19. pants

Pieteikuma iesniedzēji apstrīd Kredītiestāžu

likuma 179. panta otrās daļas atbilstību Satversmes

92. panta pirmajam teikumam.

Satversmes 92. panta pirmais teikums nosaka:

"Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās

intereses taisnīgā tiesā." Apstrīdētā norma paredz, kādā

kārtībā un pēc kādu subjektu pieteikuma tiesa var lemt par

apstiprinātā sanācijas plāna atcelšanu.

No lietas dalībnieku un pieaicināto personu paustajiem

viedokļiem secināms, ka uzskati par to, vai apstrīdētā norma

aizskar Satversmes 92. panta pirmajā teikumā nostiprinātās

pamattiesības, ir atšķirīgi. Pieteikuma iesniedzēji norāda, ka

apstrīdētā norma ierobežo tiesības uz taisnīgu tiesu, jo

kreditoru sapulcei vispār nav paredzēta iespēja pārsūdzēt lēmumu

par sanācijas nepiemērošanu, savukārt pārsūdzēt lēmumu par

sanācijas piemērošanu iespējams tikai tajos gadījumos, kad šāda

lēmuma pieņemšana panākta, lietojot viltu vai spaidus, vai

notikusi maldības ietekmē. Saeimas pārstāvis G. Kusiņš

tiesas sēdē norādīja, ka apstrīdētā norma neaizskar Pieteikuma

iesniedzēju pamattiesības, jo attiecībā uz viņiem nav

piemērota.

Satversmes tiesas likuma 19.2 pants noteic, ka

pieteikumu Satversmes tiesai var iesniegt ikviena persona, kura

uzskata, ka tai Satversmē noteiktās pamattiesības aizskar tiesību

norma, kas neatbilst augstāka juridiskā spēka tiesību normai. No

šā panta izriet nosacījums, ka persona var vērsties Satversmes

tiesā tikai tādā gadījumā, kad pastāv tieša saikne starp šīs

personas pamattiesību ierobežojumu un pieteikumā apstrīdēto

tiesību normu.

Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas

3. punkts paredz, ka tiesvedību lietā var izbeigt līdz

sprieduma pasludināšanai ar Satversmes tiesas lēmumu, ja

Satversmes tiesa konstatē, ka lēmums par lietas ierosināšanu

neatbilst Satversmes tiesas likuma 20. panta piektās daļas

prasībām. Šajā pantā citastarp noteikts, ka konstitucionālajai

sūdzībai ir jāatbilst Satversmes tiesas likuma

19.2 panta prasībām.

Satversmes tiesa vairākkārt norādījusi, ka konstitucionālo

sūdzību var iesniegt gadījumos, kad, pirmkārt, pamattiesību

aizskārums ir tiešs, konkrēts, apstrīdētā norma aizskar

pieteikuma iesniedzēju pašu un, otrkārt, aizskar pieteikuma

iesniegšanas brīdī, proti, tad, kad pamattiesību aizskārums jau

pastāv (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada

20. maija spriedumu lietā Nr. 2001-01-03 un 2002. gada

11. novembra lēmumu par tiesvedības izbeigšanu lietā

Nr. 2002-07-03), vai arī pastāv apstākļu kopums, kas

prasa, lai lieta tiktu izskatīta "šobrīd" (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 22. februāra

sprieduma lietā Nr. 2001-06-03 secinājumu daļas

2.4. punktu).

Personas tiesības ar konstitucionālo sūdzību vērsties

Satversmes tiesā ir saistāmas tikai ar šīs konkrētās personas

tiesību aizskārumu. Aizskārumam jābūt tiešam un jāattiecas uz

Satversmē nostiprinātajām cilvēka pamattiesībām. No vienas puses,

lieta būtu ierosināma tikai tad, ja Satversmes tiesas kolēģija ir

pārliecināta, ka pastāv šāds aizskārums. No otras puses, viss

Satversmes tiesas process, ieskaitot institūcijai, kas izdevusi

apstrīdēto aktu, piešķirtās tiesības iesniegt savu viedokli, ir

vērsts uz to, lai pienācīgi noskaidrotu, vai pastāv aizskārums un

vai ir aizskartas Satversmē nostiprinātās cilvēka pamattiesības.

Tādējādi pieņēmums, ka Satversmes tiesas kolēģijai, jau izskatot

konstitucionālo sūdzību un lemjot par lietas ierosināšanu vai

atteikšanos ierosināt lietu, ir jākonstatē, ka patiešām

aizskartas personai Satversmē noteiktās pamattiesības, būtu

pretrunā ar likumā noteikto Satversmes tiesas procesa virzību.

Jautājums par to, vai patiešām aizskartas konstitucionālās

sūdzības iesniedzēja pamattiesības, Satversmes tiesai galvenokārt

ir jāizlemj, izskatot lietu pēc būtības (sk. Satversmes

tiesas 2002. gada 22. februāra sprieduma lietā

Nr. 2001-06-03 secinājumu daļas 2.2. punktu).

Tādējādi Satversmes tiesai ir jāpārbauda, vai apstrīdētā norma

aizskar Pieteikuma iesniedzējiem Satversmes 92. pantā

paredzētās pamattiesības.