18. pants

Lai nodrošinātu finanšu sistēmas stabilitāti,

likumdevējs ir paredzējis kredītiestāžu maksātnespējas procesā

iesaistīt gan administratoru, gan Komisiju.

Lietā nav strīda par to, ka obligāts kredītiestādes

maksātnespējas risinājuma izvēles priekšnoteikums ir Komisijas

piekrišana. Pieteikuma iesniedzēji iebilst pret to, ka lēmumu par

kredītiestādes maksātnespējas risinājumu pieņem administrators

vienpersoniski, proti, bez kreditoru līdzdalības, kā arī pret to,

ka Komisija vienlaikus ir gan finanšu un kapitāla tirgus uzraugs,

gan noguldījumu garantiju fonda turētājs (pārvaldnieks) un tās

lēmumu var ietekmēt šā fonda intereses pēc iespējas ātrāk atgūt

finanšu līdzekļus.

Saskaņā ar apstrīdēto normu administratoram ir noteikta

ekskluzīva kompetence lemt par kredītiestādes sanācijas

piemērošanas iespējamību. Tātad, ja administrators atzīst, ka ir

piemērojama sanācija, atbilstoši Kredītiestāžu likuma

179. panta pirmās daļas otrajam teikumam iesniegtais

sanācijas plāns vēl jāapstiprina Komisijā un kreditoru sapulcē.

Ja administrators pieņēmis lēmumu noraidīt sanācijas piemērošanu,

tad šādu administratora lēmumu apstiprina Komisija, bet kreditoru

sapulce netiek sasaukta.

18.1. Tā kā kredītiestādes kreditoru zināšanas var

nebūt tik plašas un dziļas, lai objektīvi izvērtētu sanācijas

iespējamību konkrētajos tiesiskajos un faktiskajos apstākļos,

tieši administrators kā amatpersona ar speciālām zināšanām un

pieredzi ir atbildīgs par kredītiestādes maksātnespējas procesa

sekmīgu īstenošanu un pabeigšanu. Kredītiestādes administratoru

ieceļ tiesa, bet Komisija pārrauga un kontrolē administratora

darbību. Administratora kompetencē ir sākotnējā sanācijas plāna

izvērtēšana un virzīšana. Savukārt kreditoriem šajā

maksātnespējas procesa posmā ir tiesības iesniegt administratoram

savus sanācijas plānus.

Vienlaikus likumdevējs noteicis, ka administrators ir pilnā

mērā atbildīgs par zaudējumiem, kas viņa vainas dēļ nodarīti

kreditoriem, kā arī paredzējis administratora

nodrošinājumu tiem gadījumiem, kad viņš ar savu rīcību ir

nodarījis kaitējumu kreditoriem vai citām personām, respektīvi,

Kredītiestāžu likuma 155. panta otrajā daļā par attiecīgo

nodrošinājumu ir noteikta administratora darbības civiltiesiskās

atbildības apdrošināšana. Tāpat arī Komisijai ir tiesības izteikt

neuzticību administratoram un lūgt tiesu atcelt administratoru no

pienākumu pildīšanas. Turklāt kreditoriem ir tiesības iesniegt

sūdzību par administratora rīcību, kā arī celt tiesā

prasību pret administratoru par nodarīto zaudējumu atlīdzību un

iesniegt tiesā pieteikumu par administratora atcelšanu

Civilprocesa likuma 387. pantā noteiktajā kārtībā, ja

kreditori uzskata, ka administrators nav kompetents vai

ļaunprātīgi izmanto savas pilnvaras. Tādējādi, nododot jautājuma

par kredītiestādes maksātnespējas risinājumu izlemšanu

administratora kompetencē, ir paredzēts arī kreditoru līdzdalības

un kontroles mehānisms.

Papildus tam sanācijas iespējamību izvērtē arī Komisija.

Saskaņā ar Finanšu un kapitāla tirgus komisijas likuma

2. panta pirmo daļu Komisija ir pilntiesīga autonoma valsts

iestāde, kas atbilstoši savam darbības mērķim un uzdevumiem

regulē un pārrauga finanšu un kapitāla tirgu un tā dalībnieku

darbību. Likumdevējs, nosakot Komisijai pienākumu lemt par

administratora lēmuma apstiprināšanu, ir paredzējis, ka Komisija

novērtēs, vai piedāvātais sanācijas plāns veicinās kredītiestādes

maksātspēju, proti, vai izraudzītie risinājumi nodrošinās

atbilstošus kredītiestādes pašu kapitāla un kapitāla

pietiekamības rādītājus, atbilstošu kredītiestādes likviditāti,

lai tā jebkurā brīdī spētu apmierināt savu kreditoru juridiski

pamatotās prasības, vai sanācijas plānā ir iekļauti pamatoti

aprēķini, darbības vīzija un konkrēti biznesa plāni, kas rada

pārliecību par kredītiestādes spēju turpināt darbību un tās

ilgtspējīgas attīstības izredzēm. Turklāt Komisijai ir pieejama

informācija gan par konkrētās kredītiestādes finanšu rādītājiem,

gan par kopējo finanšu tirgus situāciju, un tādējādi Komisija var

objektīvi novērtēt piedāvātā sanācijas plāna īstenošanas

iespējamību.

Nesekmīgs sanācijas mēģinājums var ietekmēt ne tikai kreditoru

intereses, bet arī finanšu sistēmas stabilitāti un visas

sabiedrības kopējās intereses, tāpēc kredītiestādes sanācijas

priekšnoteikums ir Komisijas apstiprinājums.

Arī kreditoriem ir tiesības lemt par sanācijas plānu. Tas var

stāties spēkā tikai tad, ja tiek atbalstīts kreditoru sapulcē.

Līdz ar to kreditori var sanācijas plānu ne tikai apstiprināt,

bet arī noraidīt un izvēlēties citu maksātnespējas risinājumu -

bankrotu.

Tādējādi kārtība, kādā tiek pieņemts un apstiprināts lēmums

par sanācijas piemērošanu, līdzsvaro sabiedrības un kreditoru

intereses, paredzot iesaistīto institūciju un kreditoru

savstarpēju uzraudzību un ietekmi, kā arī nodrošina to, ka netiks

pieņemts neīstenojams, finanšu sistēmas stabilitāti apdraudošs

sanācijas plāns un netiks nepamatoti ierobežotas kreditoru

tiesības.

18.2. Savukārt gadījumā, kad kredītiestādes

sanācija nav iespējama, administratora pienākums ir vērsties

tiesā ar pieteikumu par bankrota procedūras uzsākšanu. Šādu

pieteikumu kredītiestādes administrators var iesniegt pēc savas

iniciatīvas, kā arī gadījumos, kad Komisija vai kreditoru

sapulce neapstiprina administratora piedāvāto sanācijas

risinājumu vai sanācija tiek atcelta vai pārtraukta.

Turklāt šādam pieteikumam nepieciešams arī Komisijas

apstiprinājums. Pirms Komisija apstiprina administratora lēmumu

par kredītiestādes maksātnespējas risinājumu, tās uzdevums ir

izvērtēt, vai pieņemtais lēmums atbilst kreditoru interesēm. Līdz

ar to nevajadzētu rasties tādai situācijai, ka Komisija

apstiprina lēmumu par bankrota procedūras uzsākšanu, iepriekš

neizvērtējusi, vai nav iespējama kredītiestādes sanācija.

Ja ir pieņemts lēmums par kredītiestādes bankrotu kā

atbilstošu maksātnespējas risinājumu un uzsākta bankrota

procedūra, tās sekas, visticamāk, būs neatgriezeniskas, jo tiks

uzsākta kredītiestādes aktīvu atsavināšana un atlaisti

darbinieki. Ņemot vērā minēto, likumdevējs ir noteicis papildu

kontroli pār šāda lēmuma pieņemšanas nepieciešamību un

pamatotību, proti, lēmumu par bankrota procedūras uzsākšanu

pieņem tiesa pēc tam, kad administrators tai iesniedzis

atbilstošu pieteikumu un Komisijas apstiprinājumu. Tiesa

atbilstoši Kredītiestāžu likuma 184. panta pirmajai daļai un

Civilprocesa likuma 379. panta pirmās daļas 2. punktam,

lemjot par kredītiestādes bankrota procedūras uzsākšanu, vērtē,

vai administrators ir izpildījis Kredītiestāžu likumā noteiktos

pienākumus (izvērtējis maksātnespējīgās kredītiestādes finansiālo

stāvokli un sanācijas priekšlikumus, ja tādi ir iesniegti, u.c.)

un vai administrators ir pieņēmis pamatotu, maksātnespējīgās

kredītiestādes finansiālajai situācijai un Kredītiestāžu likuma

nosacījumiem atbilstošu lēmumu.

Gadījumā, kad sanācija nav iespējama un to jau ir atzinis gan

administrators, gan Komisija, kreditoru iesaistīšana

maksātnespējas procesā nebūtu efektīva un varētu tikai paildzināt

šo procesu. Turklāt kredītiestādes maksātnespējas procesā

iesaistītie subjekti, tostarp kreditoru sapulce, sanācijas

nepiemērošanas gadījumā var paļauties uz tiesas kontroli un

tiesiska lēmuma pieņemšanu.

Tādējādi kārtība, kādā tiek pieņemts un apstiprināts lēmums

par bankrota procedūras uzsākšanu, nodrošina līdzsvaru starp

sabiedrības un kreditoru interesēm, paredzot tiesas kontroli pār

minētās procedūras tiesiskumu.

18.3. Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka

kredītiestādes maksātnespējas procesā rodas interešu konflikts,

jo Komisija vienlaikus ir gan finanšu un kapitāla tirgus uzraugs,

gan noguldījumu garantiju fonda pārvaldnieks un tādējādi

ieinteresēta bankrota procedūrā.

Tiesas sēdē gan Komisijas pārstāve, gan A. Lošmanis un

J. Grasis norādīja, ka Komisija visupirms darbojas kā

uzraugošā iestāde. Komisija kā kreditoru pārstāvis maksātnespējas

procesā piedalās tikai tad, kad ir akceptēts sanācijas plāns. Kā

jebkurš kreditors, arī Komisija ir ieinteresēta pilnīgā prasījumu

segšanā un finansiāli pamatota sanācijas plāna sekmīgā

realizācijā. Likums nenosaka, cik ilgā laikā ir atgūstami no

noguldījumu garantiju fonda izmaksājamie līdzekļi, līdz ar to

Komisijai nav uzlikts pienākums tos atgūt

"nekavējoties". Turklāt arī bankrota procedūras

uzsākšanas gadījumā jārēķinās ar risku, ka visi līdzekļi netiks

atgūti.

Komisijas tiesības īstenot kreditora tiesības pret

maksātnespējīgo kredītiestādi izmaksātās garantētās atlīdzības

apmērā ir paredzētas Noguldījumu garantiju likuma 4. un

16. pantā. Savukārt kārtību, kādā kreditoriem tiek

piešķirtas balsstiesības un tiek pieņemti lēmumi kreditoru

sapulcē, nosaka Kredītiestāžu likuma 179.3 un

179.5 pants. Šo normu atbilstību Satversmei Pieteikuma

iesniedzēji Satversmes tiesai nav lūguši izvērtēt.

Tādējādi šāds Pieteikuma iesniedzēju viedoklis nav

pamatots.

18.4. Pieņemot apstrīdēto normu, likumdevējs ir

līdzsvarojis sabiedrības un kreditoru intereses un paredzējis, ka

kredītiestādes maksātnespējas procesā administratoram ir

pienākums izvērtēt kredītiestādes finansiālo stāvokli, pieņemt

lēmumu par tās maksātnespējas risinājumu - sanāciju vai bankrotu,

ja iespējama sanācija, saņemt attiecīgā lēmuma apstiprinājumu no

Komisijas, tad šajā procesā iesaistīt kreditorus un saņemt arī

kreditoru sapulces piekrišanu vai tiesas lēmumu par bankrota

procedūras uzsākšanu, ja sanācija nav iespējama.

Tādējādi Kredītiestāžu likuma

179. panta pirmā daļa atbilst Satversmes

105. pantam.

II

Par Kredītiestāžu likuma

179. panta otrās daļas (turpmāk - apstrīdētā norma)

atbilstību Satversmes 92. panta pirmajam teikumam