11. pants

Pieteikuma iesniedzējs lūdz atzīt apstrīdēto

Krimināllikuma normu, kas paredz kriminālatbildību, par

neatbilstošu Satversmes 90. un 92. pantam, jo uzskata, ka

apstrīdētā Krimināllikuma norma nebija pietiekami skaidra laikā,

kad viņš veica darbības, par kurām tika saukts pie

kriminālatbildības un sodīts. Līdz ar to lietā vērtējamie

jautājumi attiecas uz Satversmes 90. panta un 92. panta otrā

teikuma tvērumu.

Saskaņā ar Satversmes 90. pantu ikvienam ir tiesības zināt

savas tiesības. Šī Satversmes norma iekļaujas tiesību virsvadības

principā, atbilstoši kuram personu tiesības un pienākumus var

noteikt tikai vispārsaistošas tiesību normas. Satversmes tiesa

jau ir atzinusi, ka Satversmes 90. pants ietver valsts pienākumu

radīt mehānismu, kas nodrošina personu informētību par tiesisko

regulējumu un tā saturu (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 21.

februāra sprieduma lietā Nr. 2018-10-0103 13.1. punktu).

Likumiem un tiesību normām, kas ierobežo personas

pamattiesības, jābūt gan pienācīgi saprotamām, gan paredzamām.

Proti, normai jābūt formulētai pietiekami precīzi, lai indivīds,

nepieciešamības gadījumā atbilstoši konsultējoties, varētu

regulēt savu rīcību (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 11.

maija sprieduma lietā Nr. 2010‑55‑0106 13.1. punktu).

Atbilstoši Satversmes 92. panta otrajam teikumam likumdevējam

krimināltiesību normas ir jāformulē tā, lai personai tiktu

nodrošinātas garantijas pret patvaļīgu apsūdzību izvirzīšanu,

notiesāšanu un sodīšanu (sk. Satversmes tiesas 2020.

gada 24. septembra sprieduma lietā Nr. 2019‑22‑01 14.

punktu). Norma ir atzīstama par neskaidru tad, ja ar

interpretācijas palīdzību nav iespējams noskaidrot tās patieso

jēgu (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 21. februāra sprieduma

lietā Nr. 2018‑10‑0103 13.1. punktu).

Satversmes tiesa ir atzinusi: ja tiesību norma ļauj tās

adresātam saprast un paredzēt viņam uzlikto pienākumu, bet

tiesību normu piemērotājam - noskaidrot visus faktiskos un

tiesiskos apstākļus, lai izvērtētu notikušo un lemtu par personas

saukšanu pie kriminālatbildības, tad uzskatāms, ka šī norma ir

pietiekami skaidra (sk. Satversmes tiesas 2008. gada

16. decembra sprieduma lietā Nr. 2008‑09-0106 8. punktu). Lai

cik precīzi un skaidri būtu formulētas tiesību normas, to saturs

vienmēr būs noskaidrojams interpretācijas ceļā (sk. Satversmes

tiesas 2019. gada 21. februāra sprieduma lietā Nr. 2018-10-0103

18.1. punktu).

Satversmes tiesa jau iepriekš ir atzinusi, ka Satversmes 92.

panta otrajā teikumā lietotais jēdziens "likums"

ietilpst Satversmes 90. pantā ietvertajā jēdzienā

"tiesības" (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2020. gada 24. septembra sprieduma lietā Nr. 2019‑22‑01 14.

punktu). Līdz ar to atzīt kriminālatbildību noteicošās normas

par likumu Satversmes 92. panta otrā teikuma izpratnē var tikai

tad, ja tās atbilst tādiem pašiem tiesību normu kvalitātes

kritērijiem, kādi ietverti Satversmes 90. pantā (sk.

Satversmes tiesas 2019. gada 21. februāra sprieduma lietā Nr.

2018‑10‑0103 13.2. punktu). Savukārt tas, kāda skaidrības

pakāpe tiesību normai jāsasniedz gadījumā, kad personai tiek

piemērots kriminālsods, galvenokārt izvērtējams, ņemot vērā

Satversmes 92. panta otrajā teikumā paredzētās specifiskās

prasības (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 28. marta sprieduma

lietā Nr. 2012-15-01 15.4. punktu).

Satversmes 92. panta otrais teikums aptver arī Eiropas Cilvēka

tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk -

Konvencija) 7. panta 1. punktā noteiktās cilvēka pamattiesības

(sk. Satversmes tiesas 2019. gada 21. februāra sprieduma lietā

Nr. 2018-10-0103 13.2. punktu).

Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi, ka no attiecīgās tiesību

normas teksta un, ja nepieciešams, pēc iepazīšanās ar tiesu

veikto šā teksta interpretāciju personai jāzina, par kādu darbību

vai bezdarbību tai var iestāties kriminālatbildība un kāds sods

var tikt piemērots par šādu darbību vai bezdarbību. Turklāt

tiesību norma var atbilst tiesību normas paredzamības prasībām

arī tad, ja personai, lai tā varētu attiecīgajos apstākļos

saprātīgā mērā izvērtēt kādas rīcības potenciālās sekas, ir

nepieciešams saņemt kvalificētu juridisku palīdzību (sk.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2009. gada 25. jūnija sprieduma

lietā "Liivik v. Estonia", pieteikums Nr. 12157/05, 93.

punktu). Ja tiesību norma, uz kuras pamata persona tika

notiesāta, neatbilst šīm prasībām, Eiropas Cilvēktiesību tiesa

atzīst, ka ir noticis Konvencijas 7. panta 1. punkta pārkāpums

(sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas

2008. gada 12. februāra sprieduma lietā "Kafkaris v.

Cyprus", pieteikums Nr. 21906/04, 150. un 152.

punktu).

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi: lai cik precīzi un

skaidri būtu formulētas tiesību normas, to saturs, arī

krimināltiesībās, vienmēr būs noskaidrojams interpretācijas ceļā.

Vienmēr būs nepieciešams skaidrot šaubīgus jautājumus un pielāgot

tiesību normas mainīgiem apstākļiem (sk., piemēram, Eiropas

Cilvēktiesību tiesas 2009. gada 25. jūnija sprieduma lietā

"Liivik v. Estonia", pieteikums Nr. 12157/05, 94.

punktu).

Izskatāmajā lietā ir apstrīdēta tādas tiesību normas

atbilstība Satversmei, kura paredz personas kriminālatbildību.

Līdz ar to Satversmes tiesai jāpārbauda apstrīdētās

Krimināllikuma normas atbilstība Satversmes 90. pantam kopsakarā

ar Satversmes 92. panta otro teikumu.