzekļiem, likumdevējam ir vērtēšanas un

lemšanas privilēģija. Arī kredītiestāžu maksātnespējas procesa

regulējuma noteikšanā likumdevējam ir plaša rīcības brīvība, ja

vien tiek nodrošināta personu pamattiesību aizsardzība.

Satversmes tiesa piekrīt Pieteikuma iesniedzējiem, ka ir

iespējams citāds kredītiestāžu maksātnespējas risinājuma izvēles

mehānisms (piemēram, tāds, kas atvēlētu kreditoru sapulcei

lielāku lomu šajā procesā), taču saskaņā ar Satversmes tiesas

likuma 19.2 panta pirmo daļu Satversmes tiesas

uzdevums šajā gadījumā ir izvērtēt apstrīdēto normu atbilstību

Satversmē noteiktajām pamattiesībām, nevis aizstāt likumdevēja

rīcības brīvību tiesību politikas jautājumā ar savu viedokli par

iespējami racionālāko normatīvo regulējumu (sal. sk.

Satversmes tiesas 2012. gada 1. novembra sprieduma

lietā Nr. 2012-06-01 13.2. punktu). Līdz ar to

izskatāmās lietas ietvaros, izvērtējot pamattiesību ierobežojuma

atbilstību leģitīmajam mērķim, jāpārliecinās par to, vai

nelabvēlīgās sekas, kas personai rodas tās pamattiesību

ierobežojuma rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā

ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā.

Tādējādi Satversmes tiesai

jānoskaidro līdzsvarojamās intereses un jānoteic, kurām interesēm

piešķirama prioritāte.